«Es ne­bē­gu tā­pēc, ka man bū­tu ap­ni­ku­si ģi­me­ne…»

«Es ne­bē­gu tā­pēc, ka man bū­tu ap­ni­ku­si ģi­me­ne, slik­ta sie­va vai kas cits –sa­pra­tu, ka gri­bu sa­vam or­ga­nis­mam ie­dot šo­ku. Man tas bi­ja ļo­ti sva­rī­gi. Ie­mā­cī­ties drus­ciņ la­bāk kon­tro­lēt emo­ci­jas,» sa­ka plas­ti­kas ķi­rurgs JĀ­NIS ĢĪ­LIS, kas uz mē­ne­si pa­me­ta dar­bu klī­ni­kā, lai brī­di pa­dzī­vo­tu viens. Ķī­nā.

 

Pir­mo rei­zi brau­cu prom pil­nī­gi viens, bez ģi­me­nes. Bet tāds bi­ja arī uz­stā­dī­jums.

Ma­na ve­se­lī­ba bi­ja diez­gan pa­ma­tī­gi sa­šķo­bī­ju­sies. Risks, ka pēc in­sul­ta va­rē­ju pirm­ās dien­nakts lai­kā no­mirt, bi­ja as­toņ­des­mit pro­cen­ti. Bet es pa­li­ku dzīvs. Arī dar­bā at­grie­zos, ko ļo­ti vē­lē­jos. Tas no ma­nis pra­sī­ja ne­nor­mā­lus spē­kus, jo pa­ras­ti cil­vē­ki pēc in­far­kta ne­at­grie­žas sa­vā pro­fe­si­jā. Gri­bē­to bi­ju sa­snie­dzis, ta­ču uz tā rē­ķi­na bi­ju diez­gan daudz arī iz­pum­pē­jies. Man ar­vien vai­rāk un vai­rāk bi­ja jā­ēd tab­le­tes, lai tik­tu va­ļā no gal­vas­sā­pēm. Arī lai no­tu­rē­tu asin­sre­cēš­nu. Vi­su lai­ku at­ra­dos ris­ka zo­nā, jo katrs ma­zā­kais ie­vai­no­jums va­rē­ja beig­ties ar ma­nu no­asi­ņo­ša­nu. Un, pro­tams, tas sit pa sma­dze­nēm. Tā­pēc vie­nā brī­dī sa­pra­tu: ar tām me­to­dēm, ko mā­ca Rie­tu­mu me­di­cī­na, ne­tie­ku ar se­vi ga­lā un gri­bu aiz­lais­ties prom uz Aus­tru­miem. Gri­bu sa­prast, kā­pēc mū­ki dzī­vo kal­na ga­lā, kā­pēc vi­ņi aiziet prom no ci­vi­li­zā­ci­jas, kā­pēc ne­grib dzir­dēt ra­di­o, tele­vī­zi­ju, ne­grib la­sīt avī­zes. Un to es arī iz­da­rī­ju. Pār­li­do­ju pār­i pus­pa­sau­lei un iz­kā­pu Šan­ha­jā. Lai vis­pirms ak­li­ma­ti­zē­tos. Ar in­te­re­si pa­ska­tī­jos, kā ir būt pil­sē­tā, kur dzī­vo div­des­mit mil­jo­ni. Uz in­for­mā­ci­ju, ka esi at­brau­cis no valsts Lat­vi­jas, ķī­nie­tis pa­jau­tā: cik lie­la ir jū­su valsts? Tu at­bil­di: div­ar­pus mil­jo­nu. «Un tā ir valsts?» viņš ne­sa­prot. Vi­ņiem cie­ma­ti­ņi ir piec­i – sep­ti­ņi mil­jo­ni…

Pēc trim die­nām de­vos kal­nos.

