Māsas Irēna un Anna Auziņas atklāti par bērnību, ģimeni un dzeju

Dzejnieka meitas

Imanta Auziņa (1937–2013) meitas Irēna un Anna arī savās dzīvēs nes tēva uzvārdu. Pagājušā gada martā viņas zaudēja mammu Irinu Cigaļsku (1939–2021), Latvijas krievu prozaiķi un tulkotāju, – dzīvē arī viņa bija Auziņa. Abu bērniem un mazbērniem gan tētu uzvārdi. Protams, Imants Auziņš savā dzīvē bija ne tikai dzejnieks. Arī atdzejotājs, literatūrkritiķis, kurš pagājušajā gadsimtā radīja daļu no tā kultūrslāņa, kas paliks vēstures atmiņai, ja vien to cilāsim. Un pārlasīsim viņa atstātās grāmatas.

«Viņš bija ģimenes patriarhs. Visu gribēja pārredzēt, kontrolēt, bet ne uzspiežot. Viņš saturēja visu mūsu ģimeni, palīdzēja. Kad mēs no dzīvokļa rakstnieku mājā Valdemāra ielā pārcēlāmies uz to māju, kuru uzbūvēja Vesetas ielā, arī Klāva mammai Vizmai Belševicai bija izvēle tur prasīt vai neprasīt dzīvokli. Viņa tomēr turpināja dzīvot Valdemāra ielā, sakot: Vienā mājā un vienā kāpņutelpā gan nevajag, jo Auziņš tad visu pārraudzīs,» – sākot šķetināt atmiņu pavedienu, saka Irēna.

1978. gadā Irēna ar Klāvu Elsbergu bija kļuvuši par vienu ģimeni. No Irēnas septiņu gadu vecuma Auziņu un Elsbergu ģimenes bija dzīvojušas vienā mājā. «Tētis ļoti daudz spēka un laika veltīja ģimenei, un viņam bija ārkārtīgi lielas darba spējas. Es domāju, ka jaunības gados viņš ne vienmēr saprata, ka tādas darba spējas nepiemīt visiem cilvēkiem un mammai tās nav tik lielas, viņas organisms nav tik izturīgs. Man arī ir normālas darba spējas, bet ne tik lielas kā tēvam, un to viņš līdz galam nesaprata…

Viņš man ieaudzināja to, ka atpūta ir nodarbību maiņa, un nav tādas «nekānedarīšanas».

Lasi grāmatu vai ravē dārzu pēc tam, kad mācījies! Arī, kad laukos trīs dienas esi gatavojies iestājeksāmenam, nedomā, ka nu neko citu nedarīsi…Nē, tagad var salasīt jāņogas vai ērkšķogas, un pēc tam atkal mācīties!

Tāpēc «nekānedarīšana» nebija mūsu ģimenes gaumē, un cilvēkam, kuram darba spējas nav tik lielas, tas reizēm var būt nogurdinoši. No bērnības atceros – kad tēvs laukos strādāja, protams, bija jāpalīdz arī viņa vecākiem, mūsu vecvecākiem, gan sienu savākt, gan dārzu izravēt, gan pie lopiņiem palīdzēt, – ko nu tāds pilsētnieks māk izdarīt, lai palīdzētu. Slaukt govi mēs neviens nemācējām, to tikai vecmamma, un, ja ne viņa, tad vectēvs. Un tad tēvs no agra rīta ceļas un tulko vai raksta… Kad ceļas pārējie, tad viņš piedalās visu dzīvē. Un, kad diena paiet, daudz ir sastrādāts, taču pārējiem nav vietas sēdēt verandā un strādāt gara darbus, jo tur jau sēž tēvs.»

Irēna ir vecākā māsa. Sešpadsmit gadu vecāka par Annu. «Man bija jauni vecāki, tagad pat reizēm domāju, kā tik jauniem varēja bērnu uzticēt. Mammai bija 19, tēvam 21 tūlīt palika. Kad piedzima Anna, tik traki vecāki gan nebija, lai taisītu no manis otru mammu,» viņa smej. Irēna ir dzejniece, tulkotāja, redaktore. Tulkojusi Bodlēru un franču filozofus Ruso, Fuko… Divpadsmit gadus nodzīvoja Luksemburgā, strādāja latviešu tulkošanas nodaļās Eiropas Parlamentā un pēc tam Eiropas Komisijā. Nu jau četrus gadus kā atgriezusies Latvijā, tagad strādā izdevniecībā «Zvaigzne ABC». Un turpina tulkot.

