At­rai­dī­tā maz­mei­ta

At­rai­dī­tā maz­mei­ta

«Vis­pār smiek­lī­gi!» – dže­za dzie­dā­tā­ja un vo­kā­lā pe­da­go­ģe JO­LAN­TA GUL­BE smai­da. TV šo­vā «Dzie­di ar zvaig­zni» vi­ņa ta­gad ir pār­ī ar eks­prem­je­ru An­dri Bēr­zi­ņu, cil­vē­ki Jo­lan­tu vai­rāk vai ma­zāk it kā pa­zīst… «Bet pirms uz­stā­ša­nās sce­nā­ri­ja meln­rak­stā ne­jau­ši ie­rau­dzī­ju ap­rak­stu par se­vi. «Sie­vie­te ap četr­des­mit… Skais­ta… Auk­sta… Ne­pie­eja­ma… Ne­zi­nām, vai pub­li­kai pa­tiks…» Tāds ti­pāžs. Es gan­drīz no­kri­tu. Mī un žē! Ko es līdz­ši­nē­jā dzī­vē es­mu tā­du iz­da­rī­ju­si, ka par ma­ni ra­dies šāds priekš­stats?!»

 Tie­šām – no ku­rie­nes?!

Cil­vē­ki, kas Jo­lan­tu pa­zīst, ne­kad ne­teiks, ka ot­ras sla­ve­nā­kās al­sundz­nie­ces An­ces Krau­zes bēr­nī­bas kai­mi­ņie­ne ir auk­sta. Ti­kai ne to! Jo­lan­ta ir – sil­ta. Kar­sta. Emo­ci­jām at­vēr­ta. DZĪ­VA.

Cil­vē­ki jo­pro­jām ru­nā par Jo­lan­tu Gul­bi, lai gan vi­ņa ko­pā ar An­dri Bēr­zi­ņu no šo­va jau ir iz­bal­so­ta. Past­ip­ri­nā­tā in­te­re­se sāk ap­grū­ti­nāt. Ne­sen pat! Jo­lan­ta ar kā­du mū­zi­ķi ko­pā brau­ku­si uz Jūr­ma­lu, un viņš tei­cis: traks var pa­likt – tev vi­su lai­ku zva­na tele­fons! Jo­lan­tu aici­na uz pa­sā­ku­miem, pie­dā­vā sa­dar­bī­bu pro­jek­tos, kaut gan da­rā­mā vi­ņai ne­kad nav trū­cis. Ka­len­dārs līdz de­cem­brim aiz­rak­stīts pilns.

Arī to, ka pie­da­lī­sies šo­vā, Jo­lan­ta zi­nā­ja jau sen ­ – mar­tā. Pa­rak­stī­ja lī­gu­mu, kad vēl strā­dā­ja Mā­ra Ozo­li­ņa tele­vī­zi­jas šo­vā «Lat­vi­jas ta­lants». Sā­ku­mā bi­ja pa­re­dzēts, ka Jo­lan­ta dzie­dās ko­pā ar pa­sau­les čem­pi­onu svar­cel­ša­nā Vik­to­ru Ščer­ba­ti­hu, tad pa­rā­dī­jās ci­tas kan­di­da­tū­ras. Ver­si­jas mai­nī­jās en­tās rei­zes. Jo, kad re­āli sāk pār­bau­dīt cil­vē­ku bal­sis, nav ne­maz tik vieg­li at­rast po­pu­lā­rus un arī dzie­dāt va­ro­šus cil­vē­kus. Bei­gās pa­li­ka pie ak­tie­ra Lau­ra Dzel­zī­ša kan­di­da­tū­ras. Jo­lan­ta jau no­prie­cā­jās, vi­ņu du­etam būs pa­vi­sam cits imidžs… Bet pē­dē­jā brī­dī Jo­lan­tai pie­zva­nī­ja, ka šo­va vei­do­tā­ji gri­bot vi­ņu re­dzēt ko­pā ar An­dri Bēr­zi­ņu. «Pa­tie­sī­bā es bi­ju prie­cī­ga! Man tas li­kās gods – dzie­dāt ar eks­prem­je­ru… Pirms tam An­dri Bēr­zi­ņu ne­pa­zi­nu, bet viņš ir tik vien­kāršs cil­vēks. Mums iz­vei­do­jās ļo­ti drau­dzī­gas at­tie­cī­bas, it kā viņš bū­tu mans ra­di­nieks. Arī cil­vēks, kas daudz kam sa­vā dzī­vē cau­ri gā­jis.»

Par tā­lā­ko šo­va gai­tu Jo­lan­ta gan ne­ris­kē iz­teik­ties. «Tur vis­pār ne­ko ne­var zi­nāt. Vai­rāk vai ma­zāk vi­siem bi­ja prog­no­zes par pir­ma­jiem trim iz­bal­so­ta­jiem pār­iem, bet tā­lāk ne. Pa­ši da­līb­nie­ki un šo­va vei­do­tā­ji sa­ka: nu mēs vairs vis­pār ne­ko ne­sa­pro­tam! Arī tad, kad Igo ar Da­ci Dē­na­vu iz­gā­ja. Es pa­ti diez­gan dau­dzos tele­vī­zi­jas šo­vos – «Ta­lan­tu fab­ri­kās» – es­mu ot­ra pus­ē dar­bo­ju­sies un zi­nu, ka ska­tī­tā­ju bal­so­ju­mu ne­var ie­tek­mēt. Mums šo­reiz ne­bi­ja sav­star­pē­jās sa­cen­sī­bas. Var­būt ta­gad, pus­fi­nā­lā un fi­nā­lā, kā­dam pa­rā­dī­sies ra­gi. Bet līdz šim – ti­kai mil­zīgs sav­star­pē­jais at­balsts. Un tie ap­kam­pie­ni tele­vī­zi­jas ek­rā­nā ir pa­tie­si. Vi­si des­mit du­eti kā vie­na ko­man­da. Ja kāds, iz­ejot no šo­va, raud, tad iz­sā­pot pats sa­vu sā­pi, bet ne­vie­nam nav škro­bes uz tiem, kas pa­li­ku­ši. Mēs ar An­dri arī se­vi smu­ki at­rā­dī­jām, iz­da­rī­jām vi­su, ko spē­jām, un prom.

Pēc šo­va An­dris brauc mā­jās – bet mēs, pā­rē­jie, vai­rāk vai ma­zāk vi­si do­da­mies uz Mic­rec bā­ru; ska­tā­mies tās die­nas rai­dī­ju­ma ie­rak­stu, katrs par se­vi pa­sme­jas, no­vēr­tē sa­vas kļū­das. Bez vai­dē­ša­nas. Ja kā­dam kaut kas nav iz­de­vies – «Beidz, viss kār­tī­bā!». Šī šo­va ko­man­da ir ar bai­go ple­ca sa­jū­tu. Un nav sva­rī­gi, ka mēs esam iz­bal­so­ti, tik un tā esam šo­va da­līb­nie­ki. Kat­ru svēt­die­nu eju uz kon­cer­tiem. Man pa­tīk vi­sus tur re­dzēt. An­nu Štei­nu ar Gun­ti Vei­tu, Eli­tu Mīl­grā­vi ar Mār­ti­ņu Frei­ma­ni, Hen­ri­ju Bu­ku-Vai­vo­du ar Eli­za­be­ti Za­gor­sku. Vi­ņi ir klāt, vi­ņi sme­jas, vi­ņi at­bal­sta. Bet in­te­re­san­ti – kad ma­nu pa­šu iz­bal­so­ja, pirm­die­nas rī­tā pa­mo­dos un tā: «Fu! Uz ma­ni vairs ne­at­tie­cas tās pro­blē­mas, kas vi­ņiem vi­siem šo­rīt sā­kas.» Zi­nu to sa­jū­tu, kad dzī­vo no svēt­die­nas līdz svēt­die­nai un pirm­dien sā­kas jauns mu­tu­lis: «Ko mēs šo­ne­dēļ uz ska­tu­ves da­rī­sim? Ko vil­ksim mu­gu­rā? Kā iz­ska­tī­si­mies?» Pus­i die­nas mē­tā­jies, ne­ko ne­sa­pro­ti, jau piec­as rei­zes esi mai­nī­ju­si re­per­tu­āru, bet otr­dien jā­iet uz mē­ģi­nā­ju­mu jau ar kon­krē­tu dzies­mu…