 

1. at­ra­dums. Mērķ­tie­cī­ba

Vi­dus­ķī­nā, ne­tā­lu no Ša­oli­nas klos­te­ra, at­ro­das vie­na no sla­ve­nā­ka­jām un ve­cā­ka­jām kau­jas māk­slas kun­gfu (ušu) sko­lām. Kat­ru ga­du četr­des­mit tūk­sto­ši seš­gad­nie­ku iz­tur kon­kur­su, lai ta­jā ie­kļū­tu. Va­ka­rā ap vien­pa­dsmi­tiem pus­div­pad­smi­tiem, kad de­vos pie mie­ra, bēr­ni vēl ne­gu­lē­ja, un no rī­ta, kad pus­pie­cos cē­los, vi­ņi jau bi­ja augš­ā un tre­nē­jās. Tāds re­žīms. Aust gais­ma. Ir dzid­ras, dzid­ras de­be­sis, gaiss dzes­tru­mā vir­mo, un lie­kas, vi­sa pil­sē­ta un kal­na no­gā­ze trīc no spē­ka, cik ska­ļi un ar kā­du iek­šē­jo ener­ģi­ju tie pui­kas veic sa­vu pir­mo rī­ta sa­sauk­ša­nos. Es to vi­su dien­die­nā vē­ro­ju.

Kā­dā brī­dī bēr­ni no vie­nas gu­ļam­vie­tas pār­cē­lās uz ot­ru gu­ļam­vie­tu. Sa­vas man­ti­ņas vi­ņi bi­ja sa­ne­su­šu lau­ku­ma vi­dū. Ko­fe­ri – la­bi ja piec­iem no ap­mē­ram čet­riem tūk­sto­šiem bēr­nu. Pā­rē­jiem ti­kai nas­ti­ņa, ku­rā sa­lik­tas ne­pie­cie­ša­mās lie­tas. Kat­ram bēr­nam līdz­i bi­ja viens des­mit centi­met­rus biezs po­ro­lo­na mat­ra­cī­tis, uz ku­ra viņš pa nak­ti gu­lē­ja, bet pa die­nu tre­nē­jās. Vēl bi­ja mazs plast­ma­sas ķeb­lī­tis, uz ku­ra daž­kārt ap­sēs­ties, vie­na bļo­di­ņa un ir­bu­lī­ši. Lai­kam arī viss.

Kat­ram bēr­nam ir viens ap­ģēr­ba kom­plekts: bik­ses, ja­ci­ņa un ke­das – vi­siem vie­nā­das. Kat­rā mā­jā tri­jos vai četr­os stā­vos ir ko­ka lā­vas, uz ku­rām uz­liek mat­ra­cī­ti, un ta­jās pa­šās drē­bēs vi­ņi arī guļ. Vai arī guļ pli­ki, ja drē­bes iz­maz­gā­tas un iz­kār­tas ko­kos žūst.

Vi­sa die­na pui­kām pa­iet tre­ni­ņos: viens, otrs, tre­šais, ce­tur­tais… Ir ci­ta mo­ti­vā­ci­ja, kā­pēc vi­ņi to da­ra. Pro­tams, arī ci­ta iz­tu­rī­ba, kas cil­vē­kam no Eiro­pas ir pil­nī­gi ne­sa­pro­ta­ma. Es re­dzē­ju ie­skai­ti. Jā­iz­pil­da šāds vin­gro­jums: jā­ies­krie­nas, tad ar ro­kām jā­at­spe­ras pret zem­i, gai­sā jā­ap­grie­žas, vēl­reiz ar kā­jām, ar ro­kām, ar kā­jām, gai­sā jā­ap­met sal­to un uz kā­jām jā­pie­ze­mē­jas. Kāds des­mit­ga­dīgs zēns pēc šā­da tri­ka pie­ze­mē­jo­ties at­si­tās ar pē­das virs­pu­si pret ak­me­ni. Tam bi­ja asa šķaut­ne. Va­rē­ja re­dzēt, ka vi­ņam ļo­ti sāp. Bet pui­kam liek at­kār­tot vin­gri­nā­ju­mu. Viņš to da­ra. Ta­ču sau­dzē kā­ju un vēl­reiz at­sit to pa­šu vie­tu. Vi­ņam liek at­kār­tot vēl. Un vēl, un vēl. Ir re­dzams, ka pēc tik grū­tas kom­bi­nā­ci­jas zē­nam kļūst ar­vien ma­zāk spē­ka un arī trau­mē­tā vie­ta trau­cē. Kā se­vi pie­spiest, lai pār­va­rē­tu sā­pes?! Vin­gri­nā­ju­mu viņš iz­pil­dī­ja ar as­to­to rei­zi.

