Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
1
-
Tiem, kam gadījies savām acīm redzēt Kārli Sebri uz skatuves, īpaši cildinājuši aktiera talantu, grāciju un viņa izstaroto enerģiju. Tomēr savu talantu Sebrim nācies pierādīt ar grūtu un smagu darbu. Kā jau īstenam māksliniekam, dzīve bijusi sāpju un noslēpumu pildīta. Savu visrūpīgāk slēpto noslēpumu viņš atklājis tikai īsi pirms nāves. Kāds bija diženais teātra patriarhs Kārlis Sebris?
Raksts publicēts žurnālā «Ievas Stāsti» 2019. gada 12. februāra numurā!
Sudraba pēdas rīta rasā
«Ir jau izaugušas paaudzes, kas Kārli Sebri nav redzējušas uz skatuves un neko par viņu nezina. Interese par viņa personību vēl ir septiņdesmitgadīgām un astoņdesmitgadīgām kundzēm, vēl arī sešdesmitgadniecēm, kuras redzējušas Sebri uz skatuves, bet arvien tālāk aiziet laiks, kad tautai Kārlis Sebris bija ne tikai izcils aktieris, bet tautas gara stiprinātājs,» saka teātra zinātniece Rita Melnace un atceras pirmās lielās Teātra dienas 1978. gada martā, kad Doma laukumā uz skatuves Kihnu Jena kostīmā uzkāpa Sebris, savā dimdošajā balsī sauca: «Mana tauta!…» un sanākušie cilvēku simti viņam uzgavilēja. Sebris tautas apziņā iegāja kā sava veida simbols, kā godavīrs, uz kuru var paļauties.
Viņš mēdza citēt Kaudzītes Matīsa vārdus: «Pat nāve mani nebaida, ja ir šī apziņa, ka mūžam dzīvos tēvija un viņas valoda.» Aktieri aicināja uz dažādām tikšanās reizēm, bet vismīļāk viņš brauca uz laukiem, pazina savas dzimtās puses Sinoles un Lizuma ļaudis, klusēdams tur pastāvēja zem senajiem ozoliem, un, gadiem ejot, pats arvien vairāk sāka līdzināties varenam ozolam.
Rita Melnace atceras: «Kad Sebris spēlēja Indrānu tēvu, viņš teica, ka viņam ir svarīgi, lai uz skatuves būtu īsti priekšmeti, un atnesa sev būtiskus rekvizītus. Zāģis, ar kuru izrādē Noliņš sāka zāģēt Indrānu ošus, bija viņa mātes tēva – vecā Jērīca – zāģis, un viņš izstāstīja gadījumu, kad Jērīcās, kur viņš auga, Sebra tēvs ar vectēvu zāģējuši nost nokaltušu osi. Bet tam kokam bijusi viena zaļa atvasīte, un vecais Jērīcs prasījis: «Vai tev tā atvase neriebs?» Tādā nozīmē – vai netraucēs. Atvasi atstāja, un Sebris teica: «Pēc gadiem es jau varēju atspiesties pret šo, no atvases izaugušo, spēcīgo osi.»
Kādā mūsu sarunā Sebris teica, ka viņa sapnis ir, lai viņa Indrānu tēva pastalu mītie soļi paliek kā mirdzošas sudraba pēdas rīta rasā. Viņš nebija pārlieku poētisks, bet tie vārdi man palikuši atmiņā.»
Sākoties atmodai, Sebri aicināja runāt gan tautas saiešanās, gan svinīgos pasākumos. Lai gan pēc vārda aktierim nekad kabatā nebija jāmeklē, viņš ļoti rūpīgi gatavoja savas runas un prata pateikt tautai spēka vārdus. Kaligrāfiskā rokrakstā, ko bija mantojis no sava tēva – Sinoles pagasta skrīvera, sakāmo uzrakstīja, vēl un vēlreiz noslīpēdams katru vārdu. Grāmatas lasot, viņš pierakstīja teicienus, dzejas rindas, dzirdētas sentences un ļoti prasmīgi tās izmantoja. «Es skatos nākotnē, lai nepakluptu, bet vienmēr atskatos atpakaļ, jo tik daudz gudru cilvēku pirms manis ir pateikuši tik trāpīgus vārdus, ka man pašam nav jāmēģina vēl kaut ko izdomāt. Vajag tikai tos vārdus atrast,» aktieris atzinis.
