Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Gunārs Birkerts (1925– 2017)
- Gandrīz 300 ēku un projektu autors ASV, Venecuēlā, Vācijā, Itālijā, Somijā, Kongo, Arābu Emirātos.
- Brīnumaini virtuozi lietojis dabisko gaismu un tās ilūziju – ievilinot pa virslogiem, pa spraugām, režisējot ar lēcu, ar spoguļiem.
- Gaisma viņam bija arī simbols, īpaši kultūras būvēs. Tas padara Birkerta arhitektūru unikālu pasaules mērogā.
Šis ir stāsts par zēnu jūrnieka uzvalciņā. Ar «ļoti labu muzikālo dzirdi» – pie klavierēm vai vijoles Rīgā, Stabu ielas 37. nama 10. dzīvoklī. Stāsts ir arī par sākumskolnieku ar ekspresīvu dabu, trakulīgu uzvedību starpbrīžos un piezīmēm stundās. Par jaunekli, kurš pieaug vācu darba dienestā un nepielūdzama pedantisma cauraustā tehniskās izglītības vidē. Kurš izkopj plašu arhitekta redzesloku visaugstākajā līmenī, lai ASV skolotos pie 20. gadsimta grandiem un tālāk iekoptu pats savu pasauli. Un stāsts, protams, par to, kā veidojas un kā pasaules kontekstā mirdz talantīgs arhitekts latvietis, kura profesionālā mūža kvintesence ir Gaismas pils radīšana Latvijā.
Gunārs nāk no spožas radošu ļaužu dzimtas. Vecāki ir vieni no sava laika izglītotākajiem un aizrautīgākajiem cilvēkiem – daiļrades psihologs, rakstnieks, folklorists, filozofs Pēteris Birkerts un valodniece, folkloriste, skolotāja Mērija Šopa. Viņi kopā nedzīvoja, un Gunārs pēc gadiem dzejniekam Mārim Čaklajam sacīs, ka tēva līdzās nav bijis: «Mana audzināšana bija – mana māte. Viņa bija tā, kas disciplinēja, es pilnībā paļāvos uz viņu.» Iecietīga, bet ļoti konsekventa, cēla, pašpārliecināta.
Audžutēvs Indriķis Sleinis bija skolotājs un ģeogrāfs – «vīrieša tēls, ne tēva». Interesanta detaļa – Gunāra māte, apprecoties ar otro vīru, arī savā ziņā kļuva ģeogrāfe, un viņu kopīgi sarakstītais lepnais foliants Dzintarzeme Latvija ulmaņlaikos bija viena no dārgākajām grāmatām.
Mazajam Gunāram tā tapa acu priekšā. Nav brīnums, ka, pirms sākt interesēties par arhitektūru, viņš rakstīja stāstus skolas avīzei un bija literatūrā, – ciemos nāca Mirdza Ķempe, turpat no Baznīcas ielas iegriezās Rainis ar Aspaziju. Tas vien ir ko vērts – sēdēt klēpī labajam Rainim, baidīties no nervozās Aspazijas un uz gadu gadiem iedvesmoties no Zelta zirga un Stikla kalna zaļajiem lediem. Pienākums bērnam kā rituāls – grāmatu atputekļošana. Pēc gadiem tas rezonēs raksturā: «Man patīk kārtība. Organizēta kārtība.»
Kad Gunārs absolvēja elitāro Pirmo pilsētas ģimnāziju, radi domāja – būs rakstnieks. Tas, ka viņš izrādījies arhitekts, bija pārsteigums. Bet Gunārs pats to zinājis jau ģimnāzijā – nolūkojies uz vecāko klašu skolnieku zīmējumiem arhitektūras stilā un nospriedis: es gribu tā strādāt. Kopš tā laika bijis tikai viens mērķis.
1943. gada rudenī, mobilizēts darba dienestā, Birkerts bija spiests doties uz Vāciju. Labāk tur nekā frontē. Šis laiks bijis grūts. Pārtrūka sakari ar Latvijā palikušo māti; kad tos izdosies atjaunot, Gunārs jau būs iedzīvojies ārzemēs. Kara beigas puisim pienāca Nordlingenā – ieliņas koncentriski rotēja ap centru, liekot domāt par telpu un ģeometriju. Šajā pilsētā dzīvoja arī mīļotā Silvija, kas vēlāk kļūs Gunāra dzīvesbiedre. Te patvērās arhitekts Aleksandrs Klinklāvs, kura radītās būves Gunāru saistījušas jau ģimnāzijas gados Rīgā.
