Rīga -7°C 
Šokolādes fabrikas direktore
«Gudrākais vienmēr piekāpjas – šo teicienu es noklausījos no Zentas Ērgles rakstnieku ekskursijā uz Karpatiem un izmantoju joprojām,» atceras dzejnieks Arnolds Auziņš. «Toreiz braucām ar autobusu un nakšņojām teltīs. Līdz tam nezināju, cik dzīvespriecīgs cilvēks viņa ir. Kaut vai tāda situācija. Piestājām vīnogu lauka malā un gājām nokārtoties. Izrādās, lauku sargāja sargs un sāka šaut ar bisi. Visi pārbijās, kad Zenta nokrita gar zemi – it kā viņai būtu trāpīts, tik lieliski viņa notēloja.»
Prasme jokoties rakstniecei nācis mantojumā – gan tēvs, gan vectēvs radu atmiņās arī tiek raksturoti kā dzīvespriecīgi cilvēki, kaut sūruma viņu dzīvēs bija gana.
Zentas tēvs pēc izcelsmes bija vācietis, taču, tāpat kā viņa brālis un māsa, par dzīvesbiedriem izvēlējās latviešus un pārlatviskojās.
Tikai tēvamāsa Herta uztraukumā esot runājusi vāciski un ar vācietību lepojusies, uzsverot, ka ģimene cēlusies no dižciltīgiem senčiem ar zilām asinīm – grāfa Hāgena.
Savukārt Marija Ozola un Ernests Vīgants satikās un saskatījās Maskavā – uz perona Kijevas stacijā, kur abus no Latvijas bija aiznesis Pirmais pasaules karš. Marija tobrīd sirsnīgi raudājusi, jo palikusi bez nevienas mantas – apzagta pa tīro. Ernests meiteni uzrunājis, un kopš tās reizes abi turējušies kopā. Latvijā viņi atgriezās 1920. gadā un apmetās uz dzīvi Rīgā, Pļavas ielā 9, koka divstāvu namā, ko bija uzcēlis Ernesta tēvs. Viņš ar sievu kara laikā gan bija miruši. Tā paša gada 23. decembrī jaunajiem Vīgantiem piedzima meita – viņu vienīgais bērns Zenta Nadīna. Zentu pieskatīja mammas mamma, ko ģimenē sauca par grosīti. Grāmatā Pāri gadiem bērnības zemē rakstniece spilgti atceras ziemas dienu, kad tik ļoti gribējies pievienoties brālēnam Kurtam un draudzenei Vilmai celt sniegavīru, bet vajadzēja palikt virtuvē pie grosītes, jo nebija zābaciņu, ko aut kājās. Ar iztikšanu Vīgantiem bija knapi – valstī vēl nebija sadziedēti kara postījumi. Taču radinieki turējās kopā, mājā dzīvoja arī tēvabrāļa Ģētes un māsas Hertas ģimenes. Tradīcija, ko viņi ievēroja, – modināt jubilāru ar mūziku. Jo dzimta bija muzikāla: Zentas tēvs spēlēja ģitāru, onkuļi – vijoli, mandolīnu un bungas, bet krustmāte – klavieres. Orķestris spēlēja gaitenī, bet jubilārs vēra durvis un aicināja uz cienastu.