Kad politiķi aicināja tautas mīlēto un cienīto aktieri pievienoties savai partijai, viņš palika ārpus visām, kā bija palicis bezpartejiskais ilgajā padomju laikā, bet Kārlis Sebris atjaunoja sava vārdabrāļa prezidenta Kārļa Ulmaņa iedibināto tradīciju – Draudzīgo aicinājumu – dāvināt skolām grāmatas, un tas notika Kārļos. Sebris ļoti lielu daļu savas milzīgās bibliotēkas uzdāvināja savas dzimtās puses skolām, kurās bija mācījies.
Desmit gadi sulaiņu lomās
Par savu aktiera mūžu Sebris teicis: «Man nav nekādas teātra skolas, tikai divi kursi Zeltmata dramatiskajos kursos. Bet, kā 1938. gada 15. augustā mani pie sevis paņēma Nacionālais teātris, tā visu mūžu ar dievpalīgu esmu tajā nostrādājis, un esmu pārliecināts, ka zem Nacionālā teātra jumta to arī pabeigšu.»
Teātrī ienācis divdesmit četru gadu vecumā, Kārlis Sebris pēdējo lomu nospēlēja 2004./2005. gada sezonā, kad viņam jau bija deviņdesmit. «Mans noteikts uzskats ir – laikus aiziet, nevis lēnām dzist uz skatuves,» tā viņš bija teicis un pēc astoņdesmitās jubilejas atvadījies no teātra, bet Alfrēds Jaunušans, desmit gadus vēlāk iestudēdams savu pēdējo izrādi Sensācija, kurā kopā sapulcēja visus teātra aktierus, pierunāja arī savu līdzgaitnieku Sebri vēlreiz kāpt uz skatuves.
«Esmu kāpis uz skatuves aptuveni divos simtos dažādu izrāžu,»
tādu lomu bilanci aktieris bija savilcis un atcerējās savu aktiera gaitu sākumu, kas nepavisam nebija gluds. «Briedītis (Nacionālā teātra tā laika galvenais režisors Alfreds Amtmanis-Briedītis – L. B.) man skaidri un gaiši pateica – ja nemāk runāt, vajag iet prom no skatuves. Un ne jau velti es iestājos Teoloģijas fakultātē, kaut kādas iekšējas šaubas jau tātad bija. Bet vēlāk man Briedītim jāsaka arī paldies, turklāt par tiem pašiem sulaiņiem. Viņš iestudēja Zīverta lugu Nauda, kurā es biju virssulainis. Mūsu teātra bufetē biju noskatījis vienu apkalpotāju, kuram bija tāda īpatnēja gaitiņa – tā kā teciņiem, tā kā palēcieniem, tādu pussolīti uz priekšu izmetot. To tad izmantoju savā tēlā, un Briedītim tā viena pievērtā actiņa tak pavērās plašāk – sak, laikam šitais tomēr kaut ko var gan!»
«Sebrim ilgu laiku lomās nācās dzīvot sulaiņu kārtā,» teic Rita Melnace. «Kā pirmajā sezonā sāka ar paplāti staigāt pa skatuvi, tā uz desmit gadiem tas kļuva viņa tēls, līdz pat 1948. gadam, kad Žanis Katlaps savā iestudējumā Ugunī iedeva Sebrim kārtējo sulaini – Vīskreli, un pirmo reizi skatītāji un kritiķi ieraudzīja, ka Sebrim ir izcilas raksturotāja dotības. Viņa Vīskrelis bija līdz riebumam padevīgs un iztapīgs pret kungiem un kundziski uzpūtīgs pret savas kārtas ļaudīm.» Tā bija pirmā no sulaiņu lomām, kurai bija arī teksts.