Bet prātā jauneklim bija Štutgartes Tehniskās augstskolas Arhitektūras fakultāte – latvietis tajā iekļuva kā jaunākais no studentiem. Ārzemniekam tas bija liels sasniegums.
Štutgartē Birkerts pirmoreiz iegāja publiskā bibliotēkā, iepriekš vajadzības nebija – vecākiem iekārtota plaša mājas bibliotēka.
Gunārs gribēja veldzēties skandināvu arhitektūrā – lakoniska formu valoda, plaši stiklojumi, īpaša gaismas izjūta. Zvaigzne – somu arhitekts Ālto. Vēl būdams students, Birkerts jau strādāja pie vācu arhitektiem. Vēlāk viņš tos sauks par neinteresantiem. Izņemot augstskolas pasniedzēju Gūtbrotu, kurš iepazīstināja ar skulpturālo ēku veidoliem, parādīja pasaules attīstību modernisma virzienā.
Gunārs lūkojās uz ASV – tolaik modernās arhitektūras epicentru. Viņam patika amerikāņu citādība – kā svaigs gaiss tā vilināja pāri okeānam. Tas bija ģenētiski iemīts ceļš – arī tēvs gadsimta sākumā turp aizceļojis.
Vēl 1947. gadā Gunārs centās iestāties Mičiganas Universitātē. Viņu neuzņēma – neesot gana gatavs šīm studijām. Kas gan varēja iedomāties, ka pēc gadiem šī pati augstskola viņu slavēs un atzīs par vienu no ASV arhitektūras spīdekļiem!
Bet 1949. gadā, ieguvis arhitekta un inženiera diplomu, Birkerts tik un tā kāpa kuģī un devās pāri okeānam. Viņš ASV bija atradis sponsoru, kādu zirgu fermas īpašnieku, kurš bija ar mieru par Gunāru galvot, ņemot par staļļa puisi.
Agrā rīta stundā, kuģim tuvojoties ASV krastam, acu priekšā pavērās maģisks skats – klusums un debesskrāpji. Izrādās, tie debesis nebūt neskrāpē. Vertikalitāte un gaismas fantāzija – Gunārs filozofējis. Ņujorkas ostā izrādījās, ka sponsors nav ieradies. Labi, ka sagaidītājos bija Silvija. Viņa tolaik Ņujorkā jau strādāja par vācu valodas tulkotāju augstskolā. Ar naudu palīdzēja viņas vecāki, un pirmā darbavieta, kur Birkerts ieradās ar Gūtbrota ieteikuma vēstuli. Vispirms – Perkins&Will birojā Čikāgā, vēlāk – pie 20. gadsimta arhitektūras korifejiem soma Ēro Sārinena un japāņa Minoru Jamasaki. Jā, Birkerts būs klātesošs meistariem, kas projektējuši Dahranas lidostu Saūda Arābijā un Pasaules tirdzniecības centra torņus Ņujorkā. Uz vietējo jauno arhitektu fona, kuri sagatavoti vairāk teorētiski, Gunārs izrādījās tehniski labi trenēts, ar praktiskām celtniecības prasmēm. Latviskā audzināšana, radošs prāts un neordināra domāšana, saplūstot ar vācisko izglītību, Gunāru Birkertu pacēla citā kategorijā.
1950. gadā Gunāra un Silvijas kāzu diena sakrita ar darba beigām Perkins&Will birojā. Sekoja četri gadi prakses pie brāzmainā, spožā Sārinena, kura kontā ir Kenedija lidosta un Gerneral Motors tehniskais centrs – viens no nozīmīgākajiem tehnoloģiskajiem pagriezieniem arhitektūrā. Ēro prasības – drastiskas, pārspīlētas.
Darba atmosfēra tāda, ka 1951. gadā, brīdī, kad Silvijai sākās dzemdības, Gunārs nevarēja iziet no biroja, lai viņu pavadītu uz slimnīcu,
nācās meklēt draugus, kas palīdzētu. Blūmfīldhilsā pasaulē nāca Gunāra pirmdzimtais – Svens Pēteris, pēc pieciem gadiem – arī Anna Silvija.
