Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
1
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Ir pagājuši gandrīz trīs gadi, kopš smalkā restorāna «Vincents» tētis Mārtiņš Rītiņš vairs nav starp mums. Arī restorāns ilgi nespēja pastāvēt bez savas dvēseles un drīz tika slēgts. Mūžīgi pozitīvs, smaidīgs un enerģijas pārpilns – tādu Mārtiņu atceras ne tikai kolēģi, bet ikviens, kas savulaik televīzijas ekrānos vērojis Rītiņa aizrautīgo rosīšanos virtuvē un cerējis kādreiz meistara rādīto recepti atkārtot.
Tieši pirms pieciem gadiem, savā 70. jubilejā Mārtiņš savu dzīvesstāstu uzticēja žurnālam Ievas Stāsti. Pieminot lielisko šefpavāru, aicinām atcerēties viņa lielisko dzīvi!
Raksts publicēts žurnālā Ievas Stāsti 2019. gada 11. oktobra numurā.
Kad piebraucu pie Mārtiņa mājas, viņš smaidīgs nāk pretim – leģendārajam pavāram šoruden paliek septiņdesmit, bet pēc viņa izskata to nepateiksi. Varbūt tāpēc, ka sirdī jūtas jauns, un viņa britu humors laužas ārā vai pie katra stāsta. Mārtiņa māja atrodas netālu no kapiem un medu, ko savāc bites pagalmā esošā bišu stropā, pavārs sauc par kapu ziedu medu.
Mūsu saruna sākas ar pastaigu līdz vistām, kuras omulīgi iekārtojušās norobežojumā pagalma stūrī. «Gailis ir Armands. Arī katrai vistai ir savs vārds. Dažreiz jūk, kur ir kura, bet zinu, ka melnā ir Inga,» Mārtiņš nopietni stāsta, rādot uz vistām. «Tā apaļīgā ir Astrīda. Esmu pamanījis, ka vistām ir tāda pati daba, kā sievietēm, un gluži kā sievietes, katra vista uzvedas pilnīgi citādāk. Šī, piemēram, man visu laiku lec virsū, kad nāku iekšā.» Mārtiņš smej, norādot uz kādu nervozāka paskata klukstētāju. «Parasti lec uz rokas, bet vienreiz arī uz galvas trāpīja, jo uz rokas jau sēdēja brūnā. Vistām vajag uzmanību. Laižu viņas arī ārā pagalmā. Katru dienu ne – tik tad, kad esmu mājās. Vistas zina ceļu uz komposta kaudzi, bet vispār – dārzs ir bagāts, un viņām nekur tālu nav jāskrien. Manas vistas nāk ārā pat tad, kad ir lietus un sniegs. Viņām ļoti patīk sniegs. Man ļoti patīk vistas.» Mārtiņam ir vista, kas dēj arī zilas olas un tādas, kas dēj zaļas. Garša gan šīm olām neatšķirstoties no parastajām olām. «Fabriku vistas ir barotas ar keratīnu un vitamīniem, tāpēc visas olas ir vienā krāsā un čaulas ir trauslākas,» viņš man atklāj. «Dienā es apēdu divas olas. Visas olas nevaru apēst tāpēc dāvinu tās tālāk. Kaimiņi ir numur viens, kam atdodu, lai viņi nesūdzas par gaili. Viņš jau nedzied tad, kad saule lec, bet jau ap diviem naktī sāk dziedāt.» Mārtiņam ir arī baloži, kuriem vēl nav vārdu. «Man bija trīs pudeļpīles. Tās man uzdāvināja. Bet tās pīles taču tikai kakāja un ēda. Kakāja un ēda. Un jocīgi staigāja. Vēl man bija zoss, kuru arī man uzdāvināja. Vispār – jocīgas dāvanas es saņemu. (Smejas.) Vienu brīdi bija arī divi tītari, bet tie ir traki, un vistas tos nepieņēma,» Mārtiņš aizved mani arī uz vistu kūti. Par kūti gan to nosaukt būtu grūti. Drīzāk – vistu apartamenti ar kokgriezumiem pie sienas un smalku lustru pie griestiem. «Kokgriezumus taisīja mans onkulītis Ernests. Viņš taisīja ļoti daudz tādu, kad dzīvojām Anglijā. Taisīja arī krēslus, galdus, mēbeles – neko nepirka. 2000. gadā viņš atbrauca uz Latviju un nodzīvoja līdz deviņdesmit diviem gadiem. Pēdējā dienā bija izgājis pastaigāties ar manu suni Pablo pa mežu. Ienāca iekšā mājā, stāvēja pie izlietnes un teica: «Nu man liekas ir beigas.» Mamma tik paspēja pajautāt: «Kas par beigām?» Viņš turpat nokrita un aizgāja. Tā aiziet – tas taču ir fantastiski! Fantastiski!»