Kad Zentas tēvs, palicis bez darba, nespēja to ilgi atrast, ģimenes sapulcē pēc karstas domu apmaiņas pieņēma sāpīgu lēmumu – pārdot namu Pļavu ielā un iegūto naudu sadalīt trijās daļās mantiniekiem. Zentas vecāki Ernesta daļu ieguldīja savā veikalā. Kad Vīganti pārceļas uz vienistabas dzīvoklīti Marijas ielā, grosītei jāguļ virtuvē, jo istabā visiem četriem vietas nepietiek. Pagalma septiņpadsmit dažādu vecumu bērnu pulkā viena Zenta jau ir, tāpēc jaunpienācēju nosauc par Bodes Zentu. Kad sētas bērni apspriežas, par ko kļūs, kad izaugs, puikas secina, ka Zentai nav izredzes kļūt par aktrisi, jo viņai ir kumps deguns. Izbrāķētā aktrise metas uz virtuvi pēc naža, lai kumpu nogrieztu, par laimi, grosīte no šā soļa attur. Tad sētas bērni nospriež: tā kā Zentai ir laba galva, viņa izmācīsies par šokolādes meistari vai pat fabrikas direktori! Jo no netālās Ķuzes konfekšu un šokolādes fabrikas viļņo tā-ā-ādas smaržas! Un Zenta sapņo, kaut varētu izdomāt brīnumraugu, kas no mazītiņa šokolādes gabala pieaudzē pilnu bļodu…
Lai gan grosīte grāmatu lasīšanu uzskata par veltu laika nosišanu, Zentas tēvs meitai pasūta Mazās jaunības tekas – grāmatu sēriju bērniem. Meitenes lasīšanas kāre ir tik liela, ka māte aizved meitu uz bibliotēku un pieraksta par lasītāju. Kārtējā krīze veļas pāri pasaulei, skardama arī Latviju. Vīgantu veikals bankrotē… Tomēr vecāki ir nešaubīgi pārliecināti, ka viņu vienīgajam bērnam jāiegūst laba izglītība. Pēc pamatskolas Zenta mācās Rīgas 2. ģimnāzijā. Māte šuj, galvu nepacēlusi, lai meita varētu mācīties. Zentai jāiet palīgā – vīriešu biksēm jāapdarina pogcaurumi un jāapmetina vīles. Ja darbs nav rūpīgi veikts, māte liek izārdīt un sākt no jauna…
Liktenīgā slimība
Latvijas valsti iznīcina, mainās varas un okupanti, pasaulē plosās karš – tas viss iekrīt Zentas jaunībā. Kopš bērnības meitene aizrautīgi zīmē un sapņo par studijām Mākslas akadēmijā. Kad pienāk laiks stāties augstskolā, rit pirmais padomju gads. Tēvs meitai liek pie sirds izvēlēties amatu, kas derīgs pie visām varām. Viņa izvēlas studēt arhitektūru.
Kur Zenta Vīgante iepazinās ar Artūru Ērgli, īstas skaidrības nav. Iespējams, viņi satikās Universitātē, kur abi mācījās. Artūrs studēja matemātiku un studijas beidza ar izcilību. Matemātika Zentai īpaši labi nevedās, un ģimenē ir pat nostāsts, ka Artūram izdevies Zentas vietā nokārot kādu eksāmenu. Otra iepazīšanās versija – viņi satikās pagalmā. Kad 1941. gadā Vīganti pārcēlās uz dzīvokli Matīsa ielā netālu no pašreizējās Bērnu pasaules, Artūrs tur jau dzīvoja sētas mājā. Pēc daudziem gadiem viņu vasarnīcā Ikšķilē atradīsies klade ar Artūra sacerētām dziesmām. Viena – veltījums Zentai Ziemassvētkos viņas divdesmit pirmajā dzimšanas dienā… Kara laikā abi apprecas, 1943. gadā piedzimst viņu pirmais bērns – dēls Guntis, pēc diviem gadiem – meita Māra.
Karš beidzas, Latvijā atkal ir padomju vara. Zenta strādā par arhitekti, Artūrs – par inženieri Rīgas Radio rūpnīcas konstruktoru birojā. Bērni iet skolā. Parastas padomju ģimenes ikdiena turpinās līdz kādu dienu Zenta saslimst. Rakstnieces meita Māra vairs neatceras, kas tā bija par slimību, bet droši zina: lipīga, jo bērniem neļāva iet pie mammas istabā. Viņi sarunājās caur durvīm. Māra un Guntis stāstīja, ko viņi pagalmā dara, bet mamma klausījās. Vēlāk izrādījās, ka aiz gara laika slimniece bija sākusi pierakstīt bērnu teikto. No šiem stāstiem izaug grāmata Mūsu sētas bērni, kas iznāk 1956. gadā.
