Rīga +17°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
Izdzīvošanas un spītības slēdzis
Ināra uzaugusi Ķemeros. Tas ir ietvars viņas spilgtākajām bērnības atmiņām. Tajās ir gan bezbēdīga dauzonība, gan stingri noteikumi, bet pāri visam – dzimtas vēsture ar tālu stepju vējiem un apvāršņa vilinājumu. «Esmu dzimusi padomju laiku norietā, 1986. gadā. Jā, esmu audzināta stingri! Tētis, mākslinieks restaurators Staņislavs Astičs, ir ļoti disciplinēts cilvēks ar stingru raksturu.
No viņa saknēm nāk arī mans temperaments.
Tēta māte Viktorija Korsaka bija dzimusi 1900. gadā Latgalē un, kā jau daudzi latvieši Pirmā pasaules kara jukās, 14 gadu vecumā aiztriecās uz Sanktpēterburgu pēc darba un izglītības. Tur viņa iepazinās ar savu mīlu – krietni vecāku ģeodēzistu Vasiliju Pigņejevu, slepus apprecējās, piedzīvoja visas ģimenes arestu un brīnumainu atbrīvošanu. Baba devās līdzi uz vīra dzimteni – Krasnodaras novada stepēm Kaukāza kalnu piekājē.
Ļoti gribētu tur nokļūt, taču Krievijas iebrukums Ukrainā šo sapni atvirzījis uz nezināmu laiku…
Tur, par spīti visiem revolūcijas un Staļina personības kulta trakumiem, ģimene dzīvoja gana pārtikusi. Tikai slimības plosījās, un bērni mira… Mans tēvs bija jaunākais no diviem, kas izdzīvoja astoņu bērnu pulciņā. Dzimis 1945. gada 24. oktobrī, lai gan var būt visādi, jo izdzīvošanas dēļ vēlāk daudzi dokumenti tika viltoti un tēvs savu dzimšanas apliecību nekad nav redzējis. 1948. gadā Pigņejeviem nodega viss īpašums, un ģimene nolēma pārcelties uz Latviju.
Mans vectēvs vilcienā nomira, bet baba bija no izdzīvotājiem – atgriezās viena ar diviem bērniem, nomainīja uzvārdu uz Astiču (tāda sādža bijusi blakus viņas bērnības ciemam), saņēma atraidījumu no radiem, kas viņai nedeva pajumti, un darba meklējumos ieradās Ķemeros. Te viņai paveicās, un mēs iesakņojāmies.
Tikai pateicoties babas valdonīgajam raksturam, mans tēvs kļuva par mākslinieku.
Viņam bija talants, taču ļoti straujš un nevaldāms raksturs. Tikai baba panāca, ka viņas vienīgo dēlu neizslēdz no skolas. Jā, arī viņa māsa mira jauna, bet baba nodzīvoja 92 gadus.
Mana mamma Ilona Lazda ir tēva otrā sieva. Viņa bija izcila pavāre, strādāja labākajos Jūrmalas restorānos. Tēvs ļoti vēlējas, lai piedzimst otrs dēls, bet – nekā… Tomēr arī es augu kā trakais pašpuika, kas kāpj milzīgajos Ķemeru kokos, lēkā pa zariem, pussagrautajām sanatoriju ēkām, nāk mājās nobrāztiem ceļgaliem. Spiedienu ģimenē nejutu, bet bija situācijas, kurās izskanēja: «Nujā, tu jau esi tikai meitene…» Tajos brīžos jau agrā bērnībā manī ieslēdzās spītības slēdzis – pag, pag, es tūlīt pierādīšu, ka arī meitene var izdarīt to, to un vēl to arī!»
Darba terapija un nē mākslai
«Citi bērni vasarās varēja blandīties apkārt, bet man bija jāpavada laiks tēta darbnīcā vai restaurācijas objektos. Talsu muiža, Blankenfelde – uzaugu arī kultūras mantojumā. Asistēju viņam no astoņu deviņu gadu vecuma. No rīta paēdām, jau deviņos bijām uz stalažām, visu dienu strādājām un četros kāpām nost. Juku laikus izlaidu caur sevi citādi – ne tik dramatiski kā tēvs. Mākslas kombināts sabruka, darba viņam īpaši nebija…
Esmu kultūrkapitāla bērns, uzaudzis no projekta uz projektu, jo gadus sešus septiņus ģimene tā vien iztika.
