Rīga 0°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2011. gada 23. numurā.
– Kāda tu biji bērnībā?
– Biju vairāk vienpate. Bet ļoti spilgti atceros savu iekšējo pasauli. Un vēl – abi ar brāli bijām nešķirami. Vecāki mūs audzināja kā ļoti patstāvīgus bērnus.
Biju tāda puikmeitene, jo daudz laika pavadīju kopā ar brāli un viņa draugiem.
Biju maza, bet kareivīgi noskaņota meitenīte. Vienlaikus – neatkarīga un patstāvīga. Atceros, ka četru gadu vecumā pati nācu mājās no bērnudārza un ar trolejbusu no Purvciema, kur tolaik dzīvojām, viena pati braucu uz planetāriju. Tagad par to domāju un šķiet – nereāli! Es meitiņu Umu šobrīd tā palaist pilnīgi noteikti nespētu.
– Bērnībā pagāja Purvciemā?
– Jā, kad vecāki mums ar Gustiņu pateica, ka pārvāksimies dzīvot uz Rīgas centru, nevarējām to pieņemt vairākas dienas! Mums taču šķita, ka visi mūsu draugi ir Purvciemā. Protams, dzīve centrā ieviesa pārmaiņas. Patiesībā – viss pavērsās tikai uz labo pusi.
– Tev ar brāli Gustavu ir ļoti labas attiecības. Vai jūs tādi labi draugi esat kopš bērnības?
– Man ir divi brāļi – Gustiņš, kas ir divus gadus vecāks par mani, un Ruslans, kas ir divpadsmit gadu vecāks. Vecuma starpības dēļ ar Gustiņu mēs vienmēr bijām kopā, jo intereses bija vienas un tās pašas. Protams, kamēr bijām mazi, ir gājis visādi, tomēr kopš skolas vecuma viņš vienmēr ir bijis mans labākais draugs, aizstāvis un atbalsts. Un tā tas ir palicis. Es jau bērnībā ar Gustiņu varēju apspriest un izrunāt visu, kas uz sirds. Varbūt viens brīdis mūsu attiecībās bija tāds, kad es biju mazā māsa, bet viņš jau skaitījās pieaudzis. Taču mēs ātri tam tikām pāri un atkal kļuvām par labākajiem draugiem.
– Kā tu domā, kāpēc jums tik labi saskan?
– Domāju, tas ir tāpēc, ka mēs augām ļoti patstāvīgi. Visas manas bērnības atmiņas ir tādas, ka esam abi kopā. Vecāki toreiz daudz strādāja, ne vienmēr viņiem pietika laika, ko mums veltīt. Un brālis bija drošā, stiprā aizmugurē, un tā tas ir joprojām.
– Vai brālis ir arī tava uzticības persona?
– Kā gan citādi? Protams!
Mums vienam no otra nav pilnīgi nekādu noslēpumu.
Mēs varam visu izrunāt un uzticēties viens otram. Man arī ārkārtīgi svarīgs ir viņa viedoklis par visu, kas man nozīmīgs, tāpēc es viņam bieži kaut ko jautāju. Gustiņš man ir uzticības persona.
– Ar savu pirmo mīlestību Čižiku iepazinies caur brāli?
– Ne gluži. Draudzenei man bija stāstījusi, ka viņai kaimiņos dzīvo foršs puisis – Čižiks. Šī iesauka viņam laikam nāk līdzi no bērnības, īstajā vārdā viņš ir Aivars Čižvelis. Kādu dienu mēs abas braucām tramvajā, kad tajā iekāpa viņš. Tad arī pirmo reizi viņu ieraudzīju. Pēc kāda laika brālis sāka iet citā skolā un tur iepazinās ar Čižiku. Tāpēc tā pirmā īstā iepazīšanās notika caur Gustiņu. Mēs ļoti ilgu laiku bijām vienkārši labi draugi.
– Tad sanāk, ka esat draugi kopš bērnības.
