Anastasija Udalova – uzņēmēja, kura atdzīvina leģendāro kosmētikas zīmolu Dzintars

H. A. Brieger vadītāja 5 teikumos

1. Atdzīvinājusi Dzintaru 3,5 mēnešu laikā.
2. Vienlaikus vada biznesu Latvijā un Gruzijā.
3. Ir izglītības diploms jurisprudencē un uzņēmējdarbībā.
4. Attiecībās ar miljonāru no Igaunijas – Oļegu Osinovski.
5. Nodarbojas ar boksu.

Nekas neliecina, ka milzenis «Dzintars» stāvējis tumšs, tukšs un aizslēgts veselu gadu. Ir pievakare, ražošanas cehi jau noklusuši – darbinieki pēc darba dienas devušies mājup. Anastasijas kabinetu piepilda kāds neuzkrītošs aromāts. Pie sienas plauktā rindiņā izkārtoti vecās produkcijas vēsturiskie iepakojumi, virs tiem jaunie produkti – tos rotā Latvijas piejūras ciemu nosaukumi. Anastasija pārvietojas pa savu kabinetu straujiem soļiem – slaida, augstpapēžu kurpēs, enerģiska. Sarunas laikā, klausoties viņas sacītajā, man vairākkārt jāsarauc uzacis…

– Anastasija tulkojumā no grieķu valodas nozīmē – augšāmcelšanās, atdzimšana. Skan teju vai pravietiski, ņemot vērā jūsu plānus Dzintara reanimēšanā.

Citi lasa

Santa.lv

Slavenības

«Ne gaidību laikā, ne pēc meitas piedzimšanas nav palīdzējis finansiāli.» Dita Grauda atklāti par attiecībām ar Mr. Kauliņu

Jolanta Tomševica

Mans Mazais

Nelūgtais nakts viesis – laringīts. Vai bērns tiešām var nosmakt?

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

– Tā sauca manu vecvecmammu, un es tiku pie šā vārda par godu viņai. Tam piemīt zināms spēks. Mūsu ģimenē ir ļoti raibas saknes – ebreju, poļu, krievu un latviešu. Savulaik Rēzeknē mācījos poļu vidusskolā. Ar vecmammām sarunājos tikai latviski, bet ar vecākiem lielākoties krieviski. Pēdējos trīs gadus daudz uzturējos Gruzijā, tāpēc bija jārunā angliski vai krieviski.

– Kāpēc Gruzija?

– Tur vadīju un faktiski paralēli joprojām vadu lielāko nekustamā īpašuma projektu Kaukāza reģionā – pie Tbilisi ceļam pilsētu. Tā ir tāda kā pilsēta pilsētā – daudzdzīvokļu nami, kur dzīvos aptuveni pieci tūkstoši cilvēku. Esam jau uzbūvējuši arī golfa laukumu un citu infrastruktūru. Tur biju atbildīga par visu – celtniecību, pārdošanu, mārketingu.

– Latvijā atgriezāties Dzintara dēļ?

– Es jau labu laiku centos atrast iemeslu atgriezties mājās, jo te ir vislabāk, bet to jau saproti tikai tad, kad esi prom. Parādījās ziņa, ka pārdod Dzintara aktīvus, un mani vienmēr fascinējuši uzņēmumi ar vēsturi, kas spējuši nepārtraukt savu darbu, lai kādi būtu apstākļi. Dzintara situācija jau bija kā izmiršana.

Atbraucu, skats bija kā seriālā Černobiļa – viss pamests, un sajūta, ka cilvēki kā cēlušies, tā aizgājuši, tikai mantas palikušas.

Paņēmu pēdējo gadu finanšu atskaites, un man likās – saprotu, kāpēc tā ir sanācis. Tā tas sākās.

– Tomēr – kā kļuvāt par gan līdzīpašnieci, gan vadītāju? Esat attiecībās ar vienu no bagātākajiem kaimiņzemes Igaunijas uzņēmējiem Oļegu Osinovski, tāpēc rodas jautājums – varbūt jūsu vīrietis vienkārši iedeva naudu jūsu daļai?