«Sebrim, lai viņš pierādītu, ka arī kaut kam lieti der, savs ceļš bija jāizlauž ar milzīgu darbu.
Tad, kad viņš pavēra sevi vaļā, radās lomas, kuras atzina kritika, skatītāji, režisori uz viņu paskatījās ar citu novērtējumu un sāka viņam uzticēties. Bet tas nāca ar gadiem. Sebris patiešām savu vietu teātrī izcīnīja un sevi pierādīja ar ļoti smagu darbu. Pēc gadiem kādā sarunā viņš man teica: «Kamēr mani kolēģi izrādēs svīzdami mīlēja un cieta, man labākajā gadījumā bija viņiem jāpienes atspirdzinoši dzērieni. Jaunībā es neesmu spēlējis Krustiņu, ko būtu varējis, bet vakarā nācu uz teātri, lai aizskatuvē kā viņa pazudinātāji Rauda un Rempe Iņķa krogā radītu trumpju spēlētāju fonu. Kurš jaunais aktieris šodien nāktu uz tādu uzdevumu?»»
Ritai Melnacei labā atmiņā palicis brauciens uz Ameriku 1980. gadā pie latviešiem ar izrādi Mīļais melis, kurā Džordža Bernarda Šova loma saspēlē ar Elzas Radziņas Stellu Kempbelu kļuva par vienu no aktiera augstajām virsotnēm. Amerikā viņš saticies ar saviem Latvijas laika Nacionālā teātra kolēģiem. «Kad pirmajā vakarā Vašingtonā mūs aizveda vakariņās uz Osvalda Uršteina un Hildas Princes-Uršteinas mājām, ieraugot Sebri, Uršteins smējās: «Tā tievā, garā maikste tagad ir šitais lielais, resnais onkulis?!»
Jaunībā vairākos Uršteina iestudējumos Kārlis bija sulainis, strādnieks, gvardes virsnieks – trešā plāna personāžs. Tovakar Uršteins atcerējās bijušos laikus, stāstīja jociņus, Kārlis sēdēja un smaidīja.
Mūža lomas
«Zeļļa gadus nav ko smādēt. Katrs uzdevums iesākumā ir grūts. Vajag tikai griezt, un labi būs,» teicis Sebris. Viņš nonāca līdz savām skatuves virsotnēm, kuras sasniedza Žaņa Katlapa un Mihaila Kublinska iestudējumos, un šos režisorus vienmēr ar pateicību pieminēja. Pirmos lielos cildinājumus Sebris saņēma par savu Porfīriju Petroviču – slepkavas Raskoļņikova izsekotāju un atmaskotāju – Katlapa iestudētā izrādē Noziegums un sods 1957. gadā. Nākamajam pakāpienam piecus gadus vēlāk režisors iedeva viņam Bernardu Šovu Mīļajā melī. Sebris, runājot par savu skatuves partneri Elzu Radziņu, mēdza atcerēties, kā, Elzai ienākot teātrī, Briedītis pievedis viņu pie Sebra, ielicis viņas roku Sebra rokā un teicis:
«Te būs tava partnere!»
Un tā visu mūžu daudzās izrādēs viņi bija skatuves pāris. Arī Kihnu Jens un Manne Mihaila Kublinska slavenajā iestudējumā Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens, ar kuru Kārlis Sebris – kā rakstīja teātra zinātniece Lilija Dzene – «cilvēka, vīra stāju ielika jaunās, stiprās eņģēs, un latviešu skatuve ieguva Vīru».