– Jā. Man bija kādi divpadsmit gadi, kad iepazināmies. Mēs tolaik pa vasaru ar Gustiņu un mūsu māsīcu dzīvojām vieni paši vasarnīcā. Tagad, kad to atceros, šķiet jocīgi, ka divpadsmit gados, izrādās, jau vari būt pieaudzis cilvēks… Mēs, tādi sīkie, visu vasaru dzīvojām vieni paši prom no vecākiem! Mūsdienās tā vairs nenotiek. (Smejas.) Toreiz reizi nedēļā atbrauca vecāki, iedeva naudu. Tomēr mēs bijām ļoti apzinīgi. Mums bija izveidota sava sistēma, cik daudz un kam varam tērēt, lai pietiek naudas līdz nākamajai nedēļai. Tā nu reiz pie mums vasarnīcā notika tusiņš, uz kuru kopā ar draugiem atbrauca arī Čižiks. Tas laiks sakrita ar brīdi, kad Gustiņš mani visur vairs negribēja ņemt līdzi. Brālim laikam šķita, ka es pārāk maza esmu, un bieži teica, ka man nebūšot tur, ko darīt… Tā nu pasūdzējos par to Čižikam, kas man atbildēja: «Tas nekas, ka viņš neņem tevi, es tevi ņemšu līdzi!» Mēs ļoti ilgi bijām labi draugi, un es viņam vienkārši visur gāju līdzi! (Smejas.)
– Vai atceries, kā kļuvāt par pāri?
– Kā jau tas notiek, kad ilgāku laiku esi drauga lomā, – īsti nevar saprast, ko tas otrs domā patiesībā… Atceros, draudzenes man teica: «Protams, tu viņam patīc!» Bet es līdz pēdējam brīdim tā īsti neticēju… Atceros, ka tad, kad viņš man pirmo reizi pateica ko personisku, es to uztvēru kā joku! (Smejas.) Man vienkārši kopā ar viņu bija ļoti interesanti, bet pēc tam arī viss pārējais notika pats no sevis, bez īpašas piepūles.
– Man vienmēr šķitis, ka esat ideāls pāris. Jums bija viss kā foršā mākslinieku ģimenītē: labradors Robots, skaista, veclaicīga māja Jūrmalā, vēlāk pieteicās arī meitiņa Uma. Taču jūs izšķīrāties. Kas notika?
– Cilvēkiem ir izkropļots uzskats, viņiem šķiet: ja jūs esat izšķīrušies, tātad sastrīdējāties. Bet var notikt arī pavisam citādi. Mēs vienā brīdī sapratām – kā pāris nevaram būt kopā. Katra ceļš aizgāja pretējā virzienā. Mēs šo situāciju uztvērām tādu, kāda tā ir, netaisījām no tā pasaules galu. Manuprāt, saprātīgi ir prast izšķirties kā diviem pieaugušiem cilvēkiem. Bez skandāliem, bez aizvainojuma.
– Bet jūsu šķiršanās notika laikā, kad Uma bija piedzimusi. Bērniem vienmēr vecāku šķiršanās ir sāpīgs notikums…
– Jā, Umai tobrīd bija divi gadiņi. Protams, tas ir sarežģīti, tomēr tas jāprot izdarīt tā, lai bērns neciestu. Manuprāt, ir svarīgi, ka meita redz laimīgu mammu un laimīgu tēti katru atsevišķi nekā abus kopā neapmierinātus ar dzīvi. Nekad neesmu varējusi saprast, kā var būt tā, ka tev ilgus gadus blakus ir bijis labs draugs, ar kuru tu dalies itin visā, tad kaut kas notiek, jūs pašķiraties – un vienā dienā viņš vairs nav tavs draugs!
Tas, ka mums vairs nav kopīga seksa, nenozīmē, ka viņš pēkšņi nav mans draugs!
Mēs joprojām ar Čižiku esam tuvās attiecībās. Un joprojām esam labākie draugi. Man joprojām ir svarīgs viņa viedoklis. Mēs kopā pavadām daudz laika. Nedomāju, ka mūs ar Čižiku kā draugus kaut kas spēs kādreiz izšķirt. Mums ir savs humors, savs ritms, viens otru saprotam lieliski.
– Bet kas notiek attiecībās ar citu vīrieti vai viņam – ar citu sievieti? Vai otras puses var ar to tikt galā, ka jums joprojām ir tik daudz kopīga un ka jūs saprotaties no pusvārda?
