Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Vai apzinies, ka ar to, ko izdarīji, citu partiju acīs esi bīstams?
– Domāju, ka jā.
– Partijas, pirms tevi aicināt savās rindās, padomās – bet viņš mūs kādreiz var uzmest.
– Protams. Gribētu, lai citi arī ir vairāk bīstami. Kopš esmu politikā, man liekas jocīgi, ka, nonākot partijā, cilvēki iegūst baigo lojalitāti pret to. Piemēram, esmu lojāls partijas mērķiem – liberālisms, ekonomiskā politika.
Saprotu, ka vēlēšanās aizstāvi partiju, vismaz nerunā sliktu par savējiem, bet, redzot, ka tavējie kļūdās, savējam vēl vairāk vajadzētu to atzīt. Visām partijām ir raksturīgs – ja mūsējais, tātad nekļūdās. Tas ir nepareizi. Mēģinu visam tā pieiet – tas, ka viņš ir manējais, nenozīmē, ka drīkst pārkāpt likumus.
Viņš ir manējais tāpēc, ka gribam sasniegt kopīgu mērķi.
– Tomēr tu kādu brīdi klusēji, pievēri acis. Tās ir divas lomas – vienā brīdī esi līdzdalībnieks un pēc tam vairs ne. Kas notika, kāpēc nolēmi – viss, pietiek!
– Kā līdzdalībnieks sajutos pēc 2018. gada Saeimas vēlēšanām, un tāds jutos līdz brīdim, kamēr izstājos no partijas. Visu laiku bija doma, ka jāiet prom, bet bija bail saņemties. Nevis bail, ka sitīs, bet bail saņemties.
Īpašs punkts bija, kad sagāju kopā ar savu sievu. Viņa man prasīja, ko es daru politikā. Pašam sev ļoti patīk samelot, bet viņa ir sieviete, kura to neļauj. Atceros, stāstu, ko daru un gribu. Runāju, runāju un vienā brīdī saprotu, ka tas jau labu laiku nav tas, kāpēc nācu politikā.
Tviterī kāds jautāja – ko tad tu stājies ārā, ja vēl pirms diviem mēnešiem ziedoji divus tūkstošus? Sievai saku – ko lai atbild? Viņa saka – taisnību. Ātri uzmetu galvā – jā, tur ir sods, bet iepriekš neesmu sodīts un visu nožēloju. Labi, politiskā karjera beigusies, iedos divus gadus nosacīti – ai, vienalga. Saku: jā, mums iedeva naudu.
Pēdējais piliens bija, kad sākās pandēmija. Mēs ar sievu ļoti nopietni piegājām – vilkām maskas, kad neviens vēl nevilka. Zināju, kas paralēli notiek partijā. Tur priecājās: tūlīt būs masku iepirkums – kurš un kā vedīs? Likās – nāk milzīga pandēmija, vēl nezinām, kādi būs mirstības rādītāji, varbūt mums visiem ģimenē kāds nomirs. Tikmēr tur nevis domā, kā to novērst, bet gan – kā nospert kaut ko uz maskām! Man tas likās tik pretīgi un riebīgi. Iedevu žurnālistiem informāciju par masku iepirkumu, un par to sāka runāt. Tad bija Viņķeles lieta, kas man ļoti nepatika. Sievai teicu – klausies, gribu stāties ārā. Viņa teica – davai, filmē video. Nofilmēju, tur var redzēt, kā Frīda vienā brīdī kadrā pabāžas – sunītis toreiz vēl pavisam maziņš bija.
– Tātad nostrādāja sievietes faktors.
– Nostrādāja sievietes faktors, kurš lika paskatīties uz sevi. Manai sievai ir ļoti spēcīgs raksturs. Pavadām daudz laika, vienkārši runājot. Varu vienkārši vāvuļot, bet viņa – kāpēc tā? Pamēģini viņai pierādīt, ka tā nav! Jebkura saruna būtībā ir arī saruna ar sevi. Tu visu laiku mēģini sevi apmānīt un tad mēģini atrast veidus, kā ar sevi sarunāties visgodīgāk.
Kādreiz man patika sēdēt baznīcās. Kad ir brīvāks – aizej, pasēdi. Lai gan neesmu reliģiozs, ticu kādai augstākai būtnei, esmu kaut kas starp teistu un agnostiķi.
Baznīcā sarunājies ar sevi, pieņem, ka ir augstāks skatītājs, kurš redz – tu melo pats sev. Bet tāpat pamanies samelot. Kad pretī ir sieviete, kura saka, ka tu melo, tev vajag vai nu viņu pārliecināt, vai nonākt pie patiesā. Mēģināt apmānīt ir daudz grūtāk. Un ar skandālu.
– Māri, būt līdzdalībniekam ir ērti?
– Nē, ļoti pretīgi. Pirmā reize, kad tā sajutos, bija, kad Pūce iedeva skaidru naudu – divus tūkstošus. Beidzot sāku justies liels un dižens, jo biju piesaistīts spriešanas jautājumos par to, ko un kā darīt tālāk. Pūce zvana – vajag satikties. Priecīgs aizeju, domāju – tūlīt runāsim par kādām stratēģijām. Bet viņš zem galda iedod divas štukas un saka – vajag noziedot partijai. Esmu apjucis, bet paņemu. Saprotu, ka tas ir briesmīgi pretīgi, bet esmu to izdarījis. Nākamās reizes ir vēl riebīgāk… Pirmajā ej uz mājām un vēl domā – varbūt piezvanīt un pateikt, ka negribu to darīt, pēc tam vairs nav ko teikt, jo esi izdarījis. Jau esi līdzdalībnieks, viss.
Bija vēl epizode. 2018. gada Saeimā no domes ievēlēja Bondaru un Pūci. Domē palikām mazāks bariņš, jautājums – kurš būs frakcijas vadītājs? Viņam līdzi nāk bonuss – vieta Rīgas brīvostas valdē. Tiekamies ar Jaunupu. Viņš velk uz to, ka es varētu būt frakcijas vadītājs un būt brīvostas valdē. Protams, ir kārdinājums, jo tur ir ļoti laba alga. Varbūt arī neesmu pats gudrākais cilvēks pasaulē, bet labi saprotu – ja nonākšu brīvostā, būšu tik dziļi tajā noziegumā, ka nekad vairs netikšu vaļā. Toreiz kratījos nost. Teicu – ņem Viesturu Zepu!
Vairāk lasiet žurnāla «Klubs» jaunajā numurā un portālā «Santa +».
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
