Rīga +1°C 
Pieminot komponistu Borisu Rezņiku, piedāvājam izlasīt, iespējams, nenopietnāko un vienlaikus – atklātāko sarunu ar talantīgo mākslinieku. Savā apaļajā – 70 gadu jubilejā – viņš atbildēja uz jautājumiem žurnāla Privātā Dzīve lasītāju iecienītajā rubrikā Nenopietni par nopietno.
Ar kādām sajūtām gaidāt savu dzimšanas dienu?
Rūpes. Nenormālas rūpes! Redziet, parastiem cilvēkiem jubileja vai dzimšanas diena ir svētki. Bet mums – mūziķiem – darbs. Ir tradīcija, ka jābūt koncertam, bet to sarīkot ir ļoti grūti. Pagaidām par to visu esmu šausmās.
Jubilejas koncertā sēdēsiet uz skatuves klubkrēslā, ziedu ieskauts?
(Smejas.) Esmu dzirdējis, ka šur tur kaut kas tāds notiek, bet es, protams, sēdēšu pie instrumenta.
Kāpēc vīriešiem neiesaka svinēt 40. jubileju?
Nezinu, kāpēc ir tāds ticējums. Neesmu māņticīgs un savus 40 gadus svinēju.
Ko darīsiet, ja dzimšanas dienā draugi izteiks vēlmi jūs 70 reizes mest gaisā?
Neļaušu! (smejas). Tāpēc, ka neesmu vairs tik jauns, šur tur kaut kas sāp. Turklāt esmu diezgan pasmags. Nez vai viņi riskēs ko tādu darīt.
Ja izdzirdat dzeguzi kūkojam, skaitāt, cik gadus viņa jums nokūkos?
Vasarā savā vasarnīcā bieži dzirdu kūkojam dzeguzi, taču vienmēr atturu sevi no vēlmes skaitīt gadus. Es negribu zināt, cik man atlicis, jo vienmēr ir risks, ka būs vai nu pārāk ilgi, vai nu pārāk maz.
Kā jums patīk, ka jūs dēvē – izcilais vai leģendārais?
Esmu vienkāršs cilvēks, un mani neinteresē tituli, kā tas ir krievu estrādē.
Tur katram izdomāts savs apzīmējums – zelta balss, briljanta balss, popa karalis, primadonna.
Cik dziesmas šogad esat sakomponējis?
Oi, maz. Tikai divas. Viena no tām – Lietus melodija – jau tika atskaņota Muzikālajā bankā.
Kāds ir īsts grupas Eolika fans?
Droši vien manā vecumā un nedaudz jaunāki. Lai gan arī jauniešiem patīk Eolikas dziesmas.
Jūs uz ielas atpazīst?
Vairs ne. Vēl 80. gados bieži dzirdēju aiz muguras sakām: «Ei, tas taču Rezņiks!» Nenoliegšu, bija patīkami.
Bet šodien ir pavisam citas zvaigznes, vairs neesmu aktuāls.
Kuram no grupas Eolika ir vislabākais vokāls?
Nekad neesmu izdalījis kādu kā labāko vai talantīgāko. Ja jau viņi tika grupas sastāvā, tas nozīmē, ka visi viņi dzied lieliski.
Bet kuram bija lielākās problēmas ar disciplīnu?
Puišiem šad un tad.
Ļoti cīnījos, lai braucienos puiši pirms koncerta netiktos ar vietējām pielūdzējām.
Piecas minūtes pirms kāpšanas uz skatuves parādīties publikai foajē vai kur citur nebija pieņemams. Mākslinieks tā nedrīkst darīt. Bet Viktors un Dainis dažkārt pārkāpa šo noteikumu.
Jums nekad nav bijis pierakstīts romāns ar kādu no dalībniecēm – Olgu vai Ilonu?
Nekad! Man vienmēr darbs ir bijis pirmajā vietā un romāni nav interesējuši.
Jūs daudz koncertējāt pa visu plašo Padomju Savienību. Vērtīgākā lieta, ko koncertturnejās esat nozaudējis?
Zaudējis neko lielu neesmu, taču bijuši vairāki gadījumi, kad mūs apzaga. Ļoti labi atceros notikumu Pleskavā.
Pēc koncerta atnāku uz ģērbtuvi un skatos, ka mani džinsi pazuduši.
Mazāk uztraucos par to vērtību, bet gan praktisko pusi – man vienkārši nebija ko uzvilkt. Vietējais administrators, kas sagaidīja mūs un atbildēja par koncertu, kļuva ļoti dusmīgs, sazvanījās ar kaut kādiem cilvēkiem un jau pēc pusstundas pie autobusa atnesa manus džinsus.
Varbūt kāds pielūdzējs bija piesavinājies jūsu bikses?
(Smejas.) Nu, nē! Neesmu tik slavens. Vēl viens smieklīgs gadījums ar Eoliku bija 70. gados. Mēs tajos laikos dziedājām arī angļu valodā un repertuārā bija dziesma Money, money. Kad meitenes uz skatuves to sāka dziedāt, pamanīju, ka viņas abas šausmīgi raud. Domāju, kas par lietu, nav taču nekāda traģiskā dziesma. Izrādās, pirms kāpšanas uz skatuves viņas bija konstatējušas, ka ģērbtuvēs kāds nozadzis viņām visu naudu. Bet viņām par to vēl jādzied!
Par kuru paša sacerētu dziesmu jums ir vislielākais lepnums un gandarījums?
Atmostas Baltija.
Eolika bieži uzstājusies, izmantojot fonogrammu?
Nekad. Pirmkārt, tas tehniski nebija iespējams. Otrkārt, kaut ko tādu nevienam pat prātā neienāca darīt.
