Pēc kat­ras nir­ša­nas rei­zes Ra­di­o SWH dī­džejs un viens no čet­riem…

Pēc kat­ras nir­ša­nas rei­zes Ra­di­o SWH dī­džejs un viens no čet­riem LTV7 le­ģen­du med­nie­kiem HO­RENS STAL­BE lab­pa­ti­kā iz­dveš: «Jā-ā-ā… Ti­kai pār­pra­tu­ma dēļ es dzī­vo­ju uz sau­sze­mes. Pār­vie­to­ties kā zi­vij ūde­nī man ir da­bis­kāk ne­kā stai­gāt pa plak­ni.»

Lie­lais KĀ­PĒC?

Sa­pra­tu to jau se­šu ga­du ve­cu­mā. Kad bei­dzu bēr­nu­dār­zu un man bi­ja jā­iz­vē­las nā­kot­nes pro­fe­si­ja, uz­rak­stī­ju, ka bū­šu oke­ano­logs: tas, kas pē­ta zem­ūdens pa­sau­li. Des­mit ga­du ve­cu­mā bi­ju iz­la­sī­jis vi­sas pie­eja­mās grā­ma­tas par šo te­ma­tu – gan zi­nāt­nis­kās, gan daiļ­li­te­ra­tū­ru. Ma­na mam­ma ir hid­ro­bi­olo­ģe. Tas ne­no­zī­mē, ka sa­vu bēr­nī­bu pa­va­dī­ju ti­kai eks­pe­dī­ci­jās pie ūdens, ta­ču ūdens ķī­mis­kās ana­lī­zes pro­tu uz­tai­sīt kopš se­šu ga­du ve­cu­ma.

Kā­pēc es lie­nu zem ūdens? Da­žas lie­tas vien­kār­ši va­jag pie­dzī­vot. Pa­ska­ties uz glo­bu­su: pa ga­ba­lu tas iz­ska­tās kā brī­nu­mai­ni zi­la lo­de! Pat­la­ban oke­āns no­klāj sep­tiņ­des­mit vie­nu pro­cen­tu Ze­mes virs­mas. Tas no­zī­mē: ja tu bū­si ļo­ti zi­nāt­kārs un gri­bē­si uz­zi­nāt vi­su par pla­nē­tu, uz ku­ras dzī­vo, un tā­pēc ap­ce­ļo­si se­šus kon­ti­nen­tus, tu tik un tā bū­si re­dzē­jis ti­kai vie­nu tre­šo da­ļu pla­nē­tas. Ma­ni tas ne­ap­mie­ri­na. Es gri­bu zi­nāt, kas mīt arī ūde­nī.

Kat­rā laik­me­tā dzī­vo cil­vē­ki ce­ļo­tā­ji. Vis­lie­lā­kie ce­ļo­tā­ji, ko pa­zīst cil­vē­ces vēs­tu­re, ir ka­ra­vī­ri – vi­ņi vien­mēr de­vās prom no tās vie­tas, kur bi­ja dzi­mu­ši, lai pie­da­lī­tos ka­ra­dar­bī­bā pil­nī­gi kaut kur ci­tur. Es arī es­mu cil­vēks ce­ļo­tājs, kam nav mā­ju. Pir­mo rei­zi tā­lā­kā ce­ļo­ju­mā uz Kar­pa­tiem de­vos, kad man bi­ja div­ar­pus ga­du. Es­mu kos­mo­po­līts: vi­sur pa­sau­lē, kur es­mu bi­jis (ie­skai­tot zem­ūdens pa­sau­li), es­mu sa­ti­cis ti­kai drau­gus. Jo, ma­nu­prāt, ar kā­dām acīm tu rau­gies uz ap­kār­tē­jiem, ar tā­dām acīm ap­kār­tē­jie rau­gās uz te­vi. Kopš bēr­nī­bas es­mu bi­jis ko­pā ar ūdens­dzīv­nie­kiem un ne­kad man nav ra­du­sies vē­lē­ša­nās vi­ņus no­ķert vai kaut kā pa­kļaut. Me­dī­bas un mak­šķe­rē­ša­na ma­ni ne­sa­is­ta. No ot­ras pus­es… dzīv­nie­ku pa­sau­lē ir med­nie­ki, ka­ra­vī­ri, vi­sa dzī­vā ra­dī­ba ir sa­da­lī­ta pa kas­tām. Lo­ģis­kāk ne­kā cil­vē­ku pa­sau­lē. Zem ūdens šo lie­tu kār­tī­bu un har­mo­ni­ju sa­jūt tā­pēc, ka viss no­tiek lē­nāk. Zem ūdens kus­tē­ties ātr­i vis­pār nav ie­spē­jams, jo ūdens ir blī­va vi­de. Pro­fe­si­onā­li ni­rē­ji pār­vie­to­jas tie­ši tā­pat kā zi­vis – vi­ņām ir tik mi­ni­mā­las, tik pre­cī­zas un ra­ci­onā­las kus­tī­bas, lai vel­ti ne­tē­rē­tu ener­ģi­ju.