Vai arī cits uz­de­vums… Di­vi pui­kas pa­ņem res­nu bam­bu­sa kār­ti, ku­rai abos ga­los ie­dzī­ta asa nag­la. Abi katrs sa­vu ga­lu at­bal­sta pret kak­lu – bed­rī­tē virs krū­šu kau­la, pēc tam ar lie­lu pie­pū­li iet viens ot­ram pre­tī, un, kad vi­ņi at­ro­das ļo­ti, ļo­ti tu­vu, di­vi ci­ti pui­ši nāk ar mil­zī­gām vā­lēm un pa­lē­cie­nā sit pa mu­gu­ru ar tā­du spē­ku, ka bam­bu­sa kārts sa­lūst. Es brī­nī­jos, kā nag­la ne­iz­dū­rās kak­lam cau­ri! Ta­ču uz mie­sas no asās nag­las nav pat skram­bas, ar kā­dus spē­ku pui­kas bi­ja sa­sprin­dzi­nā­ju­ši mus­ku­ļus.

Di­vas dzelzs plāk­snes, kat­ra centi­met­ru bie­za. Pui­sis sa­kon­cen­trē­jas, sit pret sa­vu gal­vu – un dzels ga­ba­li pār­lūst. Var re­dzēt, ka viņš uz­reiz abas plāk­snes met no ro­kām ār­ā, jo tās ir tik kar­stas, ka kūp.

Kad kun­gfu ska­tī­jos tele­vī­zi­jā, man li­kās: arī cī­ņas māk­slas pa­ma­tā ir cil­vē­ku muļ­ķo­ša­na. Past­āv ta­ču ro­be­ža, ko ie­spē­jams iz­tu­rēt, bet tas, ka va­rē­tu dzelzs stie­ni sa­sit pret gal­vu, lai stie­nis pār­lūz­tu, – nu nē, tas no­teik­ti ir ie­zā­ģēts… Bet tur es šā­dus ska­tus re­dzē­ju acu priekš­ā un kat­ru die­nu. Ir gan ma­zi pui­kas, gan div­des­mit­ga­dī­gi zē­ni, kas to spēj iz­da­rīt. No rī­ta līdz va­ka­ram des­mi­ti, sim­ti, tūk­sto­ši un des­mi­tiem tūk­sto­ši…

Es re­dzē­ju, kā pui­sis pa­ņem pirk­stos šu­ja­mo ada­tu un ar to iz­dur cau­ri stik­lam, sa­plē­šot ba­lo­nu, kas at­ro­das aiz tā. Nor­māls lo­ga stikls, un tā ir pa­ras­ta ada­ta. Viņš iz­dur cau­ri.

Re­dzē­ju ma­zu pus­īti, kurš ar mus­ku­ļiem pie vē­de­ra pie­sū­ci­na pa­ras­tu zu­pas bļo­di­ņu, un, aiz tās tu­rot, ci­ti pui­kas vi­ņu pa­ceļ gai­sā.

Un tā vi­ņi tre­nē­jas kat­ru die­nu, kat­ru va­ka­ru. Es va­rē­ju ti­kai ar in­te­re­si vē­rot.

 