Trīs dzīves
«Mans uzvārds nāk no Latgales. Cik saprotu – no Rēzeknes. Dzīvojot Anglijā domāju, ka esam vienīgie Rītiņi pasaulē. Kad deviņdesmitajā gadā atbraucu uz Latviju, ģimenes draugs Uldis veda mūs pa Latviju, pa mammas vecajām takām. Sākumā uz Jelgavu un tad – uz Rēzekni. Aizbraucām arī uz vietējiem kapiņiem un… Tur pilns ar Rītiņiem, pilns! Pāris kilometrus tālāk atrodas Rītiņu kalns. Izrādās, ka mēs tur esam tādā pat skaitā, kā Ozoliņi un Bērziņi! (Smejas.) Patiesībā, oficiālajos dokumentos esmu nevis Mārtiņš Rītiņš, bet gan Mārtiņš Ints Rītiņš.»
Īsti nesadzirdu vidējo vārdu un pārjautāju, vai tas ir Rints?
«Nē, Ints. Tur tā problēma – kad saku cilvēkiem savu vārdu, viņi vienmēr pārprasa. Es saku – Ints. I.N.T.S.
«Ā, es nedzirdēju!» cilvēki man atbild.
«Nu, tā kā Teterovskis, ziniet?» es viņiem saku.
«Ā, INTS!»
Bet kāpēc saprot Intu Teterovski, bet mani nē? Tie paši burti un tie paši vārdi – viņu saprot, mani nē. Es nezinu, vai es kaut ko izlaižu?»
Dzimis Anglijā, bēgļu ģimenē, Mārtiņš uzskata, ka viņam bijušas trīs dzīves. Pirmā bijusi bērnība Anglijā, otrā – Kanādā, bet trešā – Latvijā.
«Mēs ar brāļiem tikām audzināti kā latvieši. Pirmā valoda man bija latviešu valoda. Gāju dramatiskajā kopā, tautas dejās, sestdienās gāju uz latviešu skolu. Lasīju Jaunsudrabiņu un Aspaziju. Kad sāku iet skolā, knapi sapratu angliski. Pirmajā skolas dienā pusdienlaikā aizmuku projām, jo nespēju to vairs izturēt, ka neko nesaprotu.»
Mārtiņam ir trīs brāļi, un viņš pastāsta, ka katram ir cits tēvs. Esmu izbrīnīta, bet Mārtiņš paskaidro: «Latvijas laikā tēvs bija robežsargs un zemnieks. Tad – bēglis. Visbeidzot manā dzimšanas apliecībā tēvs ierakstīts kā ogļracis. Tieši dzelzs raktuvēs viņš nobeidza savu veselību.»
Milzīgu loma Mārtiņa dzīvē ir mammai Hermīnei, kura mūžībā devusies pirms vairāk nekā desmit gadiem. «Neteikšu, ka mamma bija fantastiska pavāre. Drīzāk – fantastiska beķere – kūku taisītāja. Tā es iegāju savā amatā – cepot tortes. Tas bija mans pirmais darbiņš. Atceros, mamma sakaltēja cūkas taukus, sacepa sīpolus ar sēnēm un to visu lika ledusskapī, lai sacietē un var smērēt uz maizes. Anglijā citi tādu neēda, bet es vienmēr varēju aiziet uz ledusskapi un zināju, ka tur būs, ko uzlikt uz maizītes. Zinu, ka bija ļoti grūti, bet līdz badam nekad nenonācām. Atceros, kā mamma uzlika uz plīts lielu katlu, kurā lika dārzeņus un gaļu, un katru reizi pusdienās un vakariņās sēdējām visi pie viena galda, kas šodien reti notiek ģimenēs. Mamma vienmēr lika zupu, un tēvs grieza gaļas gabalu šķēlēs. Tā ir viena no manām bērnības atmiņām.