Šo­va lai­kā sko­lē­nu mā­cī­ša­nu at­li­ku ma­lā. Ne­va­ru pa­gūt. Man vēl sa­vi bēr­ni uz sko­lu jā­ved, pui­ka sā­cis mā­cī­ties pir­ma­jā kla­sī­tē… Pa­ra­lē­li mē­ģi­nā­ju­mi, ci­tas uz­stā­ša­nās, kon­cer­ti. Jū­dzos nost. Ta­jā ne­veik­smī­ga­jā ne­dē­ļā, kad bi­jām ar itā­ļu dzies­mu uz iz­bal­so­ša­nas ro­be­žas, es iek­šē­ju sa­lū­zu. Vien­kār­ši bi­ju lu­pa­tās, kna­pi tu­rē­jos. Un – mūs ne­iz­bal­so­ja. Tas man li­ka sa­spa­ro­ties: «Nu tad, An­dri, rā­dām, ko va­ram! Pa­cen­ša­mies.» Pē­dē­jā ne­dē­ļā uz­tai­sī­jām za­ļum­bal­li.

Un mūs iz­bal­so­ja. Ma­ni bēr­ni sē­dē­ja mā­jās pie tele­vi­zo­ra un pār­dzī­vo­ja. Pui­ka ne tā, viņš tei­cis: «Vai, cik la­bi, mam­ma bei­dzot būs mā­jās!» Bet mei­ta rau­dā­ja, it kā vi­ņa bū­tu iz­bal­so­ta. Vis­pār stul­bi, ka bēr­niem par ve­cā­kiem jā­pār­dzī­vo. Ot­rā die­nā pēc šo­va vi­ņai sko­lā nā­ku­šas klāt ve­cā­ko kla­šu mei­te­nes un tei­ku­šas: «Ta­va mam­ma ne­ko ne­māk, tā­pēc vi­ņu iz­bal­so­ja.»

Sa­ku: «Mei­tiņ, ne­klau­sies tā­das muļ­ķī­bas! Vi­ņām vien­kār­ši skauž.»»

Tā bi­ja. Bet va­kar­nakt Jo­lan­ta at­kal aiz­gā­ju­si gu­lēt tri­jos. Jo dzie­dā­ja Olain­farm ju­bi­le­jas pa­sā­ku­mā. Tāds ir vi­ņas darbs – uz­stā­ties pre­zen­tā­ci­jās, kor­po­ra­tī­vos pa­sā­ku­mos un mo­des ska­tēs. 25. ok­tob­rī uz Rī­gu at­ve­dīs sla­ve­nā itā­ļu di­zai­ne­ra Mar­ko Va­len­si div­simt bril­jan­tus ie­strā­dā­tus ro­tās, un «Sap­ņu fab­ri­kā» tos iz­rā­dīs mū­su VIP per­so­nām. Pa­sā­ku­mā pie­da­lī­sies Itā­li­jas vēst­nieks Lat­vi­jā un ci­ti. Arī Jo­lan­tai tur jā­būt. Brī­vā, ne­for­mā­lā no­ska­ņā kā­da fan­tas­tis­ka būt­ne dzie­dās vieg­lu dže­zi­ņu…

Un vis­pār! Ja jau par ste­reo­ti­piem, tad at­bil­sto­šāks Jo­lan­tai bū­tu cits – Peln­ruš­ķī­tes – stāsts. Mei­te­ne, ku­ra va­sa­rās ra­vē­ja bie­tes, pār­vēr­tu­sies bur­vī­gā sie­vie­tē, kas dzied.

Par bie­tēm

Cil­vē­ki jo­pro­jām ne­pār­stāj iz­teikt kom­pli­men­tus par Jo­lan­tas sam­tai­no, iz­kop­to me­co­sop­rā­nu. Lai kur vi­ņa dzie­dā­tu – dže­za klu­bā vai tele­vī­zi­jas šo­vā. Ta­ču vi­ņas dzie­dā­tā­jas kar­je­ra tie­šām sā­kās, ja tā var sa­cīt, bie­šu va­gā.

«Ma­na mam­ma Al­sun­gā bi­ja krie­vu va­lo­das sko­lo­tā­ja, un kat­ru va­sa­ru vi­ņa kol­ho­zā pie­tei­cās uz mak­si­mā­lo va­gu skai­tu, kā­du to­reiz vis­pār drīk­stē­ja pie­pra­sīt – lai­kam uz nul­le, ko­mats, trīs hek­tā­riem. Tad mēs vi­sas trīs – mam­ma, ma­na mā­sa un es – bie­tes di­vas rei­zes kap­lē­jām un ru­de­nī ņē­mām nost. Grie­zām la­pas, tī­rī­jām, krā­vām kau­dzēs. Ak Dievs, kur tik sko­las brīv­lai­kos ne­es­mu strā­dā­ju­si! Grau­du kal­tē. Ar drau­dze­ni strē­ķos krā­vu sa­lmu ķī­pas. Di­vas va­sa­ras bēr­nu­dār­zā. Sā­ku­mā par auk­lī­ti, bet nā­ka­ma­jā ga­dā ma­ni, četr­pa­dsmit­ga­dī­gu sku­ķi, pie­ņē­ma par audzi­nā­tā­ju. Vēl pa nak­tīm de­žu­rē­ju. Ne­kas traks, tā es bi­ju audzi­nā­ta. Vi­si bēr­ni lau­kos strā­dā­ja, un ne­vie­nam ne­jau­tā­ja, vai tu to gri­bi vai ne­gri­bi.»

Tu­vā­kais cil­vēks Jo­lan­tai bēr­nī­bā bi­ja omī­te, tē­ta mam­ma – Em­ma Gul­be. «Ap­mē­ram līdz se­šu ga­du ve­cu­mam dzī­vo­jām lau­kos – vie­nā mā­jā, ti­kai vi­ņa pir­ma­jā stā­vā, mēs – ot­ra­jā. Mam­ma ar tē­ti, pro­tams, strā­dā­ja, un omī­te ar opī­ti rū­pē­jās par ma­ni un mā­su. Omī­te ar mums gā­ja stai­gāt. Opaps, vār­dā An­tons, bi­ja in­va­līds. Piec­u ga­du ve­cu­mā viņš pār­sli­mo­ja bēr­nu trie­ku, un pēc tam vēl suns vi­ņam sa­ko­da ce­lī kā­ju. Tā pār­stā­ja augt, pa­li­ka ma­za un īsa. Opī­tis pār­vie­to­jās ar dī­vai­nu nū­ju: apakš­ā tai bi­ja gu­mi­jas pa­pla­ti­nā­jums, bet augš­ga­lā – līks me­tā­la vei­do­jums. Viņš to pa­li­ka zem di­be­na, uz­sē­dās vir­sū, viņš bi­ja ie­mā­cī­jies ar nū­ju iet kā ar ko­ka kā­ju. Šī ie­mes­la dēļ brā­ļi un mā­sas (vi­ņi bi­ja sep­ti­ņi bēr­ni, mans opaps pats jaun­ākais) vi­ņu at­grū­da, uz­tvē­ra kā ne­piln­vēr­tī­gu. Bet es es­mu lep­na, ka es­mu cē­lu­sies tie­ši no šā­da cil­vē­ka, at­rai­dī­tā. Mans opī­tis ne­pa­de­vās. Viņš vis­pār bi­ja ap­brī­no­jams. Tas ir ve­sels mī­las stāsts…