Vēlāk Birkerts sacīs: «Es saruku līdz nullei, cenšoties būt neuzkrītošs un kluss. Es vienmēr izjūtu cieņu pret tiem, kuri zina vairāk par mani. Lai vai kā, bet Sārinena birojā viņš apguva «neatlaidību kvalitātes meklējumos», bet galvenais – iemācījās atšķirties un sekot sev.
50. gadu vidū Birkerts strādāja par vecāko projektētāju pie Jamasaki, vīra, kurš kļuva slavens ar saviem japāņu dārziem un bijis teroristu sagrautā Pasaules tirdzniecības centra arhitekts. Viņa mācība – būvēt celtnes, «kas izsauc laimes, miera un drošības sajūtu». Birkerts arī ir impulsīvs, tomēr – dzelžainas loģikas apvaldīts, pie Jamasaki viņam pietrūka analītikas.
1959. gadā Birkerts kļuva par Mičiganas štata licencētu arhitektu, viņu uzaicināja par viesprofesoru Mičiganas Universitātē Anārborā. Trīs gadus vēlāk nodibināja pats savu biroju, strauji iegūstot pasūtītāju un profesionāļu ievērību. Kļuva ierasts, ka daudzas Birkerta projektētās ēkas parādījās uz arhitektūras žurnālu vākiem.
70. gadu sākumā tapusī Federālo rezervju bankas ēka Mineapolē bija viens no pirmajiem projektiem, kas arhitektam atnesa plašu atzinību un ir populārākā viņa būve. Granīts, tērauds, stikls. Neparasta konstrukcija, divdabīga – māja iekārta tērauda trosēs, atgādinot tiltu, un puse vēl slēpās zem zemes. Emocionāls fakts, ko Birkerts atklājis Mārim Čaklajam:
«Bankas prezidents, kamēr mēs to ēku cēlām, kļuva par vienu no maniem labākajiem draugiem.
Kopā ar saviem draugiem sportistiem viņš devās kalnos. Uznāca sniega vētra, viņš atpalika un nosala.» Birkertam pasūtītāja nāve bija smags pārdzīvojums.
FOTO: Gunāra Birkerta nozīmīgākie projekti
Laikā, kad tapa Federālo rezervju bankas ēka un palēnām nāca lielā atzinība, uz ASV ciemos atlidoja Gunāra māte. Dzejniekam Mārim Čaklajam Birkerts stāstīja: «Tu zini, ko viņa man atveda? Latvju rakstus audeklā un metālā. Trīs sējumos. Knapi varēja panest.» Radošums un metafizika vienuviet – arī tajā sakņojas Birkerta latviskās stīgas. Arhitekts uzskatīja, ka viņam ar māti bijusi metafiziska saikne:
«Kad mamma sāka novīst, bet jo īpaši pēc viņas nāves, manī ienāca liels spēka pieplūdums. Ienāca liela enerģija.
Esmu pārliecināts, ka enerģija manī nāca no mammas. To es nevienam neesmu teicis. Es pat nezinu, kā to var pateikt vārdos.» 80. gados Gunārs Latvijā reizēm ieradās inkognito – vienkārši apciemot mammu.
Birkerta radošo rokrakstu veido viņa piederība Ziemeļeiropas modernās arhitektūras izteiksmei, kas racionālismu savieno ar emocionalitāti. Birkerts uzskatīja, ka arhitektūra ir arī mākslas veids.
Arhitekts Jānis Dripe: «Savu modernismu viņš nekautrējās attīstīt caur simboliem un metaforām, kas piešķīra būvēm dinamismu. Visi sagrieztie ēku leņķi, plūdlīniju formas un ekspreša ilūzija ēkā… Paskatieties no attāluma uz mūsu Nacionālo bibliotēku – forma ir tiešām šerpa.
Viņš nekautrējās izmantot Daugavas tuvumu, Ausekļa Gaismas pils simbolu, rainisko Stikla kalnu.
Vestibila daļā, ja skatās no augšas, var redzēt, ka grīdas rakstā Birkertam ir dreļļu raksts. Šos naratīvus, izrādās, var inkorporēt labi funkcionējošā, modernā ēkā, un tas nav sentiments. Tā ir vēl viena īpaša Gunāra Birkerta firmas zīme – ekspresionistiskais modernists. Vai metaforiskais modernists. Turklāt viņš nekad nav bijis īsti komerciāls arhitekts. Tādā nozīmē, ka viņam nav neviena debesskrāpja, biroju kompleksa, neviena tirdzniecības centra. Ir skolas, universitātes, bibliotēkas, baznīcas, muzeji.»