2. at­ra­dums. Pa­cie­tī­ba

Ša­oli­nas klos­te­ri var ap­brī­not par to vien, ka vi­su ko­mu­nis­tu lai­ku tas ir no­tu­rē­jies un nav iz­nī­ci­nāts kā daudz­viet ci­ti bu­dis­tu klos­te­ri. Arī 1500 ga­dus se­nās tra­di­ci­onā­lās ķī­nie­šu kau­ju māk­slas sko­las va­rē­ja ta­jā vie­tā past­āvēt. Ta­ču, kā jau ko­mu­nis­ma re­žī­mā pie­nā­kas, kat­ram kār­tī­gam kul­tū­ras ob­jek­tam jā­būt sa­vam ko­mu­nis­tu ie­cel­tam di­rek­to­ram. Tāds arī ti­cis at­rasts. Ta­ču, lai­kiem mai­no­ties, valsts kļu­va at­vēr­tā­ka biz­ne­sa ide­jām un ra­dās do­ma, ka di­rek­tors va­rē­tu pie­da­lī­ties arī klos­te­ra īpa­šu­mu pār­val­dī­ša­nā kā kom­pan­jons. Ta­gad cil­vē­ku in­te­re­se par klos­te­ri kļu­vu­si tik mil­zī­ga, ka la­bā­ka­jās die­nās tam ir mil­jons ap­mek­lē­tā­ju un katrs sa­mak­sā ie­ejas nau­du – simts ju­aņas jeb des­mit do­lā­rus. Nav grū­ti pa­rē­ķi­nāt, kā­da ir di­rek­to­ra ik­die­nas peļ­ņa. Di­rek­tors kļu­vis tik ba­gāts, ka pērn­gad va­rē­jis no­pirkt ve­se­lu kal­nu grē­du. Di­rek­tors tur­pi­na vai­rā­ku klos­te­ru at­jau­no­ša­nu, ta­ču tas no­tiek vis­lē­tā­ka­jā vei­dā, ar se­na­jām me­to­dēm. Cil­vē­ki ar pri­mi­tī­viem dar­ba­rī­kiem no klin­tīm pa­cie­tī­gi cērt ķie­ģe­lī­šus, uz mu­gu­ras stiepj kal­nā, be­to­nu jauc ar lāp­stām. Di­rek­tors sa­vā grē­dā bū­vē arī Ho­li­vu­du – mil­zī­gu mo­der­nu cel­tni, jo ap­rē­ķi­nāts, ka daudz iz­de­vī­gāk kau­ju ska­tus fil­mēt tur­pat uz vie­tas, kur ir pilns ar zē­niem, kas no­dar­bo­jas ar šīm kau­jas māk­slām, ne­kā tik daudz īs­to ķī­nie­šu vest uz Ho­li­vu­das fil­mē­ša­na pa­vil­jo­niem.

Ķī­nā ir augs­ti at­tīs­tī­tas rūp­nī­cas, kur tiek lik­ti ko­pā da­to­ri, un tai pa­šā lai­kā ir mil­zī­ga na­ba­dzī­ba, ko re­dzi pil­sē­tas ie­lās. Es aiz­brau­cu uz zī­da rūp­nī­cu. Tur no­tiek kaut kas līdz­īgs kā fil­mās par pirms­re­vo­lū­ci­jas lai­kiem: iļ­ji­ča spul­dzī­te, kna­pa gais­mi­ņa, viss ne­tīrs, gai­sa nav, dro­šī­bas pār­bau­des, ga­rās dar­ba stun­das, mei­te­nes ar pli­kām ro­kām kar­stos ūde­ņos mērc zīd­tār­pi­ņu ko­ko­nus, lai va­rē­tu da­bū­tu zī­da pa­ve­die­na ga­lu un sākt tī­ša­nu…

 

3. at­ra­dums. Kāp­nes

Es uz­tai­sī­ju ma­zu eks­pe­ri­men­tu arī ar sa­vu ķer­me­ni: uz vien­pa­dsmit dien­nak­tīm pār­trau­cu uz­ņemt ba­rī­bu un kat­ru die­nu kā­pu trīs – trīs­ar­pus kilo­met­ru augst­os kal­nos.

Ma­ni in­te­re­sē­ja, vai es­mu uz to spē­jīgs.

Ma­nī iek­šā cī­nī­jās di­vi cil­vē­ki. Kā ķi­rurgs ap­jē­dzu, ka da­ru pār­i sa­vai ve­se­lī­bai un, ie­spē­jams, tas pat ir bīs­ta­mi ma­nai dzī­vī­ba. Zi­not, ka es­mu ie­vie­sis ko­rek­ci­jas me­di­ka­men­tu lie­to­ša­nā, ka es­mu iz­ti­cis bez ne­vie­na gra­ma pār­ti­kas un dzī­vo­jis ti­kai ar lie­lu dau­dzu­mu ūdens un vie­nu krū­zi za­ļās tē­jas. Ka ma­ni ener­ģē­tis­kie re­sur­si ar kat­ru stun­du ar­vien vai­rāk un vai­rāk sa­ma­zi­nās un ka es kat­ru die­nu li­ku vir­sū ļo­ti lie­lu fi­zis­ko slo­dzi.