Omī­te pirms ka­ra bi­ja pre­cē­ju­sies ar Vi­li Gul­bi. Vi­ņiem pie­dzi­ma dēls Le­ons. To­laik vi­si trīs dzī­vo­ja Lie­pā­jā, bet, kad sā­kās karš, de­vās uz Rī­gu. Un, kā omī­te ta­gad sa­ka, karš vi­ņus iz­šķī­ra. Vi­lis Gul­bis aiz­gā­ja pie ci­tas sie­vie­tes. Omī­te to ļo­ti pār­dzī­vo­ja. Vi­su mū­žu vi­ņa to mī­lē­ja. Vi­lis bi­ja omī­tes pir­mais vī­rie­tis… Ta­ču stāsts ar to ne­bei­dzas. No ka­ra bē­got, omī­te no­kļu­va Al­sun­gā. Vi­ņai ne­bi­ja, ko ēst, un tad ie­pa­zi­nās ar ma­nu opī­ti, kurš pa snie­giem ar vie­nu kā­ju un nū­ju nā­ca pie vi­ņas un ne­sa ēda­mo. Ma­na omī­te bi­ja ar ma­zu bēr­nu uz ro­kām un opī­tis – in­va­līds. Sū­rais lik­te­nis vi­ņus sa­tu­vi­nā­ja. Abi sā­ka dzī­vot ko­pā, pa­lī­dzot viens ot­ram. Vē­lāk vi­ņiem pie­dzi­ma mans tē­tis. Opī­tis ne­kad ne­bi­ja sa­pī­cis. Glu­ži ot­rā­di – vien­mēr jautrs, tik ap­mie­ri­nāts ar dzī­vi! Viņš bi­ja pa­raugs cil­vē­kiem.

 At­ce­ros, ka opī­tis ma­ni un mā­su ar mo­to­rri­te­ni va­dā­ja uz me­žu ogās. Pats viņš vā­ca mež­ro­zī­tes un žā­vē­ja. Cū­kas audzē­ja, un mēs ar omī­ti gā­jām ska­tī­ties, kā tām klā­jas. Bi­ja tru­ši. Un bi­tes! Ma­nam opī­tim bi­ja lie­la sai­me. Bi­tes – tā ir ma­na bēr­nī­ba. Cū­kas, bi­tes un tru­ši.

Bet ar dzie­dā­ša­nu no­ti­ka tā. Mans tē­tis bi­ja mi­li­ci­jas ma­jors, tā­pēc gri­bē­ja, lai mei­ta kļūst par ju­ris­ti. Kad stā­jos mū­zi­kas vi­dus­sko­lā, viņš klu­si no­tei­ca: tad to­mēr iz­do­mā­ji to mū­zi­ku mā­cī­ties?… Ar sa­vu ap­ķē­rī­bu un aso prā­tu es va­rē­tu būt arī la­ba ju­ris­te. Bet tur ne­bi­ja jau­tā­ju­mu! Kopš piec­u ga­du ve­cu­ma jau zi­nā­ju, ka dzie­dā­šu. Mums sē­tā bi­ja aizau­dzis dī­ķis un kras­tā stā­vē­ja ot­rā­di ap­mes­ta lai­va. Tē­tis mūs ar mā­su bēr­nī­bā bie­ži fil­mē­ja. Arī to­reiz. Abas ar mā­su uz­kā­pām uz ap­gāz­tās lai­vas – tā mums bi­ja ska­tu­ve, un dzie­dā­jām. Es ro­kās tu­rē­ju mikro­fo­nu – plast­ma­sas ro­taļ­lie­tu pu­tek­ļu­sū­cē­ji­ņu – un at­tie­cī­gi rit­mā kus­tē­jos, jo tele­vi­zo­rā bi­ju re­dzē­ju­si, kā to da­ra īs­tas dzie­dā­tā­jas. Tā bi­ja pirm­ā rei­ze, kad es ap­zi­nā­ti ap­jau­tu, ka bū­šu dzie­dā­tā­ja. Ne­vis «es gri­bu», bet – «es bū­šu». Es zi­nā­ju.»

Jo­lan­tai at­mi­ņā ie­spie­du­sies vēl kā­da epi­zo­de. Ko­pā ar mam­mu vi­ņa ska­tī­ju­sies rai­dī­ju­mu «Ko tu pro­ti?» un tei­ku­si, ka arī grib pie­da­lī­ties. Mam­ma at­bil­dē­ja – tur tā ne­var, tur ti­kai vi­sā­di māk­sli­nie­ku bēr­ni pa bla­tiem tiek. Jo­lan­ta to­reiz kļu­vu­si uz mam­mu dus­mī­ga un pie­ņē­mu­si lē­mu­mu: «Vien­al­ga. Es tur bū­šu un dzie­dā­šu!»

«Bet ne­bi­ja arī tā, ka šis sap­nis ma­ni mo­cī­tu. Ne­zi­nā­ju, kā to sa­snieg­šu, bet ceļš pats ri­ti­nā­jās ta­jā vir­zie­nā.»

Kaus­le

Kā jau lau­kos, Al­sun­gas mū­zi­kas sko­lā to­laik bi­ja ti­kai kla­vier­kla­se, akor­de­ona kla­se un lai­kam arī pū­tē­ji un vi­jo­le… Jo­lan­ta pie­tei­cās spē­lēt kla­vie­res no pirm­ās kla­ses.

«Ne­viens ma­ni ne­spie­da un spe­ci­āli ne­vir­zī­ja uz mū­zi­ku. Pa­ti sa­vā va­ļā ap­mek­lē­ju sko­lu. Bet tad man ap­ni­ka un pēc pirm­ā pus­ga­da vi­su pa­me­tu. Vie­nu ga­du ju­tos kā brīvs cil­vēks, kam ne­ko ne­va­jag. Šo­brīd līdz­īgi ir ar ma­nu mei­tu Lu­īzi, ku­ra pa­va­sa­rī pa­me­ta mū­zi­kas sko­lu. Un pie­spiest vi­ņu ne­tai­sos. At­ļā­vu: «Okei, šo ga­du ne­ko ne­da­ri; iz­do­mā pa­ti, ko gri­bi. Tev mū­zi­ka ir jā­mīl. Ja tu mū­zi­ku ne­mī­lē­si, ne­ko ne­va­rē­si iz­da­rīt.» Es zi­nu, man pa­šai ir bi­jis šāds laiks.

