Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Šī mums ir ļoti īpaša diena, jo tieši pirms desmit gadiem 26. novembrī bija Elijas nama iesvētīšana,» atklāja mācītāja Jura Rubeņa sieva Inga. Lūgšanu un meditācijas nama jubilejā notika viņas grāmatas atvēršanas svētki. «Godīgi sakot, es šo grāmatu tā īsti negribēju rakstīt. Ne tāpēc, ka nevēlētos dalīties ar receptēm ēdienam, kurus gatavoju Elijas namā, bet tāpēc, ka šī vieta man ir viens veselums. Klusums, cilvēki, kas tur brauc, lekcijas, meditācijas – viss tik cieši saistīts, ka nevar no šī veseluma atdalīt kaut ko vienu.
Nevar pateikt – lūk, gatavojiet pēc šīm receptēm, un jums sanāks tieši tāpat kā Elijas namā. Taču laiks gāja un mainījās. Pārmaiņu procesā šobrīd esmu gan es, gan Elijas nams. Mēs augam un paplašinām savas robežas, tāpēc ir īstais laiks. Šī grāmata ir arī atskats uz ļoti nozīmīgiem manas un Jura dzīves desmit gadiem,» sacīja viņa.
«Elijas nams ir ne tikai receptes, tāpēc šajā grāmatā esmu mēģinājusi pierakstīt savas izjūtas. Tur esmu varējusi būt klusumā un dabā ar sevi. Mēs ar Juri kopā esam gājuši garās pastaigās pa mežu, un esmu mācījusies skatīties, kā pavasarī kūst sniegs. Esmu mācījusies klausīties, kā asni spraucas un kā ar klusu pakšķi veras pirmais pumpurs. Elijas nams to man ir devis,» atminas mācītāja sieva.
Inga atceras, kā pirms 13 gadiem viņai un vīram radās doma par meditāciju namu. Kad lēmums beidzot tika pieņemts, 2009. gadā sākās celtniecības darbi Rubeņu lauku mājās, kas vēlāk pārtapa par Elijas namu. «Mēs priecājāmies par katru, kurš izrādīja kaut nelielu interesi par meditāciju, jo tolaik tas šķita kaut kas svešs, austrumniecisks, nesaprotams. Ar laiku Elijas nams piepildījās ar cilvēkiem, un mēs no sevis devām labāko, ko spējām iedot. Juris – garīgajā ziņā, es – praktiskajā. Mēs šo namu veidojām pēc tīrākās sirdsapziņas. Tā, kā mums pašiem šķita vislabāk,» stāstīja Inga.
«Visu laiku esmu meklējusi jaunas receptes – jaunas garšas un iespējas. Pirmie mēģinājumi notika manā ģimenē, un tuvinieki bija galvenie konsultanti, kas vērtēja – ko vajadzētu, bet ko – labāk ne. Tā mans recepšu krājums samilza, un viena maza daļiņa nonāca šajā grāmatā,» cilājot iespaidīga biezuma grāmatu, sacīja autore. Juris, viltīgi smejot, uzreiz piebilda – pašu garšīgāko tur neesot.
Pēcāk sarunā ar PDz viņš sacīja: «Man garšo viss, ko Inga jebkad ir gatavojusi, jo tā frekvence, kādā viņa uztver ēdienu, ir fantastiska. Man būtu neiespējami nosaukt tikai vienu iemīļoto ēdienu, jo it visā svarīga ir daudzveidība. Manuprāt, eksperimentēt ir ļoti svarīgi, un Inga to dara.»