Ūde­nī var pie­re­dzēt sa­jū­tas un at­klāt lie­tas, ku­ras ne­kad mū­žā ne­esi pie­dzī­vo­jis. Kos­mo­nau­ti tre­nē­jas zem ūdens, lai ap­jēg­tu, kā tas ir – pil­nī­bā at­brī­vo­ties no Ze­mes gra­vi­tā­ci­jas spē­ka ie­tek­mes. Vie­nī­gais veids, kā mēs uz sa­vas pla­nē­tas va­ram iz­bau­dīt bez­sva­ra stā­vok­lis, ir nir­ša­na. Tas ir otrs lie­lā­kais nir­ša­nas val­dzi­nā­jums. Tu at­ro­dies vi­dē: ne­vis krī­ti uz le­ju vai ce­lies uz augš­u – tu vien­kār­ši ka­rā­jies. Tu li­do pats.

Pār­vie­to­jo­ties pa sau­sze­mi, gra­vi­tā­ci­jas ie­tek­mē mēs kus­ta­mies ho­ri­zon­tā­la­jā plak­nē – ūde­nī kus­ta­mies di­men­si­jā. No tā iz­riet zem­ūdens ie­dzī­vo­tā­ju do­mā­ša­na: vi­ņi vi­su redz, sa­jūt, sa­prot di­men­si­jā, ne­vis plak­nē kā sau­sze­mes dzīv­nie­ki.

Viss, kas no­tiek zem­ūdens pa­sau­lē, ir viens liels pie­dzī­vo­jums. Ko­pu­mā.

Pirm­ā rei­ze

Pa­sau­lē no­piet­na nir­ša­na ar spe­ci­āliem tēr­piem sā­kās ap­mē­ram 1832. ga­dā, kad An­gli­jā, Port­smu­tā, uz­plau­ka kaut kas līdz­īgs zem­ūdens in­že­nie­ru biz­ne­sam. Viss sā­kās ļo­ti ne­pa­ras­ti. Reiz, cen­šo­ties iz­vest zir­gus no de­go­ša staļ­ļa, brā­ļiem Džo­nam un Čār­lzam Dī­niem ie­nā­ca prā­tā iz­man­tot ka­ra­vī­ru bru­ņu­ce­pu­ri, ku­rā no aug­šas pa cau­ru­li ar ro­kas sūk­ni ie­pum­pēts gaiss. Drīz vien brā­ļi ap­tvē­ra, ka to tik­pat la­bi var iz­man­tot arī nir­ša­nai ūde­nī. Vi­ņi uz­meis­ta­ro­ja apa­rā­tu, kas sa­stā­vē­ja no sma­gas, at­vēr­tas ķi­ve­res, ku­ru ni­rē­jam va­ja­dzē­ja uz ple­ciem no­tu­rēt līdz­sva­rā. Ķi­ve­rē bi­ja ie­mon­tē­ta ādas cau­ru­lī­te, pa ku­ru ta­jā ie­sūk­nēts sa­spiests gaiss. Gai­sa pa­de­ves sūk­nis bi­ja dar­bi­nāms no ku­ģa klā­ja. Ja ni­rējs tu­rē­ja gal­vu pil­nī­gi tais­ni, ūdens ie­plū­ša­nu va­ra ķi­ve­rē aiz­ka­vē­ja gai­sa pa­de­ve no aug­šas. Šāds ap­rī­ko­jums ti­ka veik­smī­gi iz­man­tots vai­rā­kus ga­dus, uz trīs­des­mit mi­nū­tēm ie­nir­stot dzi­ļu­mā, kas ne­pār­snie­dza des­mit met­rus. Kos­tīms bi­ja ļo­ti smags, ne­viens ne­ko ne­zi­nā­ja par de­kom­pre­si­jām… Tik­līdz ni­rējs ķi­ve­ri ne­no­tu­rē­ja ver­ti­kā­lā stā­vok­lī, tā pie­pil­dī­jās ar ūde­ni un vi­ņam drau­dē­ja no­slīk­ša­na. Bet cil­vē­kus in­te­re­sē­ja zem­ūdens pa­sau­le, un vi­ņi ni­ra. Tas bi­ja bīs­ta­mi – kā viss, ko cil­vē­ce uz­sāk da­rīt.