At­ce­ros, ka man cem­mi uz­de­va, kad ci­tas mei­te­nes no mū­su sē­tas aiz­gā­ja mā­cī­ties mū­zi­kas sko­lā. «Ši­tās va­rēs, un es ne?!» – un uz­reiz pa­ti aizs­krē­ju pie sko­las di­rek­to­ra. Bet viņš man sa­ka – tā­du ne­ņem­šot: es vi­su pa­me­tot. «Bet, ja tik ļo­ti gri­bi, va­ri iet uz akor­de­onu!» Tur bi­ja ļo­ti bar­ga sko­lo­tā­ja, tur­klāt ma­nas mam­mas drau­dze­ne, kas ne­de­va ne­kā­das at­lai­des. Pa­tie­sī­bā pie vi­ņas es arī sā­ku mā­cī­ties, pie­spie­dos. Kaut gan… ko tik es ne­da­rī­ju! Aiz dus­mām akor­de­onu ar kā­jām spār­dī­ju un mē­tā­ju pa gai­su. Vis­bei­dzot… tē­ta akor­de­ons sa­plī­sa. Un tad par so­du es kat­ru die­nu stie­pu sko­las akor­de­onu – uz mā­jām un at­kaļ uz sko­lu, jo ci­tu in­stru­men­tu man vairs ne­pir­ka. Tā es stai­gā­ju ar to akor­de­onu, slap­stī­da­mās pa krū­miem, jo man bi­ja kauns, ka pui­ši re­dzēs. Bet tā­pat ne­iz­tu­rē­ju. Di­vus vai trīs ga­dus akor­de­onu pa­mā­cī­jos, diez­gan la­bi uz­tre­nē­ju sa­vu lī­me­ni, bet man in­stru­ments ne­gā­ja pie sirds. Di­rek­to­ram iz­lū­dzos, lai viņš man to­mēr ļauj pār­iet uz kla­vie­ru kla­si. Pi­anis­tos bi­ja ļo­ti la­ba sko­lo­tā­ja – An­tra Zun­tne­re, un vi­ņa rik­tī­gi ma­nī pa­mo­di­nā­ja in­te­re­si par mū­zi­ku, kaut arī ne­ko īpa­šu ne­da­rī­ja. Vien­kār­ši vi­ņa bi­ja jaun­a un pa­ti ļo­ti mī­lē­ja kla­vie­res, un man, ska­to­ties, kā sko­lo­tā­ja spē­lē, gri­bē­jās spē­lēt tā­pat. Uz­tre­nē­ju bai­go lī­me­ni. Augām die­nām spē­lē­ju un dzie­dā­ju, ma­ni no kla­vie­rēm at­raut ne­va­rē­ja. Go­da vārds! Div­pa­dsmit ga­du ve­cu­mā uz­kom­po­nē­ju pir­mo ga­ba­lu. «Ežuk, ma­zais par­ti­zā­ni…» – dzies­mi­ņu ar Jā­ze­pa Os­ma­ņa vār­diem. Kā­das dze­jo­ļu grā­ma­tas mam­mai mā­jās bi­ja, tās vi­sas ti­ka vil­ktas ār­ā no plauk­ta un sa­ce­rē­tas me­lo­di­jas.»

Sko­lā Jo­lan­ta bi­ja arī ne­for­mā­lā lī­de­re. «Ja kla­sē tei­cu: «Bē­gam no stun­dām!» – vi­si aiz­lai­dās; ja tei­cu: «Ne­bē­gam!» – vi­si sē­dē­ja. Bi­ju kla­ses va­do­ne. Vi­siem pa­ti­ka ma­nas ide­jas. Pie­spie­du te­āt­ri spē­lēt pat tā­diem pui­šiem, kas, li­kās, ne­mū­žam ne­ko tā­du ne­da­rīs. Man bi­ja au­to­ri­tā­te. Ma­ni cie­nī­ja un mī­lē­ja. Tā­pēc, ka es to­mēr bi­ju la­ba, po­zi­tī­va. Aiz­stā­vē­ju vā­jā­kos un cī­ņā par tais­nī­bu vien­mēr gā­ju līdz ga­lam. Ne­dod Dievs, ja kā­dam da­rī­ja pār­i, – es de­vos iz­rē­ķi­nā­ties. Sa­vā cī­ņā par tais­nī­gu­mu aiz­gā­ju pat tik tā­lu, ka auk­sta­jās zie­mās, kad bi­ja at­ļauts ne­vilkt sko­las for­mas, bet va­rē­ja sa­ģēr­bties sil­tāk, sko­lo­tā­jas man aiz­lie­dza val­kāt ga­rās bik­ses. Ce­rot, ka svār­kos es to­mēr at­tu­rē­šos spār­dīt pui­kas ar kā­jām. Bet es to da­rī­ju tā­pēc, ka vi­ņi aiz­ti­ka mei­te­nes. At­ce­ros, ka kāds pui­sis sā­ka mei­te­nēm celt gai­sā svār­kus, zē­ni bi­ja vai­rā­ku­mā, un vi­si sme­jas: ha-ha-ha. Kā es to zē­nu pie­kā­vu! Bai­gās ne­pa­tik­ša­nas pēc tam bi­ja.»

Jā, tā­da šī šar­man­tā, pie­vil­cī­gā būt­ne bi­ja. Savs čoms ar po­ļu kar­sta­jām asi­nīm un iz­teik­tu mērķ­tie­cī­bu. Kad vi­ņas tēvs iz­brau­cis kār­tē­jos mi­li­ci­jas rei­dos, Jo­lan­ta skrē­ju­si pa vi­su Al­sun­gu, pui­šus brī­di­not: «Mans tē­tis! Fik­si pa­zū­diet!» Un Lie­pā­jas mū­zi­kas vi­dus­sko­lā no­ti­cis tie­ši tas pats. Vi­ņai bi­ja iz­vei­do­jies labs kon­takts ar vi­siem zē­niem.

Uz Rī­gu

Arī sap­nis par dzie­dā­ša­nu ne­kur ne­pa­gai­sa. Jo­lan­ta ne­zi­nā­ja, kā to sa­sniegt – tā­pēc, ko tur lie­ki se­vi mo­cīt, vi­ņa gā­ja ti­kai uz priekš­u.

«Man pa­ti­ka mū­zi­ka un ie­stā­jos Lie­pā­jas mū­zi­kas sko­lā vis­grū­tā­ka­jā no­da­ļā – te­orē­ti­ķos. Pa­snie­dzē­ji pa­ma­nī­ja, ka es­mu ta­lan­tī­ga, un ma­ni pa­ņē­ma. Jo es iz­kon­ku­rē­ju mei­te­nes, kas bi­ja daudz mā­cī­ju­šās un ku­rām pa­tie­šām bi­ja zi­nā­ša­nas.

Bet es no­kļu­vu na­gos di­vām tā-ā-ādām pa­snie­dzē­jām – pra­sī­gām un stin­grām. Pro­tams, il­gāk par di­viem ga­diem ne­iz­tu­rē­ju. Man bi­ja draugs – kā­das tur vairs mā­cī­bas?! Jā­tu­sē ta­ču! Es pa­lai­dos, ne­gā­ju no rī­ta uz lek­ci­jām – vien­kār­ši gu­lē­ju. Sep­ti­ņi div­nie­ki uz lie­cī­bas… Si­tu­āci­ja bi­ja kri­mi­nā­la, ma­ni bū­tu jā­met ār­ā no mū­zi­kas vi­dus­sko­las. Ti­kai vi­siem žēl, jo… ta­lan­tī­ga mei­te­ne.

 Lai ne­at­skai­tī­tu no sko­las, man ie­tei­ca pār­iet uz di­ri­ģen­tiem: «Var­būt vi­ņi te­vi ņems pre­tī?» Bet di­ri­ģen­tu kla­sei ma­na sa­bo­jā­tā re­pu­tā­ci­ja jau zi­nā­ma. «Nē, ši­to mei­te­ni mēs ne­gri­bam, ej kaut kur ci­tur.» Uz vo­kā­lis­tiem, kur vis­vai­rāk ne­gri­bē­ju! Ta­ču no­da­ļas va­dī­tā­ja, kas pēc tam kļu­va par ma­nu sko­lo­tā­ju, iz­rā­dī­jās tik sir­snīgs cil­vēks. Bi­ju tā uz­trau­ku­sies un pār­bi­ju­sies, ka mu­ti ne­spē­ju at­vērt, bēr­na pīk­stī­gā bal­sti­ņā no­dzie­dā­ju «Aijā žū­žū, lā­ča bēr­ni» ar «Velc, pe­lī­te, sal­du mie­gu» vār­diem. Bet sko­lo­tā­ja sa­ka: «La­bi, Jo­lan­ta! Ja te­vi met no sko­las ār­ā, mēs te­vi pa­ņem­sim.»