Arī šodien esmu kategoriski pret fonogrammu izmantošanu koncertos. Es to uzskatu par zādzību.
Tas pats, kas aiziet uz futbola maču un uz lielā ekrāna skatīties vakardienas spēli.
Jaunībā jums bija bakenes gluži kā Puškinam. Kāpēc nodzināt?
Tolaik tas bija stilīgi. Man arī mati bija daudz garāki, nekā šobrīd.
Cik gadus nēsājat bārdu?
Ļoti ilgi. Bārdu nēsāju aiz slinkuma, lai no rītiem nav jātērē laiks bārdas dzīšanai. Kad vēl mācījos konservatorijā, profesors Jānis Ozoliņš ievēroja, ka uz mācībām nāk divi bārdainie – es un Uldis Stabulnieks. Reiz viņš pie mums pienāca, demonstratīvi katram iedeva 20 kapeikas, un teica – lai rītdien bārdas vairs nebūtu. Es gan neatceros, vai mēs izpildījām šo pavēli.
Ja vajadzētu atvairīt uzbrucēju, kurš instruments tam būtu vispiemērotākais?
Ir tāda restorānu tradīcija – mūziķus nesit. Ja notiek kautiņš, parasti mūziķi mierīgi turpina spēlēt.
Kā sievietes jūs biežāk mīļi saukušas – par Borjusiku vai Borjku?
(Ilga pauze.) Laikam jau vienkārši par Borisu.
Kopš man ir mazbērni, mani dēvē par djedu.
Jūsu skaņu ierakstu studiju sauc Studio 55. Kāpēc 55, nevis 66 vai 33?
Studija tika nodibināta viesnīcā Latvija, kas atrodas Elizabetes ielā 55. Un pielikt pie nosaukuma šos ciparus šķita vienkāršākais variants. Vēlāk izrādījās, ka tā bija kļūda. Kad dibinājām studiju, interneta vēl nebija. Tāpēc nezinājām, ka ārzemēs ir simtiem uzņēmumu ar šādu nosaukumu.
Jūs ieskaņojat arī reklāmas. Kurš ir bijis visdīvainākais pasūtījums?
Ar reklāmas pasūtījumiem bieži vien ir tā, ka visu vajag ātri. Reiz man klients atsūtīja e-pastu ar tekstu: «Boriss, ir ļoti steidzams darbs. Rakstam šodien, tekstu atsūtīšu rītdien.» (Smejas.) Mēs par to zviedzām ilgi.
Ja jums kāds uzņēmējs par lielu naudu palūgtu uzrakstīt dziesmu savai mīļākajai, kurai ne balss, ne talanta – jūs piekristu?
Noteikti ne. Reiz jau šādu kļūdu pieļāvu. Uzrakstīju dziesmu pēc pasūtījuma un pēc tam izrādījās, ka cilvēks, kam tā bija domāta, vispār nemāk dziedāt. Absolūti! Kopš tā laika, ja iet runa par pasūtījuma dziesmām, pārbaudu, vai cilvēks, kurš plāno to izpildīt, māk vismaz Pūt, vējiņi! nodziedāt.
Kāda mūzika ir jūsu telefona zvanam?
Manas dziesmiņas. Ja zvana kāds no ģimenes – skan Es neesmu Džeina Fonda. Ja zvana aktieri, mūziķi un dziedātāji – skan Tava atnākšana. Bet visiem pārējiem man uzlikts Old phone ringtone.
Jūs bērnībā dziedājāt zēnu korī. Cik gados jums bija balss lūzums?
Kādā 8. klasē. Ar lielu interesi gaidīju šo notikumu, gribēju noķert momentu, kad vairs nerunāšu maza puikas, bet gan vīrieša balsī. Taču palaidu šo mirkli garām. 1. septembrī atnācu uz skolu, un tur man vienkārši paziņoja, ka zēnu korī dziedāt vairs nevaru.
Par pirmo naudu, ko nopelnījāt, nopirkāt niršanas masku un pleznas. Joprojām nirstat?
Jā, Sarkanajā jūrā vai Vidusjūrā. Man ļoti patīk.
Jums Skultē ir vasarnīca. Patīk rušināties pa zemi?
Esmu pedants, tāpēc man ļoti pienenes traucē. Man patīk ar tām manuāli cīnīties, jo nevaru ciest, ja zāliens neizskatās perfekti.
Kā ar kurmjiem cīnāties?
Esmu izmēģinājis visdažādākās metodes. Reiz nopirku kaut kādu superiedarbīgu vācu agregātu, kurš izdod skaņu, kas kurmjiem ir nepatīkama un viņi bēg prom. Iespraudu to zemē ar cerību, ka problēmas ar kurmjiem būs beigušās. Nākamajā rītā ieraudzīju, ka ap agregātu zeme ir kurmju sarakta. Sapratu, ka latviešu kurmjiem tas neder. Tas paredzēts vācu kurmjiem.
Kā jums izdevies visu dzīvi nodzīvot ar vienu sievu?
Man liekas, ka tas ir normāli. Tā tam arī jābūt.
Jūsu ģimenē valda patriarhāts vai matriarhāts?
Sadzīves jautājumos – matriarhāts, bet pārējos – patriarhāts.
Kādu dziesmu sievai esat veltījis?
Diemžēl ne. Sieva pat ir nedaudz apvainojusies uz mani par to.
Cik kaitīgu ieradumu jums vēl ir palikuši?
Joprojām smēķēju. Sievai izdevies atmest, ļoti ceru, ka tas izdosies arī man.
Vai jubilejas koncertā jūs pats kādu dziesmu izpildīsiet?
Protams. Dziesmiņu Es esmu muzikants.