Pir­mo el­po­ša­nas ie­rī­ci, ko var no­saukt par mūs­die­nī­gu ak­va­lan­gu, ra­dī­ja jū­ras­dzī­ļu pēt­nieks fran­cū­zis Žaks Ivs Kus­to ko­pā ar sa­vu drau­gu in­že­nie­ri Emī­lu Ga­ņā­nu ti­kai 1943. ga­dā. Ot­rā pa­sau­les ka­ra mi­li­tā­rās va­ja­dzī­bas, pro­tams, sek­mē­ja da­žā­dus iz­gud­ro­ju­mus… Sā­ku­mā ak­va­lan­gu iz­man­to­ja, lai at­ras­tu un pa­da­rī­tu ne­kai­tī­gas ie­naid­nie­ka mī­nas. Vē­lāk Kus­to iz­vei­do­ja arī ie­kār­tu zem­ūdens no­vē­ro­ju­miem un ar tās pa­lī­dzī­bu, sa­dar­bo­jo­ties ar vā­cie­šu lau­lā­to pār­i Lo­ti un Han­su Hā­siem, uz­ņē­ma fil­mas par oke­ānu da­bu. Seš­des­mi­ta­jos ga­dos ar tām ie­pa­zīs­ti­nā­ja pla­šas sa­bied­rī­bas ma­sas, un dau­dzi kļu­va vai tra­ki no ne­pār­va­ra­mās vēl­mes paš­iem re­dzēt val­dzi­no­šo zem­ūdens pa­sau­li. Ziņ­kā­re sa­vu­kārt sek­mē­ja ak­va­lan­gu ra­žo­ša­nas in­dus­tri­ju.

Pats es ar pel­dē­ša­nu no­dar­bo­jos no piec­u ga­du ve­cu­ma, nir­stu ar ak­va­lan­gu ga­dus se­šus, bet pro­fe­si­onāls ni­rējs es­mu trīs ga­dus. Pro­fe­si­onā­lis – tas no­zī­mē, ka es­mu nir­ša­nas in­struk­to­ra asis­tents: drīk­stu ap­mā­cīt ci­tus un va­ru vest cil­vē­ku gru­pu zem ūdens jeb­kur pa­sau­lē.

Pirm­ā rei­ze?

Tā pa­liek prā­tā kat­ram ni­rē­jam. Ne­vis re­dzē­tais, bet – sa­jū­tas. Vie­nā brī­dī tu sa­pro­ti, ka ūdens sa­kļau­jas virs ta­vas gal­vas un… tu va­ri brī­vi el­pot. Ne­kur nav jā­stei­dzas un nav jā­bāž de­guns virs ūdens, lai ie­vil­ktu plau­šās gai­su – tas vairs nav ne­pie­cie­šams. Tu esi tāds pats zem­ūdens pa­sau­les da­līb­nieks kā pā­rē­jie! Bet pēc mir­kļa se­ko jau nā­ka­mais pār­stei­gums. Lai gan Kus­to sa­vā grā­ma­tā zem­ūdens pa­sau­li no­sau­cis par klu­su­ma val­stī­bu, zem ūdens nav ab­so­lū­ta klu­su­ma ­– tāds ne­kā­di ne­var būt! Ūdens va­da ska­ņu četr­as rei­zes la­bāk ne­kā gaiss. Gai­sā ska­ņas āt­rums ir 335 met­ri se­kun­dē, ūde­nī – 1463 met­ri se­kun­dē. Ni­rējs, kas pir­mo rei­zi ie­grem­dē­jas lie­lā­kā dzi­ļu­mā, jū­tas pār­steigts, jo vairs ne­dzird virs­pu­sē pa­li­ku­šo bied­ru bal­sis. Bet, tik­līdz viņš sa­kon­cen­trē uz­ma­nī­bu, tā sa­klau­sa da­žā­dus trok­šņus. Ti­kai ne­var sa­prast – kā­dus?! Ūdens spēj va­dīt lie­lā at­tā­lu­mā pat vā­ju ska­ņu. Tur­klāt, tā kā ska­ņu viļ­ņi ūdens vi­dē iz­pla­tās ne­sa­lī­dzi­nā­mi ātr­āk, tie tie­cas no­kļūt abās ausīs vien­lai­kus. Tas no­zī­mē, ka zem ūdens nav lie­la trok­šņa, ta­ču grū­ti at­šķirt avo­tu, no ku­rie­nes ska­ņa nāk – ska­ņa ir vi­sap­kārt.