«Kad es dzīvoju laukos, vecvecāku vairs nebija, un man atļāva arī slaistīties. Jā, vajadzēja jāņogas lasīt, kas man riebās, bet atceros, ka varēju arī stundām kaut kur nolīst. Un lasīt grāmatas! Es tās iespējamās gaidas, kas bija pret mani, sapratu tikai vēlāk, toreiz es to tā neizjutu. Tēvs mani arī nekad nekritizēja. Tā ir dāvana, ja tēvs vienmēr pozitīvā veidā stimulē, uzslavē. Viņam nekad nebija slikti tas, ko es daru.

Es vēlāk viņa dienasgrāmatās atradu ļoti skopu teikumu: «Anna izvairās no intelektuālas slodzes».

Un tad es sapratu, ka nu tēvs ar mani droši vien būtu ļoti lepojies – es aizstāvēju doktora disertāciju un izdevu savu labāko dzejas krājumu jau pēc viņa nāves. Tomēr bērnībā spiedienu īpaši neizjutu, bet, jā, laiku gan viņš man daudz veltīja – visur veda, stāstīja, lasīja. Es atceros ļoti daudz uzmanības,» atzīst Anna. «Esmu apmierināta, ka tagad varu tikai mājās rakstīt.» Anna arī ir dzejniece, nu jau četru dzejas krājumu autore. Nupat ir iznācis arī pirmais romāns. Viņas domas lasāmas arī satori.lv. Izlolots ir literatūras žurnāls «Strāva». Anna ir arī gleznotāja. Viņas glezna rotā tēva deviņdesmito gadu lirikas izlasi «Ritums». Arī literatūrzinātniece. Pasniegusi literatūras vēsturi un radošo rakstīšanu Latvijas Kultūras akadēmijā. Viņai dots vecvecmammas vārds.

«Mēs ar tēvu bieži gājām no Valdemāra ielas dzīvokļa uz Vidzemes tirgu iepirkties. Tas bija tajos laikos, kad daudz kā nebija ne tikai veikalos. Un viņš pa ceļam man ļoti daudz stāstīja – par vēsturi, literatūru, citēja garus gabalus no Plūdoņa, Raiņa. Viņš runāja tik daudz un tik intensīvi, ka es brīžiem klausījos, brīžiem atslēdzos, un no tā laika, man šķiet, ieguvu spēju izskatīties tā, ka es vienmēr ļoti klausos. Dažreiz tas atbilst patiesībai, bet dažreiz ne, jo tad es domāju kaut ko savu. Tomēr viņa stāstu un dzejas citātu bija tik daudz, ka tie nemanot iegūla prātā. Tā tas turpinājās arī ar mazbērniem,» turpina Irēna. Viņas un Klāva dēliņš Matīss piedzima uzreiz pēc studiju beigām, 1982. gada pavasarī. 1983. gadā piedzima Ieva. Nu Imanta Auziņa mazbērnu paaudzē jau ir pieci. Annas Marģers piedzima 1998. gadā, Marija – 2002. gadā, bet Miķelis Imants – 2017. gadā. Anna vēl nav vecmamma, toties Irēnai ir trīs mazbērni – Matīsa Leo ir septiņgadnieks, dzimis 2014. gadā, Ievas Lukass dzimis 2011. gadā, bet Mia – 2016. gadā.

«Mazmeitai pieci gadi nupat palika. Tēvs no mazmazbērniem piedzīvoja tikai vecāko. Bija lielā sajūsmā, tāpat kā savulaik par mazbērnu faktu. Pieskatīja labprāt un daudz. Man tādas īpašības nav, bet tēvam bija. Viņš ar mazbērniem kopā zīmēja, pantiņus skaitīja, stāstīja, dziedāja, lai gan patiesībā nemācēja dziedāt. Bet mazbērniem patika!»

«Man arī patika ar papu dziedāt,» smej Anna.

«Apziņa, ka tētis ir dzejnieks, man zināmā mērā sekoja kā slogs.

Mana vecvecmāmiņa, kura ļoti augstu vērtēja dažādus mākslas veidus, dzeju latviski gan nelasīja, bet man vienmēr uzsvēra – Irēna, tu esi dzejnieka meita!