«Sebrim un Radziņai bija laba skatuves partnerība un dzīves draudzība, lai gan mājās viņi viens pie otra negāja,» saka Rita Melnace. Abiem patika humors. «Elza ir no tiem, kas kristībās grib būt kristāmais un bērēs nelaiķis,» Sebris zobojās – ar domu, ka viņai vienmēr visur jābūt galvenajai, bet Elza neapvainojās. Tie Sebra jociņi bija ļoti trāpīgi.
Rita Melnace min vēl kādu Sebra nozīmīgu lomu – Aleksandru izrādē Hamilkara kungs. «Kublinskis to iestudēja divos sastāvos. Pirmais bija Sebris ar Līni, otrais – Kubilis ar Liedskalniņu, kuriem vecuma ziņā vēl varēja būt miesiska mīlestība, bet Sebris ar Līni jau bija tajā vecumā, kad atnāk mīlestība un tu saproti, ka viss jau ir garām… Viņi to nospēlēja ļoti smeldzīgi. Beidzot esi sagaidījis savu cilvēku, bet tas ir par vēlu, par vēlu, par vēlu…
Tajā lomā Sebris varbūt izspēlēja visu to, pēc kā jaunībā sapņoja un ilgojās, bet viņam tas nebija lemts…»
Velta Līne toreiz teikusi: «Atceros, kad es vēl mācījos 3. ģimnāzijā, skatījos pa logu, kā garām, melnās raga brillēs, aiziet Nacionālā teātra jaunais aktieris Kārlis Sebris. Un blakus – atkal jauna brūte. Tagad viņš smejas, ka visas viņa kādreizējās brūtes jau ir apmirušas.» Un vēl kādas Veltas Līnes atmiņas: «Kārlis Sebris bija mana vīra Gunāra Cilinska skatuves krusttēvs. Kad Gunārs pie viņa aizgāja, Kārlis prasīja: «Vai tu šņabi dzer?» – «Jā!» – «Meitas mīlē?» – «Jā!» – «Tad viss kārtībā, es tevi ņemu par krustdēlu.»»
Dzīves svinēšana
«Esmu daudz mīlētāju lomas nospēlējis, tikai tā bijusi tāda atvasaras mīla, kas nemaz nav sliktāka. Nebūt ne sliktāka! Un arī dzīvē tā nebija jaunības spēka pilna mīlestība, drīzāk – atvasaras brāzmainums. Tomēr tā garām nepagāja,» teicis Kārlis Sebris, atzīdams, ka jaunība gan bijis vētrains laiks. «Es kādreiz daudz tiku ziedojis gan Bakham, gan Venerai, daudz strādājis arī Tā Kunga vīna kalnā. Va-i! Drebuļi uznāk, atceroties, ko esmu nogrēkojies…» Tas bohēmas laiks bija Tērbatas un Stabu ielas stūra sētas mājas puspagraba dzīvoklītī, kur nāca draugi, skanēja mūzika, dziesmas un dzejas. Tur, akordeonu spēlēdams un savas dziesmas dziedādams, vakarus vadīja Eduards Rozenštrauhs, un «dzīrēs līksmoja nams».
Vēlāk Sebris ar savu Nelliju, kuru jau bija saticis, pārcēlās uz augstāku dzīvokli tajā pašā Stabu ielas 29. namā, vēl pēc gadiem tika pie divstāvu dzīvokļa Vesetas ielas skaistajā mājā, kur kaimiņi visapkārt bija dažādu radošo profesiju ļaudis. Dzīves svinēšana turpinājās, bet tā vairs nebija jaunības neprātīgā bohēma. «Vesetas ielas dzīvoklis bija ļoti smalki iekārtots,» atceras Rita Melnace. «Sebrim patika labas, dārgas lietas. Viņš pirka kristālus, latviešu vecmeistaru gleznas. Ļoti gribēja Kalnrozes darbu, un pie tā arī tika. Kad aicināja ciemiņus, galds bija klāts ar kristāliem, svecēm, izmeklētu cienastu un delikatesēm, jo Nellija strādāja lielajā Rīgas universālveikalā. Sebris smējās, ka viņi iepazinušies kādā večerinkā ar labiem zakuskiem. Sebrim bija sava, izmeklēta publika, ko viņš aicināja mājās, un tādās svinībās es neesmu bijusi.»