Pir­mo­reiz mū­žā ar ak­va­lan­gu ni­ru Grie­ķi­jā. Ko­pā ar fran­ču in­struk­to­riem.

Met­ri nav mēr­ķis

Jo dzi­ļāk mēs at­ro­da­mies zem ūdens, jo ma­zāk krā­su. Spektrs pa­zūd ļo­ti ātr­i. Pirm­ā pa­gaist sar­ka­nā krā­sa. Ie­grem­dē­ta Vi­dus­jū­rā div­des­mit met­ru dzi­ļu­mā sar­ka­na ro­ze kļūs mel­na, jo tur vairs ne­būs sar­ka­nās krā­sas, ko at­sta­rot. Asi­nis zem ūdens iz­ska­tās za­ļas. Div­des­mit trīs­des­mit met­ru dzi­ļu­mā ne­ko vairs ne­var at­šķirt – vie­na vie­nī­ga zi­lā krā­sa. Tā­pēc vi­sin­te­re­san­tā­kā zem­ūdens pa­sau­le ir ti­kai da­žu met­ru dzi­ļu­mā – tur ir arī vis­vai­rāk dzī­vī­bas.

Par dzi­ļu­mu, kā­dā vis­pār es­mu no­lai­dies, es pa­ras­ti ne­stās­tu, lai gan tas ir kriet­ni lie­lāks, ne­kā to var ci­ti. Bet es to da­ru se­vis dēļ, ne­vis lai uz­stā­dī­tu re­kor­dus. Tas ir viens. Otrs – ni­rē­jam jā­at­ri­si­na di­vas pro­blē­mas: gai­sa trū­kums un ūdens ma­sas spie­diens. Ar gai­sa ba­lo­nu un ak­va­lan­gu, kāds ti­ka ra­dīts 1943. ga­dā, var dro­ši nirt līdz 40–50 met­ru dzi­ļu­mam. Skait­lis ne­šķiet ie­spai­dīgs, ta­ču jā­ņem vē­rā, ka cil­vēks no­nāk pil­nī­gi ci­tā spie­die­na zo­nā. Stai­gā­jot pa ze­mes virs­mu, uz mums spiež gai­sa stabs ar vie­na at­mo­sfē­ru. Zem ūdens ar kat­riem nā­ka­ma­jiem des­mit dzi­ļu­ma met­riem vie­na at­mo­sfē­ra nāk klāt. Pla­ka­nus mūs ne­sa­spiež ti­kai tā­pēc, ka arī mēs esam šķid­rums. Ta­ču, at­ro­do­ties šā­dos ap­stāk­ļos, ie­el­po­tās gā­zes mū­su asi­nīs un or­ga­nis­ma audos iz­šķīst ci­tā­di. Nir­stot dzi­ļāk par trīs­des­mit met­riem, kad pie­aug ie­el­po­ja­mā gai­sa spie­diens un pā­rāk daudz slā­pek­ļa no­nāk asi­nīs, cil­vēks pēc lai­ka no­reibst. Kus­to to ir no­dē­vē­jis par dzi­ļu­ma eifo­ri­ju, kas at­gā­di­na sai­ndē­ša­nos ar al­ko­ho­lu. Cil­vē­ku pār­ņem pa­ci­lā­tī­ba, viņš vairs ne­jūt re­ali­tā­ti. Ni­rējs kļūst par se­vi ar­vien pār­lie­ci­nā­tāks, bet tai pa­šā lai­kā ma­zi­nās vi­ņa rī­cīb­spē­ja. Otrs – gā­zes klāt­būt­ne or­ga­nis­ma šķid­ru­mos ne­ra­da pro­blē­mas tik il­gi, ka­mēr tā at­ro­das šķid­ru­mā. Pro­blē­ma slēp­jas āt­ru­mā, ar