Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Iepazīsties: Rolands Linejs
Iecavnieks Rolands nav profesionāls fotogrāfs, ikdienā viņš strādā Stopiņu pašvaldības grāmatvedībā, bet fotografē jau kopš skolas laikiem. Tagad fotografēšana – īpaši jau putnu – kļuvusi par nopietnu viņa hobiju. Visus savus veiksmīgākos putnu un meža dzīvnieku portretus Rolands publicē Instagram un Facebook.
– Roland, ja nebūtu redzējusi jūsu fotogrāfijas, tā arī nezinātu, ka eksistē tāds zivju dzenītis…
Citi lasa
– Jā, un dzīvo viņš tepat, Iecavas upītes krastos, dažus kilometrus no manām mājām. Kad nejauši viņu sadzirdēju, viss – man bija āķis lūpā, man tas putniņš jānomedī! Cītīgi staigāju gar upes krastu nedēļām ilgi, kamēr tālumā ieraudzīju, kur viņš sēž. Tur ierīkoju slēpni un pacietīgi gaidīju. Bet pirmās bildes īsti nebija tādas, kā gribēju. Nākamajā pavasarī izstaigāju visus Iecavas upes krastus un atradu pat vairākas vietas, kur zivju dzenītis ligzdo. Izdzīvoju zivju dzenīša stāstu no sākuma līdz beigām – kā tie uzvedas pārošanās laikā, kā papi kaujas, pat slīcina viens otru. Izsēdēju olas, redzēju, kā paps pienes zivi perētājai.
Piedzīvoju arī brīdi, kad ligzda tika izpostīta. Diemžēl dabā tā notiek.
Tad gāju skatīties un fotografēt citu ligzdu. Beigās tas zivju dzenītis mani jau pazina. Es pat viņam vārdu iedevu – Osītis un draudzenei – Milita. Sagaidīju arī viņu bērnus. Protams, lai dabūtu labu kadru, visam jāsakrīt –piemērotiem laikapstākļiem, labai gaismai. Un vajadzīgs laiks – esmu slēpnī sēdējis pat četras stundas.
– Ko var darīt četras stundas slēpnī?!
– Laiks paiet ātri, jo mežā ir visādas radības. Sēžot slēpnī, man ir vāveres gandrīz uz pleca uzlēkušas, garām skrējusi cauna, ūdele, lapsa. Man vesels albums safotografēts no viena slēpņa vien.
– Bet tik ilga tā ņemšanās… Vai ir vērts?
– Vai kāds šīs bildes pērk? Nē, nopelnīt ar tām neko nevar. Putnu fotografēšana man ir tāds ekskluzīvs hobijs – gan laiku prasa, gan vajag labu fotoaparatūru, plus braukšana uz mežu. Taču šis mans hobijs jau nav putnu fotografēšana vien, ir viss kopā – mežs, putni, dzīvnieki, svaigs gaiss, pastaiga. Un vēl arī tas, ka manas bildes patīk cilvēkiem. Lieku tās savā Instagram kontā un Facebook. Dalos. Ja citiem patīk, kāpēc ne! Lai cilvēki redz, kāda ir daba. Ka tā var būt gan tāda, gan šāda. Manas bildes gan ir izmantotas dažādās publikācijās, bet tas nav mans pašmērķis. Man nav citu nodomu – ne nopelnīt, ne grāmatā tikt. Man patīk piedalīties procesā.
– Kad vispār sākāt fotografēt?
– Kopš skolas gadiem. Bija laiks, kad visiem pionieriem klasē pienācās amati, un es biju fotogrāfs. Melnbaltās filmiņas pats mājās attīstīju, bildes kopēju, glancēju. Profesionālāka bildēšana sākās, kad gribēju savus bērnus iemūžināt kvalitatīvākā skatījumā, tad arī nopirku pirmo spoguļkameru. To apgūstot, jau sapratu, cik daudz ar šādu fototehniku var izdarīt, sāku bildēt dažādus pasākumus, svētkus. Dabu tolaik nefotografēju. Bet reiz, kad nobildēju vienu putnu, kas sēdēja diezgan tālu, un no fotogrāfijas nekas labs nesanāca, sapratu – ja gribu to darīt, ir jāiegulda labākā tehnikā.
