​​​​​​​«Es bau­du brī­vī­bu!»

«Es bau­du brī­vī­bu!»

Kā spožs, zaļš tau­riņš va­sa­ra sa­vi­ci­na spār­nus un li­do no zie­da uz zie­du. Tas ir laiks sev. Prie­kam, kais­lei, flir­tam, jū­tām.

Kur za­ļais tau­re­nis ir aiz­ne­sis In­dru – IN­DRU BRI­ĶI, Dai­les te­āt­ra ak­tri­si?

In­dra iz­ska­tās at­pū­tu­sies. Tā­da gai­ša, sau­lai­na.

Va­kar vi­ņa pir­mo­reiz ko­pā ar «Ne­prā­ta ce­nas» ra­do­šo ko­man­du brau­ku­si uz Sven­tes mui­žu, des­mit kilo­met­rus pirms Dau­gav­pils. Mui­ži­ņa pie­der kā­dam ba­gā­tam cil­vē­kam, kurš tur uz­tai­sī­jis ši­ku vies­nī­cu ar strūkl­aku un ta­gad ļauj fil­mēt kad­rus se­ri­ālam. Šim cil­vē­kam esot arī tanks. Kā vie­tē­jie stās­tī­ja, ori­ģi­nā­lais no po­ļu grā­vēj­ga­ba­la, fil­mas «Čet­ri tan­kis­ti un suns». Pa nau­du ar to tan­ku var arī iz­vi­zi­nā­ties.

«Dik­ti smu­ki jau tur bi­ja,» In­dra sa­ka, un se­jā ie­mir­dzas tas pats se­nais, bal­tais, pla­tais smaids, kā­du In­dru at­ce­ros no iz­rā­dēm «Te­rē­za Ra­kē­na» un «Vē­jiem līdz­i». Bet ta­gad vi­ņai ir cits dar­biņš ­– lat­vie­šu «Ha­me­lo­nu ro­ta­ļās», kā cil­vē­ki sauc «Ne­prā­ta ce­nu». 

«Sven­tes vies­nī­cā mēs fil­mē­jām vi­su: kā kurš iet iek­šā, kā nāk ār­ā, in­ter­vi­jas, ko rai­dīs Lat­vi­jas tele­vī­zi­ja, rek­lā­mas. Labs laiks bi­ja, lai gan pa ce­ļam šaus­mī­gi li­ja un no rī­ta zi­be­ņo­ja. At­pa­kaļ­ce­ļā ie­brau­cām ka­fej­nī­cā Liel­vār­dē, pie pa­šas Dau­ga­vas. Pa­sē­dē­jām. Tāds feins pa­sā­kums. Bet vi­su jū­li­ju un arī augus­tā tur­pi­nā­jām fil­mē­ša­nu Tele­vī­zi­jā, uz­ņē­mām iek­škad­rus. Lat­vi­jas Tele­vī­zi­jā ir iz­vei­do­ti, šķiet, div­pa­dsmit spē­les lau­ku­mi ar «Ne­prā­ta ce­nas» in­ter­je­ru. Dik­ti jau nu ēr­ti, nav jā­brauc uz kaut kā­diem tā­liem ob­jek­tiem, viss no­tiek uz vie­tas. Tā es gan­drīz kat­ru die­nu do­dos uz Za­ķu­sa­lu – kā uz dar­bu.

Bet man pa­tīk! Sce­nā­rijs top tik strau­ji ātr­i! Se­ri­āla vei­do­tā­ji jau tos ak­tie­rus mai­na: ci­ti aiz­brauc prom, ci­ti ie­ro­das vie­tā. Čet­ri sce­nā­ris­ti cī­nās, tā kā vi­ņi pa­ši pat ne­zi­na, ar ko tas viss beig­sies, ar ko tur­pi­nā­sies. Tik ie­dod sce­nā­ri­ja la­pas – ska­ties, kas tā­lāk se­kos. Fil­mē krus­tu šķēr­su. Piec­as sē­ri­jas uz priekš­u un tad at­kal at­pa­kaļ. Ak­tie­ri, kas pie­šā­vu­šies, kam tās lo­mas jau bi­ja pa­gā­ju­ša­jā se­zo­nā, tie ap­mē­ram zi­na, ap ko lie­ta gro­zās. Bet man jā­sa­rod ar vi­siem no jaun­a, at­tie­cī­bas jā­vei­do.

Se­ri­ālā es­mu Kris­tī­nes Ne­va­raus­kas – Lī­gas ­– mā­te. Mēs tur ta­gad esam trīs vies­nī­cas līdz­īpaš­nie­ki. Nē, pat čet­ri! Es pār­ņe­mu mei­tas biz­ne­su, vi­ņam man tā­da – drus­ku sli­ma ar ner­viem. To, vai Lī­ga aiz­brauc uz Ame­ri­ku, es ne­drīk­stu at­klāt, bet, vār­du sa­kot, es tur ie­ro­dos kā šer­pa dā­ma, ku­ra ie­ved kār­tī­bu, cī­nās par mei­tu ar vi­siem. Tad vēl flirts ar da­žiem vī­rie­šiem. Viss no­tiek krus­tu šķēr­su, tie­šām kā «Ha­me­le­ona ro­ta­ļās».

Bet lo­ma ir in­te­re­san­ta. Mēs at­ra­dām vi­ņai tē­lu – lai se­ri­ālā ne­bū­tu In­dra, bet lai bū­tu Ras­ma, kā ma­ni tur sauc. Ve­se­lu die­nu īpa­ši tam vel­tī­jām. Mums ir tā­da jau­ka kos­tī­mu māk­sli­nie­ce Il­ze Vī­to­li­ņa, ku­ru zi­nu simts ga­dus. Vi­ņa dar­bo­jas per­fek­ti: ie­iet vei­ka­lā, ātr­i, ātr­i jau nes drēb­ju ču­pas, pie­dā­vā simts va­ri­āci­jas – ģērb ši­to un to, ka­mēr bei­gās at­la­sī­jām. Tēls ga­tavs! Tā es ta­gad ar kep­ku stai­gā­ju, ti­kai ik pa brī­dim no­mai­nu ce­pu­res krā­su.