kā­du iz­šķī­du­sī gā­ze no or­ga­nis­ma šķid­ru­miem iz­da­lās. Tā­pēc no dzi­ļu­ma jā­pa­ce­ļas lē­ni, lai lie­kā gā­ze, kas iz­šķī­du­si asi­nīs, tiek iz­va­dī­ta caur plau­šām. Ja to ne­ie­vē­ro, āt­rums, ar kā­du iz­šķī­du­sī gā­ze iz­va­dās caur plau­šām, ne­tiek tai līdz­i, asi­nis tiek pār­sā­ti­nā­tas ar gā­zi, ka­mēr vie­nā brī­dī gā­ze no šķī­du­ma sāk iz­da­lī­ties gai­sa bur­bu­ļu vie­dā un asi­nis sāk vā­rī­ties. Ik­viens, ku­ram ga­dī­jies at­vērt gā­zē­tā ūdens pu­de­li, zi­na šīs sa­jū­tas: tik­līdz spie­diens pu­de­lē sa­ma­zi­nās, gā­ze iz­da­lās pu­to­jo­šu bur­bu­ļu vie­dā. Tas arī vi­su iz­sa­ka. Gā­zes bur­bu­ļi asi­nīs var kļūt tik lie­li, ka no­spros­to ma­zā­kos asins­va­dus un ka­vē audu ap­gā­di ar asi­nīm. Šū­nas at­mirst, un tas vē­lāk iz­pau­žas kā ve­se­lī­bas pro­blē­mas.

Kad pa­snie­dzu te­orē­tis­ko nir­ša­nas kur­su, stās­tu, ka al­pī­nis­tiem sa­sniegt vir­sot­ni nav grū­ti – sa­rež­ģī­tāk ir no­lais­ties no vir­sot­nes. Augst­kal­nu eks­pe­dī­ci­jās ap­mē­ram piec­des­mit pro­cen­ti aiziet bo­jā, nā­kot le­jā, ne­vis kāp­jot augš­ā. Brī­dī, kad esi sa­snie­dzis il­gi kā­ro­to vir­sot­ni, tu pēk­šņi sa­pro­ti, ka pa­tie­sī­bā tas ir pus­ceļš. Ka… ta­gad ti­kai viss sā­kas. Tie­ši tā­pat ar nir­ša­nu. Ie­bliezt dzi­ļu­mā nav lie­la māk­sla, – māk­sla ir pēc tam pa­rei­zi pa­cel­ties augš­ā.

Tir­kīz­zi­lā di­men­si­ja

Cil­vē­ki nirst arī zem le­dus. An­tar­ktī­dā iz­cērt āliņ­ģi un pa tro­sēm lai­žas le­jā, jo ir ti­kai vie­na vie­ta, pa ku­ru var iz­nāk no ūdens apakš­as ār­ā. Tur nav ko­raļ­ļu, ko ska­tīt, to­ties to kom­pen­sē sa­jū­ta, ka at­ro­dies kos­mo­sā. Virs te­vis ir mū­žī­gie le­dā­ji un ap­brī­no­ja­ma re­dza­mī­ba. Pats ne­es­mu ni­ris An­tar­ktī­dā, ta­ču Lat­vi­jā dzī­vo cil­vē­ki, kas to ir da­rī­ju­ši. Es­mu sil­tum­mī­lošs augs un nir­stu vi­sur, kur ir silts. In­di­jas oke­āns, Sar­ka­nā jū­ra, Ka­rī­bu jū­ra… – tas ir mans! Die­vi­nu ne­ap­dzī­vo­tas sa­las ar vie­nu pal­mu un tir­kīz­zi­las krā­sas kris­tāl­dzid­ru ūde­ni. Lai­kam es nir­stu tā­pēc. Nav pat sva­rī­gi, kā kon­krē­to vie­tu sauc.

