Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
Ar sēru ziņu trešdien dalījusies Latvijas Mākslas akadēmija – mūžībā aizgājis ilggadējais profesors Valdis Krēsliņš. «Valdis bija gleznotājs, kura darbi apliecina dziļu meistarību, jūtīgumu un personīgu skatījumu. Viņa radošais ceļš vienmēr bija cieši saistīts ar patiesu uzticību mākslai un tās būtībai. Valdim piemita īpaša labsirdība – dabiska, nesamākslota un patiesa. Mums Tevis ļoti pietrūks,» no gleznotāja atvadās akadēmijas kolēģi. Studenti viņu atceras ka ļoti talantīgu, iejūtīgu un vērīgu skolotāju.
Siltas atmiņas pa Valdi allaž būs arī kādreizējais veselības ministrei Ilzei Viņķelei: «Valdis Krēsliņš, mūsmājās saukts Jančuks, 1992.gada rudenī tumšā vakarā atceļā no Apšuciema iebrauca pie mums Mellužos ciemos.
Mana vīra Jura krustdēls, 11 gadus vēlāk arī mūsu dēla Jura krusttēvs.
Zināju par viņu, bet vēl nebiju satikusi. Tā bija pirmā reize. Nekrāsotas vilnas džemperī ar biezām pīnēm, skaļiem smiekliem, plašiem žestiem – gan tiešā, gan kā izrādījās arī pārnestā nozīmē. Vērīgs un jūtīgs. Arī traks. Citādi nevarēja, citādi negleznotu. Un viņš gleznoja kā neviens. Kā no vietas, kurā dievs satiekas ar sātanu un viņu satikšanās vieta ir ķiršu ziediem un pujenēm rotāta.
Tā arī Valdis dzīvoja. Starp dieva un sātana cīņu. Sevī. Ar plašu sirdi, ar trauslu dabu. Vienos Ziemassvētkos vēl Kalnpodiņos Valdis ar zelta papīru krāsoja Dzintara, kas bija Ziemassvetku vecītis, melnos zābakus. Bērni vienmēr pamana detaļas, parastie zābaki nodos, teica viņš. Valda spēja pamanīt un redzēt vissmalkākas nianses bija neticama. Tāpat kā nolemtība dedzināties.
Viņš cēlās un krita un cēlās un krita un cēlās, līdz vairs nevarēja.
Paldies, Valdi, ka bija iespēja kādu dzīves ceļa gabalu iet līdzās. Un zini, ka maniem dēliem tu esi cilvēks, kuru viņi nekad neaizmirsīs. Un tavs Vecais mētelītis, ko uzskatīji par savu labāko un faktiski arī pēdējo darbu, vienmēr būs mūsu ģimenē goda vietā Jurīša gādīgās rokās. Lai tev aiz varavīksnes beidzot mierīgi un lai vislabākās krāsas un audekli vienmēr pa tvērienam.»