– Kā izdodas nofotografēt, piemēram, ērgļa spārnu vēzienu? Kā var uzminēt, kur nostāties, lai putns lidotu pāri?
– Ejot pa mežu, esmu iemācījies klausīties. Dzird jau ne tikai tos putnus, kurus grib nofotografēt, bet arī pārējos, un tie nodod, ka tur kaut kas ir. Piemēram, sīlis ieķērcas – tas nozīmē, ka jāpievērš uzmanība. Tā esmu ticis arī pie labām pūču bildēm. Pūci ir grūti ieraudzīt. Bet sīlis toreiz uztaisīja pamatīgu kņadu, gāju skatīties – jā, pūce sēž. Pamazām tu iepazīsti, kā dzīvo mežs, un tad jau zini, kur ko meklēt.
– Pūces laikam jums ļoti mīļas.
– Gan bildēs, gan dzīvē. Skudriņas skrien, kad ieraugu – sēž kokā pūce un nebēg projām. It kā guļ diendusu, bet patiesībā vēro tevi, un tu vēro viņu. Ar pūci nav tā: o, smuks, maziņš putniņš – opā, ātri aizlido, un nav ar viņu kontakta. Ar pūci veidojas kontakts. Tāds liels, līdzsvarots putns. Un pūces ir dažādas.
Kad reiz man negaidīti sanāca satikšanās ar urālpūci, rokas trīcēja: ak, lai tik izdotos laba bilde!
– Kāds tagad ir uzdevums?
– Gribu rubeņus un medņus nomedīt – viņiem tagad riesta laiks. Rubeņu rubināšanu no rītiem var labi dzirdēt. Tad jāskatās, kur putni tusējas, kur rubeņu mammas sēž kokos – tur kaut kur lejā tad papi zīmējas.
– Jums ir izdevusies ļoti izteiksmīga košās mandarīnpīles fotogrāfija. Kā tā tapa?
– Zināju, ka mandarīnpīle dzīvo Kuldīgā, un – neko darīt – nācās braukt pie viņas. Vispār jau tās nav savvaļas pīles, bet izbēgušas no audzētavām, tāpēc šur tur pa kādai parādās. Pats sev esmu devis uzdevumu – nofotografēt pēc iespējas vairāk putnu sugu. Tāpēc arī dodos tādos speciālos braucienos – pie konkrētiem putniem. Tā esmu braucis, piemēram, pēc bārdzīlītes, pēc dumpja uz Kaņieri – lielais dumpis izlīda laukā, ko citi nekad mūžā nav redzējuši. Man izdevās redzēt un, par laimi, arī nofotografēt. Vālodze – ļoti krāšņs, dzeltens putns – arī slēpjas, ļoti tramīga, bet es viņu noķēru, kad tā pavasarī spēlējas.
– Īpaša veiksme?
– Varbūt. Man jau 140 putnu sugas no saraksta ir nofotografētas. Vispār uzskata, ka Latvijā sastopamas 365 sugas, bet dažas no tām tikai pa kādai reizei ir redzētas. Bet parasti jau nebraucu tālus gabalus – izeju no mājām tepat uz mežu pafotografēt. Putni varbūt tie paši, kas man bildēs jau ir, bet mēģinu viņu dabūt vēl labākā gaismā, ar stāstu, parādot putna dzīvesveidu, kā viņš dabiskajā vidē uzvedas, ko domā.
– Vai fotografējat arī lielākus meža iemītniekus?
– Pērn rudenī briežu auru laikā dažus nomedīju. Brieži bauro agrās rīta stundās vai vēlu vakaros, kad gaismas nekādas, bet bija viens, ko izdevās nofotografēt lēcienā kā zaķi. Izteiksmīga bilde. Reiz, braucot mašīnā, skatos – lec garām zaķis. Nobildēju – nu labi, kaut kāds zaķis. Man likās, nekāds. Tomēr ieliku sociālajos tīkos. Un izrādījās, ka tas zaķis visus ļoti uzrunā, atzīmēja ar pusotra tūkstoša īkšķu uz augšu.