Konfektes mums mājās nebija. Kad dabūju kabatas naudu, reizēm nopirku. Mammai bija maks, pilns ar sīku naudu. Sīku, sīku, tā kā trīs santīmi. Drusku paņēmu un aizgāju nopirkt konfektes augšā pa kalnu. Es jau tikai aizņēmos, ar domu, ka kādreiz atdošu, bet mamma pamanīja un es kārtīgi dabūju par to. Bet konfektes bija garšīgas! Šādus sīkumus labi atceros.
Mammai pirmais darbs Anglijā bija fabrikā. Es biju mājās jau četros un sāku spēlēties ar ēdienu. Laikam pirmais, ko gatavoju, bija aknas. Nepirkām teļa, bet cūku, jo tās bija vislētākās. Es tās aknas plāni, plāni sagriezu, sacepu un karamelizēju sīpolus, uztaisīju kartupeļu biezputru un mērcīti. Visi sēdēja pie galda un prasīja, no kurienes mamma pasūtījusi ēdienu. Nē, Mārtiņš bija vainīgs.
Patiesībā līdz divpadsmit gadu vecumam domāju, ka mans vidējais vārds ir turi muti vai palaidnis.
Mani brāļi toreiz nespēja iedomāties, ka es izaugšu līdz tam, kas es tagad esmu. Kad mamma pārvācās uz Latviju, mēs staigājām pa Brīvdabas muzeja gadatirgu. Tas bija ārprāts – visi gribēja ar mani bildēties, sveicināties, runāties! Tālu mēs netikām. Mamma visu laiku pie dzintara stendiem apstājās, bet teica, ka lepojas, kā palaidnis ir izaudzis. Kāds viņai reiz prasīja, vai viņa ir Mārtiņa mamma. «Jā, es viņu dzemdēju!» mamma ar lielu lepnumu teica. Gandrīz neviens viņas vārdu nezināja. Visiem viņa bija Mārtiņa mamma.
Savā dzimšanas dienā joprojām eju uz mammas kapiņu. Tepat augšā pa kalnu jau vien ir. Parasti eju naktī ar lampiņu uz pieres. Man tā patīk labāk. Agrāk gāju ar abiem suņiem, bet mana itāļu spinone vārdā Koko nomira pirms kādiem trim mēnešiem. Šogad iešu ar vienu suni.»
Kanādas garša
Par savu otro dzīvi Mārtiņš sauc Kanādā nodzīvotos gadus, kur piedzīvoja milzīgu karjeras lēcienu. «Septiņdesmitos gados Kanādā bija latviešu dziesmu svētki, un no Anglijas uz to lidoja trīs čartera lidojumi. Es turp devos ar dejas kopu Pērkonītis, kur dejoju solo 25 tūkstošu cilvēku priekšā. Iedomājies, iepriekšējā vakarā mēģinājumā mēs nodejojām šausmīgi, jo tam bija labs iemesls… (Smejas.) Mēģinājumā bija gaiša skatuve, bet tad, kad bija jāuzstājas, bija starmetis un apkārt viss tumšs. Dejojām Brālīts māsas dancināja – uz skatuves biju tikai es un četras meitenes – Tamāra, Laima, Ilze un Gundega. Meitenes nāk man pretim, man jānāk viņām pretim un jānoliek viņas četros stūros. Bet es taču neredzu, kur tie stūri, jo apkārt ir tumšs! Varbūt divas noliku vienā un tajā pašā stūrī? Es neatceros vairs. (Smejas.) Bet mēs dabūjām aplausus un bija jāatkārto. Beigās dabūjām tik smagus aplausus, ka bija jāatkārto vēl trešo reizi. Jāskatās arhīvos, vai tik mēs neesam vienīgā dejas kopa pasaulē, kas trīs reizes uz lielās skatuves nodejojusi vienu un to pašu deju,» Mārtiņš lepni stāsta. «Dziesmusvētku laikā man tā iepatikās Kanāda, ka gribēju tur palikt dzīvot. Aizbraucu atpakaļ uz Angliju, un aizgāju uz Kanādas vēstniecību prasīt imigrācijas papīrus. Atceros, ka man atbildēja, ka var paiet pat gads, kamēr tie tiks izgatavoti. Pēc nedēļas un vienas dienas man šie dokumenti tika piešķirti un es varēju dzīvot Kanādā.