Ras­ma pēc pro­fe­si­jas ir grā­mat­ve­de. Ve­cais vies­nī­cas īpaš­nieks Pē­ter­sons, kurš jau ir mi­ris, uz­tai­sī­ja vi­ņai bēr­nu, bet – ne­au­dzi­nā­ja. Un tad Ras­ma ap­pre­cē­jās ar ci­tu vī­rie­ti. Se­ko­ja tra­ģis­ka pie­re­dze gan vi­ņai, gan mei­tai, par ko es arī ne­drīk­stu ie­priekš stās­tīt. Pēc tam vi­ņa iz­šķī­rās un vie­na sa­vu Lī­gu arī audzi­nā­ja. Tā­dēļ Lī­gai arī ir ve­se­lī­bas pro­blē­mas. Ras­ma cī­nās par dzī­vi, jo vi­ņa redz – tā Pē­ter­so­na vies­nī­ca ir ku­moss. Vi­ņa vi­su lai­ku ar Pē­ter­so­nu ir uz­tu­rē­ju­si at­tie­cī­bas, sū­tī­ju­si vēs­tu­les, mei­tas bil­des un iz­cī­nī­ju­si to man­to­ju­mu. Un ta­gad vi­ņa, pro­tams, ne­grib šo veik­smi laist ga­rām, jo vies­nī­ca ir liels ka­pi­tāls. Ras­ma ir ļo­ti gud­ra sie­vie­te. Caur­si­tē­ja ar ļo­ti stin­gru ro­ku. Kā jau grā­mat­ve­dei, vi­sur jā­būt kār­tī­bai, ne­kas ne­drīkst no­iet šķēr­sām; ja kāds ne­pa­tīk, tad jā­at­laiž. Un, pro­tams, vi­ņa ir arī vil­tī­ga, Ras­ma zi­na, ka ar vī­rie­šiem var ci­tā­di – mai­gāk, mī­ļāk. Vie­nī­gi, ko man vēl gri­bē­tos no sce­nā­ri­ja, – es to­mēr vē­lē­tos pa­rā­dīt, kas ša­jā sie­vie­tē no­tiek, kad vi­ņa ir vie­na. Kā­da Ras­ma ir pa­tie­sī­bā. Var­būt skar­bums un val­do­nī­ba ir ti­kai mas­ka, bet bū­tī­bā vi­ņa ir vā­ja sie­vie­te. Ļo­ti ne­iz­sar­gā­ta un ļo­ti vien­tu­ļa. Tā­pēc vi­ņa ne­laiž ne­vie­nu klāt, bet pa­ti iet uz­bru­ku­mā.»

In­dra sa­ka: pro­tams, jā­sas­pringst. «Šo­dien no­fil­mē­jos, va­ka­rā des­mi­tos man ie­dod jaun­o tek­stu rīt­die­nai. Tad es vē­lu nak­tī un no rī­ta mā­cos. Se­ri­āls vi­su lai­ku ir arī darbs mā­jās. Bet tas uz­tur bai­go to­nu­su. Ci­ti ma­ni ko­lē­ģi jau tā pie­šā­vu­šies – ka­mēr gri­mē­jas, ap­ska­tās tek­stu. Mē­ģi­na vēl sa­likt la­pas kaut kur, paš­pi­kot. Ja pa tei­ku­mam di­alo­gos ie­met, tad jau tā var. Bet es sa­vā lo­mā ru­nā­ju daudz, tā kā man ir daudz jā­mā­cās. Bet vis­pār re­ži­so­re In­ta Go­ro­dec­ka (es­mu pie vi­ņas strā­dā­ju­si arī se­ri­ālā «Viss kār­tī­bā») ir ļo­ti jau­ka un vi­sa gru­pa brī­niš­ķī­ga – ope­ra­to­ri, asis­ten­ti, gri­mē­tā­ji, ko­lē­ģi – ak­tie­ri. Mēs kā lie­la ģi­me­ne – uz ska­tu­ves plē­ša­mies, bet pa­tie­sī­bā mī­lam viens ot­ru.»

In­drai šī va­sa­ra bi­ju­si dās­na. Krā­sai­na. Ju­tek­lis­ka. Pie­pil­dī­ta. Vi­ņa fil­mē­jas vēl vie­nā tele­vī­zi­jas fil­mā – «Čet­ri ga­da­lai­ki», ku­ru spon­so­rē kāds kris­tīgs cil­vēks, kam pie­der mil­zī­ga saim­nie­cī­ba pie Baus­kas un kurš at­bal­sta da­žā­dus dzī­ves pa­bēr­nus. Arī šī fil­ma ir par ģi­me­ni. Pro­tams, In­dra sa­vā lo­mā ir šķī­ru­sies. Vi­ņai ir di­vas mei­tas, kat­ra no sa­va tē­va. Ma­zā­kās mei­te­nes tēvs pār­ra­dies no cie­tu­ma. Bet lie­lā­kā, ku­ra gri­bē­ju­si kļūt par mo­de­li, aiziet pa pie­ska­ri ar nar­ko­biz­ne­su un pros­ti­tū­ci­ju. «Vis­pār tra­ģis­ka pa­da­rī­ša­na. Ta­ču stāsts ir par to kā, vi­ņa no­iet no ce­ļa un kā at­kal at­grie­žas at­pa­kaļ nor­mā­lā dzī­vē. Daudz fil­mē­jam arī do­ku­men­tā­lus kad­rus, ku­ros pa­ši ie­plu­di­nā­mies iek­šā. Tā mēs pie­da­lī­jā­mies gan svēt­ce­ļo­ju­mā uz Ag­lo­nu, gan ģi­me­nes svēt­kos Vēr­ma­nī­tī…» 

Pie Mi­hai­la Gruz­do­va In­dra ta­gad mē­ģi­na nor­vē­ģa lu­gu «Sap­nis par ru­de­ni», ok­tob­rī būs pirm­iz­rā­de. Jā­ga­ta­vo­jas arī sa­vai apaļ­ajai dzim­ša­nas die­nai 29. de­cem­brī. Tā kā dar­ba daudz. Bet augus­ta pē­dē­jā sest­die­nā In­dra brauc uz Smil­te­ni pie sa­va brā­lē­na.

