Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
2
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Tatjana Kočāne
- Kopš 2008. gada rada jaunas, izturīgas flokšu šķirnes. «Flokši ir manas mammas mīļākās puķes. Parasti mammītei uz vārdadienu centos sameklēt kādus jaunus flokšus. Tā papildinājās arī mana kolekcija, līdz saku pati selekcionēt.»
- Latvijas simtgadei par godu sāka vākt hostu kolekciju. Tagad ir 137 šķirnes. Lielākā ‘Empress Wu’10–12 gadu laikā izaug cilvēka augumā.
- Lai pavasarī būtu krāšņāk, tagad apkārt hostām apstādīja Jāņa Rukšāna dotos cīrulīšus, jo līdz maija beigām hostas guļ.
- «Ziemā es ar pelargonijām knibinos. Rugājos šīm puķēm sagādāt apstākļus kā Dienvidāfrikā ir izaicinājums.»
- Pieci bērni: Kaspars (25), Krišjānis (22), Amanda (21), Marta (13), Miķelis (4) gadi.
- Vīrs ir šoferis, strādā uz smagās mašīnas.
- Katram ģimenē savs vaļasprieks, bet kopējais – sports.
- 2018. gadā Rugāju novada pašvaldība Kočānu ģimeni izvirzīja valsts iniciatīvas Goda ģimenes gads konkursam Mana Latvijas goda ģimene.
- Kopš 1989. gada rudens dzied Rugāju sieviešu vokālajā ansamblī, ko tagad sauc lepnāk – Rugāju Dāmu vokālais ansamblis.
Zied flokši pārsvarā jūlijā, ap Annām, kad arī žurnāls IEVAS Dārzs ciemojās pie Tatjanas. Kad iebraucām Tatjanas mājas pagalmā, viņa savā latgalietes tiešumā un darbīgumā uzreiz ķerās vērsim pie ragiem: «Nu pavisam traks laiks! Flokši zied – cilvēki grib braukt tos lūkot, un olimpiskās spēles Japānā arī notiek – gribu redzēt. Jāsadalās trijās daļās!»
– Kāpēc trijās?! Jo vēl jāapputeksnē flokši, lai dzimtu jaunas šķirnes?
– Krustošanā nakts taureņi visu izdara.
– Nezināju. Es domāju, ka jūs ar otiņu puteksnējat.
– Nē, nē. Man te ir vesela brigādes nolīgta – madaru sfingi un dažnedažādi taureņi, kas danco pa flokšiem. Bites flokšus neapputeksnē – viņām viss par īsu. Vai esat redzējuši madaru sfingu barojamies pie ziediem? Kaut kas unikāls! Viņš virs tiem, vibrējot spārnus, nekustīgi gaisā lidinās kā kolibri un izlaiž savu apmēram desmit centimetru garo snuķīti. Esmu ar telefonu iefilmējusi. Pieaugušie tauriņi ir drukni ar gaišām krēmkrāsas joslām uz spārniem.
– Šī vasara dārzniekiem bija izvērtusies par pārbaudījumu laiku. Nu var redzēt, kurš floksis tik ekstrēmos apstākļos izdzīvo!
– Izdzīvo, protams, ja ir dīķis un divas rokas ar šlangu. Ja flokšus nelaistītu, tie jau būtu siens. Šīm puķēm ir virspusēja, sekla sakņu sistēma, tāpēc momentā jūt mitruma trūkumu. Es reizi trijās dienās ar šļūteni pamatīgi nolaistu, trīsarpus stundas leju un leju. Bet mitrums iesniedzas tikai desmit centimetru dziļumā, un jau pēc pāris dienām flokši sāk vīst. Dārzs man tādā vietā.
Pirmās brīvās Latvijas laikā te garām gāja šaursliežu dzelzceļš Sita–Burzava, kurš pārsvarā pārvadāja kravas, nevis pasažierus, un tieši šeit atradās baļķu krautuve. Apakšā akmens uz akmens, aparams nebija. Mēs uztaisījām meliorāciju un uzvedām ar mašīnām virsū zemi. Vīrs man prasa: «Ko audzēsi? Kartupeļus? Brauc uz laukiem audzēt – tikai pieci kilometri. Ja puķes, tad es atvedīšu zemi.»
– Esmu dzirdējusi vīriešus sakām tieši otrādi: «Ja būs puķes, es tev nepalīdzēšu; ja audzēsi ko ēdamu, tad gan!»
– Ēdamais tāpat tiek pieaudzēts, siltumnīcas pilnas. Neviens nav žēlojies. Vīrs mani ļoti atbalsta. Bez viņa es taču neko nebūtu izdarījusi! Man nebūtu zemīte atvesta, kur stādīt. Arī tagad viņš saprot, ka viss karstumā un sausumā kalst laukā, un vakarā, kad atbrauc no darba mājās, viņš vēl šlangas man pavelk, lai es laistot kādu puķi nejauši nenolaužu. Ģimenē citādi nevar. Katrs esam pašpietiekams, katrs par sevi, un viens otru arī atbalstām. Kad vajag, es skrienu palīgā; kad vajag, viņš man palīdz.