«Šis stāsts daļēji ir no mūsu dzīves, tur daudz arī mammas izdomas, bet – ļoti ticamas,»
teic Māra Ērgle.
Grāmata gūst milzu popularitāti ne vien Latvijā. To uzreiz tulkoja krieviski, ukrainiski… Jaunajai rakstniecei jābrauc uz Maskavu, bet krieviski viņa runā slikti, jo skolā šo valodu nav mācījusies. Pati Zenta vēlāk smiedamās stāstījusi, kā izblamējusies, pasakot: ja napisala etu kņigu, nepareizi liekot akcentu uz vārdu napisala (nevis uzrakstīju, bet pačurā…).
Mūsdienās rakstnieci varētu uzskatīt par ideālu sievieti, kas apbrīnojamā kārtā visu paspēj – gan izveidot lielisku karjeru, gan dzīvot pilnvērtīgu privāto dzīvi. Jo savas slavenākas grāmatas (Tā tik bija vasara, Esmu dzimis neveiksminieks, Uno un trīs musketieri, Operācija «Kanna», Starp mums, meitenēm, runājot) Zenta Ērgle uzraksta, ar pilnu slodzi strādājot par arhitekti. Turklāt viņai ir ģimene, pašas projektēta un galvenokārt ar dzimtas cilvēku rokām uzcelta vasarnīca Ikšķilē ar lielu, pašas rūpīgi koptu dārzu.
«Mamma nebija klukste, kas visu laiku to vien dara, kā čubinās ap bērniem.
Viņa arī nebija stingrā mamma, kas no bērniem gaida izcilas atzīmes. Galvenokārt ar mācībām man palīdzēja tētis. Cik nu viņam pacietība pietika, tik skaidroja man matemātiku, kad apnika, pateica priekšā. Mani skolā jau gaidīja, lai norakstītu mājasdarbus! Kurš no vecākiem mājās bija galvenais? Laikam jau mamma. Viņa patiešām bija ļoti aizņemta. Bet es neizjutu mammas trūkumu – tik daudz interesanta bija apkārt! Viņa paspēja mūs vadāt arī pa izstādēm, kopā gājām uz teātriem,» atceras meita.
Starp Rīgu un Ikšķili
Kopš Ērgļi saņēma zemes gabaliņu vasarnīcas būvei, ģimenes dzīve ritēja gan Rīgā, gan Ikšķilē. Vasarās tika rakts, stādīts, ravēts, novākts un konservēts. 1954. gadā saimniece iekārto dārza grāmatu un visu savu dzīvi gadu no gada pieraksta, kas dārzā darīts: iestādīts, iesēts, novākts… Pēcteči šo grāmatu turpina rakstīt joprojām, kaut gan neviens nav mantojis omītes (tā rakstnieci sauca ģimenē pēc pirmā mazbērna piedzimšanas) aizrautību ar dārza darbiem. Kamēr vien spēj, viņa darbojās dārzā, bet pēdējos dzīves gados pārdzīvo, ka dārzs vairs nav tāds kā kādreiz, kad tur ģimenei izaudzēja ne vien ogas, bet arī dārzeņus. Par dārza lietām Zenta konsultējās ar speciālistiem un gādāja arī neierastus augus. Piemēram, 1955. gadā Zenta iestāda citronliānu – augu, kas nāk no Tālajiem Austrumiem, ar daudzām ārstnieciskām īpašībām. Mazdēls Artis stāsta, ka reiz no šīs citronliānas novākuši piecdesmit kilogramu ogu. Tās pārstrādājuši, ņemot vērā omītes pieredzi. Viņa pati izstrādāja recepti pretsaaukstēšanās līdzeklim – citronliānas augļus (tie, tāpat kā jāņogas, aug ķekaros, bet pāris metru augstumā) samīca uz pusēm ar cukuru, tad liek klāt tējai. Rakstnieces kroņa numurs ir citronliānu uzlējums – ar to cienāja draudzenes, kas nāca ciemos.