Zem­ūdens dzī­ve sil­tā kli­ma­ta zo­nā at­šķi­ras tie­ši tā­pat kā džun­gļi no Lat­vi­jas prie­žu me­ža. Tā pa­ti da­ba, ko mēs re­dzam virs ūdens, ap­spo­gu­ļo­jas zem ūdens, un ot­rā­di.

Zem ūdens ir daudz krāš­ņa. Sar­ka­na­jā jū­rā mīt mil­zī­ga za­ļa zivs ar lie­lu pu­nu pie­rē, sau­cas na­po­le­ons. Pus­ot­ra met­ra ga­ra, bet ūde­nī tā iz­ska­tās vēl ie­spai­dī­gā­ka – kā govs cē­lā mie­rā pla­nē tev ga­rām un vien­al­dzī­gi no­rau­gās uz ap­kārt no­tie­ko­šo. Na­po­le­oniem ļo­ti garš­o olas, ta­ču tās vi­ņiem ne­var dot, jo tad šiem uz­pū­šas vē­ders un vi­ņi var no­mirt. Bet kai­ti­nāt ar olām na­po­le­onus drīkst. Kū­ror­tos, pie­mē­ram, pār­dod tā­das kā ak­mens olas: tu vi­ņam vie­nu pa­rā­di, un na­po­le­ons me­tas tai vir­sū kā bul­lis uz sar­ka­nu lu­pa­tu. Pa­slēp olu aiz mu­gu­ras – viņš aiz­peld ga­rām; pa­rā­di olu, at­kal trau­cas pie te­vis.

Pie­dzī­vo­ju­mi gai­da vi­sur. Tu ie­rau­gi brī­nu­mai­nas jū­ras ra­dī­bas un augus, kā­dus ne­kad mū­žā ne­esi re­dzē­jis. No­de­vies sī­ko ziv­te­ļu vē­ro­ša­nai, ku­ras ba­riem lun­ka­ni iz­vi­jas vie­no­tā rak­stā gar smil­šai­no jū­ras di­be­nu, pēk­šņi uz­ro­das ie­in­te­re­sē­tu ziv­ju mā­ko­nis, kurš sāk pel­dēt ko­pā ar te­vi kā ani­mā­ci­jas fil­mā. Ziv­ti­ņas pa­va­da lie­lās zi­vis un daž­reiz vi­ņas sa­jauc te­vi ar lie­lo zi­vi. Tad vi­ņas ce­ļas augš­ā, ar te­vi ko­pā gan­drīz nāk no ūdens ār­ā: vi­ņas grib pie­lipt tev un dzī­vot ar te­vi ko­pā.

Es­mu re­dzē­jis mil­zu man­tas, ku­ras pa ūde­ni li­do kā putns, kus­ti­not spār­niem līdz­īgās spu­ras. Lie­lā­ko man­tu spār­nu pla­tums ir virs piec­iem se­šiem met­riem un tās sver ap pus­ot­ru ton­nu. Ar va­ļiem es­mu ko­pā pel­dē­jis. Ar del­fī­niem. Vi­ņi no­teik­ti ir gud­rā­ki par cil­vē­kiem – kā vi­sa zem­ūdens pa­sau­le. Es­mu pel­dē­jis ko­pā ar simt piec­des­mit del­fī­niem. No aug­šas – viens del­fī­nu bars, no apakš­as – otrs, tad vi­ņi sa­plūst ko­pā, tur­pi­na ce­ļu bla­kus, vē­lāk at­kal iz­šķi­ras. Cil­vēks ne­var pār­vie­to­ties del­fī­nu āt­ru­mā, ta­ču vi­ņi pa­ši pie te­vis pie­peld, pa­in­te­re­sē­jas, kā tev iet. Tie­ši tā­pat kā jeb­ku­ri jū­ras dzīv­nie­ki. Nav sva­rī­gi, vai vi­ņi ir met­ru lie­li vai mil­zī­gi. Zi­vis zem ūdens ar te­vi drau­dzē­jas, spē­lē­jas, ro­ta­ļā­jas. Ap­ska­ta te­vi, iz­pē­ta, ap­os­ta. Zem­ūdens vi­de ir ļo­ti drau­dzī­ga, un ne­va­jag do­māt: ja pre­tī peld hai­zivs, tu tū­līt mir­si. Re­dzēt hai­zi­vi zem ūdens ir lie­la lai­me, un pa­ras­ti vi­ņu ir grū­ti sa­stapt, jo hai­zi­vīm, šīm vai­rāk ne­kā 350 mil­jo­nus ga­du se­na­jām jū­ras ie­mīt­nie­cēm, nav īpa­šas in­te­re­ses par cil­vē­kiem. Do­mā­ju, ka vi­ņu at­tiek­sme va­rē­tu būt ap­mē­ram tā­da: kas tie at­kal par muļ­ķiem, ku­ri grib mūs re­dzēt?