– Nē, viņš man nav devis naudu. Visu, ko iepriekš dzīvē biju nopelnījusi, plus visu, ko biju nopelnījusi Gruzijas projektā, ieguldīju šeit. Te ir visas manas finanses. Pat ja kādam ienāktu prātā doma, ka kāds man kaut ko iedeva, lai es te paspēlējos, – paspēlējoties nevar palaist rūpnīcu. Nav tā, ka man kāds teiktu, ko man darīt, kur skriet, man ir pašai sava galva. Esmu gan līdzīpašniece, gan vadītāja un kā vadītāja te šobrīd nesaņemu algu.

– Strādājat bez algas?

– Jā, pašlaik saņemu algu tikai Gruzijas projektā.

– Jums patīk risks un ambiciozi projekti?

– Es ticu tam, ko daru. Ja esmu līdz galam noticējusi, es risku neredzu un tad eju līdz galam. Esmu noticējusi Dzintaram, un nav iemeslu kaut kam nesanākt, kaut jebkurš bizness, protams, ir risks. Vienkārši ņemu un daru darbu.

– Ap gadumiju tika ziņots, ka Brieger ražojumus varēs nopirkt jau martā.

– Un tā arī ir noticis. Tikko no rūpnīcas aizgāja pirmā kravas mašīna ar jauno Dzintara produkciju, lai izvadātu to pa Latvijas pilsētām un veikaliem. Veco Dzintara zīmola veikalu vairs nebūs, bet produkcija būs nopērkama visdažādākajos veikalos visā Latvijā.

– Kāda ir jaunā stratēģija – kas no produkcijas paliks, kas nāks klāt?

– Sākam ar Dzintars produkciju un pakāpeniski veidosim arī jaunas produktu līnijas ar jauniem zīmoliem. Agrākā rūpnīcas produkcija bija tik dažāda, ilgi meklējām – kas to visu vienotu? Un nāca ideja – produktu līnijas nosaucām mūsu piejūras ciemu vārdos, kur no jūras tiek izskalots dzintars! Un tā nu mums ir sērijas Kolka, Nīca, Tūja, Dubulti, Dzintari un citas – pagaidām tās ir dušas želejas, ķermeņa, roku krēmi.

Vēlāk būs arī zobu pastas, lūpu balzami, mutes dobuma kopšanas sērija, saules līdzekļu sērija. Vasarā jau būs arī matu kopšanas līdzekļi, rudenī – sērijas sejas ādai un bērniem. Turpināsim ražot arī slaveno Niveju, taču, lai mēs drīkstētu to arī eksportēt, tā pārtapusi par Nīcu. Starp citu, no bērnības atceros – mana vecmamma visu ārstēja ar Niveju (smejas). Brauca ar riteni, sasita ceļgalu vai kaut ko nobrāza – notīra, un Niveju pa virsu! Kaut kas iekoda – arī Niveju!

– Brīgers ir rūpnīcas vēsturiskā dibinātāja uzvārds. Ko tirgos ar šo nosaukumu?

– Tā būs dārgāka, vairāk uz eksportu tēmēta ādas kopšanas līdzekļu līnija, ko izlaidīs nākamgad. Bijām pasūtījuši dažādu ārvalstu kosmētiku, lai to izpētītu, salīdzinātu sastāvus, izprastu savu vietu tirgū.

Pilnīgi noteikti varu apgalvot, ka jau šobrīd Dzintara dušas želejas pēc sastāva ir daudz kvalitatīvākas nekā, piemēram, slavenajam zīmolam Hermes.

Tikai tās maksā 16, bet mūsējās – 3 eiro. Kopumā mēs šobrīd esam ceļā uz to, ka 95 procenti sastāvdaļu ir dabiskas. Mēs nesakām, ka šī ir dabiska kosmētika, taču tā ir daudz dabiskāka, nekā Dzintars bija agrāk, un noteikti daudz dabiskāka, nekā tā, kas ir masu mārketu plauktos.

– Kā būs ar smaržām?

