Pēc po­li­ti­ķa Mā­ra Gul­bja ugu­nī­gā tan­go ak­tie­ris Ivars Kal­niņš, kurš ir pie­ai­ci­nāts vēr­tēt…

Pēc po­li­ti­ķa Mā­ra Gul­bja ugu­nī­gā tan­go ak­tie­ris Ivars Kal­niņš, kurš ir pie­ai­ci­nāts vēr­tēt TV šo­va «De­jo ar zvaig­zni» da­līb­nie­ku snie­gu­mu, zī­mī­gi iz­met: «Nu­jā, un es jums no­vē­lu ne­aiz­mirst rū­pē­ties par sa­viem dau­dza­jiem bēr­niem…»

 Gul­bis uz to pie­tie­ka­mi ko­rek­ti at­bild, ka ­– vi­su šo de­ju do­mā­jis par sa­viem bēr­niem…

 

Dzī­vē Mā­ris iz­ska­tās la­bāk ne­kā TV ek­rā­nā, klu­sī­bā no­sprie­žu un tū­līt pat se­vi no­rā­ju… Ak, mēs, sie­vie­tes! Bet ko lai da­ra?! Tāds diem­žēl ir da­žu Lat­vi­jas vī­rie­šu lik­te­nis. At­zīst vi­ņi to vai ne, ta­ču da­žā­das vi­ņu pa­šu ra­dī­tās un dzī­ves pie­spē­lē­tās ne­veik­lās si­tu­āci­jas ar vi­ņiem paš­iem gal­ve­na­jās lo­mās ir vei­ci­nā­ju­šas to, ka šie kun­gi past­ip­ri­nā­ti pie­sais­ta sa­bied­rī­bas uz­ma­nī­bu. Viens tāds ir gru­pas Z–Scars lī­de­ris An­dris Ki­vičs, kurš ne­glī­tā vei­dā pa­me­ta sa­vu drau­dze­ni Da­nu ar bēr­nu, un otrs – diem­žēl – ir po­li­ti­ķis Mā­ris Gul­bis. Il­gu lai­ku viņš, Uz­ņē­mu­mu re­ģis­tra gal­ve­nais no­tārs, un zvē­ri­nā­tā ad­vo­kā­te Eli­za­be­te Bruk­sle-Gul­be ti­ka krus­tu šķēr­su ap­rak­stī­ti kā sal­dā­kais pā­rī­tis mū­su pla­tu­ma grā­dos. Tik aiz­kus­ti­no­ši: pa­ši jaun­i un četr­as ma­zas bur­vī­gas at­va­ses, ci­ta pēc ci­tas pa­sau­lē nā­ku­šas. Bet tad Mā­ris Gul­bis, ku­ram ir brun­ču­med­nie­ka sla­va, iz­šķi­ras, ap­prec trīs­pa­dsmit ga­dus jaun­āku mei­te­ni un vi­ņam pie­dzimst piekt­ais bērns.

Aiz­rau­jošs stāsts ar glī­to ne­lie­ti gal­ve­na­jā lo­mā!

Bet ko šo­brīd do­mā pats Mā­ris Gul­bis?

 «Jā, tas uz­brau­ciens man ie­spie­dās at­mi­ņā. Jo ne­viens cits tik kla­ji ne­bi­ja at­ļā­vies pa­teikt. Ne­gai­dī­ti, ka tie­ši no Kal­ni­ņa, ku­ram arī ir čet­ri bēr­ni un ne no vie­nas sie­vas,» Mā­ris ie­sāk sa­ru­nu un, ne­dro­ši smai­dot, sāk fi­lo­zo­fēt par to, ka sa­bied­rī­bai ta­ču vien­mēr va­jag kā­du skan­dā­lu un tas diem­žēl vei­do lie­las da­ļas vie­dok­li par pro­ce­siem un sav­star­pē­jām at­tie­cī­bām starp cil­vē­kiem.

«Po­zi­tī­vi pie­mē­ri vairs nav pie­mē­ri. Jo – tie ir ne­in­te­re­san­ti. Ma­na ve­cā­kā mei­ta mā­cās ce­tur­ta­jā kla­sē, un es re­dzu: gru­pē­ju­mi vei­do­jas ap tiem slik­tā­ka­jiem zē­niem un mei­te­nēm, pā­rē­jie bēr­ni, kas la­bi mā­cās, stāv vie­ni, at­sta­tus. Dzī­vais ka­pi­tā­lisms ir ļo­ti ne­žē­līgs un ti­ra­žē vie­dok­li, ka ar bez­kau­nī­gu uz­stā­jī­bu un ne­kau­nī­gu rī­cī­bu va­ram sa­sniegt daudz vai­rāk ne­kā ar go­dī­gu­mu, pie­klā­jī­bu un to­le­ran­ci pret pā­rē­jiem. Man šķiet, ka šī fi­lo­zo­fi­ja bū­tu jā­mai­na. Mums vai­rāk bū­tu jā­in­te­re­sē­jas paš­iem par se­vi, jā­dzī­vo sa­va dzī­ve un jā­ri­si­na sa­vas pro­blē­mas, ne­vis ne­mi­tī­gi jā­ap­ru­nā, kā ci­tiem ie­gro­zī­ju­šās at­tie­cī­bas.»

Vai Mā­ris bū­tu sā­cis ana­li­zēt se­vi?

Viņš at­bild, ka – jā. Mā­co­ties no sa­vām kļū­dām.