– Lai arī man pašlaik nav stabilu attiecību, man nebūtu pieņemams tāds vīrietis, kas nespētu pieņemt to, ka Čižiks ir viens no maniem labākajiem draugiem. Tas ir skaidri definēts – mēs esam labi draugi. Ja mans vīrietis uz viņu būtu greizsirdīgs, neuzticētos man un nebūtu par sevi pārliecināts, tad gan būtu grūti.
– Bet vai viņa draudzene nav uz tevi bijusi greizsirdīga?
– Domāju un ceru, ka ne, jo tam nav pamata. Tas būtu tāpat kā, ja uz mani būtu greizsirdīga brāļa draudzene. Vispār man ir ļoti nelāga pieredze manās iepriekšējās attiecībās. Mans draugs bija uz viņu greizsirdīgs, un es tādēļ izjutu lielu diskomfortu. Tās viņa bailes un greizsirdība bija tik nepamatotas un liekas… Ļoti spilgti atceros kādus Ziemassvētkus. Čižiks ir mana ģimene, tāpat kā Uma un Gustiņš, turklāt viņš ir viens, bez vecākiem, tāpēc arī mēs esam vienīgā viņa ģimene. Un toreiz, pirms Ziemassvētku vakariņām, mans draugs mani nostādīja tādā situācijā, ka aizliedza uzlūgt Čižiku. Tas bija nesaprotami! Atceros to ļoti spilgti, un man tas joprojām šķiet nepareizi, ka toreiz tā notika…
– Vai meitas pieskatīšanā jums ar Čižiku ir kāda pašu izveidota sistēma?
– Nav mums nekādas sistēmas, mēs taču esam mākslinieki, abi pa gaisu! (Aivars Čižvelis ir režisors – L. B.) Kāda tur sistēma? (Smejas.) Uma, protams, vairāk laika pavada kopā ar mani, kas man šķiet pareizi. Viņa ir meitene, turklāt vēl maza. Bērnībā mātes mīlestība ir ļoti vajadzīga. Bet Čižiks man daudz palīdz. Turklāt viņam ar meitu ir vienreizīgs kontakts. Tas, ko viņš viņai sniedz, ir daudz vairāk par vienkāršu kopā būšanu. Viņš viņai māca un rāda, ka viss, kas ir šajā pasaulē, ir un rotē tikai ap viņu, ka viss šajā pasaulē notiek tieši tā, kā to vēlas viņa. Ka mēs paši esam savas dzīves scenārija autori. Un viņiem ir ļoti draudzīgas attiecības. Bet ar Čižiku reizēm ir tā – mēs kaut ko sarunājam, bet viņš visu sajauc un izdara pilnīgi pretēji. Tomēr tas ir mazsvarīgi. Galvenais, ka viņam ar meitu ir labas attiecības, un tas, kā viņš māca viņai lūkoties uz pasauli, ir būtiskākais, ko tēvs savam bērnam vispār var iemācīt. Es esmu droša: kad Uma paaugsies un kļūs vairāk patstāvīga, viņi būs nešķirami. Kaut gan arī tagad varu viņam uzticēt bērnu un zināt, ka viss būs vislabākajā kārtībā.
– Vai rūpes par labradoru Robotu arī dalāt?
– Protams! Tāpat kā ar bērnu! (Smejas.) Piemēram, šorīt Čižiks man viņu atveda. Tagad dažas dienas Robots padzīvos kopā ar mums.
– Vai Uma bija plānots bērniņš?
– Jā un nē. Ar Čižiku bijām kopā kādus četrus gadus. Nebija tā, ka vienu dienu sarunājām – mums vajag bērniņu. Man toreiz bija divdesmit četri, bet viņam – divdesmit deviņi gadi. Un tieši viņš bija tas, kurš bērnam bija jau nobriedis un ik pa laikam par to ieminējās. Kad arī es beidzot sajutos gatava mazulim un viņam par to arī pateicu, izrādījās, ka esmu jau stāvoklī!
– Kāda mamma tu esi – stingra vai vairāk draudzene?
– Mēs ar meitu esam draudzenes.
Es nemaz nevaru būt stingra mamma.