– Padomju laikos uz Dzintaru sūtīja labākos parfimērus-degunus no visas Padomju Savienības. Tagad diemžēl Latvijā nav deguna, kas te varētu strādāt, radīt jaunus aromātus. Nav arī iespējams tā uzreiz atjaunot vecos aromātus, jo daudzas sastāvdaļas, kas veidoja konkrētas kompozīcijas, tagad ir aizliegtas. Plāns ir meklēt sadarbības iespējas ar franču deguniem.

– Vai jūs kādā brīdī arī konsultējāties ar ilggadējo Dzintara vadītāju Iļju Gerčikovu?

– Mēs neesam pazīstami, bet man te ir darbinieki vēl no tiem laikiem, un viņiem gan daudz ko esmu vaicājusi. Ir diezgan smagi, jo vecajiem darbiniekiem grūti pāriet uz citu redzējumu, tāpēc darbinieku sastāvs ir puse pret pusi – kādreizējie un jaunie. Pirmajiem ir pieredze, receptūras, otrajiem – jaunais skatījums.

– Šajā biznesā receptes ir ļoti jāsargā?

– Katrs var izlasīt Coca-Cola sastāvu, bet jūs paši to uztaisīt nevarēsiet. Kosmētikas ražotāji, protams, izpēta citu ražotās produkcijas sastāvu, taču tas neko vēl nenozīmē. Līgumos, protams, ir konfidencialitāte, bet te ir ļoti augsta lojalitāte. Tiklīdz paziņojām, ka Dzintars atsāks darbību, tā tūlīt lejā foajē bija kaudze ar iepriekšējo darbinieku CV, kuri tiešām gribēja nākt atpakaļ. Man tā ir liela atbildība šo cilvēku priekšā. Pat mani ražošanas un izstrādes vadītāji tā īsti neticēja, ka marta sākumā jau sāksim tirgot produkciju.

– Kā jūs to paveicāt – ieslēdzāt darbiniekus rūpnīcā?

– Nē (smejas). Es pati gan tiešām gulēju maz. Bet tas ir mans darbs – sakārtot lietas tā, lai rūpnīca strādātu, funkcionētu kā pulkstenis! Un šobrīd man tas sanāk. Ir darbinieki, kuri ir visu laiku jāslavē un jāsaka, kādi viņi ir malači.

Citiem ir jāstāv blakus ar pātagu, un tas nenozīmē, ka viņi ir slikti darbinieki, vienkārši motivācija darbojas citādi.

Mans uzdevums ir izprast, kurš ir kurš, lai cilvēks sniegtu labāko.

– Jūs intensīvi strādājat – kam tur vēl dzīvē atliek laika?

– Vispār man patīk sports – nodarbojos ar boksu. Tā varu emocionāli izlādēties brīžos, kad darbā kaut kur atduros kā pret sienu un rokas draud nolaisties. Pēc boksa nodarbības man ir jauni spēki, manam raksturam tas ir perfekts sports. Vēl nodarbojos ar pilatēm, jo man ir muguras problēmas. Daudz lasu, turklāt man patīk papīra formāta grāmatas. Kad bija vairāk laika, patika arī izšūt.

– Pag, jūs boksējat maisu vai jums ir cīņas partneris?

– Man ir treneris – Eiropas un pasaules čempions kikboksā savā svarā Zaurs Džavadovs. Savulaik Raimonds Elbakjans (ielu sporta kustības «Ghetto Games» dibinātājs – red.) man viņu piespēlēja, un tā mēs ar Zauru boksējamies.

– Un ja nu jūs dabūjat pa degunu?

– Nē, treneris zina, ka mana seja jāsargā (smejas). Boksu izvēlējos arī tāpēc, ka kikboksā man būtu zilas kājas, un tas nebūtu skaisti. Bet bokss ir forši! Tas ir kā aiziet pie psihologa. Boksā tu uz pusotru divām stundām fokusējies tikai uz vienu, tavs prāts vienkārši nevar būt aizņemts ne ar ko citu. Ir jābūt mijiedarbībā ar partneri, smadzenes pilnībā pārorientējas uz kaut ko citu.