Kal­nos ve­da ak­me­ņos iz­cir­stas kāp­nes. Kat­rām pa­kā­pie­nu augs­tu­mi ir ci­tā­di – at­ka­rī­bā no kal­na slī­pu­ma. Da­žu­brīd tie ir tik augs­ti, ka tu pa­ska­ties uz augš­u un do­mā: tev ne­būs spē­ka pa­celt kā­ju… Un ir ti­kai pa­kā­pie­ni, pa­kā­pie­ni, pa­kā­pie­ni… Man mu­gu­rā bi­ja ope­rā­ci­ju krekls, kas la­bi uz­sūc mit­ru­mu, bet svied­ri tek strau­mēm. No vie­nas pus­es, lie­kas: tu gan esi jo­cīgs cil­vēks, – kas te­vi spiež to vi­su da­rīt? Va­rē­tu ta­ču gu­lēt sa­vā gul­ti­ņā, sil­tu­mā. Bet nē, tu gri­bi no­ķert emo­ci­jas, ku­ras –skaid­ri zi­ni – ci­tos ap­stāk­ļos ne­da­bū­si. Gri­bas aiziet ap­ska­tīt, kā­das iz­ska­tās alas, ma­zie tem­plī­ši, kur mū­ki ir ap­me­tu­šies, un kā­pēc vi­ņi ir kā­pu­ši tik augs­tu, un kā­pēc vi­ņi par sa­vu dzī­ves un nak­šņo­ša­nas vie­tu iz­vē­lē­ju­šies tie­ši šo kal­na ga­lot­ni. Kas tad tur tik īpašs? Vai tās ir sa­jū­tas vai skats, vai gaiss? Tā bi­ja vi­sai no­piet­na iek­šē­ja cī­ņa ar se­vi.

Vie­nā no di­lem­mas nak­tīm sā­kās vēt­ra, tumšs, līst lie­tus, bet es bi­ju ap­ņē­mies. Pa ce­ļam sa­ti­ku gru­pu no Eiro­pas, kas tei­ca: tu ne­ej kal­nā, tur vēt­ra plo­sās. Pra­sī­ju – cik cil­vē­ku pa­li­ku­ši augš­ā? Vi­ņi at­bil­dē­ja: trīs­pa­dsmit. Pa­gā­ju vēl kilo­met­ru augst­āk un sa­ti­ku fran­čus, kas tei­ca: ne­ej, tur ļo­ti liels vējš. Es at­kal vai­cā­ju – cik cil­vē­ku ir kal­nā? Vi­ņi tei­ca: trīs.

Da­žu brī­di bi­ja tik tumšs, ka ne­va­rē­ja iet so­li aiz so­ļa, bet bi­ja jā­ap­stā­jas un ar kā­ju jā­taus­ta: kur tā­lāk? Vie­nā pus­ē aiza, ot­rā – krū­mi, ku­ros arī va­ri ie­krist, pa­slī­dēt un no­vel­ties no kal­na. Ba­te­ri­jas man ne­bi­ja, jo tā bi­ja nakts, kad sa­pra­tu: man ne­būs tik daudz spē­ka, lai vēl kaut ko ne­stu. Vie­nī­gi ūdens kan­ni­ņu pa­ņe­mu līdz­i.

Uz­kā­pu kal­na ga­lot­nē un tur bi­ju vie­nī­gi es. Ne­vie­nas dzī­vas dvē­se­les ap­kārt. Fan­tas­tis­ka iz­jū­ta. Bet pats dī­vai­nā­kais, ka ta­jā pa­šā brī­dī vēt­ra bei­dzās, bei­dzās lie­tus un pēc pār­is stun­dām sā­ka aust ļo­ti silts rīts.