Man nepatīk dot viņai kaut kādus norādījumus. Situācijās, kad viņa neklausa, es jūtos ļoti sarežģīti! No vienas puses, saprotu, ka man jābūt stingrai, no otras – tas man prasa tādu cīņu ar sevi! Parasti cenšos ar viņu sarunāt pa draugam. Tiesa gan, ne vienmēr panāku no viņas to, ko vēlos… Tomēr – lai es tāpēc būtu stingra? Mūs ar brāli bērnībā mamma audzināja ļoti stingri, un tas manī ir radījis tādu kā pretestību. Man negribas pārāk stipri turēt grožus, man nepatīk tāds piegājiens…
Turklāt Uma ir tēta meita. Viņiem ir vienāds dzīves ātrums. Es salīdzinājumā ar viņiem visur skrienu desmitreiz ātrāk. Viņiem viss notiek lēni un pārdomāti. Mūsmājās ir tādas situācijas – sarunājam, ka iesim kopā pastaigā. Manā uztverē tas notiek tā – saģērbjamies un ejam! Bet viņiem? Viņi saģērbjas un iesprūst. Varam nostāvēt mājās vēl piecpadsmit minūtes, un nekas nenotiek. Es to mēdzu saukt par ātruma nesaskaņu.
– Pieļauju, ka tas var būt ļoti kaitinoši…
– Es mēģinu neuzvilkties. Mācos pieņemt konkrēto situāciju. Cenšos ievilkt elpu un paskatīties uz to no malas. Ja izdodas sakoncentrēties un nepadoties iekšējam ego, tas ļoti palīdz. Uzreiz iekšēji jūtu, kā saspringums atlaiž. Taču vēl pavisam nesen par tamlīdzīgiem sīkumiem iekšēji varēju ilgi domāt! Bet tas tā ir tikai tad, kad neesi vēl iemācījies to pieņemt. Kad sāku iekšēji šos notikumus pieņemt, neapmierinātība par situāciju pazuda. Patiesībā tādas sīkas stresa situācijas atstāj graujošu iespaidu uz veselību. Un arī jēgas no «besīšanās» nav nekādas, jo tādējādi situāciju tāpat atrisināt nevaru, vienīgais, kam šādi nodaru pāri, esmu es pati.
– Vai tev bieži ir vajadzība pabūt ar sevi vienatnē?
– Nevaru teikt, ka tas notiek bieži, tomēr ir reizes, kad vienkārši gribas būt vienai. Un tad es tiešām esmu viena, nevis kaut kur eju un «tusēju». Parasti palieku mājās. Rītus sāku ar vingrošanu un skriešanu, vasarā arī ar peldēšanu. Starp citu, tā man palīdz justies ļoti labi. Atkarībā no gadalaika eju vai nu skriet, vai braucu uz jūru peldēt. Pēc tam sakārtoju māju, man ir svarīgi, lai savā mājoklī es justos komfortabli. Radot kārtību ārējā telpā, tāda rodas arī iekšējā. Un tad, ja man ir tā retā iespēja pabūt vienatnē ar sevi, lasu grāmatas un neko nedaru – tos mirkļus tveru ar lielu baudu!
– Kā tu nonāci līdz interjera dizainam?
– Tieši tāpat kā ar Umu! (Smejas.) Man šķiet, ka bērni dzīvē bieži kopē savus vecākus. Viņi daudz redz un tikpat daudz patur prātā. Viena no manām spilgtākajām bērnības atmiņām ir mammas stāsts par to, ka viņa bija izveidojusi interjeru grāmatnīcai «Globuss». Un viņa par to bija ļoti lepna! Tas mani tik ļoti iespaidoja, ka jau skolas laikā, kad neviens par tādu interjera dizainu dzirdējis nebija, nolēmu, ka nodarbošos ar to.
