Mo­des māk­sli­nie­ce ŠEI­LA bai­dī­jās no ūdens un – ie­stā­jās nir­ša­nas kur­sos. Šei­lai bi­ja bail no mir­ša­nas…

Mo­des māk­sli­nie­ce ŠEI­LA bai­dī­jās no ūdens un – ie­stā­jās nir­ša­nas kur­sos. Šei­lai bi­ja bail no mir­ša­nas, un… vi­ņa ie­mā­cī­jās dzī­vot.

«Lie­kas, vi­sa ma­na dzī­ve ir ro­žai­na, es tā­da op­ti­mis­tis­ka mei­te­ne… Pa­tie­sī­bā man ir četr­des­mit ga­du (feb­ru­ārī bi­ja dzim­me­ne!), un četr­des­mit ga­di ir pie­tie­kams laiks, lai tu, cil­vēk, bū­tu no­dzī­vo­jis da­ļu mū­ža un bū­tu kaut ko mā­cī­jies. Jā­nis, mans draugs, gan sa­ka, ka da­žiem ve­cums at­nāk viens – bez gud­rī­bas… To­mēr man šaus­mī­gi gri­bas ce­rēt, ka ar ma­ni tik slik­ti nav. Es pa­ti jū­tu, ka es­mu kļu­vu­si ci­ta. It se­viš­ķi, kad pār­krā­mē­ju ska­pi. Li­do­ja ko­des, ku­ras ne­drīk­stē­ja no­ga­li­nāt (jo mans bērns do­mā, ka ko­des sist nav hu­mā­ni), un es ska­tos: mī­ļais Dievs, kā­da man bi­ju­si dī­vai­na gar­de­ro­be! Es­mu bi­ju­si pil­nī­gi ci­ta mei­te­ne! Ci­tā­di do­mā­ju­si un pil­nī­gi ci­tiem mēr­ķiem pu­cē­ju­sies.

Jā, es­mu mai­nī­ju­sies. Kas ar ma­ni no­ti­cis?! Bē­dī­gā kār­tā bi­ja jā­se­ci­na, ka ļo­ti la­bas lie­tas cil­vē­kiem ne­liek ne mā­cī­ties, ne tapt ci­tā­diem, jo tās vi­ņi pie­ņem kā paš­sap­ro­ta­mas. Audzi­nā­ju­ši ma­ni ir tie bē­dī­gie no­ti­ku­mi, un to man ir bi­jis daudz. Pē­dē­jos ga­dus bi­ju spies­ta pār­lie­ci­nā­ties, ka cil­vē­ki sli­mo, cil­vē­ki mirst un mirst tu­vie cil­vē­ki. Tu va­ri gri­bēt, tu va­ri ti­cēt, tu va­ri ļo­ti, ļo­ti cen­sties, lai tā ne­no­tik­tu, un ne­ko ne­pa­nāc… Man no­mi­ra drau­dze­ne – vie­nī­gā, vis­mī­ļā­kā kopš četr­u ga­du ve­cu­ma. Gā­ja uz Uni­ver­si­tā­ti, un no­ti­ka sa­tik­smes ne­ga­dī­jums. Pēc tam no­mi­ra vēl vie­na ma­na drau­dze­ne: vi­ņa ie­mī­lē­jās un iz­da­rī­ja paš­nā­vī­bu. Tad no­mi­ra mans tē­tis, pēc tam ma­nas šu­vē­jas bērns, vēl pēc tam ot­ras ma­nas šu­vē­jas bērns. Vi­ņi ir cil­vē­ki, ar ku­riem dien­die­nā sa­sto­pos, un es sa­pra­tu, ka TAS NO­TIEK un es­mu tam pil-nī-gi ne­sa­ga­ta­vo­ta.