Kanāda man asociējas ar kļavu lapu sīrupa garšu. Sāku strādāt vienā krodziņu restorānā, pārtaisot to par īstu restorānu. Jo – kad tu strādā, tu strādā! Kad atpūties – tad atpūties!
Divpadsmit gadus Kanādā vadīju firmu Martins Catering. No 12 darbinieku firmas tā izauga par 150 darbinieku firmu.
Kanādā nebija korupcija – es, maziņais uzņēmējs, kādā pilsētas domes konkursā pārspēju vairākas lielās firmas. Budžets – pieci miljoni, bet man vēl nebija pat trīsdesmit! Man bija Betmena darbs – vajadzēja būt visās vietās vienlaicīgi. Tur jau tā lieta – ja vēlies, lai darbs tiku paveikts labi, tev pašam ir jābūt uz vietas. Es sadalīju savu laiku un biju visās vietās, kur man bija jābūt. Viena no tām bija skola aptuveni 100 kilometru attālumā. Tur ar bērniem tecinājām kļavu sulu, turpat uz vietas vārījām un taisījām kļavu sīrupu. Tā ir viena no manām Kanādas atmiņām.
Čikāgā ciemojos pie saviem ģimenes draugiem Cepurīšiem un man ļoti patika viņu tradīcija – katru svētdienu iesāka ar šampanieti un beidza ar šampanieti. Pa starpu – pankūkas. Liela kaudze pufīgo pankūku, kurām pa virsu ogas un kļavu sīrups, protams! Kļavu sīrups ar pankūkām ir fantastisks!
Nodzīvoju Kanādā pirmos četrus gadus, un tik labi strādāju, ka darbs aizsūtīja mani strādāt uz Jamaiku. Aizbraucu uz Jamaiku kā pavārs, bet tur dokumenti sajuka un mani Montigo Bay lidostas virtuvē pataisīja par operation manager. Uz papīra tas izklausās labāk, nekā pavārs, bet praktiski es nekad nebiju trenējies tādam darbam un biju šokā. Ēdiens bija jātaisa masveidā! Piedevām – biju vienīgais baltais, tāpēc bija ļoti, ļoti grūti. Kolēģiem bija ļoti grūti mani akceptēt. Nostrādāju vienu gadu un teikšu – tas bija viens no maniem smagākajiem gadiem. Otrs grūtākais bija Sauda Arābijā, kur nodzīvoju vienu gadu, strādādams naftas kompānijai. Biju viens pats – neviena drauga vai paziņas. Nebija neviena biedra vai radagabala. Pilnīgi viens un jutos vientuļš. Tomēr cīnījos. Skatoties atpakaļ uz dzīvi, ir daudz lietu, ko tu nesaproti konkrētajā brīdī, bet pēcāk tās saproti un dzīve paliek nedaudz vieglāka.»
Uz mājām
«Saku, ka dzīvoju rietumos nevis ārzemēs. Man nepatīk vārds – ārzemes un ārzemnieks. Tas mani padara par tādu kā svešinieku. It kā es būtu no citas planētas. Labāk asociējos ar vārdu rietumnieks. Nu gluži kā Daugavai ir divas puses – rietumu un austrumu.
Mēs Anglijā un Kanādā daudz dzirdējām par to, kas notiek Latvijā. Daudz informācijas tika cauri arī līdz mums un es sarakstījos ar Latviju.
Pirmo reizi Latvijā biju astoņdesmitajā gadā un negribēju braukt projām.
Gluži tāpat, kā tad, kad pirmo reizi biju Kanādā un negribēju braukt prom. To laikam sauc par holiday romance – tu iemīlies vietā, kur esi atvaļinājumā, jo te ir viegli un gribas, lai tā paliek. Visi zinājām Raimondu Paulu un, dzirdot latviešu dziesmas, metās zosāda. Atceros, kā Jeļcins Maskavā uzkāpa uz tanka. Tas bija brīdis, kad zināju – Latvija iegūs neatkarību! Zvanīju mammai no Kanādas un teicu: «Mammu, brauksim uz Latviju! Vārti vaļā!» Viņa atbildēja: «Mārtiņ, dēliņ, man kājas deg!» – «Mammīt, mammīt, kas vainas kājiņām?» – «Braucam tu, muļķi!» (Smejas.)