Gandrīz nekā cita nebija, mamma jau slimoja… Es visur biju klāt, bet tēvs mani kategoriski virzīja prom no mākslas – tikai ne to!» Ināra gan iemēģinājusi roku Rozentāla mākslas skolā, bet pametusi, jo raksturs jau tad izpauda asās šķautnes. Turklāt vēlāk tēvs mērķtiecīgi meitu pārcēlis uz Jūrmalas ģimnāzijas dabas zinību klasi. Ināra paklausīja, kaut juta – kaut kad nākotnē viņas ceļš tik un tā novedīs pie kā radošāka.
«Mums toreiz bija zemenes, kartupeļi, gurķi. Likās, ka lauks ir liels, vagas nebeidzamas. Ravējot sapņoju par nākotni. Man vienmēr gribējās būt uz skatuves. Visiem pa priekšu! Un dziedāt. Līdz brīdim, kad sapratu – Dievs man dziedamo balsi nav devis. Gribējās ko māksliniecisku.
Kad attapos vidusskolā, izrādījās – publiski pat nevaru muti atvērt, citu priekšā sāku trīcēt un drebēt.
Klases priekšā knapi nobēru sakāmo, un visi tad varēja smieties. Arī pamatskolā biju īpaši nesaprasts bērns – biju katoļu draudzē, tētis mākslinieks, manas intereses atšķīrās… Tagad saprotu – tas bija visīstākais mobings, bet tobrīd likās normāli – visus bērnus par kaut ko apsmej. Tāpēc mobingu tagad bieži atpazīstu dažādās dzīves situācijās, redzu to kā sabiedrības kopējo traumu.
Kad bija jāizvēlas augstskola, bija skaidrs – ja dumpošos uz mākslas pusi, tad man ir jāiet prom no mājām.
Tam es nebiju gatava. Mamma saslima, kad es vēl biju maza, arī viņa man bija jāpieskata un jāapkopj. Tētis virzīja uz juristiem, bet man tas galīgi negāja pie sirds. Meklēju ko neitrālāku. Starp juristiem un fizmatiem vienīgais, ko spēju akceptēt, bija uzņēmējdarbības studijas – starptautiskais bizness. To tad arī studēju, pabeidzu un vēl piepelnīju maģistra grādu Eiropas studijās.
Tas nebija sirdij, bet laba izglītība un stabils pamats.
Galvenais, ko ieguvu, – strukturētību un analītisko domāšanu, spēju visu pamatot, klasificēt, veidot rīcības modeļus, vienmēr turēt prātā plānu B. Kad vēlāk piepildīju sapni un aizgāju studēt mākslas vēsturi Latvijas Mākslas akadēmijā, bija kultūršoks – te bija jāiemācās ļauties plūdumam, zināmam radošam haosam.»
Ar grūtnieces enerģiju
Darba dzīve Inārai aizsākās paralēli studijām un ģimenes izveidei 24 gadu vecumā. Zīmīgi, ka ar vīru Ināra iepazinās baznīcas solā, abi blakus virpinājuši rožukroņus jau 12 gadu vecumā…
«Studiju laikā meklēju darbu – oficiālus ienākumus, lai papildinātu ģimenes budžetu. Pēc sludinājuma gāju pieteikties darbam Ārlietu ministrijā. Cerēju tikt tuvāk diplomātijai un kultūras sakariem, bet mani nepaņēma. Taču pēc kāda laika uzaicināja strādāt Finanšu politikas departamentā. Pamēģināju, bet ātri instinktu līmenī sapratu, ka finansista darbs nav manējais. Pēc diviem gadiem uzrakstīju atlūgumu.
Tas sakrita ar laiku, kad dzemdībās nomira mans pirmais bērniņš.
Bija stress un pārdzīvojumi. Emocionālais fons bija dramatisks. Bērniņa nāves traumu spējām risināt tikai vienā veidā – jācenšas tikt pie nākamā. Vajag, un viss! Taču nesanāca un nesanāca, tad jau atmetu ar roku un baudīju vasaru, līdz sapratu – ir gan! Bet darba nav… Ar grūtnieces enerģiju strauji metos darba meklējumos. Gan Aldaris, gan Kultūras ministrija meklēja finansistus. Aldaris gribēja ņemt, bet vilka garumā.
Man laika nav, vēderu tūlīt varēs redzēt, aizgāju pati uz Kultūras ministriju.