Bet cil­vē­kam jā­būt sa­ga­ta­vo­tam. Vi­ņam jā­sap­rot, kā­pēc tā no­tiek.  Jo viss no­tiek ar kā­du no­zī­mi. Ne­var ta­ču būt, ka mēs esam kā tār­pi, ku­riem ne­pār­trauk­ti stās­ta: jā­ņem kre­dīts, jā­no­pērk tik un tik lie­tu, un tad mēs bū­sim lai­mī­gi un pa­rei­zi dzī­vo­ju­ši. Tā ne­va­rē­tu būt! Man li­kās – kat­ram cil­vē­kam to­mēr ir kā­da mi­si­ja, uz­de­vums, kas šeit jā­iz­pil­da. Tā­pēc es­mu no­lē­mu­si tikt skaid­rī­bā, kāds ir mans uz­de­vums, dēļ kā man jā­mirst un kas no­tiks pēc tam. Ja es to vi­su zi­nā­šu, man vairs ne­būs bail. Jo man šaus­mī­gi ne­pa­tīk bai­dī­ties. Tur­klāt es arī pa­ma­nī­ju, ka ļo­ti pa­vir­ši iz­tu­ros pret sa­vu lai­ku. Pirm­die­na – piekt­die­na man ir kā īss mir­klis. Ti­kai jū­ti, ka tāds lie-e-els mu­tu­lis ve­ļas pār­i, bet ma­na dzī­ves kva­li­tā­te ne­tiek līdz­i dzī­ves āt­ru­mam. Tā­pēc sa­pra­tu, ka man pa­šai kaut kā jā­ie­lau­žas ša­jā draus­mī­ga­jā si­tu­āci­jā, un pa­šai jā­at­rod laiks sev bū­tis­kām lie­tām. Un es de­vos uz jo­gas no­dar­bī­bām.

Tās bi­ja trīs stun­das, ku­rās es dī­vai­nā kār­tā spē­ju no­mie­ri­nā­ties. No­pir­ku vi­su, kas jo­gai jā­no­pērk, mie­rī­gi sē­dē­ju, mē­ģi­nā­ju sa­kon­cen­trē­ties un iz­pil­dīt vi­su, ko no ma­nis pra­sa, tre­nē­jos el­po­ša­nas vin­gri­nā­ju­mos. Man tas ļo­ti pa­ti­ka. Ta­ču es arī sa­pra­tu, ka man vēl draus­mī­gi tāls ceļš ejams. Bērns man ie­de­va brī­niš­ķī­gu grā­ma­ti­ņu, kur bi­ja rak­stīts par me­di­tā­ci­ju, par da­žā­dām Aus­tru­mu re­li­ģi­jām un arī par to, ka cil­vē­ki, kas ļo­ti no­piet­ni ar se­vi strā­dā­ju­ši, no­nāk tik ār­kār­tī­gā skaid­rī­bā par dzī­ves jē­gu un par to, ko vi­ņi šeit da­ra, ka jau ga­du ie­priekš zi­na, kad vi­ņi mirs. Vi­ņi to uz­tver kā da­bis­ku no­slē­gu­mu die­nai – kā va­ka­rā iz­tī­rīt zo­bus un do­ties gu­lēt. Tas ir brī­niš­ķī­gi.

Es­mu aiz­rā­vu­sies ar Aus­tru­mu re­li­ģi­jām, un īs­te­nī­bā tas viss nes arī aug­ļus.

1. Jo­pro­jām īsā lai­kā es iz­ru­nā­ju daudz vār­du, ta­ču iek­šē­ji es­mu kļu­vu­si ļo­ti mie­rī­ga. Ma­ni vairs ne­var tik šaus­mī­gi iz­sist no strī­pas vis­vi­sā­di sī­ku­mi. Ag­rāk ļo­ti ļā­vos da­žā­dām emo­ci­jām: tad es mī­lu, tad ne­mī­lu, tad es­mu dus­mī­ga, tad – prie­cī­ga!… Ta­gad tā vairs nav.

Arī dus­mo­ša­nās man sa­nāk ļo­ti ātr­a un – pal­dies Die­vam – re­ta. Es dus­mo­jos ska­ļi «Ko jūs te…?!» – bet vis­pār sir­dī klu­su. Man pa­šai tas pa­tīk. Rei­zēm no­tiek arī kaut kas kla­ji dī­vains: kāds cil­vēks rī­ko­jas pa­vi­sam ne­sa­pro­ta­mi. Bet es uz vi­ņu vairs ne­ap­vai­no­jos, drī­zāk tas ma­ni sa­smī­di­na.