Tas bi­ja lik­te­nī­gi. Ma­na dzī­vī­ba ka­rā­jās ma­ta ga­lā, un sko­lo­tā­ja Al­la Šul­ma­ne (to­laik – Ko­va­ļo­va) par ma­ni ap­žē­lo­jās. Bet vi­ņa vis­pār bi­ja tā­da, ar mā­tes sir­di – ņē­ma vi­sus pē­dē­jos «at­kri­tu­mus» otr­rei­zē­jai pār­strā­dei. Sko­lo­tā­ja ma­ni kā zī­dai­ni stu­tē­ja uz ro­kām un ie­mā­cī­ja to, ko ta­gad pra­su no sa­viem sko­lē­niem – ne­at­laist ne­vie­nu, ka­mēr ne­no­dzied pa­rei­zi.

Zi­nā­ju, ka man ir balss, bet aiz pār­bī­ļa ne­spē­ju ne­ko no se­vis iz­da­būt. Vēl pus­ga­du, ka­mēr sko­lo­tā­ja ar ma­ni ne­at­lai­dī­gi strā­dā­ja, ne­vē­ros va­ļā. Un pēk­šņi man pa­rā­dī­jās balss! Tā­da, ka sko­lo­tā­ja at­slī­ga pret kla­vie­rēm un sa­stin­ga: «Oka­zi­va­jet­sja, u teb­ja jest go­los…» Kopš tā brī­ža bi­ju la­bā­kā vo­kā­lis­te mū­zi­kas vi­dus­sko­lā. Pē­dē­jā kur­sā man bi­ja gal­vu rei­bi­nošs pie­dā­vā­jums – strā­dāt Lie­pā­jas te­āt­rī par ak­tri­si. To­laik ga­ta­vo­jās ie­stu­dēt mū­zik­lu un ne­bi­ja gal­ve­nās lo­mas tē­lo­tā­jas… Ma­na dzie­dā­ša­nas sko­lo­tā­ja gan­drīz no­sir­mo­ja, to uz­zi­not, un iz­cī­nī­ja, ka es to­mēr ne­no­ro­ku se­vi Lie­pā­jā, bet do­dos uz Rī­gu stā­ties Mū­zi­kas aka­dē­mi­jas nul­les kur­sā. Kaut­rī­gi ce­rē­ju ie­kļūt…»

Jo­lan­ta spil­gti at­ce­ras to epi­zo­di.

«Ies­tāj­ek­sā­me­nā pēc ma­nas pirm­ās no­dzie­dā­tās dzies­mas žū­ri­ja sa­čuk­stas un pēc la­bas pau­zes sa­ka: «Vai jūs, lū­dzu, va­rē­tu no­nākt pie mums le­jā?» Man kā­jas mīk­stas. Viss – do­mā­ju – ko es tā­du es­mu iz­da­rī­ju­si?! «Mēs jūs gri­bē­tu ņemt pir­ma­jā kur­sā…» Ne­vis nul­ta­jā, bet īs­ta­jā pir­ma­jā! Bū­tī­bā ma­ni aka­dē­mi­jā ie­vil­ka caur ada­tas aci. Ne­kam ne­bi­ju ga­ta­vo­ju­sies. Sa­ce­rē­ju­mā da­bū­ju četr­as bal­les. Un ko­lok­vijs! Cil­vē­ki nak­tīm ne­guļ, zub­rī, kas kā­dā ope­rā ko dzie­dā­jis… Es ie­eju, Gu­rijs Anti­povs, ope­ras so­lists un Vo­kā­lās ka­ted­ras va­dī­tājs, man pra­sa: «Jūs tā­du dzie­dā­tā­ju zi­nāt?» Dzir­dē­ju­si ne­es­mu, bet sa­ku: «Jā.» – «Un jūs ta­ču zi­nāt, ka ta­jā ga­dā viņš dzie­dā­ja to un to?» – «Jā.» – «Un ka ta­jā un ta­jā uz­ve­du­mā viņš bi­ja…» – «Jā, zi­nu.» Es ju­tu, uz ku­rie­ni šī sa­ru­na velk. Jo Il­ga Tik­nu­se, dzie­dā­tā­ja, me­co­sop­rāns, kas pēc tam bi­ja ma­na pa­snie­dzē­ja, jau ek­sā­me­na die­nā no­ķē­ra ma­ni tre­pēs un tei­ca: es ņe­mu te­vi pie se­vis!

Pa­ra­dok­sā­li. Un vai­rā­kums ma­nas dzī­ves bi­ju­si šā­da. Ma­ni ie­vē­ro, pa­ma­na. Es sa­to­pos ar cil­vē­kiem, kas pie­iet dzī­vei ra­do­ši. Bet es arī zi­nu, ko no­zī­mē būt bur­ta kal­pam. Tāds laiks ma­nā dzī­vē ir bi­jis un diez­gan smags.»

Jo­lan­ta ne lab­prāt to at­ce­ras. Vi­ņa sa­ka: mē­ģi­nā­ju sa­vu dzī­vi ie­likt ste­reo­ti­pos, kas­tī­tē. Pa­ti ar sa­vām ro­ci­ņām to da­rī­ju. Vien­kār­ši… ir tāds pe­ri­ods, kad tev lie­kas: va­jag dzī­vot pa­rei­zi. Tu cen­ties būt kā vi­si.

Rai­monds

Jo­lan­ta kād­reiz ir tei­ku­si: līdz­īgais sa­tie­kas ar līdz­īgo. Rai­monds, vi­ņas vīrs, ar ku­ru lau­lī­bā no­dzī­vo­ti des­mit ga­di, arī ir mū­zi­ķis – bei­dzis Cē­su mū­zi­kas vi­dus­sko­lu, pēc tam Mū­zi­kas aka­dē­mi­jas čel­la no­da­ļu. Pir­mo­reiz vi­ņi sa­ti­kās de­viņ­des­mit ot­ra­jā ga­dā, kad Jo­lan­ta bi­ja no­lē­mu­si pie­da­lī­ties kon­kur­sā «Jūr­ma­la ‘92». Vi­ņas me­ne­dže­re Rai­mon­dam lū­dza uz­rak­stīt Jo­lan­tai dzies­mu, un viņš to arī iz­da­rī­ja – dzies­mas no­sau­kums bi­ja… «Mī­la ir dzī­ve».

Jo­lan­ta kon­kur­sā ne­ie­kļu­va un ne­veik­smi ļo­ti pār­dzī­vo­ja. Līdz šim ta­ču vi­ņai viss bi­ja pa­de­vies – īs­ta lai­mes lu­tek­lī­te, un pēk­šņi ne­kā! Di­vas ne­dē­ļas Jo­lan­ta ne­iz­gā­ja no mā­jām un ie­kri­ta dep­re­si­jā: nu, kā vi­ņa va­rē­ja tā iz­gāz­ties?! Pēc kā­da lai­ka mā­sa vi­ņu uz­ai­ci­nā­ja uz baz­nī­cu, uz «Prie­ka vēs­ti».

Ta­gad vi­ņa sa­ka: ma­na dzī­ve bur­tis­ki ti­ka pār­cir­sta di­vās da­ļās. Tā pār­šķē­lās – pirms un pēc. Ne­bi­ja vairs va­ja­dzī­bas pēc ci­ga­re­tēm un al­ko­ho­la. Nā­ca skaid­rī­ba, ka tas ir grēks.