Par Zentas draudzenēm ir īpašs stāsts. Tie ģimnāzijas klasesbiedri, kas palika Latvijā, visu mūžu turpināja tikties reizi gadā. Līdz pēdējam brīdim rakstniecei tuvas bija skolas laiku draudzenes Ella Detlava un Alīda Melzoba. Zenta prata neiesaistīties intrigās, tās viņai nepielipa. Kā atceras Arnolds Auziņš, rakstnieku sanāksmēs viņa parasti klusējusi, tikai vienreiz uzstājusies ar kvēlu runu par bērnu literatūru, kas esot bārenītes lomā.
Margarita Stāraste ilustrēja tikai trīs rakstnieces grāmatas, bet kļuva par viņas draudzeni uz mūžu.
Abas kopā devās ceļojumos, māksliniece bieži ciemojās pie Ērgļiem. Viesošanos, kad Vecgada vakarā Stāraste atnesa dzīvu gaili, rakstniece atmiņās aprakstījusi tā: «Putns, izbijies no cilvēku burzmas, ielidoja palmās. Vajadzēja viņu ieslodzīt vannasistabā. Pusnaktī visi sastājāmies aplī, katrs sev priekšā uz grīdas nobērām putraimu kaudzīti. Vidū nolikām gaili. Vairākas dienas īpaši badinātais radījums metās pie tuvākās kaudzītes un uzknābāja pa tīro. Tas nozīmēja, ka manai vedeklai jaunajā gadā gaidāms kas labs. Un pareizi vien gailis pareģoja, pēc dažiem mēnešiem pasaulē uzradās mans vecākais mazdēls Artis.»
Savukārt pats Artis atceras citus svētkus: «Pie mums vienmēr nāca Salavecis. Kādā reizē ieskatījos un sāku brēkt: «Salavecītim zem mēteļa ir kleita!» Tā kā no ģimenes neviens nevarēja pārģērbties un pazust tā, lai bērns nepamana, izlīdzēja kaimiņiene – rakstniece Cecīlija Dinere, kas tēloja Salaveci.»
Ērgļi vienmēr svinēja Ziemassvētkus, jo tad iekrita arī Zentas dzimšanas diena.
«Izdevniecībām jau rakstniece bija kā naudas pumpītis. Varbūt tas ir iemesls, kāpēc viņa, bezpartejiska būdama, tika vairākos ārzemju braucienos, kas tolaik bija kas sevišķs. Turklāt divi braucieni bija īpaši: ceļojums uz Āfriku un pirmais padomju kultūras darbinieku brauciens uz Austrāliju, Jaunzēlandi un Papua-Jaungvineju,» atceras Artis Ērglis. «Omīte aizrāvās ar fotografēšanu. Tolaik modē nāca diapozitīvi un bija tādas filmiņas, kas jāglabā ledusskapī. Atceros, atveru ledusskapi, bet tur – kastītes ar filmiņām!» Savukārt Māra stāsta, kā Zenta, kaut to nedrīkstēja, Austrālijā satikās ar klasesbiedreni: «Draudzene, saprotot, cik maz naudas padomju cilvēkam mainīja, mammai piedāvāja nopirkt to, ko viņa vēlas. Ko mamma? Viņa izvēlējās rāpulīšus, lacītes un knupjus, jo zināja, ka drīz piedzims Agnese.»