Man likās amizanti, ka to tā uzsver. Protams, tēvu aicināja pateikt ko iederīgu dzejnieka vārdiem. No vienas puses, tas jauki, ka tiek pie uzmanības, bet tās patiesībā netrūka arī tāpat. Taču nevaru neko daudz pateikt, jo nezinu, kā ir citādi. Manā laikā Rīgas 11. vidusskolā, vismaz manā klasē, bija rajona bērni. Mēs skolā ar citiem vecākus neapspriedām. Kāds nu kurš ir, tāds ir, katrs pats savu vietu izcīnīja. Tolaik nebija iespējas lepoties ar kādām labākām atšķirīgām mantām, jā, nu varbūt tiem, kam bija veikalu blati. Neatceros, ka būtu bijusi cita attieksme pret tiem, kuri nāca no inteliģentu ģimenēm. Ja nu vienīgi latviešu valodas stundās tas man palīdzēja izvairīties no standarta uzdevumiem, un man deva interesantākus un man tīkamākus. Mums bija ļoti laba latviešu valodas skolotāja. Vienīgais sacerējums, ko es pati nevarēju uzrakstīt, bija par Lāča «Zvejnieka dēlu», tas man šausmīgi riebās, un es toreiz palūdzu to uzrakstīt Klāvam. Tēvs gan manā vietā nekad neko nav rakstījis.»

Lauki zaļajā Sēlijā

«Tēvs bija dedzīgs sēņotājs, un laukos visiem iespēju robežās vajadzēja iet sēņot – tiklīdz bērns varēja nosoļot pāris kilometrus. Atceros, ka bija liels divritenis, uz kura veda sēņu grozu, un Ieva bija tam blakus uzsēdināta. Laikam viņai bija trīs gadi,» atceras Anna. «Pats tēvs tad nebrauca, bet sēnes un to mazāko bērnu stūma.»

«Kad man bija apmēram trīs gadi, tēvs mani reiz pazaudēja! Es sēdēju viņam aiz muguras uz bagāžnieka. Uz tā bija uzlikts spilvens, uz tā savukārt es. Un vienā brīdī es nošļuku… Tēvs nepamanīja un aizbrauca. Es sēdēju ceļa vidū un nevarēju no šausmām ne pakliegt, ne paraudāt, redzot, ka viņš pazūd aiz līkuma. Pēc brīža viņš tomēr pamanīja, ka ar riteņa svaru kaut kas nav kārtībā. Atceros, ka vienu brīdi biju ļoti nobijusies,» atceras Irēna. «Un tā dedzīgā sēņošana ir novedusi pie tā, ka pieaugušā vecumā es neko nevēlos dzirdēt par sēņošanu.»

«Mācība viņam acīmredzot no tās reizes bija, jo mani viņš nekad neveda uz bagāžnieka. Tikai uz stangas sev priekšā… Es gan gribētu pasēņot, tikai nav sanācis pēdējos gados. Kad mums vēl nebija mazais bērns, ar vīru braucām uz Zalvi, taču tēva zināmās sēņu vietas bija ar meža tehniku sabojājušās. Nu jau atkal esot labas sēņu vietas. Tagad mājas un zemi ar Irēnu uz pusēm mantojām. Bet nekā jau tur vairs nav. Tajās mājās jau vairākus gadus neesam nakšņojuši,» saka Anna par «Bīnātiem» – mājām, kur vectēvs un vecmamma aizjurģoja pēc tam, kad 50. gados «Auziņu» mājas, kur Imants Auziņš dzimis un kuras sauca par laimīgām mājām, meliorācijai nākot, vajadzēja pārdot par malkas cenu.

«Tēvs mūža pēdējās vasarās uz Zalvi brauca viens pats klusumā strādāt, un viņam tas ļoti patika. Viņš brauca arī sēņot līdz pat pēdējai vasarai. Pēc tam arvien atskaitījās, cik baravikas salasījis. Arvien bija ap septiņdesmit, astoņdesmit. Labos gados bija pat virs simta! Tad viņš sacepa, lika burkās, arī kaltēja,» sēņu ēšanu atceras Irēna.

«Jā, kad atbraucām pie viņa, uzreiz varēja dabūt sēnes paēst. Viņš arī uz Rīgu tās atveda. Lai nokļūtu Zalves mājās, viņš visbiežāk brauca ar vilcienu un diviem autobusiem. Pēdējos gados viņu arī vedām, bet, tā kā mēs pašas nebraucam ar mašīnu, veda vai nu Matīss, vai mans vīrs Mārtiņš.»

