Rīga -1°C 
«Es domāju par savu dēlu. Pagājuši sešpadsmit gadi, kopš sarunājos ar viņu tikai domās. Esmu domājusi, ka drīz būšu pie Paula, bet mana brūce pēkšņi tika atrauta vaļā. Pagājušajā gadā pēc ilgiem klusuma gadiem man piezvanīja no Jēkabpils policijas un teica, ka es varu iepazīties ar krimināllietu, kas bija ierosināta sakarā ar mana dēla nāvi laikā, kad viņš 2006. gada vasaras nogalē uzturējās Aknīstes psihoneiroloģiskajā slimnīcā.
Man pateica, kurā dienā un cikos jābūt. Es nevaru tā vienkārši aizbraukt uz Jēkabpili. Kādam mani jāaizved. Zvanīju draudzenei, kura ir manos gados, bet vēl brauc ar mašīnu, lai mani aizved. Viss ir sarunāts, bet iepriekšējā dienā lietas izmeklētāja man piezvana un pasaka, ka viņa nevarot tajā dienā ar mani tikties, jo viņai saslimis bērns. Man nebija, ko teikt… Viņa Jēkabpilī nevar sarunāt, kas paliek ar viņas bērnu, kamēr es izlasu krimināllietu! Man taču nav iespēju no Rīgas aizskriet jebkurā dienā un laikā. Turklāt es esmu slima visu laiku, mokos ar sāpēm, pārvietojos ar grūtībām.
Nākamajā dienā pie durvīm zvana kaimiņiene un stāsta, ka pie manis nākusi policija, gribējuši durvis lauzt vaļā, jo zvanīts no Jēkabpils, ka es neatbildot uz telefona zvaniem. Laikam gulēju, nedzirdēju, ka būtu kāds nācis, bet tai izmeklētājai es tiešām vairs neatbildēju. Ar tādu attieksmi pret mani! Pēc sešpadsmit gadu gaidīšanas!
Viņi atrāva vaļā manu rētu, manu sāpošo brūci. Kad Paulītis aizgāja bojā, visi meloja, ka mans dēls ir noslīcis, bet patiesībā viņš tika nogalināts.
Dēls bija gājis uz karjeru peldēties, un tur tika noslepkavots, bet to noformēja kā noslīkšanu, nelaimes gadījumu. Policists, kurš bija klāt, kad Paulu atrada, toreiz man teica, ka es nevarēšot naktīs gulēt, ja redzēšot Paula līķi. Viņš bija ne tikai nogalināts, bet spīdzināts, viņam bija atgrieztas ausis.
Tajā laikā, kad tas notika, pie karjera, kur Aknīstē iet peldēties, uzturējies kāds izbijis cietumnieks. Viņš tur brīvi staigāja, gāja pie slimniekiem, un neviens no slimnīcas personāla viņam to neliedza. Kad toreiz Jēkabpilī aizgāju pie prokurora, viņš man pateica, ka cietumnieks ir labojies. Tieši tāpat kā Jēkabpils gadījumā tagad, kad nogalināja sievieti. Redzu, ka šie notikumi ļoti saplūst kopā. Tā sieviete taču meklēja palīdzību un aizstāvību, bet nekur netika uzklausīta.
Tagad visi spriež, kā tas varēja notikt, visi par to runā, bet mana dēla gadījumā bija pilnīgs klusums. Neviens par viņu neiestājās un nepalīdzēja man cīnīties par taisnību. Neviens… Krimināllietu ierosināja, atzina, ka tā bija slepkavība, bet viss tika novilcināts. To cilvēku, kuru turēja aizdomās, tā arī nenotiesāja. Kad viņš tiesā tika izsaukts, gandrīz jau atzinās, bet piepeši tiesnese paziņoja, ka sēde tiek pārtraukta, jo viņš esot dzēris. Es nesapratu, kas notiek.
Negribu ne ar vienu no viņiem satikties un runāt. Taisnību es nekad nepanākšu. Šis Jēkabpils gadījums to apliecina.»