«Mums ir ļo­ti lie­la dzim­ta no mam­mas pus­es, un ik pa trim ga­diem mēs vi­si ra­di sa­nā­kam ko­pā. No­tiek Blu­ku dzim­tas sa­li­do­jums! Tra­dī­ci­ja aiz­sā­kās, kad omam­mai, ma­nas mam­mas mam­mai, it kā bū­tu pa­li­ku­ši simts ga­di. Lie­pā­jā sa­brau­ca vi­si vi­ņas sep­ti­ņi dē­li un mei­tas ar bēr­niem un maz­bēr­niem. Man ir mil­jons mā­sī­cu! Pēc piec­iem ga­diem at­kal ti­kā­mies Smil­te­nē, un tad no­lē­ma, ka piec­i ga­di to­mēr ir par il­gu, va­jag bie­žāk rī­kot. Vis­pār for­ši. Četr­as pa­au­dzes, pār­i par simts cil­vē­ku. Katrs klans kaut ko iz­do­mā. Bri­ķu klans – mēs esam trīs bēr­ni sa­vai mam­mai – no­au­dām dzim­tas ka­ro­gu. Cilts­ko­ku rak­sta ma­nas mam­mas ve­cā­kā mā­sa. No­tiek priekš­ne­su­mi, ek­skur­si­jas, fo­to­gra­fē­ša­nās.

Bet omam­ma… 

Ma­nai omī­tei vī­ru ka­rā no­šā­va, kad jaun­ākais – sep­tī­tais – bēr­niņš vēl ne­bi­ja pie­dzims, un tad vi­ņa vie­na arī vi­sus uz­au­dzi­nā­ja. Vi­ņa pa­ti ir no Krie­vi­jas, no Puš­ki­nas. Klau­di­ja. Aiz­brau­ca mans opī­tis Jē­kabs Blu­ka strēl­nie­kos un pār­ve­da mā­jās krie­vie­ti, ku­ra ne­zi­nā­ja ne vār­da lat­vis­ki. Bet vi­ņa ie­mā­cī­jās un vi­su mū­žu ar bēr­niem ru­nā­ja ti­kai lat­vis­ki. Omī­te ļo­ti skais­ti dzie­dā­ja krie­vu ro­man­ces un stās­tī­ja pa­sa­kas. Lie­la rok­dar­bie­ce un pa­vā­re. Ma­nai mam­mai ie­mā­cī­ja garš­īgi vā­rīt ēst, vi­ņa sa­vu­kārt man. Tas viss nāk no pa­au­dzes uz pa­au­dzi. Omī­tei šaus­mī­gi pa­ti­ka vie­so­ties. Vi­ņa brau­ca pie vie­na bēr­na – audzi­nā­ja maz­bēr­nus, tad pie ot­ra, pie tre­šā, ce­tur­tā… Vi­si gai­dī­ja omī­ti cie­mos kā tra­ki! At­ce­ros, kā mēs abas brau­cām uz Mas­ka­vu pie vi­ņas ra­diem, es tad bi­ju pus­au­dze. Un kā omī­te ska­tī­jās «Ugu­ni un nak­ti», kad spē­lē­ju Spī­do­lu! Aiz­ve­dām vi­ņu uz Lie­pā­jas te­āt­ri, man tās mel­nās bi­zes… Omī­te no­ska­tās pir­mo cē­lie­nu un pra­sa: «Kur tad tā In­dra – kad vi­ņu pa­rā­dīs?»

Mī­ļi.»

Bri­ķe – sko­lo­tā­ja?! 

Šo­ru­den te­āt­ri pa­ceļ iz­rā­žu bi­ļe­šu ce­nas, arī al­gas ak­tie­riem nu ir lie­lā­kas. Bet vēl pirms trim ga­diem In­drai Bri­ķei, prī­mai, ku­rai div­reiz pa­snieg­ta Li­li­tas Bēr­zi­ņas bal­va, ak­tri­ses al­ga bi­ja sim­tu piec­des­mit čet­ri la­ti uz pa­pī­ra. «Kri­mi­nā­li. Vār­du sa­kot, jā­iet no te­āt­ra prom, ģi­me­ni vairs ne­var uz­tu­rēt. Tā­pēc arī ak­tie­ri skrē­ja pa ma­lām, kur nu ku­rais. Cits tai­sa biz­ne­su, cits rau­jas uz rek­lā­mām, par past­nie­ku piec­os no rī­ta strā­dā – kā Si­liņš Aivars. Es aiz­gā­ju uz sko­lu. Ti­kai nau­das dēļ. To­reiz es vēl ne­zi­nā­ju, ka man sko­lo­tā­jas darbs tik la­bi pa­do­sies un ie­pa­tik­sies, ka ta­gad es to da­ru ar lie­lu prie­ku. Vēl iz­gā­ju pe­da­go­ģi­jas kur­sus un da­bū­ju vi­sā­dus pa­pī­rus, lai va­rē­tu tur­pi­nāt strā­dāt, jo man ir vi­dē­jā spe­ci­ālā iz­glī­tī­ba, bei­dzu Lie­pā­jas te­āt­ra stu­di­ju. Un tā tre­ša­jā sep­tem­brī at­kal bū­šu sko­lo­tā­ja. Rī­gas Kul­tū­ru vi­dus­sko­lā mā­cu ak­tier­meis­ta­rī­bu. Es­mu jau ie­kļā­vu­sies sko­lo­tā­ju ko­lek­tī­vā. Dik­ti in­te­re­san­ti, kā­das tās at­tie­cī­bas. In­te­re­san­ti arī tā­pēc, ka bēr­ni sa­brauc no vi­sas Lat­vi­jas. Vi­ņiem in­te­re­sē tas, ko tur mā­ca. Es lie­ku arī at­zī­mes. Sā­ku­mā ne­va­rē­ju sa­prast: nu kā lai no­vēr­tē­ju to, kas nav ar li­ne­ālu iz­mē­rāms? Ta­lan­tī­ga­jiem ie­lie­ku augst­āku at­zī­mi, ta­ču arī tas otrs, ku­ram nav kaut kas iz­de­vies, ir šaus­mī­gi cen­ties, ne­mi­tī­gi nāk un mē­ģi­na… Man ir ļo­ti grū­ti vi­ņam ie­likt šva­ku at­zī­mi. Bet šo­gad bū­šu stin­gra. Es vi­ņus ne­tai­su par ak­tie­riem, ta­ču etī­des, ru­nas, uz­stā­ša­nās, ne­bai­dī­ties no pub­li­kas – tas vi­ņiem būs va­ja­dzīgs pro­jek­tu aiz­stā­vē­ša­nā. Ir ta­ču biz­ne­sa sie­vie­tes, ku­ras par lie­lu nau­du iet pie Li­li­tas Ozo­li­ņas ak­tier­sko­lā, lai vien­kār­ši mā­cī­tos ko­mu­ni­kē­ties ar cil­vē­kiem, pras­tu iz­teik­ties, at­tīs­tī­tu tē­lai­no do­mā­ša­nu.