«Tēvs bija netehnisks cilvēks. Mašīnu nevadīja, un mums nekad nebija bijusi mašīna. Mēs arī neviena nevadām, lai gan Annai ir tiesības. Man nav bijušas, es nesaprotu, kā kaut ko var saprast atpakaļskata spogulī. Mani abi bērni gan vada mašīnu, tagad jau nevar citādi. Ja man ļoti vajag, tad taksometrs vai bērni aizved. Tēva brālis Maigonis – viņš 50 gadu vecumā aizgāja, par viņu tēvs rakstījis arī grāmatā, – gan bija ļoti tehnisks cilvēks. Viņam bija ķēriens, pats arī remontēja. Protams, viņš bija aizņemts cilvēks, bet, ja mums mājās nu galīgi vairs nevarēja iztikt bez tehniskās palīdzības, sauca Maigoni.

Tēvs, jā, gribēja visu pārskatīt un kontrolēt, tomēr nažus nemācēja asināt.

Es to uz visu mūžu atceros, kā ir tad, ja ir jāsagriež gaļa un tu ar visu fizisko spēku to trulo nazi spied. Savā dzīvē man bija citādāk, Klāvs bija maķenīt tehniskāks – viņš vadīja mašīnu. To Klāvs iemācījās, kad radās pirmā izdevība. Kad Vizma Belševica uz piecdesmit gadu jubileju guva iespēju iegādāties mašīnu, Klāvs momentā aizgāja kursos un nokārtoja tiesības. Kad Klāva vairs nebija šaisaulē, Andris Hiršs man uzdāvināja elementāru nažu asināmo ierīci, jo es kategoriski vairs negribēju turpināt vecās mājas pieredzi. Jā, tēvs gribēja pēc iespējas labāk, bet viņam trūka šādu tehnisku dotību. Jau vecvecmāmiņa manā bērnībā allaž pukstēja, ka naži mājās ir tādi, ka var sēsties virsū un uz Rīgu braukt.»

«Bet izkapti gan viņš asināja un zāli pļāva. Nebija tā, ka viņš neko nemācēja, jo viņš taču laukos bija audzis,» piebilst Anna.

Vienmēr saskaņā

«Domāju, ka tēvs un mamma visam mūžam cauri viens otru mīlēja. Tikko kāda no mums mēģināja nostāties koalīcijā vai nu ar vienu, vai otru, teiksim tēvs un es pret māti, vai es un mamma pret tēvu, tas negāja cauri,» atceras Irēna.

«Viņi vienmēr bija kopā,» precizē Anna.

«Patiesībā es to arī savā dzīvē pārņēmu, un man bija pateicīgs materiāls. Mēs viens ar otru, mēs viens par otru! Par detaļām tiksim skaidrībā vēlāk. Neviens nevarēja iejaukties, sākot jau ar vecākiem, kam varbūt vienā brīdī šķita, ka vienam ir taisnība. Nē, vecāki ļaunprātīgi ar to nenodarbojās. Novērojām, ka vecākiem vienam pret otru bija tas – īpašais.»

«Viņi vienmēr ļoti gari runāja, neviena diena virtuvē nebija iespējama bez garām sarunām. Runāja par savu darbu, kolēģiem, un tās bija profesionālas sarunas. Man bija diezgan garlaicīgi klausīties. Paps runāja vairāk,» Anna vērtē. Irēna zina: «Viņam bija vajadzīgi klausītāji, nepārprotami. Tā jau teic, ka vīriešiem tas ir nepieciešams, un tēvam tas bija izteikti. Viņš teica garas runas. Tās bija ģimenes diskusijas. Un dzīve virtuvē notika vienlaikus ar šīm sarunām.»

«Par abu iepazīšanās stāstu tēvs ir rakstījis. Es zinu, ka viņi iepazinās Universitātē, tad aizbrauca uz neapgūtajām zemēm strādāt. Cik saprotu, satuvināšanās notika tur. Bet gan jau draudzējās pirms tam. Saprotu, viņš patika meitenēm, un arī pēc tam patika sievietēm,» smaida Anna.

«Paps bija gājis uz mammas kursu Universitātē, un meitenes bija minējušas, pie kā gan viņš nāk. Bija varianti, bet beigās izrādījās, ka tā bija mūsu mamma. Kāzas bijušas mazas, abi pat bez gredzeniem visu mūžu nodzīvoja. Tam laikam bija nostādne, ka gredzeni – tas ir buržuāziski. Protams, arī turība nebija tāda, lai uz ko lielu sataisītos. Nav arī kāzu fotogrāfiju. Teica, ka bija aizgājuši šampanieti iedzert.»

«Man teica, ka ēda torti.»