Paņēmu mammu, aizvedu viņu uz Hamburgu un ar mazo Fokker 50, kurā varēja iesēdināt 49 cilvēkus, lidojām uz Latviju. Lidmašīna – pilna ar latviešiem, un tā bija patīkama sajūta. Fokker nelidoja augstu un, laižoties pāri Latvijai, iedomājies, visi, visi spiedās pie logiem, lai redzētu latvju zemi. Tie, kas sēdēja ārpusē, stūma nost tos, kas bija tuvāk logiem!
Visi gribēja redzēt Latviju, savu tēvu zemi… Kad nonācām galā, mūs tur sagaidīja ar ziediem un man likās, ka asinis sāk atjaunoties, esot šeit.
Nodzīvojām Latvijā trīs nedēļas un aizbraucu atpakaļ uz Kanādu, kur mani atrada filmu kompānija, kas taisīja filmu Red Hot – par to, kā rokenrols pa kluso ienāca Padomju savienībā piecdesmitajos un sešdesmitos gados. Filma tika filmēta Latvijā un meklēja filmēšanas trupu. Dabūju šo darbu un domāju, cik tas ir fantastiski – man samaksās par ceļu, es palikšu grandiozajā viesnīcā Latvija, kur patiesībā lifts īsti nedarbojās – divi cilvēki tajā nevarēja atrasties. Kamēr koferi ceļas ar liftu augšā, tu pats paliki lejā. Bija tāds joks – cik cilvēkus vajag, lai ieietu viesnīcas Latvija istabā? Trīs! Viens, kas atslēdz durvis, otrs, kas ieslēdz gaismu un trešais, kas ar tupeli sit prusakus.
Līgums ar filmu kompāniju bija pieci mēneši un man vajadzēja atrast telpas, kur notiks ēdināšana, atrast komandu, izveidot ēdienkartes un nodrošināt uzkodu un kafijas bāru filmēšanas vietās. Tas viss aizņēma ļoti daudz laika un tolaik strādāju 20 stundas dienā. Gulēju četras.
Velta Toma, dzejniece, mana audžu krustmāte, bija tā, kas man 1991. gadā stingri teica, lai es braucu dzīvot uz Latviju pavisam. Mamma bija uztraukusies un teica, lai apdomājos, jo te vēl esot Padomju armija un vēl nebija skaidrs, kas īsti notiks Latvijā pēc neatkarības.»
Vincents un atvadas
1994. gadā Mārtiņš sāk vadīt restorānu Vincents, kurš Latvijā ienes pasaules restorānu elpu. Restorānu viņš vada turpmākos divdesmit trīs gadus, noturot tā latiņu visaugstākajā līmenī.
«Vincents sākumā nebija domāts kā restorāns, bet gan izstāžu zāle un mākslas galerija, ar mazu kafejnīcu priekšā. Bet es ieliku tur iekšā vienu pirkstiņu un mani paņēma visu.
Atceros pirmo ēdienkarti. Dārgākais ēdiens, šķiet, bija trīsarpus latu. Arī toreiz mēģināju visam ēdienam dabūt to labāko kvalitāti. Atceros, piebrauca busiņš ar gaļu no Lietuvas, bet tur nebija pat ledusskapis… Kad dzejniece Lija Brīdaka laboja pirmās ēdienkartes pareizrakstību, tur visvairāk bija svītrojumu. (Smejas.) Pirmajā ēdienkartē bija Cēzara salāti. Jā, arī grieķu. Bija arī dažādi franču ēdieni. Principā darīju šeit to pašu, ko darīju Kanādā. Atklāšanas vakarā cilvēki pirmo ēdienu gaidīja kādas divas stundas. Gaidīja un neviens neizgāja ārā. Domāju, ka beigās visi bija ļoti apmierināti.»
Vincentu Mārtiņš pamet 2017.gadā, restorāna vadību nododot vīnziņa Raimonda Tomsona rokās.