Ritai atmiņā ir arī lielā mākslinieka dažas cilvēciskās izpausmes: «Sebris bija ļoti taupīgs, lai neteiktu – skops. Savās grāmatvedības piezīmēs sīki pierakstīja visus izdevumus. Atceros kādu pirmizrādi no sešdesmito gadu beigām, pēc kuras Sebris uzlika degvīna pudeli, un tas šņabis nebija dzerams, jo oda pēc naftalīna. Viņš teica, ka pudeli atradis mammītes dzijās, kur tā bija stāvējusi daudzus gadus, jo mammīte jau sen bija mūžībā. To laiku šņabja pudelēm korķītis bija tikai plāns bleķītis, zem kura palikta maza kartona plāksnīte, un caur to naftalīns bija ievilcies trauka saturā. «Cik interesanti!» Sebris pasmaržodams noteica.»
Mūža nogalē Sebris mēdza citēt kāda sacīto, ka atmiņas ir vienīgā paradīze, no kuras mūs neviens nevar izdzīt. Rita Melnace atceras, kādi aplausi skanējuši zālē, kad savā piecdesmit gadu jubilejā sešdesmito gadu vidū Sebris godināšanā pirmo paldies no skatuves teicis mātei, kas, atvesta no laukiem, sēdējusi ložiņā ar baltu lakatiņu ap galvu. «Tajā laikā visi pateicās partijai un valdībai, bet Sebris par to, kas viņš ir, pateicās mātei. Viņš bija pirmais, kas to atļāvās, un tas bija ļoti nozīmīgs moments.»
Noslēpumi
«Sebris dzīvē bija ļoti asprātīgs, bet domāju, ka reizēm aiz tiem jociņiem viņš aizslēpa savu sāpi,» saka Rita. «Sebris bija ar saviem noslēpumiem. Kad ar Mīļo meli bijām Amerikā, viņš uzmeklēja savu pirmo sievu. Viņa bijusi friziere Nacionālajā teātrī, skaista sieviete. Rīgā viņai radies kāds romāns, ar to vīrieti aizbraukusi emigrācijā, un Sebris to ārkārtīgi pārdzīvojis. Tā bija nodevība, kas viņam sāpēja, bet, esot Amerikā, kāds bija palīdzējis dabūt viņas telefona numuru, un Sebris viņai piezvanīja.»
Bija vēl kāds noslēpums, kuru teātrī nojauta. Ilgu gadu sufliere Ilze Meškova, aktrises Irēnas Pabērzas meita, izskatā bija tik līdzīga Kārlim Sebrim, ka to ievēroja pat jaunākie aktieri, kuri neko nezināja par Pabērzas un Sebra jaunības gadu draudzību. «Pabērza nekad nerunāja, ka viņai bijušas tuvākas attiecības ar Sebri, un noliedza, ja tādas valodas ieskanējās, bet daba ir viltīga, tā visu ieraksta sejā. Paskatoties uz Ilzi, viņas līdzība ar Sebri ir neapšaubāma,» saka Melnace. «Par to nerunāja, bet teātrī zināja, kas Sebrim ir Ilze.
Irēna Pabērza teātrī ienāca 1946. gadā un ļoti patika Briedītim. Pēc gadiem, muzejā apstrādājot Briedīša dienasgrāmatas, tajās atradu interesantas piezīmes un dažas atzīšanās. Tur bija teikums, ka Irēna aiziet ar Kārli Sebri, un Briedītis, stipri vecāks kungs par Sebri, paliek un noskatās… Bija arī minēts, ka Sebrim piedzimusi meita… Pabērza Briedītim bija iekritusi sirdī arī kā sieviete, bet viņš jau bija apprecējis Valiju, kad viņa mīlestība Maiga Damroze aizbrauca emigrācijā. Arī Irēna bija precējusies.»