Pēc ga­da vi­ņa at­kal sa­ti­ka Rai­mon­du. Ar­nis Med­nis Jo­lan­tu kā fo­na so­lis­ti bi­ja uz­ai­ci­nā­jis dzie­dāt sa­vā gru­pā «Odis», bet Rai­monds tur spē­lē­ja. Viņš to­brīd bi­ja pre­cē­jies, četr­pa­dsmit ga­du ilgs lau­lī­bas stāžs, auga di­vi pui­kas. Ta­ču ģi­me­nes dzī­vē kaut kā ne­gā­ja, un viņš stip­ri dzē­ra. Jo­lan­tai gan ne­bi­ja sav­tī­gu no­do­mu, bet Rai­monds vi­ņai pie­ķē­rās kā slī­cējs pie sal­mi­ņa.

Vi­ņu at­tie­cī­bas vei­do­jās ļo­ti grū­tos ap­stāk­ļos. Tās ne­bi­ja ro­zēm kai­sī­tas. Trīs ga­dus vi­ņi dzī­vo­ja ne­pre­cē­ju­šies. Cil­vē­ki Jo­lan­tu no­so­dī­ja, pār­me­ta, ka vi­ņa iz­jauc ģi­me­ni… Bet Jo­lan­ta lū­dzās par Rai­mon­du, un viņš pār­stā­ja dzert. Jā, tā bi­ja. «Man lai­kam do­tas īpa­šas spē­jas, mi­si­ja… Vai­rāk­kārt ga­dī­jies, kad va­ja­dzī­ga­jā brī­dī kā­dam es­mu ga­dī­ju­sies bla­kus un re­āli pa­lī­dzē­ju­si, no­zī­mī­gi ie­vir­zī­ju­si vi­ņu ci­tā gul­tnē un tad at­lai­du­si. Cil­vēks ir lai­mīgs, un man prieks, ka es­mu la­bu dar­bu iz­da­rī­ju­si. Bet es ar to ne­lie­los, ti­kai jū­tos lai­mī­ga.»

Rai­monds spē­cī­gi ie­tek­mē­ja Jo­lan­tas mu­zi­kā­lo gau­mi. Vi­ņa tam ļo­ti uz­ti­cē­jās un pa­ļā­vās. Kā jau cil­vēks, kurš dzī­vo pēc Bī­be­les, vi­ņa uz­reiz no­stā­jās aiz vī­ra, pa­lai­da vi­ņu sev priekš­ā. Pie­dzi­ma bēr­ni, un, pro­tams, mai­nī­jās pil­nī­gi viss, jo nu sa­vu spē­ku un ener­ģi­ju at­dod vi­ņiem. Tā teikt, at­tīs­tās ci­tas so­ci­ālās lo­mas.

Jo­lan­ta ga­du bi­ja no­dzī­vo­ju­si mā­jās ar Lu­īzi. Pirms tam vi­ņa ju­tās kaut ko sa­snie­gu­si – mā­cī­jās dže­zu, dzie­dā­ja kvar­te­tā «Bā­ze 7», back­graund pie Ol­gas Ra­jec­kas un Lai­mas Vai­ku­les, Zig­ma­ra Lie­pi­ņa ro­ko­pe­ras «Lāč­plē­sis» des­mit ga­du ju­bi­le­jas kon­cer­tā at­vei­do­ja Laim­do­tu… Bet tad div­des­mit piec­os ga­dos pie­dzi­ma bērns – un sā­kās pa­vi­sam ci­ta dzī­ve. Pro­tams, ja esi pie­ra­dis dzī­vot ra­do­ši, būt māk­sli­nieks, ir grū­ti se­vi ie­likt četr­ās sie­nās. Vi­ņa ar­vien bie­žāk ju­tās ap­ju­ku­si, ne­pār­lie­ci­nā­ta. Šķi­ta, ka pa­ma­zām kļūst ne­in­te­re­san­ta ci­tiem… Jo­lan­tai va­ja­dzē­ja iz­rau­ties, ap­lie­ci­nāt se­vi. Un vi­ņa pie­tei­cās pre­cē­to sie­vie­šu skais­tum­kon­kur­sam. Bi­ja de­viņ­des­mit as­to­tais gads.

To­reiz pirms kon­kur­sa va­ja­dzē­ja ie­sniegt sa­vas fo­to­grā­fi­jas. Kad Jo­lan­ta ie­rau­dzī­ja, kā­das māk­slas bil­des at­ne­su­šas ci­tas kon­kur­sa da­līb­nie­ces, vi­ņa sa­vē­jo klu­si ie­sli­di­nā­ja ka­ba­tā. Žig­li sa­ru­nā­ja pro­fe­si­onā­lu fo­to­grā­fu un nā­ka­ma­jā die­nā aiz­ne­sa ci­tas fo­to­grā­fi­jas. Fi­nā­lā Jo­lan­ta ie­gu­va di­vus ti­tu­lus – Mi­sis Fo­to un Mi­sis L’Oreal Per­fec­ti­onal. Ti­kai di­vus mē­ne­šus pirms  kon­kur­sa da­līb­nie­cēm pa­tei­ca, ka būs arī iz­nā­ciens pel­dkos­tī­mos. Uz Ope­ras lie­lās ska­tu­ves. Un Jo­lan­ta pār­stā­ja ēst! Di­vus mē­ne­šus iz­ti­ka ar bro­kas­tīm. Pa­tie­sī­bu sa­kot, ne­bi­ja lie­las va­ja­dzī­bas vā­jēt, ta­ču tik un tā Jo­lan­tas vi­duk­ļa ap­kār­tmērs sa­ru­ka par piec­iem centi­met­riem. «To­ties pēc kon­kur­sa man bi­ja ap­rie­bies ba­do­ties. No­pir­ku tor­ti «Ro­ko» un vie­na pa­ti no­tie­sā­ju. Pēc tam kļu­va slik­ti, un es sev no­so­lī­jos, ka ne­kad dzī­vē tor­tes vairs ne­ēdī­šu! Vis­pār stul­bi. Cil­vēks jūk prā­tā un da­ra vi­su, lai sa­snieg­tu mēr­ķi, bet pēc tam vi­si aiz­lie­gu­mi trūkst pu­šu – un viņš no­rau­jas. Tad jau la­bāk se­vi vi­su lai­ku tu­rēt rām­jos.»

To­mēr šis nav dzī­ves posms, par ku­ru Jo­lan­ta ta­gad sa­ka: es dzī­vo­ju dvē­se­les cie­tu­mā…

Vi­ņa ar to do­mā ci­tu lai­ku, kurš uz­li­ka ie­mauk­tus vi­ņas per­so­nī­bai. «Tie bi­ja ga­di, kad es ļo­ti ie­tek­mē­jos no ci­tu vie­dok­ļiem, pie­ņē­mu ci­tu do­mas, ne­mek­lē­jot sa­vē­jās. Pa­zau­dē­ju iek­šē­jo brī­vī­bu. Es to no­bē­dzi­nā­ju. Man li­kās: tai nav tais­nī­bas. Bet fak­tis­ki tas bi­ja laiks, kad man bi­ja jā­mai­nās. Bi­ja jā­pā­raug. Ie­spē­jams, ar sa­vu jau­nī­bas brī­vī­bu es vairs ne­va­rē­ju tur­pi­nāt. Gri­bot ne­gri­bot bi­ja jā­ie­vīs­tās kū­ni­ņā un bi­ja jā­nāk šīm pār­vēr­tī­bām…»

Lai kā Jo­lan­ta iz­vai­rās no­saukt lie­tas īs­ta­jos vār­dos, zi­nā­tā­ji sa­prot, par ko ir ru­na. Vi­ņas aiz­rau­tī­gā dar­bo­ša­nās kris­tie­šu drau­dzē «Jaun­ā pa­au­dze». Pēc sep­ti­ņu ga­du il­gām lūg­ša­nām arī Rai­monds bi­ja aiz­gā­jis Jo­lan­tai līdz­i uz drau­dzi. Bet vi­ņam ar prag­ma­tis­ko prā­tu jau pa­šā sā­ku­mā daudz kas tur ne­pa­ti­ka. Vi­ņi pa­me­ta «Jaun­o pa­au­dzi». Vis­pirms Rai­monds un vi­ņu ko­pē­jais draugs – ta­lan­tī­gais dže­za mū­zi­ķis De­niss Paš­kē­vičs – un pēc pus­ga­da arī Jo­lan­ta.