«Žēl, ka kāzu nebija, un to slikto stilu arī es pārņēmu. Un žēl, ka nav kāzu fotogrāfiju. Es toreiz arī domāju – priekš kam? Vecākiem nav, man arī nebūs,» saka Irēna.

«Man ir amatieru bildes, lai gan mans vīrs ir tāds latvietis, kuram visu vajadzēja, kā nākas. Ar gredzeniem un kāzām. Mums tas viss bija, tikai profesionāla fotogrāfa nebija. Arī žēl.»

«Mammai ar dokumentos samainīto uzvārdu visu laiku bija problēmas, un mēs no tā mācījāmies. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc nemainījām uzvārdu, jā, arī mans riebums pret valsts iestāžu apmeklējumiem – labāk izvairīties no visa, ko var nedarīt. Dubultuzvārdus tolaik neatļāva, divus vārdus bērniem arī nelika. Tā nu manējie iztiek ar vienu un saviem arī pa vienam ir salikuši,» atzīstas Irēna.

Irēna stāsta, ka bērniem gan bijušas skaistas fotosesijas. «Ieva precējās ar vācieti, un vīramāte bija sarīkojusi visu pēc labākajiem standartiem. Mēs uz kāzām no Rīgas uz Bavāriju braucām mazs pulciņš radu un draugu. Anna, mamma, Zigurds Elsbergs, Matīss ar sievu, tagad viņi diemžēl ir šķīrušies, bet abi pamīšus audzina bērniņu, vienlīdzīgi uz pusēm lieliski visu kārto. Par laimi, viņiem tas izdodas. Vēl trīs Ievas draudzenes brauca. Tēvs nebrauca, viņam bija nopietns iemesls, nebija, kam atstāt kaķi, taču dziļākajā būtībā viņš negribēja. Ieva pēc tam kādu laiku ar vīru dzīvoja Berlīnē, bet visai drīz abi atgriezās Latvijā. Dēls piedzima jau šeit, tepat piedzima arī meita, bet drīz vien abi izšķīrās, taču abi dzīvo Rīgā. Viņi arī pamīšus pieskata bērnus, par laimi, spēj vienoties.»

«Kā mēs desmit cilvēku kompānijā braucām, kā Matīss vadīja īrēto busiņu, kā palikām viesu namā – par to, ja kāds uzņemtos aprakstīt, Darela stila grāmata sanāktu,» smaida Anna. «Tēvs iekšēji nebija gatavs visu šo piedzīvojumu sevī uzņemt. Es domāju, viņš saprata, ka tā būs liela slodze, lai gan viņam patika ar cilvēkiem – vienu vakaru viņš varēja būt kā zvaigzne, viņš tādā ziņā nebija introverts. Viņam bija smagi ilgstoši ar citiem kopā būt. Viņš arī laukos varēja uz visu dienu aiziet mežā. Un es viņu arī saprotu.»

«Jā, arī es to labi saprotu. Tagadējā komunikācija viņam būtu liels slogs.

Tagad nevari izlikties, ka neesi saņēmis e-pastu vai «WhatsApp» ziņu, tu vari tikai iepauzēt.

Ja mājas telefons zvana, tu vari izlikties, ka neesi mājās, jo varbūt tev tai brīdī nav vēlmes komunicēt, iziet ārā no sevis. Tā ir problēma. Kaut kas tāds mums raksturā lielākā vai mazākā mērā ir visiem. Tas nav naids pret ārpasauli, ne tuvu tam! Tā vienkārši ir nespēja visu laiku būt ārpus sevis, kaut kad ir jātiek atpakaļ. Un tas nav nekas unikāls. Mūsdienās gan biežāk pieņemts vispirms uzrakstīt, lai var sagatavoties šai komunikācijai. Atceros, kad vēl dzīvojām visi kopā, vecākiem bieži zvanīja Monta Kroma. Šīs sarunas bija vismaz uz pusstundu, bet tuvāk stundai. Tēvs mēdza teikt – paņem telefonu, un, ja tā ir Monta, tad manis šobrīd nav.»

Anna papildina: «Monta bija vientuļa, viņai vajadzēja parunāties, un viņa vienkārši nesaprata, ka ģimenē tā nav. Bet vecāki bija ļoti pacietīgi, viņi arī uz maiņām runāja ar Montu. Un vēl bija otra kundze, kas zvanīja, – Larisa Romaņenko, krievu rakstniece. Ja tai brīdī nevarēja viens no vecākiem, tad derēja arī otrs. Un viņi pacietīgi ar viņām runājās.»