«Šo­brīd lū­ko­jos uz se­vi un va­ru teikt, ka ne­es­mu ide­āls, pēc kā ci­tiem va­ja­dzē­tu tiek­ties. Kad iz­šķī­ros ar Eli­za­be­ti, bi­ju aiz­gā­jis pie psiho­te­ra­pei­ta. «Ko man ta­gad da­rīt?!» es vi­ņam vai­cā­ju. Psiho­te­ra­peits no­klau­sī­jās ma­nu stās­tu un sa­cī­ja tā: «Cil­pu ap kak­lu ne­va­jag likt. Tev jā­dzī­vo uz priekš­u un mē­ģi­ni ne­at­kār­tot šīs glo­bā­lās kļū­das.»

No ot­ras pus­es… mans ga­dī­jums nav ne­kas uni­kāls. Dau­dzi at­ro­das līdz­īgā si­tu­āci­jā, jo četr­des­mit de­vi­ņi pro­cen­ti ģi­me­ņu Lat­vi­jā ir šķī­ru­šās. Diem­žēl – sta­tis­ti­ka.»

 

Bēr­ni

Mā­ris stās­ta, cik ļo­ti čet­ri vi­ņa lie­lā­kie bēr­ni pār­dzī­vo­ju­ši, ka vi­ņu tē­ti iz­bal­so­ja no šo­va. «Tas ma­ni pa­tie­šām sa­viļ­ņo­ja. Ka vi­ņi sēž, pie­spie­du­ši de­gu­nus pie tele­vi­zo­ra ek­rā­na, un ska­tās, kā es tur de­jo­ju.»

Mā­ris smai­da. Ta­ču – ak, šīs acis! Skum­jās, var­būt arī no­gu­ru­šās acis vi­ņu no­dod. Un, ja pa­do­mā, vieg­li vi­ņam nav.

«Man ir trīs­des­mit piec­i ga­di un piec­i bēr­ni – ne­kāds joks. At­bil­dī­ba par vi­ņu uz­tu­rē­ša­nu un iz­au­dzi­nā­ša­nu ir daudz sma­gā­ka, ne­kā sā­ku­mā spē­ju ie­do­mā­ties. Es­mu kā vā­ve­re ri­te­nī. Jo ir ta­ču arī ot­ra ģi­me­ne, ku­ra pra­sa sa­vu tie­su uz­ma­nī­bas. Bet… ko da­rīt?! Man jā­tur­pi­na bi­zot strau­jo tem­pu un ne­kā­di ne­drīk­stu ap­stā­ties. Jo, tik­līdz ap­stā­šos, kāds no ma­niem ap­kār­tē­jiem cie­tīs – vai tā būs Tī­na, ar ku­ru dzī­vo­ju ko­pā, vai mū­su ma­zā mei­ti­ņa, ku­rai pa­li­ka ga­diņš, vai tie būs ma­ni čet­ri ve­cā­kie bēr­ni.

Gal­ve­nais man šo­brīd ir dzī­vot tā, lai pēc ga­diem des­mit piec­pa­dsmit es ne­dzir­dē­tu bēr­nus sa­kām: «Kad mums bi­ja grū­ti brī­ži, tē­ti, tu par mums ne­in­te­re­sē­jies, ne­pa­lī­dzē­ji…» Es to­mēr ce­ru, ka vi­ņi ne­kad tik skar­bus vār­dus ne­pa­teiks.

Ofi­ci­āli mums ar Eli­za­be­ti ir vie­no­ša­nās, ko tie­sa arī ap­stip­ri­nā­ja, ka es ar bēr­niem tie­kos brīv­die­nās. Bet man, pro­tams, ir in­te­re­se ar vi­siem čet­riem no­dar­bo­ties dar­bdie­nu va­ka­ros, jo brīv­die­nās es arī pats es­mu kaut ko ie­plā­no­jis. Lai vai kā, pa­ras­ti brau­cu vi­ņiem pa­kaļ uz mā­jām, uz Eli­za­be­tes dzī­vok­li. Īs­te­nī­bā mums ļo­ti pa­tīk va­sa­ras, kad nav jā­ģēr­bjas. Kad nav cim­di, šal­les, zā­ba­ci­ņi… Jo kur vien mēs aize­jam, tur viss arī tiek at­stāts, un es ar ce­lo­fā­na mai­si­ņu tad stai­gā­ju pa­kaļ, lai man­tas sa­vāk­tu. Jauns dis­plejs – to aiz­mirst uz cel­ma, cim­di – tie pa­liek uz so­li­ņa, ap­mē­ram tā­dā ga­rā… Kad tas ha­oss beig­sies? Ne­zi­nu. Be­ti­jai ir vien­pa­dsmit, Got­har­dam Mā­rim – de­vi­ņi un dvī­ņu mei­te­nēm – Eli­za­be­tei Tī­nai un Es­te­rei Mā­rai – sep­ti­ņi ga­di.

Cil­vē­ki bie­ži brī­nās – kā vis­pār ar vi­ņiem var tikt ga­lā? Tu sper pir­mo so­li ār­ā no ka­fej­nī­cas, kad ma­zie pār­skrien ie­lai ot­rā pus­ē, lie­lie pa­liek šeit, un ta­gad do­mā nu, ku­ru glābt! Vi­ņi ir ļo­ti mī­ļi, ta­ču čet­ri bēr­ni ko­pā ir jau pul­ciņš un kat­ram jā­cī­nās par sa­vu uz­va­ru, jo mam­ma ie­bo­rē­ju­si, ka ti­kai kal­nu vir­sot­nēs spīd sau­le. Līdz ar to starp vi­ņiem no­tiek ne­mi­tī­ga cī­ņa par ie­tek­mi. Ve­cā­kie ir spē­cī­gā­ki un bie­ži sa­kau­jas, kas man ne­pa­tīk, bet diem­žēl mū­su ģi­me­nē tā no­tiek. Pie­ņe­mot si­tu­āci­ju, ka vi­ņu ve­cā­ki ko­pā vairs ne­dzī­vo, bēr­ni pil­nī­bā mē­ģi­na to arī iz­man­tot – iz­spiest kā cit­ro­nu gan mam­mu, gan tē­vu. Vi­ņi per­fek­ti ap­zi­nās, ku­rā brī­dī jā­pa­lej asa­ri­ņas un kad ve­cā­kiem jā­pa­sa­ka kāds labs vārds, lai da­bū­tu gri­bē­to. Bet gal­ve­nais, ka vi­ņi cī­nās par uz­ma­nī­bu, ku­ras mū­su bēr­niem trūkst no abu ve­cā­ku pus­es. Mam­ma ir ļo­ti aiz­ņem­ta dar­bos, un arī tē­tis. Un par to es uz­trau­cos. Tā­pēc mak­si­mā­li da­ru vi­su, lai bū­tu ar bēr­niem ko­pā.