– Puķu mīlestība jums droši vien no mammas. Redzēju feisbukā, kādu flokšu pušķi jūs viņai vārdadienā Helēnās aizvedāt.
– Nepārspīlēšu – metrs, pat vairāk diametrā bija. Visi kāti atlapoti un tik un tā divās rokās knapi noturēju. Man prasa: «Kur tu tādu vāzi dabūji, kur pušķi ielikt?» Spainī, tiešām spainī. Mēs saviem vecākiem esam pieci bērni. Mammai Helēnai vienmēr bija skaists puķu dārzs, un tētis Grigorijs bija radošs cilvēks – pats potēja ābeles. Veda no grāvmalām mežeņus, iestādīja un uzpotēja to, kas viņam patīk.
Mani savukārt ir aizrāvusi puķu krustošana. Jau sen. Vienkārši interesē, kas galā sanāks. Sāku ar dālijām, tās visvienkāršāk selekcionēt – jau otrā gadā, kad iesētas sēklas, ir redzami krustošanas rezultāti. Viss sanāca ļoti labi. Ķēros pie nākamās kultūras – martagonlilijām. Tās jau sarežģītākas, ilgāk jāgaida līdz ziedēšanai. Man tolaik bija četras šķirnītes, un es tas savā starp mēģināju krustot. Visvisādi raibuļi sanāca! Pēc tam krustoju dienziedes. Auklējos ar pusotru tūkstoti sēklaudžu. Vēlāk mani aizrāva peonijas.
Patīk sarežģītākas lietas, kur ilgāk jāgaida rezultāts. Peoniju sēklas pārsvarā tikai pēc pusotra gada sadīgst un tad vēl paiet trīs četri gadi līdz ziedam. Flokši arī līdzīgi. Mammai vedu no botāniskajiem dārziem jaunas šķirnes un pati sev arī iestādīju dārzā. Pirmie bija sēklaudzīši, kuri paši izdomāja iesēties, – tas man bija interesants pārsteigums. Pēc tam jau apzināti mēģināju krustot. Un, kad domā: «Ui, viss tik labi sanācis, varbūt metīšu mieru…» – piezvana Guna Rukšāne, kura pati aizrāvusies ar flokšu jaunradi, un prasa: «Tatjana, kas notiek flokšu selekcijā?»
Un nu es saprotu, ka nedrīkstu apstāties. Ka man pazvanīs Guna un pajautās: «Kas jauns?» Tas ir kā dzinulis. Un otrs iemesls – man svarīgi, ka nav nekāda plāna no kaut kā, ka gadā tik un tik tev jāsaražo. Nē, es neesmu nevienam parādā, vienkārši – kā sanāk, tā arī ir. Vienkārši darbojos. Un, ja rodas kaut kas īpašs, tad tevi tā paceļ spārnos. Kā man daži flokšu dārza apmeklētāji ir teikuši: «Es te laikam arī nakšņotu!» Bet es pati flokšu ziedēšanas laikā jūtos, it kā staigātu sprīdi virs zemes.
Tagad esmu nolēmusi katru gadu nopietni strādāt pie floksīšiem, lai būtu jaunas mūsu nacionālās šķirnes. Katram selekcionāram, kas ar to nodarbojas, ir savs virziens. Gaumes mums taču atšķiras! Piemēram, kad ziemā pētu šķirnes katalogos un skatos internetā, kādi jaunumi tapuši Krievijā, ne jau kuru katru es gribu savā dārzā. Jā, ir foršs floksis, novērtēju, bet – man ir sava gaume un sava doma, ko es gribu no tiem flokšiem krustojot izdabūt ārā. Sēju ievāktās sēklas, veicu atlasi. No tūkstoš sējeņiem apmēram divdesmit paliek, un vēl tos katru gadu brāķēju un brāķēju.
– Tas ir visgrūtākais.
– Nē, viegli. Ja saproti, ka tev ir divas rokas. Meitas arī man palīdz, protams, bet viņām, studentei un skolniecei, ir tik īss tas atpūtas laiciņš, ka pārsvarā reāli jāizvērtē savi spēki. Nav jau nekāda māksla sastādīt hektāriem flokšu, bet – kas to visu apkops? Man ir strikti noteikumi, kādam jābūt floksim, lai es to paturētu.
– Kādi?