Man pa­tīk. Es kād­reiz do­mā­ju, ka ti­kai sa­vu bēr­nu spē­ju mī­lēt. Bet iz­rā­dās, ka va­ru ļo­ti mī­lēt pil­nī­gi sve­šus bēr­nus un arī vi­ņi nāk pie ma­nis un sa­ka: «Bet, sko­lo­tāj, jūs esat tik šaus­mī­gi mī­ļa…» Iz­lai­du­mā zā­lē sē­dē­ja sko­lo­tā­ju rin­da. Ma­ni bēr­ni vi­si nā­ca pie ma­nis un ne­vis de­va ti­kai pu­ķes, bet ķē­rās ap kak­lu un bu­čo­ja ma­ni. Un tās ci­tas sko­lo­tā­jas sa­ka: «In­dra, tie bēr­ni jūs tik ļo­ti mīl…» Bet tā arī ir. Un es ne­zi­nu, kā­pēc. Mēs va­ram iz­ru­nā­ties par vi­su. Es vi­ņus ve­du uz te­āt­ri – cik va­ru, ie­lai­žu par brī­vu. Var­būt pēc tam vi­ņi ie­mī­lēs kul­tū­ru uz vi­su mū­žu.»

Kar­di­nā­lais so­lis

Arī pri­vā­ta­jā dzī­vē In­drai ir pār­mai­ņas. Vi­ņa sa­ka: no­vē­lo­tas, bet ļo­ti pa­tī­ka­mas pār­mai­ņas. Šī ir pirm­ā va­sa­ra, kad In­dra dzī­vo kā brī­va sie­vie­te.

«Sa­jū­ta ir la­ba. Ļo­ti la­ba. Cik pirms tam bi­ja slik­ti, tik ta­gad ar Jā­ni, ma­nu dē­lu, mums ir la­bi. Nu jau būs gads, kopš mans ot­rais vīrs aiz­gā­ja, vai, pa­rei­zāk sa­kot, mēs vi­ņu pa­lū­dzām aiziet. Un mums ar dē­lu sā­kas pil­nī­gi ci­ta dzī­ve.

 Mēs vi­si trīs bi­jām no­mo­cī­ju­šies. Ta­gad es do­mā­ju: ja ir tik sma­gi, la­bāk iz­šķir­ties ātr­āk. Ar Ul­di Rī­gā ko­pā no­dzī­vo­ju il­gi, gan­drīz des­mit ga­dus.

Grū­ti mums gā­ja, bet, kad pē­dē­jais pi­liens bi­ja pie­pi­lē­jis, viss at­ri­si­nā­jās pats no se­vis. Vien­kār­ši mēs ar Jā­ni spē­rām kar­di­nā­lu so­li, un Ul­dis vairs ne­dzī­vo pie mums.

Go­dī­gi sa­kot, ne­ce­rē­ju, ka tas tik vieg­li iz­da­rāms…

Bet kaut kā tā sa­nā­ca. Man bi­ja ļo­ti grūts pe­ri­ods un es aiz­gā­ju pie kā­das sie­vie­tes – man ie­tei­ca: vi­ņa redz cau­ri sli­mī­bas, vi­su, var­būt vi­ņa tev pa­lī­dzēs… Šī sie­vie­te sa­cī­ja: «Šķi­ries no Ul­da šai pa­šā mir­klī! Tu re­dzē­si, ka tev viss at­ri­si­nā­sies. Gan nau­das būs vai­rāk, gan viss pā­rē­jais. Sā­pī­gi, bet iz­da­ri.»

Un tā arī no­ti­ka. 

Vi­sa dzī­ve pa­vē­rās!

Bet bei­dza­mie ga­di bi­ja tie­šām mo­ko­ši. Ul­dis sir­dī kād­reiz ne­bi­ja slikts, bet… ir cil­vē­ki, kas ar ga­diem ne­vis pie­aug, bet glu­ži ot­rā­di – de­gra­dē­jas, no­nāk at­pa­kaļ ne­va­rī­ga bēr­na lī­me­nī. Mēs dzī­vo­jām ko­pā un pat ne­sa­ru­nā­jā­mies. Viņš arī vi­su lai­ku mē­ģi­nā­ja da­rīt pār­i – gan man, gan Jā­nim. Vi­sā­di, vai­rāk ar emo­ci­onā­lu vam­pī­ris­mu. Ja man ir slik­ti, viņš uz­reiz jū­tas šaus­mī­gi la­bi. Kaut gan pē­dē­jā ga­dā es bi­ju ie­mā­cī­ju­sies aiz­vēr­ties, lai arī kas no­tiek. Mē­ģi­nā­ju ne­sprāgt. Ka­mēr at­kal at­ga­dī­jās kas tra­ģisks, tad es sprā­gu. Un vi­ņam tas de­va gan­da­rī­ju­mu. Kad dzir­dē­ju Ul­da so­ļus pa tre­pēm, es jau iek­šē­ji sa­rā­vos. Jā­nim arī viss ķer­me­nis sa­sprin­ga…

Es to ne­stās­tu, lai se­vi at­klā­tu, bet lai cil­vē­ki, ku­riem tāds pats lik­te­nis, sa­pras­tu skar­bo pa­tie­sī­bu, ko es ap­jē­dzu ti­kai pēc sa­vas il­gās pie­re­dzes – ka tas IR jā­iz­da­ra. Ir jā­pār­cērt sai­tes. Tur nav ko zau­dēt, var ti­kai ie­gūt.