Veltījumi bija rituāls

Irēna atzīstas, ka nesen no vāka līdz vākam izlasījusi tēva prozas grāmatas. «Bet dzejas grāmatas, izņemot «Nezūdošo» un laikam «Skumjo optimismu», jo tur man bija kaut kas ar skolas uzdevumiem saistīts, neesmu tā svinīgi no vāka līdz vākam lasījusi. Tēva dzeju vairāk pazīstu no viņa paša izpildījumiem. Toreiz man kā jaunam cilvēkam gribējās no viņa stila rauties ārā, bet ne tāpēc, ka liktos slikti. Tas bija laiks, kad gribas ko citu. Man tobrīd interesēja Rokpelnis, patika Čaklais, kurš likās spilgtāks, viņš jau arī tēla un tēlainības ziņā ir spilgtāks. Skolā bija jālasa Ziedonis un Vācietis. Tad nāca Melgalvs, Elsbergs – mana paaudze, mans laiks. Jā, tēvam bija ļoti svarīgi, ka es eju uz viņa dzejas vakariem, un es nevaru teikt, ka man nebija paticis, bija labi. Domāju, ka tas nav traucējis viņa dzejas pazīšanā, un, ik pa laikam vienā vai otrā vietā uzšķirot, daudz ir izlasīts.»

«Es tēvu parasti lasu, kad man kaut ko vajag. Protams, katrai mums ir savs tēva grāmatu komplekts. Kad grāmatas iznāca, viņš tās dāvināja ar autogrāfu, veltījumu. Tas viņam bija ļoti svarīgi,» atceras Anna.

«Tas bija rituāls – veltīt savu grāmatu, parasti ar kādu nelielu citātu no tās pašas grāmatas. Viņš arī mēdza notikumiem par godu uzrakstīt dzejoļus, arī man uz kāzām, Ievai un Matīsam uz kāzām,» papildina Irēna.

«Arī man uz kāzām tapa veltījuma dzejolis. Un vēl ir man rakstīti dzejoļi, es protu tos grāmatās atrast, bet no galvas nezinu.

Es domāju, ka padomju režīms tomēr salauza viņa talantu, lai gan viņš pats tam nekad nepiekrita.

Viņš it kā ļoti stingri turējās pretī, nestājās partijā, vienmēr runāja, ko domāja, bet tomēr. Pēc tā, ko es esmu lasījusi, manī ir palikusi sajūta, ka pēc dažiem uzbrukumiem nākamajos krājumos aiz «Skumjā optimisma» viņam nu ir jādomā, kā uzrakstīt to, ko grib. Es sajūtu, ka viņš nevarēja būt brīvs savā talanta attīstībā. Šajos savos gados labāk varu saprast viņa dziļumu.»

«Tā bija to laiku literatūrai raksturīgā Ēzopa valoda. Tāda arī tā vēsturē paliks. Tā vienkārši ir cita stilistika. Vidusskolā un universitātē man ilgi likās, ka tēvs ir labāks kritiķis nekā dzejnieks. Es ar lielu interesi lasīju viņa kritikas publikācijas, man tas bija daudz interesantāk,» atzīst Irēna.  

«Es arī tagad piekrītu, ka viņam bija daudz citu spēcīgu īpašību, arī spriestspēja kritikā, jo viņam bija milzīga erudīcija, viņš kā enciklopēdija zināja faktus no galvas. Viņam bija rets prāts. Man arī jaunībā gribējās ko modernāku, bet tieši tagad daži papa dzejoļi kļūt saprotamāki, jo viņam jau interesēja tā mūžības tēma,» apcerīga kļūst Anna. «Mammīte nomira martā. Ar viņas dzīvokli vēl neesam tikušas galā. Laikam jau mamma kopumā samierinājās, bet sapratu, ka viņai tomēr bija rūgtums par to, ka pati nav tik labi realizējusi savu talantu. Taču viņa nevainoja papu, drīzāk situāciju kopumā. Jo viņa šeit bija krieviete, ne īsti piederīga Maskavas krieviem, ne latviešiem. Arī viņas talants bija tāds, ka padomju laikos nenovērtēja to veidu, kā viņa strādāja, un pēc tam jau bija grūti ko panākt. Mammīte pēdējos gados daudz uzrakstīja, es domāju, ka ir jāiet visam cauri, jo viņa gribēja grāmatu latviešu valodā. Atradu arī stāstu sarakstu, ko viņa gribēja, lai pārtulko. Tas būtu jādara.»