– Floksim jābūt labi augošam. Stabilam, lai tad, kad floksis ir pilnziedā, spēj sevi noturēt un lai arī vēji to netraucē. Man patīk, ka ir pilnas, kuplas ziedkopas. Tikai nākamais rādītājs ir krāsa. Ja būs superkrāsiņa, bet floksis nebūs noturīgs, es noteikti izbrāķēšu. Ir daži flokši, kas man atstāti tikai krāsas dēļ, bet pie vārda tie netiks. Jo kolekcijā viņi ir, lai dotu savu plusiņu – varbūt izdosies radīt jaunu floksi ar tādu pašu krāsu, bet uz stingriem kātiem. No zilajiem piemēram, ‘Blue Paradise’. Tam gribētos kuplākas ziedkopas, stingrākus kātus. Nu pastrādāsim pie tā!
– Mani kritēriji ir tieši tādi paši, tomēr, izvēloties pēc kataloga, esmu arī vīlusies. Bilde ir smuka, tev gribas, un pēc tam izrādās, ka nīkulis vien ir, floksis slikti aug, izgāžas. Pirmo gadu tu vari domāt, ka pati vainīga…
– Iespēja jādod, obligāti.
– Bet pēc tam vairs ne?
– Es pati esmu no septiņām pirktajām šķirnēm ar vārdu atvadījusies. Tāpēc, ka viņas mani nemaz neiepriecināja, neapmierināja. (Kamēr ar Tatjanu runājos, tikmēr četrgadīgais puika ir pamanījies uzkāpt ābelē. «Mammu, nocelsi mani?»)
– Jūsu jaunākais?
– Jā, piektais bērniņš. Viens jau pabeidzis maģistrantūru, ir programmētājs. Otrs Rīgas Tehniskajā universitātē pabeidza finanšu inženieriju un iestājās maģistrantūrā. Meita studē zobārstniecību Rīgas Stradiņa universitātē, trešais kurss. Un vēl ir trīspadsmitgadīga tīnīte, skolniece.
– Tā jūs saimniekojat pa māju un nodarbojaties ar selekciju un bērnu audzināšanu.
– Bērnu audzināšana man ir pats galvenais un svarīgākais darbs. Esmu astoņpadsmit gadus vadājusi bērnus divreiz dienā uz sporta un mākslas skolām Balvos. Jo gribas bērniem dot vispusīgu, labu izglītību. Ar vīru cenšamies bērnus atbalstīt visās viņu aktivitātēs, viņi savukārt mācās un savus pienākumus pilda pēc labākās sirdsapziņas, līdz ar to gandarījums ir gan viņiem, gan mums.
Laukos tā ir: ja šeit dzīvo, bērni jāvadā uz pulciņiem un skolām, jo autobusi jau iet tad, kad iet. Piemēram, ja Rugājos stundas beidzas pulksten 14.05, tad 14.15 jau sākas mākslas skolas stundas. Kurš autobuss divdesmit kilometrus aizvedīs? Bija tā, ka jaunākajiem bērniem agrāk jābūt Balvos uz mākslas skolu, bet zēniem uz sporta skolu vēlāk. Tad es vienu aizvedu, braucu pakaļ nākamajai tūrei. Pēc tam sēžam, gaidām visi kopā to, kuram nodarbības ilgāk, un, kad tās beidzas, braucam mājās. Un jaunākie bērni mašīnā aug!
(Runājot esam nonākušas arī pie flokšu lauka. Vareni!)
Parādīšu savu visaugstāk vērtēto floksi, manās acīs tas ir visvislabākais. ‘Noktirne’. Ar to man saistās īpašs stāsts. Jaunajam floksītim bija pirmais zariņš, tas izaudzē arī otru zariņu, un es nodomāju, ka to vienu saspraudeņošu, lai ātrāk savairotu. Bet floksis apvainojas un gandrīz nosprāgst! Tad es teicu: «Tu man piedod, audz pats. Saaudzē krūmu un tikai tad es tevi dalīšu.» Šopavasar es to vienu vienīgo krūmu pirmo reizi esmu sadalījusi sešos stādos. Audzelīgs floksis. Interesanti arī, kad dzinums spraucas laukā no zemes, baltais raibumiņš ir ar rozā apmalīti.
– Kā ‘Noktirne’ iezīmējas pasaules kontekstā?
– Ir daudz flokšu šķirņu ar raibām lapām, bet tām ir tik necili rozā ziediņi, ne kā ‘Noktirnei’.
– Jūs šķirnei iedodat vārdu un tad to reģistrējat?
– Guna Rukšāne, rakstot savu grāmatu Flokši, sūtīja savas un Ērikas Trifanovas (selekcionāre Smiltenē) šķirnes uz Vāciju, uz Starptautisko reģistru, un pie reizes piereģistrēja arī vienu manējo. Bet tagad, raugoties uz priekšu, es nezinu, vai es tā stipri raujos uz reģistrēšanu. Piereģistrēt var, viss ir labi, bet, ja šķirne nebūs ļaužu iecienīta, ja cilvēki to negribēs dārzā, viņa paliks uz papīra, saglabāsies tikai vārds. Manuprāt, ir daudz jaukāk, ja cilvēkiem gribēsies kādu manis radītu šķirni vest uz savu dārzu un priecāties. Un ka kaimiņš atnāks un teiks: «Man arī tādu gribas. Padalīsies ar mani?»