Mans Jā­nis sen jau bi­ja pār­au­dzis Ul­di – at­bil­dī­bā, sa­pra­ša­nā. Ti­kai viņš ne­ie­dro­ši­nā­jās tē­vam ru­nāt pre­tī. Bet, kad Jā­nis ju­ta, ka kļu­vis pie­au­dzis un sā­ka uz­drīk­stē­ties, tas Ul­di vēl vai­rāk kai­ti­nā­ja. Ka vi­ņa dēls tā! Bei­gās Ul­dis tei­ca: «Tu ne­esi man dēls!» Ul­dis Jā­ni iz­dzi­na no mā­jām. Ta­jā lik­te­nī­ga­jā die­nā es bi­ju sa­vas Lie­pā­jas ko­lē­ģes bē­rēs. Jā­nis sē­dē­ja par­kā uz so­li­ņa un man zva­nī­ja. Šo­reiz stin­grā­ko lē­mu­mu pie­ņē­ma viņš. Mans Jā­nis pa­tei­ca: «Vai nu es, vai tas tavs vīrs!»

Es iz­vē­lē­jos dē­lu.

Mēs iz­sau­cām po­li­ci­ju. At­nā­ca čet­ri ve­či ar ro­ku dzel­žiem un ma­nu ot­ro vī­ru aiz­ve­da. Ka­mēr vi­ņu aiz­tu­rē­ja, mēs Ul­da man­tas no­ne­sām le­jā un dzī­vok­ļa ār­dur­vīm no­mai­nī­jām at­slē­gas. Ne­bi­ja ci­ta va­ri­an­ta. Ko da­rīt, kad mans Jā­nis sēž uz so­li­ņa dzelz­ce­ļa sta­ci­jā un ne­nāk mā­jās?!

Do­mā­ju, ka arī Ul­dim ta­gad ir la­bāk. Ne­es­mu vi­ņu il­gi sa­ti­ku­si, ne­zi­nu, kur viņš strā­dā un vai strā­dā. Bet Ul­dim bi­ja at­kāp­ša­nās ceļš. Pār­cel­ties uz Lie­pā­ju pie mā­sas vai arī strā­dāt, kaut kur īrēt un vei­dot nor­mā­lu dzī­vi. Tas pie­spie­da vi­ņu arī ak­tī­vi rī­ko­ties, ci­tā­di viņš vairs ne­ko ne­da­rī­ja…

Bet Jā­nis… Viņš man vien­mēr bi­jis pats dār­gā­kais cil­vēks pa­sau­lē.

Viņš ir mans balsts. Es vien­mēr ar vi­ņu kon­sul­tē­jos par vi­sām lie­tām, un viņš arī ar ma­ni.

Jā­nis ir mī­les­tī­bas bērns. Es vi­ņu ne­prā­tī­gi gai­dī­ju. Tas bi­ja lai­mī­gā­kais mir­klis ma­nā dzī­vē, kad Prie­ku­les slim­nī­cas dzim­dī­bu no­da­ļā pie gul­tas pie­ne­sa dē­lu. Es rau­dā­ju no prie­ka. Un mā­si­ņa tei­ca: «Ne­rau­diet. Pa­ska­tie­ties, cik viņš feins pui­ka!» Vi­ņa aiz­gā­ja, un tad es gu­lē­ju vie­na pa­ti pa­lā­tā un pa tām pār­is stun­dām iz­do­mā­ju vi­su vi­ņa dzī­vi. Vi­si tei­ca, ka tik lai­mī­gu mā­mi­ņu, kas gai­da bēr­nu, nav re­dzē­ju­ši. Es tai lai­kā sta­ro­ju. Man jau bi­ja div­des­mit as­to­ņi ga­di, skai­tī­jos vē­lā mā­mi­ņa. Ne­at­ra­dās jau lai­ka. Se­zo­nā trīs lie­las lo­mas, vēl fil­mē­ša­nās pa vi­du… Bet tad kaut kā, kad iz­šķī­ros no pirm­ā vī­ra un sa­gā­ju ko­pā ar ot­ro, ar Ul­di, uz­reiz bi­ju no­brie­du­si: man va­jag bēr­nu. Pa­tei­cu sa­vam re­ži­so­ram Oļ­ģer­tam Kro­de­ram. Līdz sep­tī­ta­jam mē­ne­sim spē­lē­ju «Ka­mē­li­ja dā­mu», un, kad Jā­nim bi­ja trīs mē­ne­ši, es at­kal spē­lē­ju.

Vē­lāk ļo­ti gri­bē­ju vēl kā­du bēr­ni­ņu. Kad Jā­nim bi­ja piec­i ga­di, es at­kal bi­ju ce­rī­bās, čet­ri mē­ne­ši. Bet te­āt­rī bi­ja šaus­mī­ga slo­dze. Vies­iz­rā­des, lo­ma«Mai­jā un Pai­jā», kur daudz jā­stai­pās, jā­lē­kā… Pēc iz­rā­des ma­ni aiz­ve­da uz slim­nī­cu, uz Stra­di­ņiem, un es zau­dē­ju bēr­ni­ņu. Gu­lē­ju uz gal­da un šaus­mī­gi rau­dā­ju: «Ko es teik­šu Jā­nī­tim?» Jā­nī­tis jau zi­nā­ja, ka vi­ņam būs mā­si­ņa, va­ka­ros glau­dās pie ma­na vē­de­ra, gai­dī­ja… Dak­te­re As­trī­da Ti­rā­ne to­reiz man ļo­ti daudz psiho­lo­ģis­ki pa­lī­dzē­ja. «Bēr­ni­ņam kaut kas bi­ja, ja vi­ņam bi­ja jā­ai­ziet… Tā­du lik­te­ni Dievs bi­ja lē­mis…» Pēc tam, kad mēs no Lie­pā­jas at­kal bi­jām at­brau­ku­ši vies­iz­rā­dēs, es vi­ņai kā pa­tei­cī­bu aiz­sū­tī­ju ie­lū­gu­mu. Dak­te­re Ti­rā­ne at­nā­ca uz ma­nu iz­ra­di ar lie­lu ro­žu klē­pi. Ta­ču bai­les par dē­lu pēc šī zau­dē­ju­ma ma­ni pa­va­dī­ja vien­mēr.

