Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tieši pirms gada Ogrē izvērtās skandāls, kad eksotisko deju centra Alegria vadītāja Ilze Zariņa pēkšņi tika iecelta par pilsētas Vēstures un mākslas muzeja direktori. Tolaik netrūka kritiķu, kuri apšaubīja Zariņas spējas vadīt muzeju. Bija pat tādi, kas apsmēja Ilzes nespēju atbildēt uz elementāriem jautājumiem par muzeju darbību, taču viņa joprojām ir direktore un uztur rūpi par pilsētas vēsturi un mākslu. Viss gan mauinīsies 1. novembrī, kad no muzeja direktores viņa kļūs par Ogres novada Bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieci.
Ilze žurnālam Privātā Dzīve atklāj, ka tagad pamatdarbs viņai ir muzejā Ogrē, bet reizi nedēļā viņa esot satiekama Rīgā kā deju pasniedzēja. «Mana dzīve vairāk nekā 20 gadu bija pakārtota deju studijai, bet nu man ir citas prioritātes, un flamenko ir palicis vairs tikai kā hobijs. Deju pamatus mācu iesācējiem. Jaunākajām meitenēm, kuras pie manis nākušas, ir 18 gadi, vecākajām – 75,» atzīst Ilze. Arī pati viņa cenšoties kāpt uz skatuves. «Esmu sapratusi, ka vismaz vienu uzstāšanos gadā man vajag kā svaigu gaisu,» nosmej Zariņa. Ilze neslēpj, ka tieši dejošana viņai palīdzējusi kļūt par to, kas ir šobrīd.
«Bērnībā biju bezgala bikla, turklāt diezgan stipri raustīju valodu. Tagad vairs neraustu, jo izmantoju diafragmālo elpošanu,» stāsta Ilze.
Viņa bilst, ka to uztrenējusi, dejošanu apvienojot ar skaļu ritma skaitīšanu. «Flamenko pamatā ir ritms. Tas, līdzīgi kā dziedamā balss, ir dāvana, kas cilvēkam tiek dota no Dieva. Flamenko ir vārguļu un arī ļoti jaudīgu cilvēku deja. Vārguļi tajā kļūst jaudīgāki, bet jaudīgajiem tā ir iespēja izpausties un izlaist ārā visu, kas iekšā mutuļo. Arī man tā ir – izdejoju visu, kas sakrājies, un tad esmu daudz mierīgāka un priecīgāka,» pavēsta Zariņa.
Brīvajos brīžos Ilzes aizraušanām ir arī gleznošana un rožu audzēšana. «Labprāt gleznoju dabu. Pēdējo reizi to darīju šovasar. Darba kabinetā ir trīs manas gleznas, par kurām es ikdienā priecājos. Bet savā dārzā audzēju ap simt dažādu rožu. Tagad gaidu, kad tās dosies ziemas guļā, tad vairāk pievērsīšos gleznošanai,» klāsta Zariņa.