Tā es bie­ži kal­nos sa­gai­dī­ju sau­llēk­tu un, ja bi­ja ie­spē­ja, arī sau­lrie­tu. Mē­ne­ša lai­kā no­tu­rē­jos, ne rei­zi ne­ska­tī­jies tele­vi­zo­ru, ne­iz­la­sī­jis ne­vie­nu avī­zi un ne­ie­slē­dzis ne­vie­nu ra­dio­sta­ci­ju. Bi­ju ab­so­lū­ti izo­lēts no jeb­kā­das in­for­mā­ci­jas ie­gu­ves. Tele­fo­na sa­ka­rus gan iz­man­to­ju, kat­ru va­ka­ru no­teik­ti sa­zi­nā­jos ar bēr­niem un sie­vu. Par to, kas no­tiek ar ma­niem tu­va­jiem, mī­ļa­jiem, es vien­mēr bi­ju lie­tas kur­sā. Un vi­ņi par ma­ni. Arī vi­ņi par ma­ni pār­dzī­vo­ja.

Kal­na ga­lā mē­ģi­nā­ju stā­ties kon­tak­tā ar mū­kiem. Vi­ņi no­jauš, redz tev cau­ri – sa­pra­ša­nās no­tiek bez vār­diem, ķer­me­ņa va­lo­dā. Vi­ņi pie­dā­vā iz­pil­dīt da­žus vin­gro­ju­mus vai ele­men­tus, ti­kai no­rā­dot: se­ko līdz­i un da­ri vi­su to pa­šu, ko viņš.

Pa­šā kal­na ga­lā dzī­vo kāds vecs mūks, un ceļš pa ta­ci­ņu le­jā, ko var no vir­sot­nes re­dzēt, ir ap­mē­ram čet­ri kilo­met­ri. Ar vi­ņu man drus­ciņ iz­de­vās ap­ru­nā­ties, un, ejot pro­jām, viņš man pa­va­dī­ja ar acu ska­tie­nu un ro­kas mā­jie­nu. Un cik tā­lu vien gā­ju, vēl ar­vien va­rē­ju re­dzēt, ka ve­cais mūks ska­tās uz ma­ni un māj ar ro­ku.

Kāds tau­tas dzied­nieks, re­dzot, ka ma­nas kā­jas ir pā­rāk sa­mo­cī­tas, ma­ni ap­tu­rē­ja un lū­dza tur­pat uz ak­me­ņiem lik­ties garš­ļau­kus. Grū­ti pa­teikt, ko viņš da­rī­ja, bet tas cil­vēks ma­nā or­ga­nis­mā at­ra­da ļo­ti ju­tī­gu pun­ktu. No kon­cen­trē­ša­nās un ener­ģi­jas, ko viņš at­de­va, strā­dā­dams ar ma­ni, viņš bi­ja no­svī­dis pil­nī­gi slapjš. Bei­gās ar ro­ku kus­tī­bām sā­pī­go pun­ktu it kā iz­rā­va no or­ga­nis­ma lau­kā. «Pēc trim die­nām viss, kas tev bi­ja slikts vai jā­ār­stē, būs pil­nī­bā pa­zu­dis,» viņš tei­ca. Ķī­nie­tis bi­ja ti­kai ar pirk­stiem pie­skā­ries ma­nam ķer­me­nim, bet sāp­ju sa­jū­ta ta­jā brī­dī, kad viņš sā­pī­go pun­ktu «rā­va lau­kā», bi­ja tie­ši tā­da pa­ti, kā bēr­nī­bā, kad man ar skal­pe­li grie­za ne­at­sā­pi­nā­tu mie­su. Pēc tam ie­stā­jās ie­vē­ro­jams at­vieg­lo­jums.

Tur no­tiek lie­tas, ko mēs at­kal ar sa­vu rie­tum­nie­ka prā­tu ne­va­ram sa­prast. Mie­gam man ne­kad ne­va­ja­dzē­ja vai­rāk par četr­ām stun­dām – vien­mēr ju­tos mundrs un la­bā no­ska­ņo­ju­mā. Vien­pa­dsmit die­nās no­me­tu vien­pa­dsmit ki­lo­gra­mus. Da­bū­ju ba­lan­su sa­vās emo­ci­jās un spē­ju sa­val­dī­ties, ko līdz tam ne­va­rē­ju. Un arī drus­ciņ no­jē­gas par to, kā­pēc ga­dī­ju­mos, kad me­di­ķiem lie­kas – tur ne­kas labs ne­var sa­nākt –, to­mēr bei­dzas ar ide­ālu re­zul­tā­tu, un kā­pēc ir rei­zes, kad esi pil­nī­gi vi­su iz­da­rī­jis per­fek­ti, to­mēr ar pa­cien­tu ne­iet un ne­iet, un ne­iet.