Simpātiski gleznaina šķiet Birkerta doma, ko izlasīju viņa ceļavārdos kādai ģimenes mājai Kalamazū: «Namam jāšķiet izaugušam saskaņā ar dabu.»
Detroitā virs Calvary baznīcas altāra pa visu priekšējo sienu Birkerta ieliktie spoguļi emocionāli atspoguļo katru klātesošo. Apbrīnojams ir 70. gadu beigās Birkerta projektētais Korningas Stikla muzejs – viens no spilgtākajiem metaforu arhitektūras piemēriem: brīvi plūstošā forma atgādina kūstošu stiklu, sienas ar lakonisku viļņojumu, kas atklāj stikla divejādo dabu – sīrupam līdzīgu tapšanas procesā un kristāliski cieto pēc tam.
Pārsteidzoši gaismas risinājumi atklājas katrā Birkerta celtnē, īpaši bibliotēku projektos.
Kopš 60. gadu vidus viņa kontā to bijis kopā deviņpadsmit. 18 bibliotēkas ASV, Latvijā – Gaismas pils.
Piemēram, Tugalū koledžas bibliotēkas daudzstāvu centrālās telpas Birkerts attīstījis pa diagonāli, telpiski un vizuāli apvienojot stāvus un radot augšupejošas telpas sajūtu. Dulutas publiskā bibliotēka ir kā noenkurots kuģis, kam priekšgals vērsts uz pilsētas centru. Augšējiem stāviem bija jāvirzās pāri īpašuma robežām, tādēļ ēkai skulpturāla forma. Sudrabota paneļu josla zem logiem virza gaismu uz atstarojošo plakni interjerā. Jānis Dripe: «Birkerts teica – šis ir dinamiskais zināšanu ekspresis, kas iebrāžas pilsētas centrā. Mums arhitektūra tolaik vēl bija ļoti piezemēta, bet Amerikā Birkerts strādāja kā mākslinieks, klausījāmies viņā un bijām pozitīvi šokēti.»
Kornela Universitātes Jūrisa bibliotēkas lasītavu Birkerts iesēdināja ar zemi klātā nogāzes reljefā ar plašu stiklojumu. Aijovas Universitātes Juridiskā koledža ar bibliotēku – apaļa forma ar izgriezumu; gaismu savāc centrālajā cilindrā izvietotie galvenie ēkas komunikācijas elementi. Ohaio Universitātes Juridiskās fakultātes piebūve ar bibliotēku – jumta stiklojums ieplūdina dienasgaismu lasītavās, naktīs izgaismotā stiklotā kāpņu telpa darbojas kā bāka.
Amerikā tapušo bibliotēku lielākais brīnums ir Mičiganas Universitātes Tiesību zinātņu bibliotēka. Jānis Dripe: «Birkertam bija uzdevums 20. gadu sākumā tapušā neogotiskā ēkā radīt papildu vietu bibliotēkai. Viņš teica – vēsturisko būvi nedrīkst aiztikt, man ir jāiet pazemē. Lai nesabojātu ainavu, viņš gaismu iemāna trīs stāvus zem zemes. V veida stikla iedziļinājums atspoguļo vēsturisko ēku, un tās neogotiskais tornis redzams 56 pēdas zem zemes. Bet pazūd pazemes sajūta. Apbrīnojami, kā viņš dabūja pazemē gaismu, unikāla prasme.»
Birkerts izveidoja iespaidīgu pazemes pasauli, trīs stāvu struktūru. Balsti apdarīti ar spoguļstiklu, kas, viens otrā atstarojoties, pazemē ieplūdina rāmu dienasgaismu. Virszemes pasakainā gotika atspoguļojas arī pazemē. Dzejiski – jo dziļāk nokāp, jo stiprāk šķiet, ka esi tuvāk debesīm. Birkerta risinājums panācis ilūziju, ka neatrodies pazemē, – viņš gaismu bibliotēkas pazemes daļā ievada no divām pretējām pusēm.