Apbrīnojama ir arī rakstnieces prasme sadzīvot vienā dzīvoklī ar saviem pieaugušajiem bērniem un viņu bērniem. Viņi visi dzīvoja kopā četristabu dzīvoklī Valdemāra ielā, ko uzcēla Literatūras fonds. Kā vienā virtuvē varēja saimniekot vairākas saimnieces? Māra atzīst: «Mamma bija ārkārtīgi toleranta. Viņa pieņēma katru cilvēku, arī vedeklu krievieti, kas nerunāja latviski. Kad brālis izšķīrās un aizgāja no ģimenes, viņa sieva ar abiem bērniem palika dzīvot pie mums. Dzīvespriecīga jokotāja, ar lielisku humora izjūtu, kam publiski patika stāstīt un taisīt jokus. Kad es jau strādāju televīzijā un pie manis viesojās kolēģi, viņai patika iepeldēt pie mums ar sudraba glāzīti un karafīti, kurā bija pašas taisītais citronliānu uzlējums, un ar to uzcienāt. Diemžēl, kad man apzaga dzīvokli, paņēma arī karafīti – tagad kāds cits no tās dzer… »
Bez sirds kratīšanas
Liktenis bija lēmis, ka rakstniece pārdzīvoja gan dēlu, gan vīru. Traģiski, ka dzeršana (vienīgais, ko viņa nespēja cilvēkos pieņemt) savā varā paņēma dēlu… «Tēvs vēl bija dzīvs, kad brālis nomira. Brāļa problēmas viņa ņēma pie sirds, bet neizrādīja. Vecāki dzīvoja saticīgi. Vai viņa jutās vientuļa pēc tēva nāves? Mamma bija atturīga, mēs viena otrai ap kaklu nekritām un sirdi nekratījām, bet ļoti draudzīgi dzīvojām. Viņa bija lieliska vecmāmiņa trim mazbērniem. Patiesībā jau viņa izaudzināja manu meitu. Es strādāju televīzijā par režisori ar nenormētu darba laiku, tolaik mums bija arī montāžas naktīs. Mamma pieskatīja Agnesi.»
Pa kuru laiku Zenta Ērgle rakstīja grāmatas? Vēlos vakaros, brīvajos brīžos brīvdienās… Kāda ir viņas darbu popularitātes atslēga? Mazdēls Artis vērtē: «Omītes dzīvesprieks parādās arī viņas grāmatās.
Tolaik Zenta Ērgle Latvijā bija populārāka par Žilu Vernu.
Viņa bija izkopusi prasmi rakstīt bērniem. Saprata, ka teikumiem jābūt īsiem, konkrētiem un jāveicina iztēle. Pieaugot mēs zaudējam iztēli, bet bērni māk iztēloties. Viņa lieliski pārzināja un prata izmantot bērnu leksiku. Tur daudz palīdzēja paši bērni – viņi sūtīja rakstniecei vēstules, vāca un dāvināja žargonvārdus. Visas šīs vēstules tagad ir nodotas Misiņa bibliotēkā. Grāmatās noteikti bija piedzīvojumu elements, kas aizrauj. Turklāt darbība norit nevis fantāzijas pasaulē, bet apstākļos, kuros dzīvojām. Manuprāt, šie ir iemesli, kāpēc viņas grāmatas bija un joprojām ir tik populāras. Tajās bija dzīve, ko katrs varēja asociēt ar sevi. Es pat brīnos, kā cenzūra ļāva drukāt Starp mums, meitenēm, runājot. Tā ir pastāvošās iekārtas spogulis: atcerieties, kas notika, kad Baibu dzīvot pie sevis paņem pensionāru pāris un spriež, ko pārdot – Rozentālu vai Purvīti – , lai izdzīvotu…»
«Mamma gribēja rakstīt grāmatu par narkomāniju, bet, godīgi sakot, es viņu atrunāju. Jo tas par daudz nopietni tādā piedzīvojumu stilā, kā viņa rakstīja,» stāsta meita Māra. «Tomēr vislielākais trieciens pēdējos dzīves gados viņai bija naudas reforma. Mamma katram mazbērnam bija atvērusi kontu un nolikusi tiem laikiem lielu naudu. Es reizēm teicu: «Mamma, nopērkam mašīnu! Es un Artis noliksim tiesības, mums būs vieglāk izbraukāt uz Ikšķili!» Jo mēs visi braukājām ar vilcienu, visus maisus ar āboliem un citu izaudzēto rokās stiepām. Bet viņa gribēja naudu atstāt mazbērniem. Par Agneses atlikto naudu tolaik varēja nopirkt vienistabas dzīvokli, bet pēc naudas reformas mēs viņai nopirkām kurpju pāri.»
