Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
11
-
0
-
0
-
2
-
0
-
4
-
0
-
Vija dzīvo vietā, par ko pasakās teiktu: aiz trejdeviņiem kalniem, aiz trejdeviņām jūrām. Gandrīz 25 kilometrus pēc Balviem uz Krievzemes pusi, kur tā vien sāk izskatīties pēc pasaules malas, pēkšņi – ta-dam! Milzīga zemnieku saimniecība ar graudu tvertnēm un iekoptu apkārtni. Tie ir Kotiņi – apsaimnieko 3000 hektāru zemes, audzē dažādus graudaugus un pākšaugus, no kuriem ražo pulka pārtikas produktu.
Dažu kilometru attālumā, pašā Rekavas centrā, no smaržīgas virtuves ar pavāres cepuri un priekšautiņā izspurdz Vija. Te, atjaunotajās Rekovas dzirnavās, top gan Kotiņu recepšu ēdieni, gan pusdienas 40 zemnieku saimniecības darbiniekiem. Turklāt dzirnavas laipni uzņem ciemiņus – tūristu grupas degustē ēdienus no tepat izaudzētajiem produktiem, piedalās meistarklasēs, te pirms kovida notika un atkal notiks semināri un konferences, un – gluži kā pašu malto miltu mīkla – briest kārtējie plāni nākotnei. Kotiņos nemitīgi aug laikam līdzi, bet – nezaudējot pamatus. «Zini, es aizskriešu apmīcīt maizi,» sarunas vidū saka Vija.
Vienmēr esmu bijusi klusētāja, man patīk visu pārdomāt un izdzīvot sevī.
Tikai pēdējos gados vairāk runāju,» smaida Vija. Parasti ģimenes runasvīrs bijis Vijas vīrs Aldis Ločmelis – zemnieku saimniecības Kotiņi īpašnieks. «Nekad neesmu gaidījusi un gribējusi, lai vīrs mani kā īpaši piemin vai slavē. Es pati ļoti labi zinu, kāds ir mans ieguldījums, – Aldis ir varējis daudz ko izdarīt, jo vienmēr bijis pabarots, apčubināts, apmīļots, vienmēr esmu viņu atbalstījusi.
Esmu vietējā Rekavas meitene, te dzimusi un mācījusies, nekad neesmu gribējusi pārcelties kaut kur citur – man patīk Rekava, man te vienmēr bijis labi. Esmu Latgales patriote – ar vīru un bērniem sarunājos tikai latgaliski. Tomēr apzinos, cik svarīgi ir neiedomāties, ka mēs, latgalieši, esam pasaules centrs. Tikai ar to, ka te ir Latgale, nepietiek – jāskatās, kā dzīvo citi, jāmācās un nepārtraukti jāattīstās. Tikai tā var augt.
No mazām dienām manas dzīves pamatā bijis darbs. Jau pamatskolas klasēs brīvlaikos strādāju, lai nopelnītu lieku kapeiku. Vasaras pirmajā pusē ravēju, bet augustā strādāju graudu kaltē, bēru graudus uz šneka – lentes, kas tos transportēja uz attīrīšanu no nezāļu sēklām un kaltēšanu. Tolaik ļoti daudz lasīju grāmatas – vakaros, ēdot, vienmēr, tiklīdz brīvs brīdis. Lasīju, arī strādājot kaltē. Atceros, biju aizņēmusies tik populāro grāmatu Vējiem līdzi. Kā man tā patika! Bet… grāmata nejauši aizslīdēja kopā ar graudiem! Aizskrēju pie kaltes meistara – ja nu tagad salūst visas iekārtas! Viņš teica: nekas, reizēm pat lāpstas aizslīd līdzi graudiem, bet iekārta tās prot atšķirt. Izskrēju ārā, skatos – pa cauruli, no kuras pūš ārā nezāļu sēklas, cita pēc citas izlido arī Vējiem līdzi lapas. Bija tik žēl…
Pēc vidusskolas devos uz Rēzekni mācīties par skolotāju. Patiesībā gribēju studēt juristos vai Kultūras akadēmijā, bet nebija līdzekļu, lai studētu Rīgā, Rēzekne bija daudz tuvāk. Lai arī pedagoģija nebija mans aicinājums, pat prātā nenāca studijas pamest un mētāties no vienas vietas uz citu. Bija skaidrs: ja esmu iesākusi, jāizdara līdz galam!»
Tev jānāk pie manis!
«Gan mans tētis, gan mamma nāca no lielas saimes: tētis izauga septiņu, bet mamma – četru bērnu ģimenē. Man nav ne brāļu, ne māsu, toties no tēta puses ir deviņi brālēni, bet no mammas puses – divi brālēni un divas māsīcas.