Gunāru allaž saistījusi dienasgaismas problēma ēkās. Logs sienā, pēc Birkerta domām, ir vissliktākā iespēja telpas izgaismošanai. Vislabākā ir atstarotā un kliedētā gaisma. Mičiganas bibliotēkā tā nokļūst līdz pat zemākajam līmenim.
Tomēr Birkerta darbības vainagojums ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēka Rīgā. Visa Gunāra latvisko izjūtu kvintesence, viņa arhitektūras filozofijas manifests iemiesots Raiņa Stikla kalna, karaļmeitas un teikas par reiz Burtnieku ezerā nogrimušo Gaismas pili metaforā.
Latvijai atgūstot neatkarību, Jānis Dripe bija Latvijas Radošo savienību Kultūras padomes priekšsēdētājs, vadīja Latvijas Arhitektu savienību, kļuva par kultūras ministru:
«Jau 1928. gadā parādījās doma, ka Latvijai vajag jaunu nacionālo bibliotēku, un tikai pēc 60 gadiem ideja nobrieda.
1988. gadā pilsētas galvenais arhitekts Gunārs Asaris zvanīja Gunāram un lūdza uzņemties šo darbu. Vēl pat nebija skaidrs, kā viņam maksāsim. Bet cerība bija gaisā, pasaule atvērās. Līdz ar atmodu Latvijā sākās Birkerta lekcijas, kas kļuva par arhitektūras svinēšanu.»
Gaismas pils projektā Birkerta rokraksts izpaužas pilnībā – laikmetīga ēka intriģējošā formā ar spēcīgu simbolisku spēku. Doma par tiekšanos uz skaisto, lai sasniegtu ideālu. Tā ir virsgaisma. Gunārs Birkerts vēlāk atzīs, ka ar šo ēku strādājis visilgāk. Teiks, ka tā ir ēka Latvijai, atgriešanās dzimtenē.
2017. gadā Amerikas arhitektu institūts Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku apbalvoja kā vienu no astoņām skaistākajām jaunajām pasaules bibliotēkām. Un nosauca to par laikmetīgu modernista meistardarbu.
Šogad Gaismas pils izvērsti svin sava arhitekta simtgadi. Centrālais notikums – izstāde Birkerts. Bibliotēkas. Gaisma, kas veltīta viņa projektētajām bibliotēkām un arhitekta īpašajām attiecībām ar gaismu. To atklāja tieši viņa dzimšanas dienā. Izstādi veido fotogrāfijas, skices un ēku maketi. Tās autori ir arhitekti Jānis Dripe un Andris Kronbergs, grafikas dizainu veidojusi Tatjana Raičiņeca. Autori uztvēruši Birkerta gaismas ideju, ļaujot nonākt viņa ideju laboratorijā. Ejot starp objektiem, ir klātbūtnes sajūta un spēle ar dabiskās gaismas atspīdumiem.
Stāsts par Birkertu nebūtu pilnīgs, ja mēs nepieminētu Čivitu di Banjoredžo (Civita di Bagnoregio), šo vientulības oāzi augstu Itālijas kalnos, kur Birkertu ģimene joprojām mēdz aizbēgt no sintētiskās pasaules drūzmas.
70. gados Gunārs Birkerts daudz laika pavadīja Itālijā, kad bija uzaicināts kā rezidējošais arhitekts Amerikas akadēmijā Romā. Reiz viņš nonāca senā Itālijas kalnu pilsētiņā, kas Birkertu apbūra ar šīs vietas telpisko izolāciju un skatu līdz apvārsnim. Arhitekts te nopirka vēsturisku ēku klints malā, atjaunoja, un tā kļuva par pasakainu vietu mieram un atpūtai – pieeja tikai pa vienu tiltiņu. «Tā nav villa, bet kārtīga kalnu māja.» Birkerts atzina šīs vietas ietekmi uz savu arhitektūru un neslēpa, ka Itālijā iemīlējies. Viņu valdzināja fakts, ka kalnu pilsētās nav taisnu līniju. Tā ir organiska pasaule ar dabiski veidotām ielām, laukumiem, ēkām. Birkerts uz Čivitu veda savus studentus.
Itālijas periods ļāva, kā arhitekts pats rakstīja, «skaisti pārdzīvot dīvaino postmodernisma laiku pasaules arhitektūrā».
Raksts tapis ar VKKF atbalstu.