Va­sa­rās mēs bie­žāk brau­cam uz jū­ru. Arī tad, kad ne­var pel­dē­ties. Rik­tī­gi iz­skrie­na­mies pa me­žu: aici­nu vi­ņus sa­vākt daudz ēr­ču, lai va­rē­tu tās at­kal la­sīt lau­kā. Pil­sē­tā mēs ne­uz­tu­ra­mies, jo ma­niem bēr­niem ir par daudz šī lie­kā stre­sa, kad tiek uz­do­ti ne­pa­tī­ka­mi jau­tā­ju­mi. Sko­lā tos dzird no sko­las­bied­riem, drau­giem, sko­lo­tā­jiem, pul­ci­ņu no­dar­bī­bās… Mēs ar Eli­za­be­ti ne­pār­trauk­ti esam kaut kā­dā uz­ma­nī­bas lo­kā: vi­ņa va­da tele­vī­zi­jas rai­dī­ju­mu «Ie­ne­sī­ga vie­ta», es at­kal mai­sos po­li­ti­kā vai kā ci­tā­di, un tad pra­sa: vai tu re­dzē­ji, vai tu la­sī­ji? Ma­na ve­cā­kā mei­ta sa­ka: vi­ņai gal­va plīst no tiem jau­tā­ju­miem!

Pa­tie­šām. Kaut kā ne­lā­gi sa­nāk: it kā bēr­niem bū­tu jā­at­bild par sa­vu ve­cā­ku sa­da­rī­to. Šo­brīd pēc ve­cā­kās mei­tas se­jas no­pro­tu, ka vi­ņa ir no­vēr­tē­ju­si re­ālo si­tu­āci­ju un to pie­ņē­mu­si. Ja arī ma­zās mā­sas kād­reiz pa­vai­cā, kā­pēc mam­ma un tē­tis ne­dzī­vo ko­pā, abi lie­lā­kie bēr­ni vi­ņas ap­klu­si­na: «Iz­bei­dziet!» Vi­ņiem ne­pa­tīk ru­nāt par šķir­ša­nos.

Bet kas ma­ni ša­jā si­tu­āci­jā prie­cē – kā lie­lā­kie bēr­ni kon­tak­tē­jas ar sa­vu ma­zo mā­su Lī­vu Ro­ber­tu, ku­ra pie­dzi­ma ma­nā ta­ga­dē­jā ģi­me­nē. Pir­ma­jās tik­ša­nās rei­zēs es bai­dī­jos, kas nu no­tiks! Kad lie­lie bēr­ni ie­ra­dās cie­mos, ma­zā mei­ti­ņa ie­rā­vās is­ta­bas stū­rī un no vi­ņiem pa­slē­pās, jo lie­lie vi­si ba­rā vi­ņu uz­reiz gri­bē­ja aši sa­mī­ļot un tam­lī­dzī­gi. Bet ta­gad no ma­las pa­vē­ro­ju (brīv­die­nās vi­si čet­ri šad tad pa­liek arī pie ma­nis mā­jās), ar kā­dām acīm vi­ņi ska­tās uz Lī­vu – kā uz ab­so­lū­ti sa­vē­jo. Sko­lā ve­cā­ka­jai mei­tai bi­ja teikts: tā ir ta­va pus­mā­sa… Es to­mēr gri­bē­tu, lai Lī­vu ne­uz­tver­tu ti­kai kā pus­mā­su – Lī­va ir Be­ti­jas mā­sa. Ne­re­dzu ne­kā­du at­šķi­rī­bu, vi­ņi visi­ – Be­ti­ja, Got­hards, Eli­za­be­te, Es­te­re, Lī­va ­ – iz­augs lie­li, un vi­ņiem jā­kļūst par ļo­ti la­biem drau­giem. Tā­pēc mak­si­mā­li mē­ģi­nu ne­ra­dīt bar­je­ras starp ma­zo mei­ti­ņu un lie­la­jiem bēr­niem.»

Vai sie­vie­tes, bēr­nu mā­tes, ne­trau­cē ne­ra­dīt bar­je­ras?

«Ne­ko­men­tē­šu. Bet es­mu pie tā strā­dā­jis.»

Eli­za­be­tei va­rē­tu būt grū­ti?…

«Es me­lo­tu, ja sa­cī­tu, ka tā nav. Ik­die­nas rū­pes par čet­riem ma­ziem bēr­niem pra­sa ne­pār­trauk­tu uz­ma­nī­bu un pa­vi­sam ci­tu at­de­vi, ne­kā esot ko­pā ar vi­ņiem ti­kai brīv­die­nās vai dar­bdie­nu va­ka­ros. Ja go­dī­gi, es Eli­za­be­ti ne­ap­skau­žu. Ta­jā pa­šā lai­kā šo­brīd lie­la­jiem bēr­niem viss ir lie­lis­ki no­or­ga­ni­zēts, un te ce­pu­ri nost Eli­za­be­tei. Ir di­vas auk­les, at­balsts uz ri­te­ņiem – pro­ti, no­al­gots cil­vēks, kas var bēr­nus iz­va­dā, kur va­jag, un at­vest mā­jās. Tas, pro­tams, mak­sā arī lie­lu nau­du. Eli­za­be­te ir stip­ra sie­vie­te, un jā­cer, ka vi­ņā pa­liks arī sie­viš­ķī­ba…»

Par sie­viš­ķī­bu… Vai sie­viš­ķī­bas dēļ Mā­ris Eli­za­be­ti pa­ma­nī­ja? 