Mamma bija pavāre, tētis – mehāniķis, strādāja ceļu būvē. Mamma sitās pa dzīvi, kā nu mācēja, – dzīvojām ļoti pieticīgi, jo tētis… tētis mīlēja iedzert vairāk, nekā vajadzētu,» nopūzdamās un mirkli paklusējusi, saka Vija. Mierinu viņu, ka tur nekā slēpjama nav, jo liela daļa mūsdienu četrdesmitgadnieku auguši līdzīgos apstākļos. Vija turpina. «Pusaudzes gados sāku saprast, ka tētis pret mammu izturas slikti, biju dusmīga, metos mammu aizstāvēt. Nācu mājās no skolas un domāju: diez kā šovakar būs…
Varbūt tieši tādēļ man lemts ļoti, ļoti labs vīrs – tieši tā ieraudzīju, noticēju un pārliecinājos, ka var dzīvot arī citādi.
Kad iepazinos ar Aldi, man bija 16 gadu, viņš – gadu vecāks, dzīvoja kaimiņu ciemā Upītē, dažus kilometrus no manām mājām, draudzējāmies visus vidusskolas gadus. Atceros dienu, kad sākām dzīvot kopā, – tad jau studēju otrajā kursā. Aldis bija atbraucis ciemos, redzēja, kā man mājās iet, un teica: Tev jānāk dzīvot pie manis! Iesēdināja mašīnā tādu pašu, kāda tur stāvēju, aizveda uz savām mājām un vecākiem teica: «Vija tagad dzīvos ar mums.» Tik vienkārši tas viss notika!
Man tolaik bija mazliet pāri 20 gadiem. Ar Aldi jutos aizsargāta – kā aizvējā. Viņa mājās jutos ļoti mīlēta. Kad man bija jābrauc uz augstskolu, Alda tēvs katru nedēļu nolika uz galda 10 latus. Tā man bija ļoti liela nauda, turklāt nemaz jau nebija, ko pirkt, – visus produktus uz Rēzekni ņēmu līdzi no laukiem. Alda mamma iedeva olas, sasēja siera rituli, biezpienu, krējumu, dārzā saplūcām burkānus, bietes, kāpostus, kartupeļus. Atceros, kā abas ar draudzeni Dinu stiepām savas smagās somas! Vienīgais, ko abas katru dienu pirkām, bija 100 gramu Vētrasputna. Tās bija sešas konfektes – trīs man, trīs viņai.»
Lai viņi ir blakus
«Biju pārāk nogurusi no tā, kā man klājās pirms tam, un priecīga par to, kā jūtos tagad, tāpēc vecāku mājās vairs neatgriezos. Mamma redzēja, ka mācos, man viss kārtībā – mums bija ļoti labas attiecības. Biju jauna, tāpēc īsti pat neaizdomājos, kā viņa jutās tobrīd, kas aizgāju no mājām. Tētis gan bija dusmīgs. Tikai tad, kad man 25 gadu vecumā piedzima Paula, attiecības ar tēti krietni uzlabojās.
Mamma no šīs saules aizgāja pirmā. Pēc tam diendienā par viņu domāju desmit gadu. Pārmetu sev, ka man vajadzēja mammu vairāk atbalstīt. Tad šīs domas pārtrūka – laikam beidzot viss bija izdomāts un pateikts.
Kad tētis vēl varēja strādāt, Aldis bija viņu paņēmis darbā. Vakaros, kad tētis gāja mājās, skatījos un domāju: bet tur taču viņu neviens negaida… Bija brīži, kad man tēta kļuva žēl, bet… katram ir tāda dzīve, kādu izvēlas.
Vēlāk, domājot par tēti, man nāca prātā,ka garš mūžs var būt dāvana, bet var būt arī sods – dzīves nogale veselības ziņā viņam bija smaga.
Tētis nomira pagājušajā gadā – viņš mammu pārdzīvoja par 18 gadiem. Tolaik domāju: guldīt viņu blakām mammai vai tomēr kur citur? Izlēmu: ne es viņus savedu kopā, ne man viņi jāizšķir. Lai ir blakus.»
Man nav jāglauda telefons
«Man dzīvē bijis pacietīgi jāgaida viss, ko esmu vēlējusies. Skolas laikos kaimiņienei bija ārzemju interjera un modes žurnāli. Šķirstīju un domāju – kā man gribētos šo vai to, kā gribētos dzīvot skaisti! Vienīgais veids, kā varēju sapņoto iegūt, – radīt pati!
