Rīga +17°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
No uzdotā jautājuma patiešām šķiet, ka iekšējais konflikts visveiksmīgāk tomēr būtu atrisināms psihoterapeita kabinetā, jo tur būtu visdrošākā vieta, kur piekļūt vissāpīgākajām atmiņām. Psihoterapijas mērķis nav pacienta iekšējo pasauli piespiedu kārtā izvērst uz āru, jābūt brīvprātīgai izvēlei doties dziļumā un meklēt atbildes.
Mums nav tāda kognitīva procesa kā aizmiršana, tas ir aizsargmehānisms, pēc kura pacelšanas būs iespējams ieraudzīt patieso bildi.
Lai atceramies, kā kādreiz bērnībā skatījāmies uz milzīgo koku vai augsto kalnu, bet, aizbraucot uz bērnības vietām pieaugušo vecumā, ieraudzījām, ka ne tas koks tik milzīgs, ne kalns tik nepārvarami augsts. Būtiski, ka savstarpējo attiecību aspekti starp bērnu un vecākiem radījuši šādu subjektīvu izjūtu, kas nostiprinājusies kā pārliecība viņa prātā. Kādas sarunas, mātes mīmika, atsevišķas situācijas veicinājušas šīs sajūtas, kuras nav ne pareizas, ne nepareizas. Tās vienkārši tādas ir!
Saprast, kā tomēr bijis patiesībā, var, ne tikai izrunājoties ar iesaistītajiem cilvēkiem (kuri šajā gadījumā vairs nav pieejami), bet arī staigājot pa atmiņu apcirkņiem (protams, ja vien runa nav par pagātnes notikumiem, kuros vecāks bijis vardarbīgs pret bērnu, – tad šāds stāsts iegūst citu nokrāsu.)
Vēl viena būtiska nianse šajā gadījumā – tās ir nerealizējamas fantāzijas, ka visiem bērniem būs vienlīdz vienādas attiecības ar katru no vecākiem. Katram cilvēkam ir savs raksturs, kas starp bērnu un vecāku var radīt papildu emocionālos konfliktus, bet vai tas patiešām nozīmē, ka tevi mīlēja mazāk?