Viņš no at­bil­des iz­vai­rās.

«Ne­gri­bu īpa­ši ko­men­tēt. Tas laiks ir ga­rām, un ta­gad arī es dzī­vo­ju ko­pā ar ļo­ti in­te­re­san­tu sie­vie­ti – Tī­nu. Šo­brīd ma­na dzī­ve nav vieg­la, ta­ču Tī­nai es va­ru pa­teikt ti­kai pal­dies, ka vi­ņa ma­ni sa­pra­ta un pie­ņē­ma. No Tī­nas pus­es tā bi­ja ļo­ti lie­la iz­šķir­ša­nās. Jo es to­mēr bi­ju četr­u bēr­nu tēvs, tur­klāt mēs ar Eli­za­be­ti bi­jām lau­lāts pār­is, un «ne­dzī­vo­ša­na vairs ko­pā» ne­no­zī­mē, ka otrs cil­vēks pil­nī­gi iz­gaist.»

 

 Tī­na

Mā­ris ar Tī­nu Os­trov­sku, kā­das audi­tor­fir­mas asis­ten­ti, uz­ņē­mē­ja, «Or­na­men­ta» mu­zi­kan­ta Bru­no Os­trov­ska un TV3 di­rek­to­ra pa­dom­nie­ces Dai­nas Os­trov­skas mei­tu, ie­pa­zi­nās, kad viņš vēl bi­ja iekš­lie­tu mi­nistrs un ofi­ci­āli pre­cē­jies. Mā­rim trīs­des­mit trīs ga­di, vi­ņai – div­des­mit. Vi­ņiem sa­vas at­tie­cī­bas bi­ja jā­slēpj no ap­kār­tē­jiem, sa­bied­rī­bā dis­ku­tē­ja, vai mi­nistrs, bū­dams ofi­ci­āli pre­cē­jies, drīkst sa­bied­rī­bā pa­rā­dī­ties ar ci­tu sie­vie­ti…

«Ma­nā dzī­vē ie­stā­jās ļo­ti sa­rež­ģīts posms. Mēs ar Tī­nu ak­tī­vi gā­jām arī uz baz­nī­cu, kur mek­lē­jām mie­ri­nā­ju­mu. To arī at­ra­dām. Ar Tal­su mā­cī­tā­ju Mā­ri Lud­vi­gu ru­nā­jām par pa­sau­li un dzī­vi. Bet mums bi­ja va­ja­dzī­ga ie­jauk­ša­nās no ma­las, jo man li­kās, ka es brau­cu ar simt piec­des­mit kilo­met­riem stun­dā un ne­spē­ju ap­stā­ties. Ne­va­ru no­spiest brem­zes, bet ta­jā pa­šā lai­kā ir sva­rī­gi no­tu­rē­ties uz ce­ļa un ne­ie­trā­pīt grā­vī.

Do­mā­ju, ka, pa­tei­co­ties jaun­ajai ģi­me­nei, man tas ir iz­de­vies.

Tā bi­ja lai­mes iro­ni­ja, ka sa­ti­ku Tī­nu. At­tie­cī­bas ar Eli­za­be­ti jau pa­ma­tī­gi šķo­bī­jās, bet die­zin vai es bi­ju ie­do­mā­jies kā­du brī­di pa­likt viens. Die­zin vai. Jo, dzī­vo­jot viens, se­vi vien­kār­ši no­ga­li­nā­tu. Ne fi­zis­ki, bet psiho­lo­ģis­ki. Va­ru pil­nī­gi go­dī­gi pa­teikt: sie­vie­tes ma­nā dzī­vē ir bi­ju­šas tās, ku­ras ma­ni vir­zī­ju­šas uz priekš­u un at­tīs­tī­ju­šas. Ku­ras li­ku­šas sa­springt un kon­cen­trē­ties uz lie­tām, kas man pēc tam ir arī sa­nā­ku­šas. Bez sie­vie­šu at­bal­sta es nebū­tu tik veik­smī­gi vei­do­jis kar­je­ru. To ta­gad at­zīs­tu un va­ru pa­teik­ties Tī­nai un vi­sām pā­rē­jām sa­vām sie­vie­tēm.»

 

 Mam­mas

Vie­na no šīm sie­vie­tēm ir Tī­nas mam­ma. «Pro­tams, mēs ar Tī­nu bi­jām pie­au­gu­ši cil­vē­ki un pa­ši sa­pra­tām, ko viens par ot­ru do­mā­jam un ko da­rām, to­mēr bi­ju ļo­ti prie­cīgs, ka arī Tī­nas ve­cā­ki ma­ni pie­ņē­ma kā sa­vu sa­bied­ro­to. Sā­ku­mā ju­tos pat pār­steigts. Ne­zi­nu, vai ci­ti ve­cā­ki bū­tu ar mie­ru ak­cep­tēt sa­vas mei­tas at­tie­cī­bas ar cil­vē­ku, kurš «pa­me­tis sie­vu ar čet­riem ma­ziem bēr­niem»… Bet Tī­nas ve­cā­ki ir tik ļo­ti to­le­ran­ti, un var­būt tie­ši tā­pēc es uz vi­ņiem rau­gos kā uz pa­raug­ģi­me­ni, kas tu­ras ko­pā jau div­des­mit se­šus ga­dus.»