Mans dēls… Ta­gad Jā­nis stu­dē Uni­ver­si­tā­tē ko­mu­ni­kā­ci­ju zi­nāt­nes, tre­šais kurss. Pa­gā­ju­ša­jā ga­dā vi­ņam va­ja­dzē­ja iz­vē­lē­ties, vai iet uz žur­nā­lis­tiem vai uz rek­lā­mu. Jā­nis tei­ca, ka Dom­burs viņš tā­pat ne­kad ne­būs un rak­stīt in­ter­vi­jas vi­ņam arī ne­pa­tīk…, un iz­vē­lē­jās rek­lā­mas jo­mu. Vi­ņam pa­tīk.»

Sap­nis

Ko tā­lāk? In­dra sa­ka: vie­nī­gais, ko vi­ņai šo­dien gri­bē­tos – bie­žāk pie mam­mas aiz­braukt, pie brā­ļa An­dra uz Bri­ķiem, kur mam­ma ta­gad dzī­vo. Pa­vi­sam ne­sen, ne­dē­ļas no­ga­lē, vi­ņa bi­ja aizs­krē­ju­si – mam­mai uz dzim­ša­nas die­nu.

«Sē­žu, sē­žu pie gal­da, tad uz­le­cu kā­jās: «Ak, es ta­ču at­kal ne­tik­šu svai­gā gai­sā!» Iz­skrie­nu vi­sus dār­zus. Ag­rāk, kad brau­cu uz īs­ta­jām sa­vas bēr­nī­bas lau­ku mā­jām, uz Sī­ļiem, se­šus kilo­met­rus no Dur­bes, kur mēs vi­si trīs mam­mai pie­dzi­mām un uz­au­gām, man bi­ja sva­rī­gi iz­pē­tīt: «kas jauns ie­stā­dīts?» un «kā tas ko­ciņš past­ie­pies?». Tad es ju­tos tik la­bi. Va­ru ne­krā­sot acis, uz­ģērbt sa­plēs­tus džin­sus, iz­skrie­ties ar ba­sām kā­jām. Un ta­gad arī, kad aiz­brau­cu pie mam­mas. Vi­ņa at­kal sa­stā­dī­ju­si dā­li­jas – krā­sai­nais, ār­prāts! Un ro­zes, vi­sā­das šķir­nes. Brā­lim ir mil­zī­gi ābeļ­dār­zi – es no vie­nas ābo­lus pa­gar­šo­ju, no ot­ras, tre­šās (viņš ir eko­lo­ģis­kais zem­nieks ar ser­ti­fi­kā­tu)… Vēl vīn­ogas vi­ņiem pie mā­jas aug. Un plū­mes. Un mil­zīgs riek­stu­koks sē­tā. Tā pār­ēdos, ka do­mā­ju – no­mir­šu! Es ju­tos kā šu­ne­lis, kurš kā­du lai­ku bi­jis ie­spun­dēts un nu ti­cis brī­vī­bā: gri­bas tur, tur, tur! Bet man at­kal jā­brauc at­pa­kaļ uz Rī­gu. Te ir mans darbs.

Vis­pār man Rī­ga pa­tīk. Ne­zi­nu, vai ta­gad va­rē­tu dzī­vot Val­mie­rā, pat Lie­pā­jā, kas ir ma­na pil­sē­ta. Man ļo­ti pa­tīk aiz­braukt uz Lie­pā­ju, iz­stai­gāt ve­cās vie­tas, uz ka­piem aiziet, kā­du ko­lē­ģi sa­tikt. Bet – ti­kai aiz­braukt uz pa­ris die­nām, ne dzī­vot. Tā­pēc, ka tur ir tāds miers, laiks kna­pi vel­kas. Vi­si ma­ni fei­nie par­tne­ri arī pār­vā­ku­šies uz Rī­gu – Bar­tke­vičs, Vil­sons… Un mans re­ži­sors – Oļ­ģerts Kro­ders… Vi­ņam ta­gad šva­ki ar ve­se­lī­bu. Ga­di arī asins­spie­diens dik­ti lē­kā, viņš dzī­vo Val­mie­ras te­āt­rī, gri­mē­ta­vā. Ta­gad viņš pat uz ie­las ne­iet – bail, ka va­rē­tu pa­krist. Ko­lē­ģi nes vi­ņam ēst. Bet viņš vi­su lai­ku grib strā­dāt, kaut ko mē­ģi­na. Tas cil­vēks bez dar­ba ne­var, vi­sa dzī­ve vi­ņam ir ti­kai te­āt­ris. Ta­gad tai­sīs ce­tur­to rei­zi «Ham­le­tu» – tā kā Kro­ders var ie­kļūt Gi­ne­sa re­kor­du grā­ma­tā kā re­ži­sors, kurš ce­tur­to rei­zi ie­stu­dē«Ham­le­tu». Vis­pār viņš ne­brauc ne uz vies­iz­rā­dēm, ne­kur, bet uz ma­nu ju­bi­le­ju ap­so­lī­ja ie­ras­ties. Lie­pā­jas pe­ri­odā Kro­ders man tei­ca: «Kaut vai rā­pus, kaut vai ar što­ku, kna­pi dzīvs, bet uz ta­vu piec­des­mit ga­du ju­bi­le­ju es bū­šu.»

Ce­ru, ka viņš at­brauks.