Irēna: «Es beidzot kaut ko labprāt tulkotu no krievu valodas! Es labi izjūtu krievu valodu, lai gan izglītība ir bijusi latviešu valodā. Tāda bija nostādne, un citādi nevarēja būt.»

Anna: «Jā, tas nebija apspriežams, un mēs kļuvām par latvietēm, jo mums bija latviešu izglītība. Es gāju latviešu dārziņā. Mamma ar mums runāja arī krieviski, bet savā starpā viņi pārsvarā sarunājās latviski, reizēm pārlēca no vienas uz otru. Ģimenē lietoja abas valodas.»

Irēna: «Mamma pamazām zaudēja akcentu. Viņa pat iemācījās latviski rakstīt bez kļūdām, ja nu ar kādu garumzīmi varēja kļūdīties. Tas ir normāli – uztvert cittautieša runu ar tādu vai citu akcentu. Tā ir latviešu problēma to pieņemt.»

Anna: «Tētis aizgāja ļoti pēkšņi nepilnos trijos mēnešos. Līdz tam viņiem abiem saskanīgi gāja. Padzīvoja arī Ventspils rakstnieku namā. Tai gadā, kad Ieva precējās, kopā uz Maskavu aizbrauca. Viņi arī laukos kopā dzīvoja, mums likās, ka tā turpināsies vēl ilgi. Kad Irēna sāka dzīvot Luksemburgā, abi aizbrauca turp, un tad visi vēl uz Parīzi 2006. gadā. Tā bija tēvam dāvana dzimšanas dienā.»

Irēna atceras, ka savulaik mamma bija gribējusi braukt uz Parīzi ar Maiju Silmali. «Protams, viņas nelaida. Nolēmām – ja reiz man ir tāda izdevība, tad aizbrauksim no Luksemburgas ar vilcienu uz Parīzi!

Tēvs visu mūžu bija solīds cilvēks – ja iet sabiedrībā, tad ar kaklasaiti un uzvalku. Arī uz Luvru viņš uzlika kaklasaiti.

Un pēc tam pats ar ironiju teica, ka viegli varot saskaitīt cilvēkus ar kaklasaiti, tik maz to esot. Teicu – kur problēma, ņem tik nost. Bet viņš bija konsekvents.»

«Kad aizgāja tētis, mammīte ļoti sēroja, bet pēc tam saprata, ka vēl grib padzīvot. Pāris reizes aizbrauca uz Izraēlu pie draudzenes, vienreiz ar Irēnu kopā.»

«Jā, man šķita, ka viņu nevar laist vienu, tāpēc braucām abas, pusotru nedēļu nodzīvojām. Mammai tur ļoti tuva bērnības draudzene dzīvo, pārcēlās deviņdesmitajos. Bija dažādu ekskursiju biļetes nopirkusi, taču dažkārt es viena staigāju, jo mammai vairs nebija tik daudz spēka. Viņas abas ar draudzeni turpat mazpilsētā izklaidējās. Kad viņa turp vēlreiz gribēja braukt un atkal mani aicināja, man nācās atzīt, ka spēka nav man. Tikko biju pārcēlusies no Luksemburgas šurp. Domāju, mamma arī nebrauks, bet nē, nopirka lidmašīnas biļeti un aizlidoja.»

Anna atzīstas: «Es pamudināju braukt, teicu, ka stiprāka nekļūsi – brauc tagad. Mēs abas ar mammu vēl pabijām Maskavā, tas arī bija kolorīts ceļojums. Rīgā mamma dzīvoja viena gandrīz līdz pašām beigām. Nomira viņa pie manis. Divatā vien viņi jau no deviņdesmitajiem dzīvoja, kad paps pārdeva Vesetas ielas dzīvokli un mēs pārvācāmies uz diviem dzīvokļiem kaimiņos Purvciemā, lai viņi var pieskatīt mazbērnus. Tā arī bija, līdz mēs vēlāk sākām dzīvot Carnikavā.»