Ot­ra Mā­ra no­zī­mī­gā sie­vie­te ir pa­ša mam­ma.

«Vi­ņa mūs ar brā­li iz­au­dzi­nā­ja lie­lā­ko­ties vie­na, un šo­brīd mans brā­lis Ar­tis arī ir iz­vei­do­jis veik­smī­gu kar­je­ru – viņš ir mu­gur­kau­la ķi­rurgs. Bet mam­mai gan bi­ja grū­ti lai­ki. Vi­ņa bi­ja no vien­kār­šiem cil­vē­kiem. Sa­vu­kārt tēvs gā­ja kom­jau­nat­nes ce­ļu. Bi­ja par­ti­jā.

Mū­su ve­cā­ki iz­šķī­rās, kad mā­cī­jos ot­ra­jā, bet brā­lis pir­ma­jā kla­sī­tē. Mēs abi ļo­ti sa­tu­vi­nā­jā­mies, bi­jām kā ma­zais Ķī­nas mū­ris. Ve­cā­ku šķir­ša­nās bēr­niem vien­mēr ir lie­la trau­ma. Mū­sē­jie daudz ne­strī­dē­jās, vien­kār­ši kā­du die­nu aiz­gā­ja katrs uz sa­vu pus­i. Pre­cī­zāk – tēvs aiz­gā­ja. Bet ko viņš iz­da­rī­ja la­bi? Arī pēc šķir­ša­nās tēvs re­gu­lā­ri ar ma­ni un brā­li ti­kās, sū­tī­ja mūs uz no­met­nēm un ņē­ma līdz­i brau­cie­nos (viņš par­ti­jas Cen­trāl­ko­mi­te­jā va­dī­ja starp­tau­tis­ko at­tie­cī­bu sek­to­ru, bi­ja re­dzē­jis vi­su Eiro­pu, Ame­ri­ku, strā­dā­jis Li­bā­nā, Ni­ka­rag­vā)… Tik­ša­nās ar tē­vu gan no­ti­ka re­ti, daudz re­tāk, ne­kā mēs ar mam­mu bi­jām ko­pā.

Sa­vā dzī­vē es ne­gri­bē­ju pie­ļaut ve­cā­ku kļū­du, to­mēr dzī­vē no­tiek tā, kā no­tiek. Ne­teik­šu, ka šķir­ša­nās ie­lik­ta gē­nos, ta­ču ģi­me­nē man trū­ka pa­rau­ga un po­zi­tī­vās pie­re­dzes, kā bū­tu jā­vei­do at­tie­cī­bas starp vī­rie­ti un sie­vie­ti, starp vī­ru un sie­vu. Ma­nam tē­vam ir bi­ju­šas trīs lau­lī­bas.

Kad pre­cē­jos ar Tī­nu (2004. ga­da 14. sep­tem­bris), uz mū­su kā­zām ie­ra­dās abi ma­ni ve­cā­ki ar sa­vām ot­ra­jām pus­ītēm. Laiks sa­dzie­dē vi­sas rē­tas un vi­sus uz­brā­zu­mus, lie­lā­kie ie­naid­nie­ki kļūst par la­biem drau­giem un lie­lā­kie pre­ti­nie­ki – par sa­bied­ro­ta­jiem. Ta­gad ma­niem ve­cā­kiem at­kal ir ļo­ti la­bas at­tie­cī­bas. Jo vairs nav jā­da­la ne biz­ness, ne drau­gi, ne bēr­ni. Es do­mā­ju, ka mums ar Eli­za­be­ti tas vēl jā­ie­mā­cās.»

 

Vēl­reiz par Eli­za­be­ti

«Arī Eli­za­be­tei ir ot­ra pus­īte, bet tik un tā mū­su at­tie­cī­bas ir maz­liet uz­vil­ktas.»

Jau­tā­ju: kā­pēc? Vai mī­les­tī­ba, ku­ra ne­kad pa­vi­sam ne­ap­dziest?

«Nē, tā no­teik­ti nav vairs mī­les­tī­ba. Mēs ar Eli­za­be­ti esam kar­je­ras cil­vē­ki ar am­bī­ci­jām. Mums abiem ir mēr­ķi, ku­rus gri­bam sa­sniegt. Do­mā­ju, tas arī ir mū­su ne­sa­pra­ša­nās ie­mesls.

Mēs abi strau­ji vei­do­jām kar­je­ras un bi­jām pie­tie­ka­mi pub­lis­kas per­so­nas. Es – Uz­ņē­mu­mu re­ģis­tra die­nes­ta va­dī­tājs, vi­ņa – ad­vo­kā­te, bet lau­lī­bas, ku­rās vīrs un sie­va mērķ­tie­cī­gi vei­do kar­je­ru un ne viens, ne otrs ne­pie­kāp­jas, pa­ras­ti nav veik­smī­gas. Mū­su ga­dī­ju­mā pie­kāp­ša­nās ne­bi­ja ne no vie­nas, ne no ot­ras pus­es.»