Gruzijā man arī bija nenormāli sarežģīts projekts – tur vadīju trīs uzņēmumus, katram no tiem šajā lielajā projektā bija savs virziens, un vienā brīdī sapratu, ka esmu 24/7 darbā. Sāku ļoti nogurt, un – jocīgi, bet tad man vajag… vēl lielāku slodzi. Aizgāju studēt Stokholmas Ekonomikas augstskolā Executive MBA, un man kļuva vieglāk. Es pārslēdzos uz kaut ko citu un varēju atkal ar jauniem spēkiem atgriezties darbā.

– Pazvilnēt uz dīvāna – tas laikam tiešām nav jums.

– Dažreiz vajag! Bet ļoti reti.

– Kā jūs iepazināties ar savu draugu Oļegu Osinovski?

– Tas bija pirms sešiem gadiem. Kādā procesā viņa advokāts bija Saulvedis Vārpiņš. Savukārt šā advokāta birojs vēsturiski bija mana pirmā darbavieta Rīgā. Pēc izglītības esmu juriste, mana specializācija bija krimināltiesības un medicīnas tiesības. Reiz braucu Saulvedim līdzi uz Igauniju, un tā mēs arī iepazināmies. Šobrīd mūsu attiecības norit starp trim valstīm – Gruziju, Latviju un Igauniju. Pandēmijas pirmo vilni es pavadīju pie Oļega Igaunijā, jo Gruzijā bija absolūts lokdauns – tur viss bija ciet. Tagad cirkulējam šurpu turpu starp Latviju un Igauniju.

Esmu arī Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcas padomes vadītāja, un tad man ir jābrauc atskaitīties lielajā padomē Igaunijā. Man ir paveicies, jo dzīvē ir bijuši divi paraugvīrieši. Pirmais bija mans tētis, kurš man iemācīja, ka biznesā lielākā vērtība ir cilvēki. Tētis jau ir miris. Un tagad – Oļegs. Arī Saulvedis Vārpiņš joprojām ir cilvēks, pie kura varu vērsties gan pēc juridiska, gan dzīves padoma.

Man blakus vienmēr bijuši stipri vīrieši, arī lielākā daļa draugu man ir vīrieši.

Pat nezinu, kāpēc tā. Esmu absolūta tēva meita, vienīgais bērns, bet man laikam vienmēr pietrūka viņa uzmanības, tāpēc es to centos iegūt. Tā man visu dzīvi tieši ar vīriešiem ir vienkāršāk atrast kopīgu valodu. Atceros, tētis mums ļoti daudz dāvināja ziedus – man, mammai un vecmāmiņām. Viņš bija dāsns ar savu uzmanību. Abi mani vecāki visu dzīvi smagi strādāja, bija kopā kopš skolas. Tad piedzimu es, un viņi palika kopā līdz tēta nāvei.

– Tad jums ir spēcīgs piemērs.

– Jā, tāpēc es attiecībās neparakstos uz kaut ko mazāku. Nu re, negribēju runāt neko privātu, bet tomēr sanāca.

– Kopumā jums priekšā atbildīgs posms.

– Es tiešām jūtu šo atbildību. Kad pirmā krava izbrauca pa vārtiem, vakarā zvanīju mammai, un tikai tajā mirklī man pēkšņi pielēca. Teicu: mammu, mēs to izdarījām! Rūpnīca, iekārtas nebija darbinātas gadu. Visi sacīja: jums neizdosies palaist tās iekārtas, nekā tur nebūs! Bet mēs tās palaidām, jo jaunas pašlaik nemaz nav iespējams nopirkt – vēl gaidām rindā. Mums bija atbalsts, cilvēki, kas uzmundrināja. Esmu pamanījusi, ka lielākoties cilvēkiem vispār ir siltas jūtas, atmiņas par Dzintaru, lai gan netrūka arī negāciju.

– Pat ja visā šajā procesā dabūsiet kādu rūpju rievu, varēsiet situāciju glābt ar labu krēmu.

– Jā, jau rudenī būs arī krēmi sejai! (Smejas.)