Hai­zi­vi sa­stapt ir kat­ra ni­rē­ja sap­nis. Reiz es­mu at­ra­dies ro­kas stie­pie­na at­tā­lu­mā no vaļ­hai­zivs. Pir­mo­reiz es ar vi­ņu sa­ska­tī­jos Ku­bā, Ka­rī­bu jū­rā. Nu skais­ta! Vi­ņa ne­maz ne­grib pel­dēt tev pre­tī. Ie­rau­ga cil­vē­ku un tū­līt aiz­peld sa­vās da­rī­ša­nās tā­lāk. Hai­zi­vij ir vi­su lai­ku jā­peld, jo ci­tā­di tā grimst.

Ni­rē­jam, ku­ram pa­tīk nirt, nav ne­in­te­re­san­tu vie­tu, jo viņš prot re­dzēt zem­ūdens pa­sau­li.

Lie­lo starp­tau­tis­ko dai­vin­ga (nir­ša­nas) sko­lu pri­ori­tā­te ir da­bas aiz­sar­dzī­ba. Ja tu ie­pa­zīs­ti zem­ūdens pa­sau­li un to mī­li, tad tu to aiz­sar­gā un mā­ci aiz­sar­gāt to ci­tiem. Kus­to ģi­me­nes uz­ņē­mums – ak­va­lan­gu kom­pā­ni­ja, kas ra­žo dai­vin­ga ap­rī­ko­ju­mu, – uz kat­ras pre­ces ie­sai­ņo­ju­ma tā arī rak­sta: vie­nī­gais ie­mesls, kā­pēc cil­vē­kam jā­nirst, ir tas, lai iz­pē­tī­tu un aiz­sar­gā­tu Pa­sau­les oke­ānu. Ja tu esi īsts ni­rējs.

Vie­tē­jā ek­so­ti­ka

Nirt var vi­sur, kur ir ūdens, un ūdens ir vi­sur! Pats pur­vā ne­es­mu ni­ris, ta­ču pa­zīs­tu cil­vē­kus, kas da­ra arī to. No­tei­co­šais nir­ša­nā ir re­dza­mī­ba. Pa­sau­lē ir vie­tas, kur re­dza­mī­ba zem ūdens ir simts met­ri, un ir vie­tas (pie­mē­ram, Lat­vi­jā), kur re­dza­mī­ba tu­vo­jas nul­lei. Nirt šā­dā vie­tā ir tas pats kā ak­lu cil­vē­ku aiz­vest uz mu­ze­ju ska­tī­ties glez­nas.