Izgāju komisiju, pieteicos pie valsts sekretāra vietnieces Baibas Zakevicas un visu atklāju. Viņa šo situāciju zināja no pieredzes un paņēma mani darbā. Viņa mani nepazina, bet riskēja, uzticēja un paļāvās. Man bija paredzēts strādāt ar kapitālsabiedrībām, bet es tiku pie kultūras mantojuma sektora. Liktenis! Vēl nebiju studējusi, tikai nedaudz pastrādājusi antikvariātā, bet tas uzreiz likās mans īstais darba lauks.
Sajutos savā vidē – beidzot mani saprot! Tas bija apvērsums.
Izrādās, ir cilvēki, kas domā līdzīgi. Iedziļinājos bibliotēkās, kultūras mantojumā un informācijas iestādēs. Ko tik mēs darījām! Ministrijās finansists ir cilvēks orķestris. Ja gribi izdarīt labu savam sektoram, tad ir jāiedziļinās arī politikā. Kopā ar kolēģi gatavojām projektu Radošā Latvija. Līdzekļus nācās prasīt no neparedzētu gadījumu budžeta, bija jāpiedalās Ministru kabineta sēdēs – finansists visur ir iekšā! Ne uz skatuves, bet kā pelēkais kardināls. Kādā brīdī sapratu – politikas jau ir pārāk daudz… Iestājās rutīna un apnikums. Kur skriet? Ar vīru izlēmām gādāt otru bērnu. Arī tas bija mans plāns vēl no dobju ravēšanas laika – vismaz divi bērni, bet ne vairāk!»
Ināra bērnībā jutusies kā vientuļš bērns, tāpēc savā ģimenē divus plānojusi obligāti.
Viņas pusbrālis Ansis Melders bija desmit gadu vecāks un dzīvoja pie savas mammas – tēva kursabiedres un pirmās dzīvesbiedres gleznotājas Anitas Melderes. Ar pusbrāli kontaktu bijis maz, abi satuvinājušies, kad viņai bija 16 un Ansim jau sava ģimene. Diemžēl visai drīz Ansis gāja bojā motocikla avārijā un Ināra tiešām palika vienīgais bērns.
«Man ir divi dēli ar četru gadu starpību, abi piedzima, kad strādāju Kultūras ministrijā. Personīgajā dzīvē viss bija labi, bet profesionāli jutos nepiepildīta. Izlēmu, ka studēšu mākslas vēsturi. Jaunākais dēls pēc savas būtības ir mākslinieks – kā mans tēvs. Viņš intuitīvi juta, ka man nepatīk mans darbs, sāka slimot manā vietā.
Tik smagi, ka nonāca līdz reanimācijai un mēnesi ilgam ārstēšanas periodam slimnīcā.
Tieši tajā vasarā bija iestājeksāmeni Mākslas akadēmijā. Sēžot pie bērna slimības gultas, sapratu – vai nu iestāšos, vai sabeigšu savu dzīvi. Tik strikti. Dežurēju slimnīcā pie slima bērna gultas, mācījos, dzinu galvā visu mākslas vēsturi. Iestājos un izbaudīju – tik ļoti mani bija izsmēlis finansista darbs, tik ļoti gribējās jaunu attīstību.»
Iemīlējusies kultūras mantojumā
Kad Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde izsludināja konkursu uz Rīgas reģiona vadītāja vietu, Ināras lektors Rihards Pētersons ieteica pamēģināt. «Izgāzos. Vienīgais, ko reāli pārzināju, bija restaurācija. Tēta darbnīca taču mūsu mājās… Tomēr mani uzaicināja strādāt Kultūras politikas daļā, kur ar prieku aizgāju. Nostrādāju divus gadus un, kad Rīgas reģiona vadītāja vieta atbrīvojās, atkal piedalījos konkursā. Šoreiz uzvarēju.
Visi teica, ka šī ir ļoti smaga nodaļa, gan ar daudzām kolīzijām iekšienē, gan ar spiedienu no ārpuses.
Tiklīdz saka – viss ir slikti! –, man ieslēdzas spītība pamēģināt. Amatā nostrādāju trīs gadus. Biju gan uz skatuves, gan pelēkais kardināls. Patika pats Rīgas reģiona mantojums – bagātīgs, dažāds, interesanti cilvēki. Man patika strādāt arī tad, kad kāds īpašnieks mani ieslēdza pagrabā uz vairākām stundām. Taču ierēdņa darbam ir savas negatīvās blaknes, robežas… Neredzēju perspektīvu un iespēju ietekmēt procesu pēc būtības. Parādījās iespēja uzsākt studijas doktorantūrā.
