Rīga -18°C 
Pirms nedaudz vairāk nekā mēneša – 1. aprīlī – komponista Imanta Kalniņa brālis Viks nosvinēja 86. dzimšanas dienu. Neņemot vērā gadu skaitli, viņš joprojām ir garā možs un, kā pats saka, tīri aktīvs. «Teikšu tā: man ir gadiem atbilstīga veselība. Ar medikamentu palīdzību kaut kā ķepurojos. Manai vecaimātei bija teiciens: «Kamēr pats ar sevi tiec galā, negrāb Dievam ģīmī.»
Tāpēc esmu laimīgs, ka varu kustēties un galva strādā. Neko citu man nevajag,» teic Viks.
Par piešķirto augstāko Latvijas valsts apbalvojumu Triju Zvaigžņu ordeni rakstnieks saka: «Nekad neesmu tiecies vai sapņojis par apbalvojumiem. Ir gan ļoti patīkami, ka esmu novērtēts. Uzreiz nāk prātā skolas gadi, kad 1. klasītē pasniedza uzslavas rakstu, jo visās mācībās bija piecnieki, arī uzvedībā – apaļš teicamnieks. Toreiz tipogrāfijā uzslavas rakstus drukāja uz balta, spīdīga krīta papīra, zeltītām apmalītēm un Staļina portretiem stūros. Starp citu, šis uzslavas raksts man joprojām ir.»
Pēc ordeņa saņemšanas svinības netika rīkotas: «Pēc ceremonijas dēls mani uzreiz aizveda atpakaļ uz lauku rančo Dikļu pagasta Medniekos, kur saimniekoju jau 35 gadus. Sava veida jubileja,» nosmej Kalniņš, kurš šobrīd no sirds izbauda pavasari: «Viss apkārt zied un plaukst. Mēģinu kaut nedaudz šiverēt arī pa dārzu. Savām vajadzībām dārzā vienmēr kaut ko izaudzēju – kādu zaļumiņu un saknīti.»
Plašāk lasiet žurnāla Privātā Dzīve jaunākajā numurā!