«Atvadīties no Vincenta bija smagi un grūti. Dažreiz vēl domāju, vai pareizi izdarīju aiziedams.
Šo atbildi zināšu pēc laika – tagad to nevaru zināt. Iedomājies, ar dažiem no cilvēkiem es strādāju kopā 24 gadus. Ar savām kolēģēm (es viņas saucu par kolēģēm, nevis trauku mazgātājām) – Marinu un Daigu – kopā strādāju 23 gadus. Atvadoties visiem acīs bija asaras. Atvadu ballīte bija tepat Baltezerā. Diemžēl esmu zaudējis kontaktu ar lielu daļu no viņiem. Tas bija it kā tikai pirms diviem gadiem, bet man liekas, ka jau pirms gadiem divdesmit…
Pavārmāksla vairāk ir sajūta. Un mīlestība. Tev ir jāgrib to darīt. Kad esi virtuvē, ir ļoti labi zināt, kam tu gatavo. Tā ir liela starpība – ja tu gatavo svešiem, tad īsti nejūti to gandarījumu. Tāpēc man katru reizi patika iet restorānā pie viesiem, lai es redzētu, kas ēd. Ir daudzi pavāri, kuriem bail iet ārā pie klienta. Nezinu – varbūt viņi nelepojas ar savu veikumu. Pavāram ir jāiet pie viesa, jāuzklausa kritika un jāizjūt arī gandarījums. Kad esmu restorānā viesis – es sagaidu to pašu.»
Mīlestība
Mārtiņš intervijās nereti stāstījis, ka viņa mammai pirmā mīlestība vienmēr bijis dārzs, tad vīrs un visubeidzot – bērni. «Dārzs mammai bija pirmajā vietā, lai pabarotu mūs, un, redz, visi esam veseli. Izņemot vecāko brāli Juri – viņš aizgāja debesīs kopā ar Deividu Boviju. Starp citu, Juris bija liels golfa spēlētājs. Visu laiku spēlēja! Ja nespēlēja, tad skatījās sporta kanālos, kā citi spēlē. Ja kavējās autobuss, viņš sāka stāstīt cilvēkiem par golfu, vai kāda vecai tantiņai sāka mācīt golfa nūjas satvērienu.» (Smejas.) Bet kas ir paša Mārtiņa lielākā mīlestība, kas viņam ir pirmajā vietā?
«Pirmā mīlestība man ir cilvēku labsajūta. Dienas beigās, noliekot galvu uz spilvena, es pajautāju, vai šodien bija laba diena. Vai es kādu apvainoju? Vai es kādu iepriecināju?
Galvenais – lai ne tikai man, bet arī cilvēkiem man apkārt būtu laba diena. Ja es aizeju gulēt dusmīgs, tad zinu, ka nav bijusi laba diena. Vēl pirmajā vietā man ir draudzība. Man nav daudz draugu, bet ir ļoti daudz paziņu. Ar draugiem man ir tāpat kā ar ēdienu – galvenais ir kvalitāte, nevis kvantitāte. Ja ir daudz draugu, nu, nevari tu sadalīties visiem! Nevar ieiet dziļumā. Es tā gribu – daudz paziņas un maz draugus. Ar draugiem tu vari risināt savas problēmas, bet paziņām tās neinteresēs. Nu gluži kā Amerikā, kur visi viens otram prasa, kā iet, bet atbildi nekad nesagaida.
Un vēl ir svarīgi nebūt nopietnam visu laiku, jo tas ir bēdīgi, ja cilvēks sevi uztver pārāk nopietni. Dzīvei ir jābūt ar humoru.»