At­ce­ros pirms vai­rā­kiem ga­diem San­tā la­sī­to, ka Mā­ris bi­ja va­dī­tājs as­toņ­des­mit cil­vē­kiem, dar­bi­nie­ku vi­dē­jais ve­cums 28 ga­di, lie­lā­kā da­ļa ne­pre­cē­ju­šies. Vi­ņi pa va­ka­riem spē­lē bil­jar­du un ne­sa­prot, ka Mā­rim ir ģi­me­ne, ka vi­ņam ir čet­ri ma­zi bēr­ni. Ne­sa­prot, ka va­ka­ros jā­būt mā­jās un jā­da­ra dar­bi, kas ģi­me­nē da­rā­mi. Uz pus­ēm. Kā Eli­za­be­te to­laik sa­ka: tie­ši pus­e no kat­ra pie­ču­rā­tā pam­pe­ra un pus­e no kat­ras iz­ēs­tās pu­de­les ir vi­ņa! Bet Mā­ris gri­bē­ja būt labs va­dī­tājs un vi­sur pa­gūt, un Eli­za­be­te brī­žiem ju­tās at­stum­ta. Tur­klāt arī vi­ņa līdz se­šiem va­ka­rā strā­dā­ja, jo – tas, lūk, ir jā­da­ra, ja bēr­nus grib ap­ģērbt un iz­sko­lot, ap­mak­sāt vin­gro­ša­nu, lo­go­pē­du un ko tik vēl ne. Vi­su četr­u bēr­nu gai­dī­ša­nas lai­ku vi­ņa strā­dā­ja par ju­ris­ti un ad­vo­kā­ta pa­lī­dzi un ne die­nu ne­aiz­gā­ja dek­rē­ta at­va­ļi­nā­ju­mā…

«Var­būt tā arī bi­ja ma­na kļū­da, jau­nī­bas mak­si­mā­lisms, ka par strau­ju sā­ku dzī­vot. Div­des­mit četr­u ga­du ve­cu­mā kļu­vu par lie­las ie­stā­des va­dī­tā­ju, bi­ja tā zvaig­žņu sli­mī­ba, līdz ar to man li­kās, ka jū­ra līdz ce­ļiem, un var­būt bi­ja arī šie pār­stei­dzī­gie so­ļi… Mēs abi ar Eli­za­be­ti sa­vās at­tie­cī­bās kļu­vām tik sma­gi, ka tilts, kas pa­ras­ti sa­vie­no di­vus cil­vē­kus, vairs ne­spē­ja iz­tu­rēt un sa­bru­ka. Vai arī tas ti­ka uz­spri­dzi­nāts. Lie­lā­kā kļū­da bi­ja tā, ka mēs sa­vu­laik ļā­vā­mies ma­su me­di­jiem rak­stīt par se­vi kā par lai­mī­gu pā­rī­ti, veik­smī­gu jaun­o ģi­me­ni, mū­su bēr­nus li­ka uz žur­nā­lu vā­kiem. Līdz ar to cil­vē­ki se­ko­ja līdz­i vi­sam, kas ar mums no­tiek.

Jā, mums ne­va­ja­dzē­ja sa­vu pri­vā­to dzī­vi iz­nest sa­bied­rī­bā (ta­gad es to vairs ne­da­ru ­ – lau­lī­bu ar Tī­nu ne­es­mu ļā­vis pub­lis­kot).

Liels ie­mesls, kā­pēc sa­ira kop­dzī­ve ar Eli­za­be­ti, bi­ju arī es pats, ma­nas rak­stu­ra īpa­šī­bas, ku­ras ta­gad cen­šos no­glu­di­nāt vai iz­nī­ci­nāt pa­vi­sam. Ta­ču es ne­kad arī ne­pie­kri­tī­šu, ka ti­kai vie­na pus­e ir vai­nī­ga pie at­tie­cī­bu sa­bruk­ša­nas. Ne­kad tam ne­no­ti­cē­šu, kaut vai no sa­vas pie­re­dzes. Mī­les­tī­ba nor­mā­lam cil­vē­kam pār­iet pēc da­žiem ga­diem, un tad pār­a at­tie­cī­bās sā­kas sav­star­pē­ja cie­ņa un uz­ti­cī­ba. Tā­pēc cil­vēks pirms ap­pre­cē­ša­nas bū­tu ļo­ti la­bi jā­ie­pa­zīst.

Var­būt, ja kāds grib se­ci­nā­ju­mus no ma­nas dzī­ves, es va­rē­tu aici­nāt – ne­steig­ties. Ne­pre­cē­ties tik ātr­i kā es pir­ma­jās rei­zēs!»

 

Mei­te­ne no Mē­ness ie­las

Ar Tī­nu Mā­rim ir tre­šā lau­lī­ba. Ot­rā bi­ja ar Eli­za­be­ti, bet pirm­ā…

«Man bi­ja de­viņ­pa­dsmit, stu­dents, un vi­ņa arī – ti­kai mā­cī­jās ne­vis ju­ris­pru­den­ci, bet psiho­lo­ģi­ju. Maz­liet ve­cā­ka par ma­ni, krie­vie­te. Es pa­tie­šām vi­ņā ie­mī­lē­jos – no pirm­ā acu ska­tie­na, un mēs uz­reiz ap­pre­cē­jā­mies. Kā­zas ne­bi­ja pla­šas – to­mēr de­viņ­des­mit pir­mais gads, pu­ča laiks. Es pār­vā­cos pie vi­ņas dzī­vok­lī­tī Mē­ness ie­lā, bet pēc sep­ti­ņiem mē­ne­šiem abi sa­pra­tām, ka esam pil­nī­gi at­šķi­rī­gi cil­vē­ki. Starp ci­tu, ma­na mam­ma uz kā­zām ne­at­nā­ca, vi­ņa jau pa­re­dzē­ja, kā mū­su kop­dzī­ve beig­sies. Brā­lis arī ne­at­nā­ca. Vis­pār ne­viens no ra­diem šo lau­lī­bu ne­at­bal­stī­ja.

Tā at­kal bi­ja kļū­da, par ko pats sa­mak­sā­ju.»