Tāds plā­niņš man bi­ja, un to es īs­te­no­ju.

 

 

Ar «kun­gfu» se­nāk ap­zī­mē­ja lai­ku. Pēc zi­nā­ma lai­ka… Pēc zi­nā­ma kun­gfu… Ti­kai vē­lāk šo vār­du sā­ka iz­man­tot meis­ta­rī­bas ap­zī­mē­ša­nai. Pro­tams, lai ie­gū­tu meis­ta­rī­bu, jā­ie­gul­da ne ma­zu­mu lai­ka…

 

Ra­jons: 60×80 kilo­met­ri, un vie­nī­gā kar­te iz­ska­tās šā­di. Ne­ko ne­var sa­prast, un ci­tas kar­tes nav pie­eja­mas. Tā­pēc pa­ņem tak­so­met­ru, pa­sa­ki, kur tev va­jag, un tad šo­fe­ris sāk do­māt, kā uz tu­rie­ni no­kļūt.

 

1. Pui­sis kon­cen­trē­jas. Tas aiz­ņem mi­nū­tes di­vas.

 

2. Jo­pro­jām ga­ta­vo­jas. Stāv uz vie­tas, un tu re­dzi, kā da­žu se­kun­žu lai­kā viss ķer­me­nis ir pār­klā­jies ar svied­riem.

3. Viņš sa­liek ko­pā di­vus dzels ga­ba­lus.

4. At­vē­zē­jās. Kā iz­ma­nī­ju­sies se­ja! Vi­ņa mus­ku­ļi un iek­šē­jā ener­ģi­ja sa­sprin­gu­ši vi­ņā.

5. Si­tiens pret gal­vu, un ta­jā brī­dī dzelzs ga­ba­li lūst. Dū­mi iet pa gai­su.

6. Brī­dī, kad dzelzs pār­šķe­ļas, viņš uz­reiz to met no ro­kām lau­kā, –tik kar­sta tā ir.

 

 

Mū­ku ie­dzī­ve kal­nos. Ķī­nā mēdz teikt, ka tiek­sme pēc nau­das ne­ļauj cil­vē­kam ie­gūt mie­rī­gu dvē­se­les stā­vok­li.

 

 

Kat­ram sko­las bēr­nam savs če­mo­dā­niņš…

 

Ci­ti kun­gfu sko­las pui­kas pa nak­ti guļ ār­ā, ci­ti – tel­pās. Iz­žā­vu­ši iz­maz­gā­tās drē­bī­tes.

 

Tre­ni­ņi no­tiek jeb­ku­rā lai­kā, jeb­ku­rā vie­tā: uz kal­na, uz ie­las, lau­ku­mā, pa­gal­mā starp ēkām…

 

Ke­das, ku­ru vēr­tī­ba ne­pār­sniedz di­vus la­tus un ir ga­lī­gi no­nē­sā­tas, at­kal dar­bnī­cā sa­lā­pa.

 

Trīs die­nu lai­ka šo mā­ju ķī­nie­ši no­jau­ca līdz tī­rai vie­tai. Pa vie­nam ķie­ģe­lī­tim, bez teh­ni­kas, pli­kām ro­kām.

 

Mī­nus vien­pa­dsmit ki­lo­gra­mi vien­pa­dsmit die­nās. Kad esi to pa­vei­cis, pār­ņem dī­vai­na sa­jū­ta, ka tev ta­va ķer­me­ņa svars un ap­mē­ri pa­tie­šām sa­gā­dā pa­tī­ka­mas emo­ci­jas.

 

Tre­šā dien­nakts bez ēša­nas, kad kal­nos kāpt ir ar­vien grū­tāk un grū­tāk un kad ap­jēdz: spē­ka ar kat­ru nā­ka­mo die­nu at­liks ar­vien ma­zāk. Bil­dē to var re­dzēt.

 

Katrs pa­kā­piens trīs­des­mit, četr­des­mit centi­met­rus augsts, un sim­tiem tā­du – uz augš­u, uz augš­u, uz augš­u…