Rīga 0°C 
Apslēptais greznums
Lai arī Oleksandrs Padomju Savienības prestižā mācību iestādē Rīgā ieguva avioinženiera profesiju, tajā strādāt 90. gadu sākumā nebija iespējams. «Sāku darboties celtniecībā, un mūsu brigāde saņēma pasūtījumus no kādas sabiedrībā labi zināmas dāmas, kas uzpirka Rīgas klusā centra dzīvokļus, atjaunoja tos un pārdeva tālāk. Tur es iepazinos ar meistaru, mākslinieku, kurš mani mācīja, nodeva savas zināšanas, tāpēc varu teikt, ka Rīgas klusā centra dzīvokļu ģipša elementu restaurēšana un atjaunošana ir lielā mērā manu roku darbs,» atklāj Oleksandrs.
90. gadu sākumā viņam veicās strādāt ar tādiem pasūtītājiem, kuriem bija ne tikai nauda, bet arī izpratne un vēlme atjaunot izpostīto. «300 un 400 kvadrātmetru lieli dzīvokļi padomju gados tika dalīti vairākos ar atsevišķām ieejām vai arī pārveidoti par komunālajiem, nedomājot, kā saglabāt dekoratīvos ģipša lējumus. Daudzviet tie bija pilnībā zuduši, tāpēc vajadzēja meklēt objektus, no kuriem veidot kopijas.
Restaurācijas darbi ir laikietilpīgi, atbildīgi, tāpēc arī nav plašai sabiedrībai pieejami.
Tomēr estētiskās izpratnes veicināšanai liela nozīmē bija un ir Latvijas Mākslas akadēmijai, kur, cik zinu, mācību procesā iekļauta arī ģipša lējumu restaurācija,» pārdomās dalās meistars.
Atpakaļ Liepājā
Padomju gados Oleksandrs, vēl būdams zēns, bija apmeklējis Latviju vairākkārt ekskursijās. Ierodoties Liepājā jau kā profesionālis betona konstrukciju liešanā, atpazina gan ielas, gan ēkas, kas bērnībā piesaistīja uzmanību. Uz dzīvi vēju pilsētā viņš pārcēlies pirms 13 gadiem, kad iepazinās ar Olgu. Gan kā laulātu pāri, gan kā profesionāļus abus vieno cilvēciskums, atsaucība, izjūta par estētiku un iekšējs aicinājums būt vieniem no mūsdienu vēstures veidotājiem. «Atsevišķos objektos uz ģipša detaļām, kuras radām no jauna, iekšpusē atstājam savus parakstus,» atklāj Olga Gorškova.
Pirms vairākiem gadiem aizsākās pāra sadarbība ar Aizsardzības ministriju attiecībā uz Liepājas militārā mantojuma restaurēšanu un atjaunošanu Karostā. Tas skāra Jūras virsnieku saieta nama Dienvidu fasādi un turpat līdzās divstāvu ēku Atmodas bulvārī 9. «Tas bija ļoti interesants, smags, atbildīgs un sarežģīts darbs, jo jūras sāļā ūdens vēji ģipša elementiem nodarījuši diezgan lielu kaitējumu. Ir detaļas, kas nav saglabājušās, tāpēc bija no nulles jāizveido pat lauvas portrets, kur liku lietā manam rokrakstam raksturīgo plastiskumu un izjūtas,» atklāj Olga. Divstāvu ēkas fasādei liela daļa dekoratīvo detaļu veidotas no betona, lai tās būtu izturīgākas un ilgāk saglabātos. Darbs paveikts tik prasmīgi, ka atšķirība starp betonu un ģipsi nav pamanāma.
Visbiežāk – pēc šablona
«Katrai ģipša detaļai ir pirmsākums, kāds to vienmēr no sākuma ir uzveidojis, pēc tam tai ir atlieta forma, kurā jau lēja ģipša masu un ieguva vairākas kopijas. Tāpēc arī Liepājā dažādu ēku dažādos interjeros ir vienādas apgaismojuma rozetes. Domājams, ka jau gatavus šablonus ieveda un šeit taisīja atlējumus,» prāto Oleksandrs.
Restaurēšanas un atjaunošanas procesam ir vairāki posmi. Tad, kad ir saglabājušies oriģināli, ir jāveic rūpīgs atslāņošanas darbs, ar tvaiku noņemot krāsu slāņus. Tad visbiežāk atklājas patiesie reljefi, detaļu smalkumi un citas nianses. Ja ar tvaiku neizdodas, tad krāsojums tiek noņemts, izmantojot ķīmiju. Tas ir tad, kad izmantotas eļļas krāsas vai zelts un bez aizsargslāņa. Ir gadījumi, kad oriģināls saglabājies fragmentāri vai arī laikapstākļu ietekmē nobružājies. Tad jāmāk trūkstošais fragments nokopēt vai jākļūst par plastisku tēlnieku.