Pieņēmu lēmumu aiziet, kaut kultūras mantojums man ir ļoti tuvs un arī valstiski tai vajadzētu būt prioritāri svarīgai jomai.
Šobrīd tā nav. Konkurss uz Cēsu muzeja direktora vietu bija izsludināts maijā, es no darba pārvaldē aizgāju jūnijā. Prmajā konkursā nepieteicos, jo domāju – ir jau kandidāts, tādas vakances tāpat vien neatbrīvojas. Rudenī ieraudzīju sludinājumu vēlreiz.
Pēc pirmās intervijas pagāja ilgs laiks. Izrunājos atklāti, teicu, ko domāju, un man likās – mani neuztvēra nopietni. Nespēlēju neko – pieņemiet mani tādu, kāda esmu! Pēc laika izsauca uz interviju vadības līmenī. Kā smagākie jautājumi man tika uzdoti – kā es tikšu galā ar kolektīvu, kas ir stipri gados? Un kā es izbraukāšu no Jūrmalas?
Tas mani satrieca. Man visa dzīve uz riteņiem…
Domājiet, kur finanses dabūt, nevis par manu pārvietošanos! Pēc šīs intervijas ilgi bija klusums. Parādījās jauna vakance Rīgas domē, kur beidzot izveidota sava mantojuma institūcija – vilinoši! Man vajag skaidrību. Zvanu, atbilde izvairīga… Biju jau kāpnēs uz Rīgas domes jauno institūciju, kad dažus pakāpienus pirms durvīm atskanēja zvans no Cēsu kultūras pārvaldes – izvēlamies tieši jūs! Ielēcu kā skrejošā vilcienā.»
Kad cirvji karājas gaisā
Pirmā diena Cēsīs jaunajai direktorei izvērtās dramatiska. «Pirms notiek reorganizācija, ir jāpārņem lietas. Mans uzstādījums bija: ekseļa tabulas, inventāra saraksti, pieņemšanas un nodošanas akti – lai viss ir pa plauktiņiem… Ierodos kā inspektora darbā – ar gumijas zābakiem un ķiveri, jo gribēju pieņemt arī ēkas tehnisko stāvokli, uzlīst bēniņos, uzkāpt uz jumta… Man pirms pāris dienām ir parakstīts darba līgums, tuvojas Ziemassvētki, ceļš aizsnidzis, slidens, braucu uzmanīgi… Atskan puktīgs zvans – es kavējot!
Nesaprotu – ekseļa tabulas mani nevar sagaidīt? Kāpēc tāds spiediens? Ierodos darba apģērbā un saērcināta.
Es kirzas zābakos atveru durvis, bet lielajā salonā ir sapulcināti visi darbinieki. Sasēdināti kā divās frontes līnijās – vadība priekšā, kolektīvs dziļumā. Intensīvi runājas. Man pat beņķa nav. Nosēžos priekšā un absolūti skaidri sajūtu – enerģētiski šī telpa ir uzkarsēta tā, ka desmit cirvju var pakārt! Te ir divas karojošas puses, kas apspriež reorganizāciju, bet viens otrā neklausās. Esmu iemesta vidū saplosīšanai.
Man galvā tikai standarta frāzes, jo neesmu gatavojusies un vēl nezinu iekšējās kolīzijas.
Līdzi čemodāns un špaktele – esmu atbraukusi pieņemt reālus darbus, nevis būt par samierinātāju kaujā, kuru vēl nesaprotu! Uzbrūkošā tonī ar mani runā gan vadība, gan darbinieki. Muzeja direktori, kas iestādi vadīja pirms vairākiem gadiem, esmu apskatījusi vien feisbukā, tagad sazīmēju viņu zālē. Pieeju un saku – vai varam iziet aprunāties?
Redzu, ka viņa ir uztraukusies. Saprotu, ka ir traki. Rīgas reģionā mana kolēģe šādi nonāca slimnīcā – kad palūdzu izmest vecās mapes.
Tik aktīvi uzsāku nodaļas reorganizāciju un remonta dēļ palūdzu atbrīvoties no vecajiem krājumiem, ka viņai palika slikti ar sirdi…
Skatos – manai priekšgājējai arī nav īsti labi. Lēnām, mierīgi iztaujāju par kolektīvu un situāciju, pamazām abas nomierinājāmies. Atklāti saku, ka neesmu muzeju speciāliste, mans fokuss vienmēr ir bijis kultūras mantojums – lēkšu nezināmajā kopā ar kolektīvu! Aizgājām iedzert kafiju, un pamazām spriedze izklīda vismaz mūsu starpā.