«Deviņdesmitajos ģimenei materiāli klājās skarbi, šķiet, īpaši tas ietekmēja mammu, jo viņai bija jāstāv pie plīts un jābaro ģimene, tas lielu stresu izraisīja. Es vienreiz par ciemakukuli atnesu banānu saišķi, bet mamma dzēlīgi izmeta, ka mājā nav maizes, un tu ar banāniem. Man atlika atbildēt skaidru patiesību, ka banāni ir ļoti lēti. Kopumā tas bija liels stress, un, dažus gadus maksājot lielos rēķinus, nolēmām, ka labāk ir atdalīt Annas ģimeni, jo kopā dzīvot arī nav prātīgi. Lai gan situācijas tai mājā bijušas atšķirīgas, un vienubrīd tur bija ļoti jautra kompānija – mazā Anna, tēva vecāki pēdējos dzīves gados, mēs ar Klāvu un tad vēl piedzima Matīss – tāds stereotipiskas itāļu ģimenes sastāvs, bet ne itāļu mentalitāte.

Nebija, kur katram pazust. Tā toreiz dažus gadus nodzīvojām, līdz ar Klāvu un Matīsu pārcēlāmies vispirms pie Vizmas, tad uz savu divistabnieku Pļavniekos, kur es arī joprojām dzīvoju. Līdz tēva slimībai šķita: kas var būt labāks par šo: satiekamies svētkos, ejam pie viņiem ciemos, un viņi darīja to, ko es nedaru – man tam nav enerģijas – sagaidīja visu ģimeni ciemos ar pusdienām. Bērnus un mazbērnus. Bija jābūt ļoti nopietnam iemeslam, lai nenāktu. Visi sapulcējās, ēda mammas un tēta sagatavotās pusdienas. Tēvs bija sagādnieks, mamma vairāk pie plīts, un tad mēs visi ciemojāmies. Tagad šīs funkcijas pārņēmušas Anna un Ieva.»

«Jā, mēs arī tagad esam cieši kopā, lielā mērā tāpēc, ka mūs kopā reiz turēja vecāki. Sestdienās, pa svētkiem, jubilejām, tagad pandēmija ciemošanās reizes paretināja, bet cenšamies.»

Apsolījumi un pienākumi

«Grāmatu «Mana mūža pasaule» mamma divu gadu laikā pēc tēva aiziešanas sagatavoja. Tas bija viņam apsolīts, jo pats nepaspēja. Iesākto manuskriptu viņš uzskatīja par ļoti svarīgu. Mamma uzstājīgi mūs steidzināja palīdzēt, jo uztraucās, ka arī var nepaspēt. Par to, ka apsolījums realizēts, mamma izjuta atvieglojumu. Grāmata ir, piemineklis ir uzlikts. Kad grāmata iznāca, viņa vēl nodzīvoja sešus gadus,» rezumē Anna. «Un, kad mani bērni man pajautā par kaut ko, kā reiz bijis, es saku, lai labāk izlasa Imanta grāmatā. Arī grāmatu «50 gadi bez televizora» viņi ir izlasījuši.»

«Prozas grāmatu manējie noteikti no vāka līdz vākam ir izlasījuši. Tāpat Belševicas «Billi» viņi ir izlasījuši no vāka līdz vākam. Dzeju? Vai nu neatzīstas, vai arī nav. Iespējams, Ieva no vectēva dzejas vairāk ko ir palasījusi. Atceros, ka Matīss bija ļoti krasi noskaņots skolā, kur, zinot viņa radurakstus, laikam sagaidīja, ka nu viņš rakstīs spožus sacerējumus. Viņš toreiz pret to nostājās kā spurains pusaudzis – ja gribat no manis to, es neko tādu nedarīšu. Un es to nostāju labi saprotu.

Es domāju, ka cilvēka attiecības ar dzejas grāmatu ir kaut kas intīms.

Kaut kāda bremze tur ir – virtuvē apspriest dzejas lietas… Man tā liekas,» teic Irēna. Lielie dzejnieka mazbērni ar dzejošanu speciāli nenodarbojas. Ieva ir tulkotāja, studējusi spāņu valodu, darbojas ar angļu un vācu valodu. Matīss ir kopīraiters. Kad savulaik nodarbojās ar mūziku, tapa arī daži dziesmu teksti.

«Abi tavi bērni raksta ļoti kvalitatīvi,» par māsas bērniem zina Anna.

«Tieši tā, Matīsam rakstīšana saistīta ar profesionālo darbošanos. Arī Ievai ar tulkošanu, bet skolas laikā bija pretestība. Matīss ātri arī atteicās strādāt par radinieku, kad kāds vēlējās zināt ko par viņa gandrīz nebijušajām attiecībām ar savu tēvu. Es arī to pilnībā akceptēju. Par tēvu mēs pirmoreiz šādi ko runājam, bet Klāva sakarā strādāt par radinieci esmu uzskatījusi par pienākumu.»