 Pie­mē­ram, ta­gad! Mēs pār­vā­cā­mies uz jaun­o dar­bnī­cu. Tur bi­ja šaus­mī­gi ne­tīrs, jo tel­pās ag­rāk bi­ju­si ka­fej­nī­ca. Va­ja­dzē­ja vi­su bai­gi tī­rīt. Un vie­na mū­su dar­bnī­cas mei­te­ne vien­kār­ši, ne­sa­kot ne­vie­nam ne vār­da, ie­kā­pa ma­šī­nā un – aiz­brau­ca. Ne­at­va­do­ties, ne­pa­skaid­ro­jot. Vi­ņa ie­ra­dās pa­šā va­ka­rā, kad vi­siem pā­rē­jiem bi­ja tul­znas, jē­li pirk­sti. Kad vi­si bi­ja ber­zu­ši, ne­su­ši, viss bi­ja šķī­dis, plī­sis, kri­tis, grūsts un stiepts, vi­ņa at­nā­ca smai­dī­ga un sau­lai­na. Es pat ne­bi­ju īpa­ši dus­mī­ga uz vi­ņu. Jo vi­ņa bi­ja spies­ta dus­mo­ties pa­ti. Tā­pēc, ka pā­rē­jie vi­ņu ap­smai­dī­ja. Ap­mē­ram kā sko­las ve­cu­mā, kad esi kaut ko stul­bu iz­da­rī­jis. Ti­kai vi­ņai ir ap četr­des­mit… Smiek­lī­gi, vai ne?

2. Pē­dē­jos ga­dos es­mu ie­mā­cī­ju­sies past­ai­gā­ties. Kād­reiz va­rē­ju ti­kai skriet no mēr­ķa uz mēr­ķi, tur­klāt lie­lā āt­ru­mā. Es pat ne­pra­tu braukt ar ve­lo­si­pē­du – man va­ja­dzē­ja no­kļūt ie­spē­ja­mi īsā­kā lai­kā uz ie­spē­ja­mi tā­lā­ku pun­ktu. Draus­mī­gi! Ta­ču iz­rā­dās, ka tu va­ri arī vien­kār­ši past­ai­gā­ties – ko­pā ar kā­du cil­vē­ku, un tas laiks, ko jūs pa­va­dāt ko­pā – PAT ne­ko ne­da­rot, PAT ne­ko ne­ru­nā­jot, ne pie kā­diem di­žiem se­ci­nā­ju­miem ne­no­nā­kot un ne­vie­nu nor­mā­lu fo­to­grā­fi­ju ne­uz­tai­sot – ir jauks un brī­niš­ķīgs. Lie­kas, ta­gad es­mu kā tā­da ve­ca, mo­rā­li la­so­ša kun­dze… Pie­mē­ram, pirm­die­nas rī­tā man pra­sa: «Ko tu da­rī­ji svēt­dien?» – «Stai­gā­ju. Bi­jām ar bēr­nu pie jū­ras…» – «Es gan strā­dā­ju. Bries­mī­gi sāp gal­va…» Un man tā cil­vē­ka ir tik žēl, do­mā­ju: «Bū­tu la­bāk pie jū­ras aiz­brau­cis…» 

3. Es­mu se­ci­nā­ju­si, ka bū­tis­kas ir ti­kai da­žas lie­tas: tu­vie cil­vē­ki, at­tie­cī­bas un… bru­ņi­nie­ku li­ku­mi. Ro­mā­nos, lai bru­ņi­nie­ki ne­zau­dē­tu cie­ņu, vi­ņi vi­sās si­tu­āci­jās iz­tu­rē­jās cē­li un skais­ti, lai ne­vie­nam ne­no­da­rī­tu pār­i. Tā­pat kā ma­nas klien­tes. Lie­lā­ko­ties vi­ņām ir ra­do­šas pro­fe­si­jas ­ – ar­hi­tek­tes, ju­ris­tes, māk­sli­nie­ces… Jau­ki, in­te­li­ģen­ti, iz­pa­lī­dzī­gi un gud­ri cil­vē­ki. Pēk­šņi ir kā­da si­tu­āci­ja, un vi­ņi kaut ko pa­sa­ka – tu vi­su die­nu esi dzī­vo­jis un ne­ko tik jau­ku ne­esi dzir­dē­jis! Pa­sa­ka kom­pli­men­tu, kā­du gud­ru lie­tu, mie­ri­no­šus vār­dus. Un lie­lā­ko­ties šie cil­vē­ki ne­kad ne­liek jus­ties vai­nī­gam, ka es ne­es­mu kaut ko iz­da­rī­ju­si – ne­es­mu pa­rei­zi die­ga krā­su iz­vē­lē­ju­sies vai ne­es­mu lai­kā ie­sprau­du­si ada­ti­ņu, un tad vi­ņi sa­ka: «Ne­uz­trau­cies, tā ta­ču ti­kai klei­ta.» O, draus­mī­gi la­bi!