Godīgi pateicu, ka atpakaļ neiešu, jo šī ir iepriekšējās situācijas un personāliju radīta spriedze.
Lai to mazinātu, lai veidotu labāku mikroklimatu, ir jādabū prom vai nu vadība, vai kolektīvs, – vispirms runāšu ar katru pusi atsevišķi. Saprotu, ka esmu starp diviem dzirnakmeņiem – ne viena puse mani pazīst, ne otra.
Domāju, ka sākšu ar Kultūras pārvaldi, lai izklāsta savu situācijas redzējumu. Pieeju pie mašīnas – tur 30 eiro sods. Diena izdevusies pilnībā!»
Spoks ir samierinājies
Tāds bija sākums, bet nu jau uz pirmo darba dienu var atskatīties kā uz traģikomisku anekdoti. «Darbinieki stāsta – katru gadu pils spoks testē vadītāju, bet jauno – pēc pilnas programmas. Neesmu māņticīga, bet… Bez nekāda caurvēja man ar visu spēku – blaukt! – atsprāgst durvis. Tā, ka atsitas pret sienu. Domā, ko gribi. Nē, tas nav negatīvs spēks, bet pārbauda uzmanību, vērību, testē nodomus. Tā es to jūtu.
Mani tālejošie mērķi saistās ar investīcijām, jo katra būvniecība vai ekspozīcijas maiņa tādas pieprasa.
Ar kolektīvu vajadzīga abpusēja sapratne. Ceru, ka vismaz šobrīd esmu ieguvusi darbinieku daļēju uzticēšanos. Atalgojums, infrastruktūra, izstādes – tās visas ir prioritātes, taču atrisināt var tikai pakāpeniski.»
Ināras dēliem tagad ir divpadsmit un astoņi gadi, viņiem ļoti patīk ciemoties Cēsīs, bet vīrs par šo dzīves novitāti nekādi nav bijis sajūsmā. Viņš ir mājas cilvēks, ceļošana viņam rada diskomfortu, un tas, ka sieva katru dienu var pavadīt četras stundas maršrutā Priedaine–Cēsis–Priedaine, viņam licies neizprotami.
«Sākumā bija dubultā smagi – bija jāsniedz darbiniekiem sajūta, ka neesmu monstrs, un arī vīram jāpierāda, ka neatsvešinos un nebēgu. Jātur rumpis!
Man augšupejoša karjera vienmēr bijusi aktuāla, bet pēc satura, pašattīstības, būtības, nevis formāli pēc amata nosaukuma, titula.
Iepriekšējie kolēģi atceras, kā teicu – visur esmu gatava strādāt, tikai ne muzejā! Taču muzeja jēdziens mainās. Tas vairs nav vecu mantu krātuve, bet procesu virzītājs. Mana misijas apziņa šobrīd vieno pieminekļu aizsardzību ar muzeoloģiju. Man ir pieredze gan no Kultūras ministrijas laika, gan darba Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē.
Tagad, esot arhitektūras un mākslas pieminekļa vadošā persona, no praktiskās puses redzu, kas nestrādā uzraugošās institūcijas sistēmā. Esmu bijusi abās pusēs, tagad ir interesanti salikt kopā pieredzi. Redzu, kas strādā un kas bremzē. Varbūt mana tālejošā misija ir izmaiņas šīs jomas valsts pārvaldē?»
Kopš šā gada Ināra ir ICOMOS (pieminekļu un nozīmīgu vietu starptautiska organizācija) Latvijas nodaļas valdes priekšsēdētāja, bet Latvijas Kultūras akadēmijā raksta doktora darbu.
Tas saistīts ar kultūras mantojumu, kurā viņa nu stabili atradusi savu meklējumu piepildījumu.
«Lēnu garu jau viss savelkas kopā. Tētis un ģeds man tumsnēji, ir kāda kaukāziešu līdzība. Pigņejevu ģimene bija inteliģenta, tāpēc baba, kas bija vienkāršu ļaužu, spieda savus bērnus mācīties – tāpat kā mans tēvs spieda mani. Jūtu sevī asiņu sajaukumu un temperamentu. Plašāku redzesloku. Man gribas paskatīties tālāk par degungalu – tāpēc arī darbavietu maiņa. Nespēju iesēsties – kad esi visu apguvis, ir jāiet tālāk. Jā, temps man ir svarīgs. Es nespridzinu, bet nevaru izturēt, kad citi čammājas.»