– Zaķis aizlec, putns aizspurdz. Kā var tik ātri nobildēt?
– Viņi visi tiešām bēg prom! Tāpēc man jau viss ir sagatavots – fotoaparāts noregulēts uz pareiziem iestatījumiem, nolikts mašīnā uz priekšējā sēdekļa. Atliek tikai atvērt logu un spiest podziņu. Divas sekundes, un kadrs rokā!
– Kuras diennakts stundas ir vislabākās fotografēšanai?
– Putniem – saullēkts un tad vēl divas trīs stundas, kad visi mostas. Zaķi nāk ārā no meža vakaros, kad saulīte noriet. Mežacūka arī pa dienu nekad nerādīsies, gaidīs nakts stundas.
– Cik tuvu jāpieiet, lai dabūtu kvalitatīvu putna portretu?
– Ja grib kvalitatīvu bildi, tad desmit metri – tas ir tāds labs attālums tuvplānam. Un, protams, aparātam jābūt labam.
– Telefons neder?
– Vienubrīd biju pupuķa meklējumos, un cilvēki man sūtīja savas pupuķu bildes. Tīri vai skaudība – nu kā var ar telefonu nobildēt pupuķi un tik smuku?! Bet izrādās, ka tas pupuķis cilvēkam dzīvo dārzā, pie mājas saimnieka jau pieradis, turpat bērni skraida, un putns nelido prom. Tad varbūt var arī ar telefonu labi nofotografēt.
– Būs Lieldienas. Ko ap šo laiku varētu bildēt?
– Vajag dabūt labu zaķa bildi! Šis taču ir zaķa gads – gan baltais zaķis, gan pelēkais izraudzīti par gada dzīvnieku Latvijā. Savukārt lauku irbe iecelta Latvijas gada putna godā. Tātad akcents jāliek uz zaķi un irbi!
– Kur irbi meklēt?
– Iecavā, kilometra attālumā no vietas, kur dzīvoju. Pie manis pat speciāli brauc skatīties irbes, un tad es kā gids rādu. Cilvēki apmierināti, ar binokļiem vēro, kā tās pa lauku staigā, kā ēd. Ziemā bija labāk pamanāmas – melni punktiņi uz balta sniega. Tagad irbes slēpjas.
– Par to gidu bija nopietni?
– Par mani jau smejas, ka esmu ornitologs. Tagad esmu arī Ornitoloģijas biedrībā, vietējā ornitologu grupā iesaistījies. Bet vispār jau no ornitoloģijas esmu diezgan tālu. Esmu vienkārši fotogrāfs, kas šobrīd atradis sev tuvu tēmu Putni un dzīvnieki un bildē tos. Varbūt pēc gada man tas būs apnicis un es atkal fotografēšu cilvēkus. Vai varbūt kukainīšus sākšu bildēt.
Taču par putniem es tagad tiešām diezgan daudz jau zinu, māku atšķirt pēc balsīm. Sieva tagad arī, tiklīdz pagalmā izdzird kādu svešāku putna balsi, jau man prasa: interesanti, kas tas varētu būt? Ar putnu iepazīšanu un fotografēšanu ir kā ar jebkuru lietu – jo to vairāk izzini, jo vairāk iemīli. Es arī pirms tam šajā vietā dzīvoju gandrīz divdesmit gadu un nevienu putnu neredzēju.
– Tātad mums visiem ir izredzes tos ieraudzīt?
– Protams. Putni ir!
Kur grozās informācija par putniem?
* Latvijas Ornitoloģijas biedrība.
* Vietējās ornitologu biedrības.
* Lietotne, kura putnus atpazīst pēc balss, – www.putni.lv.
* Lietotne, kura putnus atpazīst pēc fotogrāfijām, – www.visiputni.lv.
* Mājaslapa dabasdati.lv – tur katru dienu ievieto jaunus novērojumus par putniem: kas jauns atlidojis, kur kas redzēts.