Atceros, maza būdama, stundām varēju pētīt, piemēram, bildi ar interesantas formas krēslu…
Pēc tam apzināti mācījos mākslas skolās, kur apguvu zīmēšanu, kompozīciju. Sākums, protams, bija ļoti grūts. Neviens jau tev tādam jaunam neuzticas. Nenāk un nesaka – uztaisi man klubam interjeru. Mans pirmais pasūtījums bija, kad man uzticēja darbu kāds naktsklubā Lietuvā. Tomēr arī pēc tam vajadzēja vēl krietni pacīnīties par klientu loku. Tā kā pasūtījumu nebija, bija jāsāk kaut kur piestrādāt, lai nopelnītu naudu. Tā nokļuvu reklāmu klipu filmēšanas pasaulē, kur sāku darboties par stilisti un scenogrāfi. Tomēr skaidri zināju, ka šis darbs ir tikai uz laiku, lai gan tieši šajā darbā ieguvu ļoti lielu pieredzi, kas noderēja vēlāk. Un pēc tam jau pasūtījumi sāka parādīties aizvien vairāk. Kad Uma bija paaugusies un sāka iet bērnudārzā, tad arī pa īstam pieslēdzos interjera dizainam.
– Tu strādā ļoti daudz. Kā izvēlies darbus? Cik nozīmīga ir nauda?
– Tie, kas saka – nauda neko nenozīmē –, manuprāt, melo vai ir slinki cilvēki. Tā nevar teikt. Taču dzīvot tikai, lai dzītos pēc lielākiem ienākumiem, arī nav pareizi. Es par to pēdējā laikā esmu daudz prātojusi. Man pašai ir ļoti atšķirīga pieredze. Ir bijušas reizes, kad esmu taisījusi ārkārtīgi sarežģītus darbus, kur noskriešanās ir ļoti traka, taču honorāru par to saņēmusi mazu, un ir bijis, ka nauda ir liela, bet darbs trīsreiz mazāks. Es nekad neizvēlos darbus tikai pēc naudas. Izvēlos tos drīzāk pēc savām subjektīvajām izjūtām. Lai es piekristu veidot interjeru, tai telpai un cilvēkiem man ir jābūt simpātiskiem un pieņemamiem.
Esmu dzīvojusi pilnīgi bez naudas triju mēnešu garumā.
Tas bija tad, kad valstī sākās krīze un es tai uz brīdi noticēju… Laikam pārāk par to iespringu un rezultātā tādu arī dabūju. Man bija laiks pārdomām. Tā kā tas notika vasarā, dzīvojos pa Saulkrastiem, katru dienu sauļojos un lasīju grāmatas. Biju nosauļojusies smuki brūna, izlasījusi neskaitāmas grāmatas un uzvarējusi sevī krīzi. (Smejas.) Tagad man darbi saplānoti pusgadu uz priekšu un varu strādāt septiņas dienas nedēļā.
– Kur tu vislabāk jūties – pilsētas kņadā vai lauku mierā?
– Zini, tas ir mainīgi. Pirms Umas piedzimšanas man visu laiku vajadzēja pilsētas kņadu. Tāpēc arī toreiz dzīvoju centrā. Kad piedzima meita, sāka vilkt tālāk no pilsētas, gribējās klusumā. Tāpēc kopā ar Čižiku nopirkām māju Asaros, kur viņš dzīvo joprojām. Kad izšķīrāmies, mani atkal ievilka atpakaļ centrs. Bet pirms kāda laika ļoti apzināti atradu savu tagadējo dzīvokli Āgenskalnā, mazliet prom no centra. Taču pieļauju – man var uznākt tāds dvēseles stāvoklis, ka gribēsies dzīvot laukos, meža vidū, jo viss ir pārejošs un mainīgs.
Es vispār nemēdzu iestrēgt konkrētās vietās. Dzīvoju pēc izjūtām.
Jā, tagad man ir labi šeit un te dzīvoju, bet vēlāk man varbūt gribēsies būt kaut kur pavisam citur. Tomēr vienu gan zinu – mana vismīļākā pilsēta ir Rīga. Un prom no Latvijas pārcelties uz dzīvi citur es nekad nevarētu. Man ļoti svarīgi ir man tuvie cilvēki. Man būtu grūti aizbraukt prom no tuviniekiem, draugiem un dzīvot citur. Es tā nekad nevarētu, lai gan zinu, ka daudz sanāks braukāt darba dēļ, varbūt pat padzīvot citā valstī. Taču tas būs interesanti. Tāpat reizi gadā kopā ar draugiem un brāli aizbraucam ceļojumā. Esam jau izceļojuši lielu daļu Āzijas. Tomēr, lai cik citur ir vienreizīgi, mājās atgriezties ir vispatīkamāk.