Al­sun­gas Bo­ņuks

«Šo­dien cil­vē­ki pra­sa: «Bet kā ar te­vi vis­pār kaut kas tāds va­rē­ja no­tikt? Kā­pēc tu ie­sais­tī­jies ša­jā drau­dzē?…»

Ta­gad sa­pro­tu, ka bi­ju biš­ķi par tra­ku aiz­rā­vu­sies, no­ro­be­žo­jies no vi­sa ap­kār­tē­jā.

Bet tas vairs nav sva­rī­gi. Ma­nas kva­li­tā­tes ir mai­nī­ju­šās. Es ie­gu­vu skar­bu rū­dī­ju­mu. To­mēr ne­ko ne­no­žē­lo­ju.

Es jau no ma­zot­nes Die­vam ti­cē­ju. Mam­ma stās­tī­ja: vi­ņas bēr­nī­bā bi­jis šaus­mīgs ne­gaiss, zi­bens sa­pē­ris vi­sas ap­kār­tē­jās mā­jās. Vi­ņas mam­ma uz ce­ļiem no­tu­pu­sies, ka­mī­na priekš­ā lū­gu­si Die­vu, un tā bi­ja vie­nī­gā mā­ja, ku­rā ne­ie­spē­ra zi­bens. Va­ram teikt – vien­kār­ši sa­ga­dī­jās… Un to­mēr ti­cu Die­va spē­kam. Viņš uz­klau­sa. Tā­pēc jau kopš bēr­nī­bas es­mu bi­ju­si ļo­ti at­vēr­ta Die­vam. Al­sun­gā mums bi­ja ka­to­ļu baz­nī­ca un ko­lo­sāls mā­cī­tājs. Kad ome mūs bēr­nī­bā ve­da past­ai­gā­ties, vi­ņa ar mā­cī­tā­ju vien­mēr sa­ti­kās un viņš mums de­va kon­fek­tes. Tā­pēc man pret mā­cī­tā­ju bi­ja ļo­ti po­zi­tī­vā at­tiek­sme: viņš ir kaut kas foršs, kas dod kon­fek­tes… Tas bi­ja laiks, kad vi­si ru­nā­ja: baz­nī­cā iet ti­kai ve­cas tan­tī­tes, bet man bi­ja draus­mī­ga in­te­re­se, kas tur no­tiek. Pa klu­so gā­ju uz ka­to­ļu baz­nī­cu. Gal­ve­nās dur­vis vien­mēr stā­vē­ja va­ļā, bet tā­lāk bi­ja me­tā­la rež­ģa vār­ti. Caur tiem lū­ko­jos uz al­tā­ri kā uz brī­nu­mu un pār­me­tu krus­tu. Ne­viens man ne­ko tā­du ne­bi­ja mā­cī­jis, bet es to da­rī­ju. As­toņ­pa­dsmit ga­dos  pa­ti aiz­gā­ju pie mā­cī­tā­ja un tei­cu, ka gri­bu no­kris­tī­ties un ie­svē­tī­ties. Sa­vā kris­tī­bu die­nā, kad mā­cī­tājs bi­ja pa­grie­zies un kaut ko la­sī­ja, bi­ju tik ļo­ti kon­cen­trē­ju­sies, ka al­tā­ra priekš­ā ar vi­su sve­ci ro­kā no­ģī­bu. No sa­viļ­ņo­ju­ma. Es do­mā­ju par to, ka ie­rau­dzī­šu Die­vu un vi­sus svē­tos. Vien­kār­ši no­ģī­bu.

Dievs man vien­mēr ir bi­jis kaut kas tik da­bisks – es vien­kār­ši zi­nu, ka Viņš man ir bla­kus. Tāds Bo­ņu­ka va­ri­ants. Ne­rau­go­ties ne uz kā­dām mā­cī­bām, re­li­ģi­jām, baz­nī­cām, es ar Vi­ņu stai­gā­ju ko­pā. Ma­na omī­te arī ir dzi­ļi ti­cīgs cil­vēks – vēl jo­pro­jām va­ka­ros, gu­lēt ejot, vi­ņa par mums vi­siem lū­dzas. Un es do­mā­ju, ka vi­ņas un arī ma­nas ot­ras ve­cās­mā­tes ti­cī­ba ir no­de­vu­sies man un ma­nai mā­sai. Mēs ģe­nē­tis­ki esam ar to pie­dzi­mu­šas. Man omī­te ne­ko nav uz­spie­du­si. Pa­dom­ju lai­kos ne­va­rē­ju sa­prast – kā­pēc viss tik šaus­mī­gi jā­no­liedz un jā­aiz­liedz?! Tas ir bez­jē­dzī­gi, VIŅŠ vien­kār­ši ir. Lie­pā­jā, sa­vā sma­gā dzī­ves pe­ri­odā, kad jau bi­ju ie­pa­zi­nu­si grē­ku, Jē­zus man sap­nī sē­dē­ja bla­kus un bi­ja par ma­ni ļo­ti no­sku­mis. Var teikt, ka es­mu no­jū­gu­sies, var sū­tīt ma­ni ār­stē­ties. Bet tas ir fakts. Mēs va­ram no­liegt vai ne­no­liegt, bet kat­rā cil­vē­kā ir Die­va balss, tā ir mū­su iden­ti­tā­te, un, ja tu to tī­ri uz­tver, tas tā arī dar­bo­jas. Tu pie Vi­ņa vēr­sies vien­kār­ši kā bērns – ap­brī­no­ja­mā vien­tie­sī­bā…»

At­mo­ša­nās

Dzī­ves sko­la – tā Jo­lan­ta rak­stu­ro lai­ku «Jaun­ajā pa­au­dzē». «Ta­jā bi­ja arī daudz kā skais­ta. Es ie­gu­vu daudz zi­nā­ša­nu, ie­mā­cī­jos Bī­be­li. Bet pa­ti kā per­so­nī­ba pa­zu­du. Cen­tos iz­pa­tikt… Ci­tiem… ma­nis ne­bi­ja.

Aizie­ša­na no drau­dzes ne­bi­ja vieg­la. Jo tā bi­ja re­āla ģi­me­ne, es bi­ju sa­au­gu­si ar tiem cil­vē­kiem.

Kad aiz­gā­ju no baz­nī­cas, ģi­me­nē tik un tā viss vēl tur­pi­nā­jās. Ta­ci­ņa bi­ja ie­stai­gā­ta. Man va­ja­dzē­ja ak­li­ma­ti­zē­ties. Tikt no tā vi­sa nost, nost, nost.»