Bet pie mam­mas ta­gad iz­nāk re­ti pa­būt. Pa Jaun­o ga­du un pa Jā­ņiem. Ta­ču mēs trīs vai četr­as rei­zes die­nā sa­zva­nā­mies. Mam­mu viss in­te­re­sē: «Kāds Rī­gā laiks? Ko ēdī­siet? Ko da­rī­siet?» Tas ir tik mī­ļi. Pēc pus­stun­das vi­ņa zva­na at­kal: «Vai! Pie­mir­su tev pa­teikt. In­driņ, Zat­lers brauc pie mums uz Dur­bi. Ie­šu ar vi­ņu tik­ties, var­būt Pre­zi­dents ro­ku pa­spie­dīs.» Es­mu sa­pra­tu­si, ka vi­ņa ne­var bez ma­nis iz­tikt. Ja mam­ma ne­pie­zva­na, es zva­nu vi­ņai. Ru­de­nī mam­ma brauc pie ma­nis, pa­dzī­vo kā­das ne­dē­ļas. Tad es vi­ņu ve­du uz iz­rā­dēm, lai ska­tās. Ma­nai mam­mai nu­pat, augus­tā, pa­li­ka as­toņ­des­mit viens gads. Vi­ņai ir labs dak­te­ris, ik pa lai­kam kaut kā­das dra­pes ie­dzer, un tā­da fri­ša. Pu­cē­ties ļo­ti pa­tīk, pie fri­zie­ra iet. Mums to ra­du ap­kār­tnē ir tik daudz – brā­lim trīs bēr­ni un vi­si sa­pre­cē­ju­šies – kat­ru ne­dē­ļu kā­dam ju­bi­le­ja, dzim­ša­nas vai vār­da die­na. Un tad No­ri­ņa at­kal ir sa­pu­cē­ju­sies, gai­da ma­šī­nu un at­kal kaut kur brauks. Tas vi­ņai dod sti­mu­lu. Mam­ma ska­tās se­ri­ālus, min krust­vār­du mīk­las un rak­sta dze­jo­ļus. Un la­sa. Vie­nī­gi es vi­ņai pie­trūk­stu. Brā­lis An­dris ir no­skrē­jies ar lau­ku dar­biem, otrs brā­lis Ju­ris dzī­vo ci­tur – Lie­pā­jā, viņš ir Sal­dus ra­jo­na po­li­ci­jas šefs, un es es­mu vie­nī­gā, ar ko mam­ma var mie­rī­gi pa­pļā­pāt. Pro­tams, arī mans dēls mam­mai ir ļo­ti tuvs, jo vi­ņa vi­ņu ir uz­au­dzi­nā­ju­si. Vi­sas va­sa­ras ve­du Jā­ni uz Sī­ļiem. Mans tēvs ļo­ti mī­lē­ja ma­nu Jā­ni. Tā kā Jā­nim arī ir sā­pī­gi, ka vairs nav to ve­co lau­ku mā­ju, ma­nas bēr­nī­bas mā­ju.

Ta­gad Sī­ļos saim­nie­ko sve­ši ļau­dis.

Ma­ni ve­cā­ki pār­cē­lās pie ma­na brā­ļa. Mēs gri­bē­jām kā la­bāk… Bet tēvs ne­va­rē­ja pār­dzī­vot, ka bi­ja jā­iet prom no mā­jām, kur viss mūžs pa­va­dīts. Pir­mo va­sa­ru viņš viens pats tur pa­li­ka. Mēs vi­sas man­tas aiz­ve­dām prom, viņš sev at­stā­ja ti­kai gul­tu un vie­nu krēs­lu. Ve­dām vi­ņam ēst, vi­su ko, ka­mēr arī paps to­mēr at­nā­ca pie brā­ļa. Pie An­dra bi­ja la­bi, bet paps ju­tās kā In­drān­tēvs. Pro­tams, viņš tā­pat kat­ru rī­tu cē­lās, gā­ja uz sa­vu šķū­nī­ti, kaut ko ķī­lē­ja, vī­lē­ja, ne­sa mal­ku, ku­ri­nā­ja – līdz bei­dza­mam mir­klim, ta­ču… Mans paps vi­su mū­žu ir bi­jis ne­at­ka­rīgs, saim­nieks, ko­man­dē­jis saim­nie­cī­bu, un pēk­šņi… viņš vairs ne­ko ne­no­sa­ka, un ve­se­lī­ba arī sa­šķo­bī­jās. Viņš sa­bru­ka, sirds ne­iz­tu­rē­ja. Un ti­kai tā­pēc, ka vairs ne­bi­ja vi­ņa mā­ju.

Pirms pār­is ga­diem va­sa­rā ko­pā ar mam­mu aiz­brau­cām uz Sī­ļiem pa­ska­tī­ties. Kād­reiz tur bi­ja skaists ābeļ­dārzs, mam­mai viss bi­ja vie­nās pu­ķes, ie­kār­to­ti sap­ņu stū­rī­ši… Aiz­brau­cām – vi­si ko­ki iz­cir­sti. Sē­tā bi­ja mil­zī­gas lie­pas – to vairs nav. Bērzs, kur bi­ja stār­ķa lig­zda, ce­riņ­krūms, jas­mī­ni – viss no­cirsts. Klajš lauks, bez pu­ķēm, bez ne­kā, ti­kai mau­riņš. Pil­nī­gi ci­ta vie­ta. Ie­gā­jām mā­jā. Tās pa­šas mū­su ve­cās ta­pe­tes… Sē­dē­jām, ru­nā­jām, mam­ma tu­rē­jās, tu­rē­jās. Tad vi­ņa iz­gā­ja un sē­tā sā­ka tik draus­mī­gi rau­dāt. Pēc tam vi­ņa sa­sli­ma un kā­du lai­ku pa­va­dī­ja slim­nī­cā. Sa­pra­tām, ka uz Sī­ļiem vairs ne­brauk­sim. Kas ir pa­gā­jis, tas pa­gā­jis, un šo­dien ir cits laiks.

Šaus­mī­gi gri­bas pa­šai sa­vu stū­rī­ti. Mans Jā­nis sa­ka: kad iz­mā­cī­sies, strā­dās, vi­ņam no­teik­ti būs mā­ja. «Tur būs dārzs, un tu va­rē­si to kopt.»

