Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Žurnāliste ar zīmēšanas talantu
«Televīzijā nostrādāju 25 gadus. Divus no tiem biju Panorāmas korespondente, pēc tam turpināju darbu LTV7, kur biju gan korespondente, gan arī vadīju ziņas,» žurnālam Privātā Dzīve stāsta Jana Rubinčika. To laiku viņa atminas kā bezgala intensīvu. «Darbs televīzijā mani ievilka tik ļoti, ka nekam citam nepietika ne laika, ne spēka. Ritms bija mežonīgs,» neslēpj žurnāliste, kas jau sešus gadus ir prom no televīzijas. «Ja gribi nopelnīt naudu, tur nav iespējams strādāt,» smaidot atzīst Jana, kura šobrīd pilda Gaso sabiedrisko attiecību speciālistes pienākumus.
Janai ir ne vien žurnālistes ķēriens, bet arī talants zīmēšanā. «Zīmēt man patīk jau no mazām dienām,» atzīst viņa. Nule kā viņa lasītāju vērtēšanai nodevusi grāmatu Pasakas par Rīgu jeb ko pastāstīja zvirbulis Čiris. Jana ir zīmējumu autore, savukārt pasakas pirms vairāk nekā 44 gadiem sarakstīja tēvs bērnu rakstnieks Staņislavs Rubinčiks.
«Kad man bija 12 gadi, tētis paziņoja: «Nākamo grāmatu ilustrēsi tu!» Tajā brīdī viņš bija izdevis jau četras grāmatas, paralēli strādājot arī ekskursiju birojā, kur iepazinās ar manu mammu,» stāsta Jana. «Vecākiem ar mani nebija nekādu problēmu, jo es visu laiku zīmēju. Kad iemācījos rakstīt, uz tēva rakstāmmašīnas tapa manas pirmās pasakas, kuras uzreiz tika arī ilustrētas.» Jana teic, ka bijusi tēva prieks un acuraugs. «Mēs kopā pavadījām daudz laika. Tēvs bija dzīvespriecīgs cilvēks, jebkuras kompānijas dvēsele. Pie viņa ciemos nāca rakstnieki, aktieri, mācītāji.
Viens no tēva draugiem bija Dailes teātra aktieris Āris Rozentāls, kurš bija pirmais vīrietis, kas man izteica komplimentu.
Atminos, kā viņš skatījās uz mani ar savām brūnajām acīm un teica: «Jana, tu esi skaista!» Tas bija mulsinoši, bet arī patīkami. Pie tēva bieži nāca Latvijas Pareizticīgās baznīcas metropolīts Aleksandrs. Kad vēlāk braucu pie viņa jau kā žurnāliste, viņš vienmēr nodeva sveicienus maniem vecākiem. Dzīve ar tēvu bija ļoti interesanta. Šķiet, līdzinos tēvam, jo esmu tikpat komunikabla kā viņš,» secina Jana.
«Tas bija 1980. gada decembris, kad mēs kopā ar tēvu devāmies uz Rakstnieku jaunrades namu Dubultos. Tur bija traks caurvējš, un tēvs saaukstējās. Atgriežoties mājās, viņam konstatēja bronhītu,» atminas Jana. Lai arī tika uzsākta ārstēšana, Staņislava veselības stāvoklis pasliktinājās. «Viss beidzās ar plaušu karsoni un slimnīcu, kur tēvs pavadīja četrus mēnešus.
Viņam parādījās dīvaini slimības simptomi, un ārsti nevarēja saprast, kas notiek.
Atminos, ka tolaik mamma man jautāja: «Kā tu domā, vai ir vērts ārstiem pateikt, ka pirms 10 gadiem tēvam bija vēzis?» Tolaik tādas lietas nereģistrēja elektroniski, pateica tuviniekiem un pierakstīja medicīnas kartītē, kas mēdza pazust. Teicu, ka mums ārstiem ir jāpasaka. Uzzinot par vēzi, viss mainījās – ārsti pārstāja meklēt iemeslus, kāpēc tēvs nejūtas labi.
Savā ziņā viņi tēvu norakstīja, slimnīcā dodot tikai pretsāpju līdzekļus,» atminas Jana.
Kad tēvs 41 gada vecumā devās mūžībā. «Mamma vēlējās uzzināt, kas bija nāves cēlonis. Tika veikta sekcija, kurā atklājās – bija pleirīts, ko varēja izārstēt, ja vien lietotu antibiotikas. Mammai šī ziņa bija pārāk dramatiska.
Tēva nāve viņu pilnībā sagrāva – mamma ieslīga bēdās, no kurām netika ārā līdz pat savas dzīves pēdējām dienām,» atklāj Jana.
Žurnālistes mamma mira 83 gadu vecumā. «Skumji, ka tēva nāvē viņa vainoja mani, jo teicu, ka ārstiem jāpasaka taisnību. Vēlāk mammai teicu: «Bet es taču tobrīd biju vēl tikai bērns, man bija 12 gadi.» Mamma atbildēja, ka viņas acīs es jau biju pieaudzis cilvēks,» tā Jana.
No sāpēm, kuras gadiem nēsājusi sirdī, Janai palīdzēja atbrīvoties tēva sapņa piepildīšana. «Tēvs gribēja, lai es ilustrēju viņa grāmatu, un es to izdarīju. Tagad mans sapnis ir, lai pēc šīs grāmatas taptu leļļu teātra izrāde bērniem. Vēlos grāmatu izdot arī citās valodās, jo tā var kļūt par lielisku suvenīru cilvēkiem, kas grib iepazīt Rīgu,» uzskata Jana.