4. Bei­dzot sa­pra­tu, ka man jā­sa­ņe­mas un jā­kļūst par mā­ti. Vi­su lai­ku es bi­ju sie­vie­te, ku­rai ir bērns. Ne­es­mu bi­ju­si ne uz vie­nu ve­cā­ku sa­pul­ci. Pat uz sko­las iz­lai­du­mu gan­drīz ne­gā­ju. Tā­pēc, ka ne­zi­nu, kas ir ma­na bēr­na kla­ses pē­dē­jais audzi­nā­tājs, ne­pa­zīs­tu ci­tu bēr­nu ve­cā­kus…

Bet nu man jā­kļūst par mam­mu.

Ļo­ti la­bas sek­mes man ir zī­mē­ša­nā (at­zī­mes lie­cī­bā – tās ta­ču ir ve­cā­ku at­zī­mes!), bet ma­te­mā­ti­kā man ir vie­ni­nieks. Un tie­ši šī ie­mes­la dēļ mei­ta pēc de­vī­tās kla­ses beig­ša­nas ne­var pie­teik­ties Ro­zen­tā­ļos, Ro­zen­tā­la māk­slas ko­le­džā. Žēl. Vi­ņa ve­se­lu ga­du gā­ja glez­not, pa­gā­ju­ša­jā va­sa­rā vi­ņu aiz­sū­tī­ju pie kā­da jau­ka kun­ga, kurš pa­me­tis ci­vi­li­zā­ci­ju un ti­kai tai­sa bil­des, mā­jās mums viss no­triepts ar eļ­ļas krā­su, drē­bes un grī­das arī no­ķē­pā­tas, un mans bērns sā­cis šaus­mī­gi smu­ki glez­not. Un arī skais­tus dze­jo­ļus rak­sta. Ka­mēr es caur pu­ķēm, vi­ņa pa­sa­ka ar pār­lie­cī­bu – kā jau seš­pa­dsmit ga­dos. Mans bērns ir tāds mak­si­mā­lists, tāds ro­man­tisks, naivs, brī­niš­ķīgs bērns – man ār­kār­tī­gi pa­tīk. Ta­gad viņš stā­sies Lie­tiš­ķa­jos, vi­dus­sko­lā. Tā kā mans bērns ne­iz­rā­da ne­kā­du in­te­re­si par re­ālām lie­tām, kā turp­māk pel­nīt nau­du (vi­ņa grib glez­not – dzī­vot skais­ti un na­ba­dzī­gi!), man tas ir jā­ak­cep­tē. Mēs abas iz­ru­nā­jā­mies. «Bērns,» es tei­cu, «ja tu ta­gad ie­si uz hu­ma­ni­tā­ro kla­si, kur ma­te­mā­ti­ku gan­drīz ne­mā­cīs, pēc tam tev būs lieg­ta ie­spē­ja ie­stā­ties ci­tur, re­ālā­kās sko­lās. Tad tu bū­si lai­mī­ga mei­te­ne, jo da­rī­si to, ko gri­bi, bet vi­su lai­ku ju­tī­sies ne­ēdu­si.» Vi­ņa pār­is die­nu pa­do­mā­ja un tei­ca: «La­bi, dzī­vo­šu ba­dā.»

Un tad es sa­pra­tu, ka mē­ģi­nā­šu sa­vu bēr­nu ār­kār­tī­gi at­bal­stīt.»