Garšas sajūta un vārnas
Kā ciema kukuli Mārtiņam esmu atvedusi šokolādi – stiprāko, ko vien veikalā spēju atrast. Gribēju arī vīnu, bet, neveiksmīga notikuma rezultātā, tas izpaliek. Izrādās, arī šokolāde nav veiksmīgākā izvēle. Mārtiņš to paņem un rūpīgi izpēta sastāvu, paziņojot, ka tā nav īsta šokolāde. «Šokolādē ir tikai divas sastāvdaļas – kakao pupiņas un niedru cukurs. Nekā cita,» viņš pastāsta. Pašam gan arī gadījies ierasties ciemos ar neveiksmīgām dāvanām. «Reiz Londonā kopā ar brāļiem braucam vakariņās pie kāda vēstnieka. Ziedus biju dabūjis – brāļu pienākums bija dabūt vīnu. Brāļi, protams, to bija aizmirsuši, un ceļā saprotam, ka mums nav vīna. Piebraucam pie veikala, kas vistuvāk vēstniecībai, un nopērkam tur dārgāko vīnu, kas maksāja 14 paundus. Nu, nav gluži tāds, ko varētu vēstniekam vest vakariņās. Trakākais – jau esot taksī ieraugam, ka uz markas vīnam rakstīts smalkiem burtiem rakstīts, ka tas ir Tesco vīns. Ņēmām un skrāpējām nost to Tesco uzrakstu. Uzdāvinām vēstnieka kundzei ziedus, brāļi sniedz vēstniekam pudeli uz ko viņš atbild: «O! Šis esot labs vīns! To Tesco iesaka!» Kā mēs nokaunējāmies! Domāju, ka tā pudele joprojām sēž kādā attālākajā vēstniecības plauktā, tālu prom no citām.» Pasmejamies, ka manis atvesto šokolādi sagaida līdzīgs liktenis. Jā, ēdiena kvalitātei pavārs vienmēr pievērsis vislielāko uzmanību.
«Latvijā cilvēki visur liek divas lietas: majonēzi, kuru kā tādu tamborētu sedziņu uzklāj ēdienam, un otrs, kas tagad sācies, ir balzamiko.
Veikalos nopērkamais nav nekāds balzamiko, bet gan cukurots ūdens! Balzamiko etiķis ir vismaz 12 gadus izturēts, lejot no vienas koka mucas uz otru mucu. Īsto balzamiko var nopirkt, bet ir ļoti jāmeklē un ir dārgs, tomēr no tā vajag tikai pilienu.» Jautāts par to, ko iesaka katram latvietim pagatavot mājās, viņš mani pārsteidz nesagatavotu. «Vārnu! To esmu gatavojis vairākkārt un, pareizi pagatavota, sanāk ļoti garšīga. Patiesībā, tā ir mednieka labākā trofeja, bet mednieki jau grib būt lieli un brutāli, un negrib virs kamīna kārt vārnas galvu. (Smejas.)
Es gatavoju arī mājās, jo pavāram tas ir jādara. Tagad gan pieturos pie minimālisma. Nu tā – divas olas dienā. Bet – kas par olām! Jāatdzīst, ka dzīves laikā garšas izjūta mainās. Agrāk man bija fenomenāla garšas sajūta, bet ar laiku tā mēle paliek bišķīt rupjāka. Deguns joprojām ir tikpat labs. Taču es joprojām varu sajust, vai ēdiens ir labs, vai nav labs. Skābuma izjūta gan lēnām zūd… Bet tā vēl ir! Pavāra priekšautu pakārt vēl netaisos! Es vēl nākšu priekšā! Es vēl eksplodēšu!
Lai labi pagatavotu ēdienu, vairāk jāuzticas savām izjūtām, nekā receptei.
No receptes tu dabū ideju, bet pārējo es pats izdomāju, jo zinu, kā varētu labāk. Man vislabāk patīk gatavot zivi.»
Mārtiņa zivju mīlestība ir iegājusi folklorā ne vien ar ieteikumu izņemt no ledusskapja lasi, ja mājas nav nekā ēdama, bet arī ar joku par pārceptajām zivīm, kas skan šādi: kad tev dzīvē slikti iet, atceries, ko teica Mārtiņš Rītiņš, ka nekas, nekas nevar būt sliktāks par pārceptu zivi!
«Ja man būtu jāizvēlas vēlreiz, es nebūtu pavārs. Nē! Nekādā gadījumā! Es labāk specializētos vienā lietā. Varbūt specializētos uz maizi. Būtu beķeris. Es gan tagad maizi vairs neēdu. (Smejas.) Un iedomājies – beķeris taču pirmais beidz darbu!»
«Bet viņš pirmais sāk!» es oponēju.
«Es zinu!» Mārtiņš joprojām smejot atbild.
