Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vēl nesen šo četrotni – Agni Čavaru, Kārli Paulu Lasmani, Nauri Miezi un Edgaru Krūmiņu – zināja tikai 3×3 basketbola cienītāji. Tagad… viņus pazīst teju visi. Par Tokijas olimpiskajās spēlēs godam izcīnītajām zelta medaļām viņi saņēma naudas prēmiju – 106 716 eiro – un tautas mīlestību.
Tagad puiši atzīst – ne nauda, ne slava viņus neesot mainījusi.
«Ir mazliet vairāk uzmanības, bet citādi – esam tādi paši, kādi bijām pirms tam,» PDz saka Kārlis Pauls Lasmanis. Ik pa laikam basketbola fani viņu uzrunājot uz ielas, lūdzot kopā nofotografēties un sniegt autogrāfu. «Es gan visur eju ar kapuci galvā, un daudzi mani joprojām neatpazīst,» atklāj viņš.
Daudziem palikusi atmiņā Edgara Krūmiņa trakā cīņa uz laukuma. Pat ar smagi savainotu kāju viņš centās atgriezties spēlē, lai izrautu šo vēsturisko uzvaru. Sarunā ar PDz Edgars stāsta: «Turnīri notiek pilnā sparā, un treniņus neviens nav atcēlis.
Nekāda atpūta nevienam, izņemot mani, šajā laikā nav bijusi. Traumas dēļ kādu laiku biju izkritis no šī visa, bet tam bija kāds pluss – paspēju pamatīgi sailgoties pēc basīša! Atgriezos ar divām uzvarām pasaules tūrē, un par to ir liels prieks. Tagad jāsakopo spēki pēdējam turnīram, kas jānospēlē bez traumām. Tikai tad mēs beidzot pēc piecu gadu ilga un nopietna darba vienu mēnesi varēsim atpūsties.»
Šajos Ziemassvētkos puiši sagādājuši arī īpašu dāvanu faniem – pusotra mēneša laikā tapusi Edgara Gertnera, kas zināms arī kā reperis Sniegs, grāmata No Ghetto līdz Olimpiskajam zeltam. Viņš 180 lappusēs iemūžinājis puišu dzīvesstāstus. «Jau iemetu aci grāmatā un varu apliecināt – tas ir stāsts par to, ka jebkurā dzīves situācijā visi šķēršļi ir pārvarami, ja vien tev apkārt ir īstie cilvēki, kuriem uzticies par visiem simts procentiem,» saka olimpiskās komandas kapteinis Agnis Čavars.
Šajā grāmatā puiši atklāj to, kā veidojies viņu ceļš, neizlaižot arī dzīves nepatīkamās lappuses.
«Visvairāk apdedzinājos ar sadzīviskajām lietām, piemēram, ātrajiem kredītiem, lai nosegtu ballīti. Likās – nekas, aizņemšos un nākamajā mēnesī atdošu, bet pienāk nākamais mēnesis un nav, ko atdot,» grāmatā atceras Čavars.
Savukārt Lasmani treneri pieķēruši izklaidējamies naktsklubā, bet Miezis bijis iesaistīts totalizatoru skandālā un pat ticis diskvalificēts uz gadu.
«Es sataisīju sūdus un guvu savu mācību. Vai būtu nodzēries, ja man vairs nebūtu iespējas spēlēt? Neko nevar zināt, viss varēja izvērsties traģiski, taču šķiet, ka ne. Sports ir mana sirdslieta, visās dzīves situācijās esmu izvēlējies sportu,» grāmatā spriež Miezis.
Arī Krūmiņam nav gājis tikai gludi: «Esmu pamatīgi nogāzies un daudz ko pārdomājis. Pēc tam sāku dzīvot ar principu, ka katrās nepatikšanās, katrā sūdā, katrā neveiksmē ir jāmāk atrast plusu.»
Tās izjūtas, kādas viņi piedzīvoja uz laukuma, saprotot – šī ir viņu zvaigžņu stunda –, puiši atcerēsies mūžam. «Es nezināju, ko ar tām emocijām darīt. Bija sajūta kā pirms nāves, kad visi piedzīvotie mirkļi vienā sekundes rāvienā izskrien cauri. Tā beigu epizode precīzi raksturo komandas būtību – Nauris piespēlē, viņš ir piespēļu devējs, Lasis ir punktu mašīna, viņš iemet pēdējos punktus. Es pielieku bloku, lai viņam ir tīrs metiens. Edgars ir komandas dvēsele, malā sēž un bļauj, un visa Latvija mūs mīl,» tā notikušo Tokijā apraksta Čavars.