Protu dažādus rokdarbus, skolas gados visu biešu kaplēšanā nopelnīto naudu iztērēju audumos un šuvu. Protu puķes audzēt, māju iekārtot, un man tas arī ļoti patīk. Citas sievietes sūdzas: slikts laiks ārā, tāpēc nav, ko darīt. Kā tā var būt! Ja nav nekā cita, ko darīt, – gludini drēbes, izšuj, adi! Man tiešām nekad nav garlaicīgi, man pašai ar sevi ir interesanti un ir, ar ko nodarboties, – nav jāglauda telefona ekrāns.
Esmu radusi nešķiesties un nelaist neko pa vējam. Izšķērdība labāk dzīvot neiemāca.
Ir jāizdzīvo grūtums, lai ne tikai tiektos pēc kaut kā labāka un vieglāka, bet arī spētu to novērtēt.
Ja tev vienmēr bijis silti, mazākā vēja pūsmiņa liksies kā neizturams sals. Nav, piemēram, katru otro dienu jāpērk jauna virtuves lupatiņa, ja, pareizi kopjot, to var izmantot mēnesi – ja vajag, jāliek verdošā ūdenī un jāpavāra, lai būtu tīra un smaržīga. Es gan varētu atļauties katru dienu pirkt jaunu lupatiņu, bet – vai vajag? Tāpat nav liela māka atvērt ledusskapi un izdomāt, ko šodien gatavot ēst no veikalā dārgi pirktajiem produktiem. Īstā māka ir radīt jaunu recepti tad, kad nav gandrīz nekā. Ne jau tāpēc, ka nevari atļauties nopirkt, bet tāpēc, ka tas ir interesanti, – ir jāgrozās ar to, kas ir. Man patīk aiziet uz dārzu, paskatīties, kas tur izaudzis, un izdomāt, kā savienot ar to, kas aizķēries ledusskapī. Tā tapušas daudzas receptes no Kotiņu labumiem – kviešu mannas putraimiem pieberu nedaudz zirņu mannas, lai putra bagātīgāka, no pupu miltiem cepu gan kotletes, gan rabarbermaizi, no šķeltajiem zirņiem gatavoju humosu, no pērļu grūbām – gardus desertus.»
Mūsu skaistie lauki
«Aldim ir divas māsas, viņš ir jaunākais bērns. Kad sākām dzīvot kopā, man prātā nevarēja ienākt, ka pēc gadiem mums būs tik liela saimniecība, bet vēlme un spēja darboties viņam ir gēnos. Tolaik Alda vecākiem bija ne tikai piemājas saimniecība ar pāris govīm, cūkām un zirgu, bet apsaimniekošanā jau pārdesmit hektāru zemes – krietni vairāk nekā citiem. Bija traktors – belaruss, astoņdesmitnieks, arī sarkanais sorokans. Aldis kopā ar tēvu mūždien ņēmās pa laukiem, remontēja tehniku, mala graudus un ar gaziku veda uz tirgu pārdot lopbarību. Atceros, kā viņi abi uz muguras nesa smagos miltu maisus, – pa trim tonnām veda uz tirgu. Skatījos un domāju: cik ilgi tas tā būs pa spēkam?
Tiklīdz parādījās projektu iespējas, Aldis sāka pirkt tehniku: kombainu, modernāku traktoru, sējmašīnu un maiņvērses arklu. Vairs nevajadzēja braukt pa lauku uz apli, bet uz priekšu atpakaļ, jo arklu varēja apvērst no vienas puses uz otru. Cik skaisti izskatās mūsu tīrumi – nenoskatīties! Pamazām viss auga un attīstījās. Agrāk sējām tikai kviešus, tagad mums gan augsnes veselības, gan dažādības labad aug pupas, zirņi, zālāji, vīķi, speltas kvieši, mieži – visu pat nosaukt nevar.»
Paldies, ka iesēji
«Pēc augstskolas sāku strādāt Rekavas skolā, bet pēc pāris gadiem ļoti drīz cits pēc cita piedzima mūsu trīs bērni – vispirms Paula, pēc diviem gadiem Evelīna, un vēl pēc diviem gadiem Marks. Biju tiešām nogurusi, turklāt tolaik mums jau bija arī sava saimniecība, tāpēc skolā vairs neatgriezos. Tomēr nekad neesmu nožēlojusi, ka izvēlējos skolotājas profesiju. Augstskolā iegūtās prasmes man tiešām noder. Jā, nestāvu klases priekšā, bet runāju, piemēram, ar ekskursantu grupām – sava līdzība tur noteikti ir!