 

Vēl­reiz par Tī­nu

Pēk­šņi Mā­ris ie­pau­zē. Bet ne tā­pēc, lai pa­sū­tī­tu vēl vie­nu mel­nu ka­fi­ju ar cu­ku­ru. Klu­sums ne­vel­kas il­gāk par mi­nū­tes ce­turk­sni, ta­ču vi­ņa balss ir pil­nī­gi pār­vēr­tu­sies. Tā­da stin­gra…

«Man ir iek­šē­ja sa­jū­ta, ka sa­vu šķir­ša­nās li­mi­tu es­mu iz­smē­lis. Tā man ir ļo­ti stin­gra ap­ņem­ša­nās, ko ik pa lai­kam nak­tīs kāds pa­dom­de­vējs at­gā­di­na. Es tie­šām gri­bu teikt, ka – Tī­na Gul­be man ir PĒ­DĒ­JĀ sie­va.

 Jo vi­ņā ir tas, ko es­mu vē­lē­jies sie­vie­tē sa­ska­tīt. Vi­ņa ir sie­viš­ķī­ga. Vi­ņa iz­vai­rās no pub­li­ci­tā­tes. Vi­ņa ir pro­fe­si­onā­li gud­ra: ik­vie­nam dar­ba de­vē­jam Tī­na ir ie­gu­vums. Un pats sva­rī­gā­kais ­ – vi­ņa ir uz ģi­me­ni vērsts cil­vēks. Ģi­me­ne Tī­nai no­zī­mē daudz vai­rāk ne­kā kar­je­ra un iz­klai­des brau­cie­ni. To vi­su sa­lie­kot ko­pā, la­bā­ku cil­vē­ku par vi­ņu ne­at­ra­dī­šu. Un pats arī es­mu mai­nī­jies.

Jā, Tī­na ir ļo­ti jaun­a, bet brī­žiem lie­kas: vi­ņas pa­do­mi ir glu­ži kā rū­dī­tam psiho­te­ra­pei­tam. Par kat­ru ma­nu dzī­ves sa­rež­ģī­to pos­mu Tī­nai ir vie­dok­lis, un – in­te­re­san­ti – vi­ņas pa­re­ģo­ju­mi vai pa­do­mi, ja es tos ne­ie­vē­ro­ju, pie­pil­dās. Vi­ņa arī ka­te­go­ris­ki tei­ca, ka man ne­va­jag iet prom no «Jaun­ā lai­ka». Es iz­stā­jos no par­ti­jas, jo ne­spē­ju sa­pras­ties ar Eina­ru Rep­ši, kurš ma­ni kā iekš­lie­tu mi­nis­tru grem­dē­ja. Bet Tī­na sa­cī­ja: tev va­jag šo lai­ku pār­ciest, iz­tu­rēt, aiziet aiz­ku­li­sēs un no­gai­dīt… Ne­pa­klau­sī­ju, un šo­die­nas no­ti­ku­mi rā­da, ka Tī­nai bi­ja tais­nī­ba.

Mēs daudz ru­nā­jam arī par at­tie­cī­bām. Kas mūs ļo­ti no­mo­ka? – dzel­te­nā pre­se. Dzel­te­nā pre­se ma­nu tē­lu vei­do ar iz­puš­ķo­ju­miem, pār­spī­lē­ju­miem, un tas, pro­tams, ie­tek­mē Tī­nu, jo arī vi­ņai ir drau­dze­nes, drau­gi, ko­lē­ģi, ku­ri se­ko līdz­i dru­kā­ta­jam vār­dam, un nav pa­tī­ka­mi, ka ne­mi­tī­gi no ma­las pie­nāk zi­ņas: «Klau­sies, tavs vīrs at­kal re­dzēts ar to un to, un to…» Šāds pre­sings ot­ru cil­vē­ku no­gur­di­na. Zi­nu, ka ne­sen pat uz vie­nu ne­dē­ļu bi­ja an­ga­žē­ti pa­pa­ra­ci iz­se­kot ma­ni ar Aiju Edži­ņu, ma­nu de­ju par­tne­ri šo­vā, vai mums ir ro­māns vai nav. Sēž ma­šī­nās, vak­tē… Bet es ar Aiju pat uz ka­fej­nī­cu ne­bi­ju aiz­gā­jis! Ta­ču le­ģen­das top, un Tī­na ļo­ti pār­dzī­vo.»

 

Vēl­reiz par Eli­za­be­ti un bēr­niem

Kad Mā­ris un Eli­za­be­te šķī­rās, viņš vēl bi­ja iekš­lie­tu mi­nistrs. Tie­sa no­lē­ma, ka ik mē­ne­si vi­ņam būs jā­mak­sā 500 la­tu lie­li uz­tur­lī­dzek­ļi no al­gas un vēl div­des­mit pro­cen­ti no ci­tiem ie­nā­ku­miem.

«Do­mā­ju, ka mēs ar Eli­za­be­ti arī man­tis­kās at­tie­cī­bas esam sa­kār­to­ju­ši. Es ļo­ti lie­lu nau­du mak­sā­ju – bēr­ni ir ap­gā­dā­ti un dzī­vo pie­tie­ka­mi la­bā dzī­vok­lī. Lai ci­tiem bēr­niem šķir­ta­jās ģi­me­nēs tā bū­tu!»

Mā­ris sa­ka: šo­dien uz­tur­lī­dzek­ļu sum­ma ir kļu­vu­si lie­lā­ka par tie­sas no­teik­ta­jiem, kaut arī viņš pel­na ma­zāk. «Eli­za­be­te ir zvē­ri­nā­ta ad­vo­kā­te. Un vi­ņai ir sva­rī­gi pa­rā­dīt, ka var cī­nī­ties par vēl lie­lā­ku nau­du, jo no veik­smī­ga re­zul­tā­ta at­ka­rīgs arī vi­ņas klien­tu dau­dzums. Pie Eli­za­be­tes kā pie šķir­ša­nās lie­tu ad­vo­kā­tes klien­ti ta­gad stāv rin­dā, lai arī vi­ņas pa­kal­po­ju­mu stun­das lik­me šo­brīd ir pie­tie­ka­mi augst­a, un mans pie­mērs ir ļo­ti veik­smīgs, lai de­mon­strē­tu sa­vas spē­jas.