Il­gas

Vai In­dra ta­gad at­kal spē­tu ie­mī­lē­ties? Vi­ņa ne­sa­ka ne jā, ne nē, ti­kai…

«Es tik šaus­mī­gi il­gi es­mu bi­ju­si ko­pā ar kā­du, ka tie­šām vi­su mū­žu ne­es­mu bi­ju­si vie­na! Ap­pre­cē­jos ļo­ti ag­ri. Bei­dzu sko­lu un jau sā­ku dzī­vot ko­pā ar sa­vu pir­mo vī­ru, un pēc pār­is ga­diem bi­ja kā­zas. Kna­pi bi­ju iz­šķī­ru­sies no pirm­ā vī­ra, kad man jau bi­ja otrs. Tā lai­kam bi­ja kļū­da, va­ja­dzē­ja at­el­pas brī­di, pa­do­māt par se­vi, kas man ir sva­rīgs, kas ne, at­rast īs­to cil­vē­ku… Jā, es ne­es­mu bi­ju­si vie­na. Šis ir pir­mais gads, kad tā­da es­mu. 

Un ta­gad es to bau­du.

Ne­zi­nu, kā­dam jā­būt cil­vē­kam, lai es ar vi­ņu ta­gad va­rē­tu dzī­vot ko­pā, mī­lēt. Kur viņš tāds ir?!

Sa­rež­ģī­ti. Man šķiet, ka lau­lī­bas at­tie­cī­bās jā­būt īpa­šai iek­šē­jai in­te­li­ģen­cei. Kurs tas viss ir?! Kād­reiz ģi­me­nēm bi­ja ļo­ti sva­rī­ga ko­pē­ja mā­ja, ko­pē­ji bēr­ni, kas jā­iz­sko­lo. Ne kā ta­gad, kad jau pirms kā­zām vie­no­jas: «Sa­da­lām man­tu, būs lau­lī­bas lī­gums – ja kas, sāk­sim di­bi­nāt at­kal vi­su no jaun­a!» At­ver pre­si: tur šķi­ras; vie­na sie­va, ot­ra, tre­šā tik ra­da no jaun­a bēr­nus… Nav iek­šā pa­ma­tī­gu­ma, kā ma­nai mam­mai ar tē­vu. Vi­ņiem arī dzī­vē nav vieg­li gā­jis, bi­ju­ši vi­sā­di kaš­ķi: mam­ma gri­bē­ja dze­jot, tēvs at­kal lo­pus… Mam­mai kād­reiz par tē­vu tei­ca: «Es ne­va­ru iz­tu­rēt! Viņš man trau­cē dzī­vot!». Bet ta­gad, pēc pa­pa nā­ves, mam­ma at­ce­ras vie­nī­gi to la­bo. Ti­kai ta­gad mam­ma sa­prot, cik daudz viņš tai ir no­zī­mē­jis. Ma­ni ve­cā­ki viens ot­ru ir ļo­ti mī­lē­ju­ši. Kad paps no­mi­ra, mam­ma pil­nī­gi sa­bru­ka. Vi­ņa bi­ja kā koks ar no­lauz­tu za­ru, ar no­lauz­tu ga­lot­ni.

Tā­pēc ģi­me­nes at­tie­cī­bas mū­su dzim­tai ir ļo­ti sva­rī­gas. Lai gan mēs tā­pat esam šķī­ru­šies un vis­vi­sā­di ir gā­jis, vien­al­ga – mums ir sva­rī­gi tie ve­cā­ki, un ve­cā­kiem bēr­ni ir ļo­ti, ļo­ti sva­rī­gi. Arī Jā­nim tā ir. Var just, ka viņš mīl gan ma­ni, gan mam­mu, mī­lē­ja ma­nu tē­vu. Viņš ti­kai tei­ca: «Es ne­kad ne­gri­bu dzī­vot, kā tu dzī­vo ar tē­ti. Es ne­kad tā­du ģi­me­ni ne­gri­bē­tu.»

Pro­tams, vi­su mū­žu ne­mo­cī­jos kā tā­da sa­lmu at­rait­ne. Ir bi­ju­šas aiz­rau­ša­nās. Es­mu arī at­tei­ku­sies no mī­les­tī­bas. Ne­vē­los at­klāt – no kā­das, bet gri­bu teikt, ka ti­kai tā­pēc, ka uz­ska­tī­ju: jā­sag­la­bā ģi­me­ne, ku­ru… var­būt ne­va­ja­dzē­ja sa­gla­bāt. Viņš arī ne­bi­ja brīvs, vi­ņam arī bi­ja ģi­me­ne. Bet, pro­tams, viņš bi­ja dros­mī­gāks. Viņš aiz­gā­ja no ģi­me­nes. Un es arī bi­ju ga­ta­va. Un tad es pir­mo­reiz re­dzē­ju, ka mans ot­rais vīrs tik šaus­mī­gi raud. Fi­zis­ki. Ne­kad ne­bi­ju re­dzē­ju­si, ka vī­rie­tis tā var rau­dāt. Jā­nis arī bi­ja sa­mē­rā ma­ziņš, sko­lā vēl ne­gā­ja. Un – es pa­li­ku.

Ne­var jau zi­nāt, vai tās bū­tu īs­tās at­tie­cī­bas. Bet ta­gad šis cil­vēks dzī­vo viens.

Viņš arī zi­na par ma­nu jaun­o si­tu­āci­ju.

Nu jā… Ja tas bū­tu no­ti­cis ci­tā pe­ri­odā – ag­rāk, ātr­āk… Bū­tu bi­jis ci­tā­di. To­mēr ir tā­da pa­tī­ka­ma sa­jū­ta… Ne­vis dzī­vot ik­die­nā ko­pā un var­būt vi­su pa­ma­zām sa­bo­jāt, bet ap­zi­nā­ties, ka te­vi kāds mīl un ka tu kā­du mīl… Var­būt tie­šām pa ga­ba­lu at­tie­cī­bas sa­gla­bā­jas il­gāk. Tā­dā pirm­rei­zī­gā sa­jū­tā.

Nu jā… Tik daudz es­mu uz ska­tu­ves mī­lē­ju­si, ka arī dzī­vē gri­bas…