No Alda vecāku mājām pārcēlāmies dzīvot uz vietu, kur veidojās mūsu saimniecība. Paulai bija gadiņš, kad sākām dzīvot bijušā cūku kompleksa administratīvajā ēkā. Cik tur bija auksti! Tikai ar laiku tika uzbūvēts otrais stāvs ar labu jumtu, un tur dzīvojam joprojām, tikai ir milzīga atšķirība, kā bija tolaik un kā ir tagad. Viss nācis lēnām un ar darbu.
Atceros, kad Aldis tikko sāka saimniekot, man gribējās audzēt puķes, bet nebija, kur – visur grozījās tehnika. Tomēr atradu vietu – izveidoju puķudobes ap diviem dubultajiem elektrības stabiem. Sastādīju iespējami dažādas, atbrauca draudzene, mēs abas stundu varējām stāvēt pie mana puķu kvadrātmetra un pētīt, kādi kurai ziedi. Pirms tam biju domājusi, ka tur, kur ir tehnika, mūžīgi jāsamierinās ar dubļiem, bet Aldis vienmēr bijis progresīvi domājošs – viņš drīz vien sāka plānot apkārtni tā, lai pietiktu vietas skaistajam. Puķes mani tiešām paceļ kā spārnos – sēju, čubinu, pieskatu.
Man ir sajūta, ka viņas ar mani runā – uzzied un saka: Vija, paldies, ka iesēji!
Man ļoti patīk būt kustībā – darīt to, to un to, patīk sajūta, ka pati varu daudz izdarīt, patīk fiziski nogurt no darba. Neticēšu nevienam, kurš teiks, ka kaut ko nevar izdarīt, kamēr pati par to nebūšu pārliecinājusies.
Ilgu laiku saimniecības puķudobes neļāvu ravēt nevienam citam – man vajadzēja to izdarīt pašai, jo tad bija sajūta, ka esmu ar puķēm aprunājusies. Tagad, kad Kotiņu dekoratīvie stādījumi ir saimniecības tēls, vairs nedusmojos, ka tos ravē kāds cits, bet sēšana un stādīšana joprojām ir tikai mans darbs.»
Uz pilsētu vairs nemūk
«Manā pārziņā ir mūsu atjaunotās Rekovas dzirnavas – kontaktējos ar klientiem, veidoju ēdienkartes. Turklāt man ir arī vēl viens darbs – esmu Balkanu dabas parka vadītāja. Bija brīdis, kad jutu – man visa ir par daudz: bērni, darbi, aizraušanās. Zinu, kā ir, kad pārslodzes dēļ sāk niķoties veselība, – gāju pie ārsta, viss sakārtojās. Man patīk pabūt vienai mājās, tīrīt, sakārtot atvilktnes, drēbes – daru to ar baudu, tā ir kā meditācija. Un patīk arī ceļot ar ģimeni. Visi kopā esam bijuši Alpos slēpot, apceļojuši Brazīliju, Horvātiju. Kopā labprāt dodamies uz dažādiem pasākumiem, piemēram, Puķu draugu saietu. Esam arī pirts baudītāji. Vasara vai ziema – peldamies dīķī. Tas dod enerģiju un uzlādē.
Domāju, ka mūsu bērni savu dzīvi veidos te, Rekavā. Par laimi, ir pagājuši laiki, kad visi no laukiem plēsās uz pilsētu. Dzirdu, ka daudzi jaunieši plāno palikt tepat, un tas man patīk. Dzīvot laukos ir ļoti, ļoti labi – uz pilsētu var aizbraukt, pasauli var un vajag redzēt, bet tāda miera kā te nav nekur citur.
Dēls vēl mācās Rēzeknes ģimnāzijā, vecākā meita Paula Rīgas Stradiņa universitātē studē uzturzinātni, vidējā nupat uzsāka studēt mārketinga lietas. Smejos, ka abas profesijas saimniecībā noderēs. Lai gan – noderētu jebkura profesija, jo vienmēr ir iespēja, kā to var izmantot.
Mēs ar Aldi vēl esam jauni – mums pat nav vēl 50 gadu! Kas tad tas mūsdienās ir! Bet, ja man tā jāpasapņo, ko darīsim vecumdienās, tad aizveru acis un saku: nopirksim moci vai kemperu un braukāsim pa pasauli. Tomēr man tik un tā gribēsies te, Rekavā, uzlocīt piedurknes, ielikt rokas zemē un parušināt savas puķes vai iejaukt mīklu un izcept maizi no pašu audzētu graudu miltiem.»