«Mani vecāki apprecējās 1942. gada 15. februārī, varētu teikt – nepieciešamības kārtā, jo vācu laikā neprecētās sievietes ņēma darbos uz Vāciju, un Herberts Pabērzs pasargāja Irēnu Ranku no šī likteņa,» saka Ilze Meškova. «Ar Pabērzas uzvārdu mamma iestājās Aktieru arodbiedrības teātra skolā, pēc beigšanas viņu paņēma toreizējais Drāmas teātris, kurā viņa nostrādāja visu mūžu, un arī man tas mīļš kopš bērnības. Man bija trīs gadi, kad Vera Baļuna izrādē Leļļu nams man iedeva spēlēt Veltas Līnes Noras meitiņu. Līdz astoņu gadu vecumam šajā izrādē biju uz skatuves.
Bieži dzīvojos teātrī pie mammas. Man bija deviņi gadi, kad viņa kādu vakaru teica, lai palieku uz izrādi un noskatos Noziegumu un sodu. Man jāredzot, kā Kārļonkulis spēlē Porfīriju Petroviču. Tik laba loma viņam esot pirmo reizi. Sebris man bija Kārļ-onkulis, manu vecāku draugs, un tā viņu mūsu ģimenē sauca. Atnākot strādāt uz teātri par suflieri, uzrunāju viņu uz jūs tāpat kā jebkuru aktieri, apsveicu Kārļos un dzimšanas dienā. «Tu vienmēr esi tik uzmanīga. Es pret tevi neesmu tik uzmanīgs,» viņš teica. Reiz kādā viņa dzimšanas dienā uzgāju pie viņa garderobē, apsveicu. Sebris bija viens, teica: «Nu, apsēdies…» Nezinu, kāpēc, bet man bija tā, it kā elektriskā strāva izskrietu cauri. Bija sajūta, ka viņš grib man kaut ko teikt, bet klusums ieilga. Kārlis neko neteica.»
«Tas ir nesaprotami –
Sebrim visu mūžu teātrī blakus bija viņa meita, un nesaprotamu iemeslu dēļ viņš izturējās pret viņu kā pret svešinieci,»
saka Rita. «Vai viņš gribēja pasargāt savu Nelliju? Negribēja viņu sāpināt? Bet Ilze nav nekāds ārlaulības bērns. Viņa piedzima, pirms Sebris sagāja kopā ar Nelliju, bet intervijās vienmēr teica, ka pēcnācēju viņam nav.»
Viss ir izlīdzināts
«Es piedzimu 1948. gada februārī, un tajā rudenī Sebris sagāja kopā ar Nelliju. Līdz sešdesmit gadiem es biju pārliecināta, ka Herberts Pabērzs ir mans īstais tēvs. Kādas neskaidras nojausmas reizēm bija, bet mamma, kad pajautāju, vienmēr atteica, ka tās ir muļķības,» atceras Ilze Meškova. «Viņai ar tēti saglabājās draudzīgas attiecības arī pēc šķiršanās. Tētis bija labs cilvēks ar fantastisku humora izjūtu, bet viņam bija problēmas ar dzeršanu. Tētis nāca pie mums ciemos, bija ļoti mīļš pret mani.»
