Rīga -3°C 
Ivara Kalniņa karjera kopš aiziešanas no Dailes teātra guva uzrāvienu tieši filmu industrijā. Taču ilgu laiku – no 1972. līdz 1995. gadam – viņš bija uz skatuves.
Vaicāts, vai jebkad ir nožēlojis, ka nācās aiziet no Dailes, aktieris intervijā Ievai saka:
«Tas notika ļoti laikus. Tā gan nebija mana izvēle. Kamēr strādāju Dailes teātrī, man bija jāatsaka puse no piedāvājumiem ārpusē. Lielās mākslas vārdā man bija jāsēž uz vietas, bet tā lielā māksla reizēm bija tikai sarunās teātra bufetē. Tāpēc absolūti nenožēloju, tieši otrādi, jo man atvērās visas durvis, vairs nebija jāatsaka. Un es sapratu, ka var strādāt arī citādi, – kad rēķinās ar tavu laiku un iespējām, uzklausa tevi un neapvainojas, ja atsaki. Vajadzētu pārskatīt visu to akadēmisko sistēmu, kādā vēl no padomju laikiem dzīvo mūsu teātri!»
Kalniņš tolaik bija viens no nedaudzajiem, kas uzdrošinājies izkāpt no sistēmas, proti, tā laika Dailes teātra vadība Bērtulis Pizičs un Kārlis Auškāps izvēlējās neparakstīt darba līgumu ar Kalniņu, kurš vēlējies pusgadu brīvu, lai filmētos Likteņdzirnās. Vadība tādu ekstru neļāva.
«Neiedomājos, ka vadībai pret to būs tāda attieksme, jo iepriekšējais teātra galvenais režisors Arnolds Liniņš – gluži otrādi – bija ieinteresēts, lai viņa aktieri filmētos. Puse Dailes teātra filmējās! Ar to, ko maksāja teātrī, pietika tikai komunālajiem maksājumiem, un visi piepelnījās. Īpaši jau tas nav mainījies, noteikumi paredz, ka aktierim teātrī jāspēlē tas, ko liek. Tas ir nepieņemami mākslas pasaulē – nav jau nav nekāda skrūvīšu virpošana, ko varētu darīt jebkurš,» pauž Kalniņš.
Tagad mākslinieks redzams uz Jaunā Rīgas teātra skatuves izrādē Ābeļziedi upē, kas tapusi kā turpinājums 1971. gada filmai Ābols upē. Par to, kā Kalniņš saspēlējies ar savu gados krietni jaunāko partneri lasi šeit:
