Rīga +11°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Zinu, ka savulaik studēji politikas zinātni un pat strādāji Saeimā par deputāta palīdzi. Varbūt mēs tevi kādreiz redzēsim politikā?
– Es teikšu godīgi – es nezinu! Man vairs nav divdesmit gadu un nav arī ilūziju par to, ko nozīmē būt Saeimā. Zinu, ka ir lietas, ko politikā var izdarīt, un tas, protams, ir vilinoši, bet vienlaikus labi saprotu cilvēkus, kuriem ir potenciāls, zināšanas, spējas, taču viņi neiet politikā… Necik sakarīga man tā atbilde nesanāca, bet tāpēc, ka necik sakarīgi es to vēl neesmu noformulējusi.
– Un tomēr tu apsver tādu iespēju, neskatoties uz politisko ķēķi?
– Lūk, tas ir viens no iemesliem, kāpēc jau gribas mazāk. Tas, lūk, patiešām varētu būt sava veida upuris. Katrā ziņā, ja runājam par nākamo gadu, tad droši vien politikā nedošos…
– Man likās, ka teiksi – nu varbūt pēc desmit gadiem.
– Paliksim pie tā, ka tāda iespēja pastāv. Mēs ar Bērnu slimnīcas fondu esam ļoti daudz mainījuši Latvijā – ir uzlabotas ārstniecības iespējas bērniem, daudzi pakalpojumi ir valsts apmaksāti, ir panāktas sistēmiskas pārmaiņas, izveidots Pusaudžu resursu centrs un realizēti dažādi projekti bērniem ar autismu un kustību traucējumiem… Ar to es gribu teikt, ka ļoti daudz Latvijā var izdarīt, arī neejot politikā. Bet ir robeža, rāmis, ārpus kura tālāk nevari…
– Kādi vēl tev sapņi?
– Es ļoti gribētu būt vecmāmiņa! Ne tuvāko piecu gadu laikā, protams! Bet, kā būs, tā būs! (Smejas.) Pie savas vecmāmiņas, kurai ir deviņdesmit pieci gadi, es braucu katru nedēļas nogali! Tās man ir ļoti īpašas attiecības, un viņa joprojām tik acīgi un trāpīgi pasaka, ka pēc tam ir daudz jādomā… Un es redzu, kādas manai mammai ir attiecības ar maniem bērniem! Jā, to es ļoti gribētu piedzīvot – būt vecmāmiņa!
– Klausies, mēs vispār neparunājām par mīlestību…
– Bet mīlestība ir!
– Vai tu arī kā sieva esi augusi?
– Manuprāt, ļoti! Iespējams, pat tieši tur bijusi mana lielākā izaugsme. Esmu krietni labāka partnere nekā agrāk. Tas gan būtu jāprasa manam vīram… Katrā ziņā es pati pie tā regulāri strādāju – cenšos piedomāt, kā izturos, kā runāju par to, kas mani neapmierina, kāda ir mana reakcija, toņkārta un vispār sarunas uzbūve.
Man ir forša laulība, bet, protams, ir bijis visādi.
Kopā esam ilgi, un daudz kas ir noticis, galu galā, mums ir četri bērni. Jā, tas ir brīnišķīgi un skaisti, bet arī milzīgs pārbaudījums pāra attiecībās. Tomēr mums abiem vienmēr bijusi atbildība pret bērniem. Zinu riska faktorus bērnu mentālai veselībai.
– Vai divdesmit gadu laikā esi kādreiz apsvērusi domu, ka jūsu ceļi ar vīru varētu šķirties?
– Es nekad neesmu kravājusi mantas! (Smejas.) Bet, jā, ir bijuši viens vai divi brīži, kad esmu pieļāvusi tādu iespēju. Jo vispār esmu no tiem, kas cīnīsies, kas darīs, ieguldīs enerģiju, mēģinās saglābt… Un tādā veidā ticu, ka varam būt piemērs bērniem, parādot, ka meklējam risinājumu, pacīnāmies, lai būtu labāk un neskrienam prom. Taču situācijas ir dažādas – ja ir vardarbība ģimenē, tad tieši bērnu labā laulība ir jāizbeidz!
Visu interviju lasi digitālajā žurnālā Santa+ vai žurnāla «Ieva» jaunākajā numurā!