Pēc Kārļa Sebra aiziešanas Ilzes emocijas norimušas. «Viss ir izlīdzināts,» viņa saka. «Kārlim bija deviņdesmit četri gadi, mazliet pietrūka līdz deviņdesmit pieciem, kas būtu 18. februārī. To noslēpumu, ko Sebris un arī mana mamma visu mūžu glabāja, pirms aiziešanas viņš man vēl atklāja. Mums bija dažas sarunas un pāris tikšanās. Piezvanīju viņam, kad Kārlis nonāca slimnīcā. Gribēju kā savu vecāku senam draugam apjautāties, kā viņam klājas. «Ā, Ilzīte!» viņš iesaucās. Un tad bija vārdi: «Man laikam tev jālūdz piedošana…» Tajā brīdī sapratu, ka runas, kas apkārt virmoja, ir taisnība. Manī sagriezās emociju jūklis – žēlums, ka cilvēks nodzīvojis ilgu mūžu, nēsādams sevī nepateikto. Vai viņam tas bija smagi, vai sāpīgi?… Teicu: «Ne es varu piedot, ne nepiedot. To var vienīgi Dievs.» Viņš sacīja vēl tādus vārdus: «Ja es varētu aiziet un atvērt tev durvis…» Guļot slimnīcā, domas laikam nebija priecīgas, bet viņš iznāca no slimnīcas, atlaba, tomēr aicinājuma ciemos nebija. «Re, kā tas ir, Kārlis tagad var atvērt tās savas durvis, bet neatver…» teicu vīram, kas visu mūžu man bijis vistuvākais un mīļākais cilvēks.
Pagāja divi gadi, līdz Kārlis uzaicināja mani pie sevis un tās durvis atvēra. Tas notika tikai tad, kad Nellija bija mirusi. Kad iegāju pie viņa, Kārlis stāvēja baltā kreklā, atspiedies uz spieķa, un teica: «Meitiņ, man jālūdz tev piedošana… Es visu mūžu esmu bijis gļēvs…» Un atkal palika līdz galam nepateiktais. Sēdējām, nekādas īpašas sarunas mums nebija. Tas man bija emocionāli smags brīdis, domāju – arī viņam. Pajautāju, vai viņš mīlēja manu mammu, un atbilde bija: «Kā tad savādāk?!…»
Es domāju, ka Sebris, pirms aiziet no dzīves, gribēja nokārtot tādu kā parādu pret mani, noņemt no sirds smagumu, kas viņu spieda. Es viņam nejautāju, kāpēc pret mani tā ir izturējies. Kad viņš intervijās teica, ka visas mantiskās lietas nokārtojis, jo bērnu viņam nav, tad gan nodomāju – mīļo, cilvēk, vismaz klusējis būtu! Paziņas man teica – ak Dievs, cik nežēlīgi! Bet tāda bija Sebra izvēle. Man šķiet, ka viņš bija norobežojies no visa, kas saistījās ar pagātni, tās daļu, kas bija mana mamma un es. Laikam jau tā bija, kā viņš atzinās: «Es visu mūžu esmu bijis gļēvs…»
Vienīgais, ko viņam lūdzu, kad tikāmies, lai viņš uzraksta man vēstuli, jo sapratu, ka aci pret aci neizrunāsimies. Savukārt man viņš lūdza, lai aiznesu abu savu bērnu un četru mazmeitu bildes un uzrakstu viņu vārdus. Aiznesu, kad viņš nokrita un nonāca slimnīcā, bet bija vārgs, teica, ka nevar neko saskatīt. Vēstuli viņš man neuzrakstīja… Kad tikāmies pie Sebra dzīvoklī, sacīju, ka negribētu, lai tas par mums izskan publiski. Viņš jautāja, kāpēc tā, un uzreiz pats teica: «Ā, nu ja, cilvēki sacīs – kur tad visu laiku biji?…» Es negribēju, lai mūža beigās viņam tas būtu jāpiedzīvo.
Man pret Sebri nav ne rūgtuma, ne aizvainojuma. To, kas man nebija dots, īstajam tēvam mani neatzīstot, augstāki spēki atlīdzināja ar vislabāko vīru, ar cilvēku, uz kuru, lai kas notiktu, esmu varējusi paļauties. Man nav bijis cita tēva kā Herberts Pabērzs. Viņš mani mīlēja, un es viņu mīlēju, bet Kārlis Sebris, pret kuru man bija bijība un dziļa cieņa dzīves laikā, manās sajūtās liels aktieris arī palicis.»