– Bet tas gan jums ir svarīgi, ka tā ir jūsu šķirne, kuru gribas.
– Katram ir savi talanti. Vieni garšīgu maizi cep, cits puķes audzē. Vai tad tas nav tas, uz ko jātiecas?!
Bet brāķiem ir sava vieta – šī rīta darbs. (Tatjana norāda uz paprāvu izraktu flokšu kaudzi, kas dosies uz kompostu. Man sirds nodreb: izskatās nežēlīgi…) Kāpēc audzēt neizdevušos puķi, ja ir pietiekami daudz labu šķirņu, kas priecēs?!
– Jūs varētu tos brāķīšus atdot cilvēkiem, lai stāda. Viņi priecīgi paņemtu. Nu, smuki flokši!
– No vienas puses, varētu dot cilvēkiem. Bet no otras puses: «Šis floksis nācis no Tatjanas. Nu tāds, nekāds…» Es negribu, lai par mani šādi sacītu. Pietiek labu šķirņu, un pieaudzēsim arī pašus skaistākos flokšus, lai visiem pietiek! Bet tāds nekāds – man negribas to dzirdēt.
– Kvalitātes latiņu turat augstu.
– Selekcionāram jābūt lietas kursā par visām šķirnēm un atmiņai arī jābūt labai, lai saprastu, ka tavs sēklaudzis ir atšķirīgs, ka tas nav līdzīgs citai jau radītai šķirnei. Es zinu pat tās šķirnes, kuras man nav, bet atpazīstu citu dārzos. Kādreiz uz savu sēklaudžu dobi skatoties, redzu: «A, tas līdzīgs ‘Uspeh’ vai citai labai krievu šķirnei…» No tā brīža viss – šis sēklaudzis mani vairs neaizrauj!
Jo man nevajag, lai viņš būtu līdzīgs kaut kam – es gribu būt pati, radīt ko oriģinālu, pilnīgi atšķirīgu.
– Tikko iedomājos… Varbūt mēs katrs savā dārzā ar trako ravēšanu iznīcinām šedevrus?! Jo iespējams, ka flokšu sēkliņas izbirst un, ja tās netraucētu, sadīgtu…
– Ja vajadzīga konkrēta šķirne, tad nevajadzētu ļaut sēklām izbirt tajā pašā vietā, kur floksis aug. Jo piebirst viss kaut kas! Arī nesmuki, arī skraji, arī neglīti, un tad atdalīt skaisto floksi būs grūtāk. Tur glītuma nebūs nekāda. Vajag sēt kastītē un tad sējeņus atsevišķi izstādīt. Pēc tam skaties, kas tur sanācis. Labākos atlasi. Pieklājīgu krūmiņu no sēklas audzēts floksis izveido trešajā ceturtajā gadā. Un tad, ja ir laba, skaista šķirne, kuru gribas pavairot, tas jādara no saknēm, dalot ceru. Ar spraudeņiem vairoju, ja kāda šķirne dodas bojā ejas virzienā un tā ir obligāti jāsaglabā.
– Kāpēc it kā izturīgi flokši pēkšņi izsalst?
– Ar katru gadu floksis dzinumu pumpurus veido augstāk un augstāk, un tāpēc, kurš floksītis piecus sešus gadus audzis vienā vietā, tas bargā ziemā var izsalt. Vasarā šāds floksis arī vairāk kalst. Tad to var glābt sadalot un pārstādot dziļāk. Bet ne riktīgi dziļāk, pāris centimetru.
– Teikšu godīgi, iekārdinājāt. Cilvēki gribēs tikt pie jūsu radītajām flokšu šķirnēm.
– Pacietību vajag. Bērni, šķiet, izaug tik ātri! Vai ta puķe neizaugs? Izaugs, savairosies, un būs arī stādi. Šogad piecas šķirnītes ir aizbraukušas pie Gunas. Es pati vairoju pa drusciņai, kaut ko padalu. Bet, lai stādus mērķtiecīgi pieaudzētu pēc iespējas vairāk, biznesam… Es ar to nenodarbojos. Jo bizness atņemtu laiku radošam darbam.
– Kāds ir skaistākais kompliments, ko esat saņēmusi par savu veikumu?
– Bija atbraukusi ekskursija, un es jautāju, pēc kā šis zieds smaržo? Un kāds kungs saka: «Pēc jaunības!» Man tā patika viņa atbilde!