Bal­ti­jas jū­rā ir in­te­re­san­ti nirt. Te nav krā­sai­no ko­raļ­ļu ri­fu, ta­ču, ja re­dza­mī­ba at­ļauj, tik daudz ka­ra tro­fe­ju un vēs­tu­res lie­cī­bu kā Bal­ti­jas jū­rā vis­pār ne­kur pa­sau­lē nav sa­sto­pams. Bal­ti­jas jū­ra pret no­gri­mu­ša­jiem ob­jek­tiem ir ļo­ti sau­dzī­ga, jo ūdens sa­tur maz sāls. Vie­nī­gi te bie­ži no­tiek vēt­ras un tās sa­lauž vra­kus. Var pat ga­dī­ties, ka tu at­rod zem ūdens rik­tī­gi lie­lu ku­ģi, pēc tam uz­nāk vēt­ra, un nā­ka­ma­jā die­nā ta­jā vie­tā ku­ģa vairs nav – jū­ra to ir aiz­ne­su­si jū­dzēm tā­lu. Un to­mēr Bal­ti­jas jū­rā ir vai­rāk ne­kā des­mit tūk­sto­ši no­gri­mu­šu ob­jek­tu! Se­ni bu­ri­nie­ki, Ot­rā pa­sau­les ka­ra lai­kā lid­ma­šī­nas, zem­ūde­nes… Pats es­mu re­dzē­jis vā­cu krei­se­rus. Bu­šu ba­ri un lu­cī­ši lo­dā ap­kārt… Tu nir­sti cau­ri ku­ģa tel­pām un sa­pro­ti, ka re­dzi vēs­tu­ri: kād­reiz te stai­gā­ju­ši cil­vē­ki. Jeb­kurš ob­jekts, pa­zū­dot zem ūdens, pa­ņem sev līdz­i stās­tus. Vien­al­ga, vai tā ir no­gri­mu­si pil­sē­ta vai no­gri­mu­si jah­ta.

At­rasts uz ku­ģu klā­ja ir daudz kas, ta­ču es ne­es­mu no med­nie­kiem. Man ne­kad nav bi­ju­si vē­lē­ša­nās kaut ko pa­celt no dzel­mes augš­ā. Un nav arī jē­gas, jo, no­gu­lē­jies jū­ras ūde­nī, iz­celts ār­ā, tas var sa­birst pīš­ļos. Lai šīs vēs­tu­res lie­cī­bas sa­gla­bā­tu, jā­lie­to kon­ser­vā­ci­jas me­to­des.

Zem ūdens viss ir pa­tie­sāk un vien­kār­šāk

Ne­zi­nu, ko man nir­ša­na ir de­vu­si, jo ne­zi­nu, kā ir dzī­vot bez tās.

Ce­ru, ka dai­vings man ir kaut ko de­vis. Vis­maz ļā­vis sa­prast, ka otrs cil­vēks ir tavs re­zer­ves iz­plet­nis. Zem ūdens, pal­dies Die­vam, nav ie­spē­jams ru­nāt. Vi­su, ko gri­bi pa­teikt ar vār­diem, var pa­rā­dīt ar zī­mēm. Nul­lī­te (rā­dī­tāj­pirksts un īk­šķis vei­do ap­lī­ti) no­zī­mē: ir O.K. Īk­šķis uz augš­u – pel­dam uz augš­u! Īk­šķis uz le­ju – nir­stam dzi­ļāk. Pa­svār­sti pla­ka­nu plauk­stu – kaut kas nav kār­tī­bā. Šī zī­me dar­bo­jas ko­pā vēl ar kā­du ci­tu žes­tu, no­rā­dot, vai tev ra­du­šās pro­blē­mas ar mas­ku, ar gai­sa pa­de­vi vai ar el­po­ša­nu… Uz sau­sze­mes vien­mēr es­mu brī­nī­jies par au­to­va­dī­tā­jiem, kam brau­cot ma­šī­nai pēk­šņi bei­dzas deg­vie­la, kaut gan šis rā­dī­tājs ir bi­jis ie­priekš skaid­ri re­dzams un kon­tro­lē­jams. Zem ūdens daž­reiz ga­dās līdz­īgi: da­ži cil­vē­ki pa­ma­nās ne­se­kot līdz­i sa­vām gai­sa re­zer­vēm. Tā­pēc jeb­ku­ra dai­vin­ga sis­tē­ma pie­ļauj nir­ša­nu ti­kai ko­pā ar vēl kā­du. Ni­rē­jam vien­mēr bla­kus ir par­tne­ris, kas va­ja­dzī­bas ga­dī­ju­mā pa­lī­dzēs. Viņš tev un tu vi­ņam. Man lie­kas, ka līdz­īgas at­tie­cī­bas va­rē­tu būt starp ka­reiv­jiem, kas ko­pī­gi do­das uz fron­ti.

Lat­vi­jā ir ap­mē­ram div­des­mit piec­i pro­fe­si­onā­li ni­rē­ji un (pēc ma­niem ap­rē­ķi­niem) ap­mē­ram trīs­des­mit tūk­sto­ši svēt­die­nas ni­rē­ju.