Pie­ļau­ju, viens otrs vī­rie­tis šā­dā ga­dī­ju­mā pa­ņem cil­pu un pa­ka­ras. Ta­ču aiziet no šīs pa­sau­les ir pats vieg­lā­kais ceļš. Daudz dros­mī­gāk ir ne­krist iz­mi­su­mā, piec­el­ties un no­stā­ties uz kā­jām. Ne­rau­go­ties uz re­ālo fak­tu, ka sie­vie­tēm, ku­ras, pie­mē­ram, vie­nas audzi­na bēr­nus un se­ko līdz­i vi­siem no­ti­ku­miem, par ma­ni iz­vei­do­jies slikts priekš­stats. Ta­jā pa­šā lai­kā ir sie­vie­tes, ku­ras ma­ni at­bal­sta, it se­viš­ķi pēc iz­bal­so­ša­nas no šo­va drau­gos.lv rak­sta uz­mun­dri­no­šas vēs­tu­les. Jo pie­nāk brī­dis, kad tev tik daudz dub­ļu uz­lej vir­sū, ka cil­vē­ki sāk aiz­do­mā­ties: pa­tie­šām… maz­liet jau tā kā par daudz… Un sva­ru kau­si iz­lī­dzi­nās.

Eli­za­be­te pē­dē­jo ga­du lai­kā ir ļo­ti piln­vei­do­ju­sies un ar se­vi daudz strā­dā­ju­si, bet es no sirds gri­bē­tu, lai Eli­za­be­te no ka­ro­tā­jas vai­rāk kļū­tu sie­viš­ķī­ga un aiz­rau­tu audi­to­ri­ju ar daudz pa­tī­ka­mā­kām lie­tām. Nu, cik tad var cī­nī­ties! Vi­si ka­ri būs jau bei­gu­šies!

Bet vi­ņa cī­nī­sies līdz ga­lam. Tā­da vi­ņa ir, Žan­na d’Arka. Ko lai sa­ku? Da­ļu sie­vie­šu šī cī­ņa ie­dro­ši­nās, bet da­ļa pēc kā­da lai­ka no ne­mi­tī­gās sprie­dzes sāks no­gurt. Jo cil­vē­ki vē­las kom­for­tu, vi­ņi vien­kār­ši grib at­pūs­ties un nor­mā­li dzī­vot. Cī­nī­tā­jas sie­vie­tes se­vi ar lai­ku ļo­ti sa­de­dzi­na. Sie­vie­tēm to­mēr jā­būt daudz mai­gā­kām būt­nēm. Man lie­kas, ka tad arī veik­smes fak­tors bie­žāk ie­nāks vi­ņu dzī­vēs. Va­jag ļau­ties, lai vī­rie­tis sie­vie­ti nē­sā uz ro­kām,» sa­ka Mā­ris un pie­bilst, ka šo­vā ta­gad ir pa­tie­šām ie­mā­cī­jies pa­celt sie­vie­ti uz ro­kām. «Vis­maz sa­vu par­tne­ri pa­cē­lu. Teh­nis­kas un emo­ci­onā­las da­bas jau­tā­jums. To da­ra ne­vis ar spē­ku, bet sie­vie­te jā­uz­rauj augš­ā ar iner­ci, ci­tā­di var sa­stiept mu­gu­ru vai pār­raut ple­ca mus­ku­li…» 

 

No­bei­gu­ma vie­tā

Vai­rāk mums nav lai­ka ru­nāt: Mā­ri gai­da dar­bi. Bi­ju­šais Saei­mas de­pu­tāts un kād­rei­zē­jais iekš­lie­tu mi­nistrs Mā­ris Gul­bis nu ir kļu­vis par Ban­ku augst­sko­las rek­to­res Tat­ja­nas Vol­ko­vas pa­dom­nie­ku at­tīs­tī­bas jau­tā­ju­mos. Kā viņš pats skaid­ro, no­dar­bo­jas ar ra­do­šām lie­tām:­ plā­no stu­den­tu pil­sē­ti­ņas celt­nie­cī­bu, kas ir as­toņ­des­mit mil­jo­nu la­tu dārgs pro­jekts. «Ru­nā­jam ar vai­rā­kām ban­kām, un tās ir ga­ta­vas ie­gul­dīt lī­dzek­ļus. Ja pēc di­viem trim ga­diem stu­den­tu pil­sē­ti­ņa būs uz­cel­ta, es prie­cā­šos.» Al­ga Mā­rim ta­gad tā­da pa­ti kā Saei­mas de­pu­tā­tam.

 Ru­nas par to, ka sa­vu Kur­ze­mes lau­ku mā­ju Gul­bis pār­de­vis, lai spē­tu no­mak­sāt uz­tur­lī­dzek­ļus, viņš no­liedz: mā­ja tie­šām pār­do­ta, ta­ču tā­pēc, ka ne­va­rē­jis iz­brau­kāt. Bet par pā­rē­jo… Mā­ris sa­ka tā: «Es­mu mā­cī­jies no sa­vām kļū­dām. Es bū­tu daudz lai­mī­gāks, ja bū­tu mā­cī­jies no ci­tu kļū­dām. Bet tik un tā es­mu mā­cī­jies un šo­brīd da­ru vi­su, lai ma­nas at­tie­cī­bas ar Tī­nu bū­tu pēc ie­spē­jas in­te­re­san­tā­kas un dzī­ve – cik nu to var, bez lie­liem sa­rež­ģī­ju­miem.»