Kā izrādās, ģipsi pie sienām skrūvē ar skrūvēm, līme tiek izmantota samērā maz, savienojuma vietas un skrūvju caurumi tiek špaktelēti un slīpēti.
Lieli un smagi elementi tiek papildus uzkabināti uz īpašiem stiprinājumiem. Fasāžu elementos tiek izmantota ģipša apstrāde ar aizsargājošu lineļļas pārklājumu, bet visos gadījumos neiztrūkstoša ir gruntēšana un tikai tad krāsošana.
Mīlot vēsturi
Uzsākot darbu, Oleksandrs un Olga cenšas pēc iespējas vairāk uzzināt par restaurējamo objektu, tā vēsturi. Ja arī informācija ir skopa, tad paši sākotnējie pasūtītāji, īpašnieki savās biogrāfijās neviļus atklāj, kādas bijušas viņu ieceres. «Personība un profesionālā nodarbošanās ļoti daudz ko pastāsta,» saka Oleksandrs. «Tāpēc noteikti varam runāt par Liepājai raksturīgo ģipsi, kas atklājas dekoratīvajās griestu apgaismojuma rozetēs, griestu karnīzēs un citos elementos.
Pilsētai mazāk raksturīgs un izmantots nacionālais romantisms, vairāk dominē barokālais, greznais, acīmredzot cilvēki bijuši ambiciozāki,»
domā Oleksandrs. Liepājā tapušajiem ģipša lējumiem kā saistviela lietotas te plaši pieejamās niedres, kamēr citviet izmantoti tādi materiāli kā rupjš lina audums, metāla stieples, Rīgā, piemēram, koka līstītes.
«Stilistiski tām Rīgas ēkām, kas celtas cara laikā, piemēram, Elizabetes un Dzirnavu ielā, raksturīgi tādi paši barokāli ģipša lējumi kā Liepājā, Karostā, kas lepojas ar skaisto cara laika ēku mantojumu. Rīgas centrā vairāk raksturīgs jūgendstils, un tas ir ieturētāks, mierīgāks un monumentālāks. Viss atkarīgs no tā, kas bijis pasūtītājs,» atmiņās par objektiem, kuros strādājis, dalās Oleksandrs. Viņš ir pārliecināts, ka arī Rīgā tika izmantoti ievesti šabloni. «Piemēram, 17. un 18. gadsimta Masonu organizācijas būvētajās ēkās tie atceļojuši no Francijas un Itālijas, ir labi saglabājies viņu rokraksts,» atklāj Oleksandrs. Strādājot divās lielās pilsētās, kas abas var lepoties ar bagātīgu ģipša lējumu dekoratīvo elementu izmantošanu interjeros un fasādēs, Oleksandram ir iespēja secināt, ka Rīgā cietusi kvalitāte – lielā apjoma dēļ. «Pieņemu, bijusi steiga un apjomīgs pasūtījumu skaits, tāpēc daudzi ģipša lējumi veidoti bez saturošās armatūras, un arī ģipša sastāvs bijis šķaidīts, mazāk izturīgs. Liepājā ar tādiem gadījumiem neesmu saskāries,» novērojumos dalās Oleksandrs.
Emocionālais gandarījums
Oleksandrs sāka strādāt laikā, kad tikko parādījās mobilie tālruņi, tāpēc nebija iespēja fiksēt tās zīmes, uzrakstus un parakstus dažādās valodās, kas atstāti uz ģipša lējumu iekšējām – cilvēkiem neredzamajām – virsmām. Tie ir kā vēstures liecinieki un sniedz vēstījumu no cilvēkiem, kas cerēja, ka nākamās paaudzes novērtēs un saglabās. «Mēs zinām, ka ģipša dekoratīvie elementi nav pirmās nepieciešamības prece, bet arī redzam, ka pietiekami daudz cilvēku dzīvo ar ideju par senā un skaistā atdzimšanu. Viņi novērtē vērtību un aiz sevis vēlas atstāt kaut ko paliekošu, tā ir kā tāda paralēlā realitāte, tāpēc turpināsim strādāt ar ģipsi,» smaidot atzīst Olga.
Raksts tapis ar VKKF atbalstu.