Un tad Jo­lan­ta kār­tē­jo rei­zi šo­kē­ja pub­li­ku. Vi­ņa pie­kri­ta fo­to­gra­fē­ties žur­nā­lā Klubs, par ko pēc tam Jo­lan­tas ģi­me­nei nā­cās uz­klau­sīt gan la­bus, gan ļo­ti skar­bus vār­dus. Ag­rāk Jo­lan­ta dzī­vo­ju­si ar Die­va vār­du mu­tē – un ta­gad pli­ka fo­to­gra­fē­jas!… Vis­ne­sau­dzī­gā­kā bi­ja «Jaun­ā pa­au­dze».  «Bi­ja diez­gan daudz jā­pas­kaid­ro. Kaut gan es ne­vie­nam ne­at­tais­no­jos. Man tās bil­des vēl jo­pro­jām pa­šai ļo­ti pa­tīk. Un es ne­sa­ska­tu ta­jās ne­ko ne­glī­tu vai pie­dau­zī­gu. Fo­to­se­si­ja Klu­bā bi­ja pro­tests. Var­būt iz­da­rī­ju kaut ko pil­nī­gi ši­zo, bet ar to at­gu­vu tie­sī­bas uz sa­vu ne­at­ka­rī­bu. Pirms tam ne­kad dzī­ve es to ne­spē­tu – vien­kār­ši prāts to ne­ļau­tu..

Nav vieg­la tā dzī­ve.

Bet nu es­mu at­grie­zu­sies. At­grie­zu­sies at­pa­kaļ ar vi­su sa­vu ro­do­šo bū­tī­bu.

Jū­tu, ka dzī­ve mu­tu­ļo un vē­ji pūš, es li­do­ju. Tie­ši tā. Es mē­ģi­nu se­vī re­ani­mēt sa­vas mū­zi­kas vi­dus­sko­las iz­jū­tās, bēr­nī­bas iz­jū­tas, kad, ma­tiem plī­vo­jot, jā­ju ar zir­gu. Es zi­nu, kā tas ir! Kad te­vi ne­viens ne­tur, kad tev ir BRĪ­VĪ­BA. Ne­vis tā – da­ru, ko gri­bu, bet ir iek­šē­jā brī­vī­ba, kad ne­viens ne­spēj iek­šē­ji sais­tīt. Ne­kā­di ste­reo­ti­pi, ne­kā­das kli­še­jas, ne­kā­di no­tei­ku­mi.

Es­mu at­gu­vu­si brī­vī­bas el­pu. Es to jū­tu. Ona di­šit. Man ir daudz, daudz ide­ju, ku­ras bi­ja ap­rak­tas un no­rak­stī­tas. Man ir sap­ņi, no ku­riem bi­ju at­tei­ku­sies. Ie­ce­res, ku­ras, li­kās, ne­kad ne­pie­pil­dī­sies. Bet ta­gad es zi­nu – viss būs, viss no­tiks.

 Lai­kam man jā­sa­ka: Dievs ir tais­nīgs, un Viņš ne­kad ne­no­ka­vē. Pat ja esam zau­dē­ju­ši ce­rī­bas, Viņš pē­dē­jā brī­dī at­nāk un ie­prie­ci­na.

At­bil­de uz ak­tu­ali­tā­ti

Ir sest­die­na, un pēc mū­su sa­ru­nas Jo­lan­tai ie­plā­nots do­ties uz ba­sei­nu Jūr­ma­lā, uz SPA Ho­tel. «Mums tur būs ko­pīgs tu­siņš, brau­cam vi­si – drau­gi, De­niss, bēr­ni…»

Vai tie­šām tais­nī­ba, ko rak­sta Pri­vā­tā Dzī­ve? Ka pē­dē­jā lai­kā Jo­lan­ta Gul­be bie­ži lai­ku pa­va­da ko­pā ar iz­ci­lo lat­vie­šu flau­tis­tu un sak­so­fo­nis­tu De­ni­su Paš­ke­vi­ču  un ka vi­ņiem iz­vei­do­ju­šās ro­man­tis­kas at­tie­cī­bas. De­ni­sa lau­lī­ba jau esot šķir­ta, un tas pats gai­dāms Jo­lan­tas Gul­bes un Rai­mon­da Ma­ca­ta ģi­me­nē…

«Nē, pil­nīgs ma­rasms! Ne­viens no mums uz šīm ru­nām ne­re­aģē. Rai­monds arī brī­nās, pra­sa, kas un kā…  Pa­tie­sī­bā mēs esam se­ni ģi­me­nes drau­gi, un mūs vie­no ko­pējs darbs – mu­zi­cē­ša­na dže­za gru­pā. Tā­pēc arī pa­sā­ku­mos esam re­dzē­ti ko­pā. Tas ta­ču ir ti­kai lo­ģis­ki: ja uz pa­sā­ku­mu ie­ro­da­mies ko­pā, tad arī pro­jām do­da­mies ko­pā. Bet kā­dam va­jag rak­stīt… Kas Jauns? arī bi­ja ie­li­ku­ši bil­di – ma­ni ar An­dri Bēr­zi­ņu, kur es vi­ņam glās­tu ro­ku. Un apakš­ā uz­rak­stīts: «Ko An­drim Bēr­zi­ņam teiks sie­va?» Nu, va­jag pa­laist tā­du pī­li! Mēs smē­jā­mies.»

Starp ci­tu, Jo­lan­tas ve­cā­ki gan ir šķī­ru­šies. «Mā­sa to­brīd tai­sī­jās pre­cē­ties, bet man bi­ja div­des­mit viens gads un draugs… Tā ir ve­cā­ku da­rī­ša­na. Ja cil­vē­ki dzī­vo kā ka­ķis ar su­ni… Vi­ņi ir ļo­ti da­žā­di. Mam­ma jau pār­is rei­žu bi­ja mē­ģi­nā­ju­si no tē­va it kā šķir­ties – tie­ši pirms vai­rā­kām die­nām mēs par šo tē­mu ru­nā­jām. Mam­ma ju­tās lep­na, ka to­mēr ar tē­ti pa­li­ku­si ko­pā tik il­gi, ka­mēr mēs ar mā­su iz­au­gām lie­las. «Mam­mu, es la­bi at­ce­ros, kad tu mē­ģi­nā­ji šķir­ties, es pir­ma­jā kla­sē mā­cī­jos. Pat ja tu to bū­tu iz­da­rī­ju­si, es ne­pār­dzī­vo­tu. Kā­pēc tu par se­vi ne­pa­do­mā­ji? Tu bū­tu sa­vu dzī­vi no­kār­to­ju­si.» Vi­ņai ma­ni vār­di bi­ja pār­stei­gums. Okei, man bi­ja tē­tis, bet, ar šo­die­nas prā­tu do­mā­jot, man ne­kas ne­bū­tu bi­jis pre­tī, ja es re­dzē­tu mam­mai bla­kus mī­lo­šu cil­vē­ku, kas vi­ņai snieg­tu sie­vie­tes pie­pil­dī­ju­mu. Ja es bū­tu re­dzē­ju­si ve­se­lī­gā­kas at­tie­cī­bas… Nē, mums ne­bi­ja slik­ti, bet vien­kār­ši… kā dau­dziem.

To­ties ta­gad man ir fan­tas­tis­kas at­tie­cī­bas ar mam­mu, ar tē­ti un mam­mai ar tē­ti – vi­ņi ir drau­gi. Es prie­cā­jos, ka va­sa­rās mam­ma brauc pie tē­ta uz lau­kiem un ko­pā ar ma­niem bēr­niem un mā­sas bēr­nu tur dzī­vo. Vi­ņi jū­tas kā ra­di­nie­ki. Un pa­tie­sī­bā tā arī ir. Vie­nī­gi ce­ru, ka mam­ma at­ra­dīs kā­du cil­vē­ku…»