Alkohols, sasistas mantas, pa logu izlidināts koferis… Fomini atklāj savu attiecību stāstu

Intervija publicēta žurnalā Ieva 2014. gada 30. numurā

– Esat kopā jau vairāk nekā 20 gadu.

Iveta: Jā, iepazināmies 1994. gadā klubā u.t.t., bet sareģistrējāmies 1996. gadā.

Ivo: Šo Liepājā pirmo un savulaik ļoti iecienīto klubu savulaik izveidoja mans brālis Igo. Tā bija ļoti populāra, varētu pat teikt elitāra vieta. Es tur regulāri uzstājos.

–  Kā tad Iveta tika tik elitārā vietā?

Iveta: Mana draudzene un arī kolēģe ir dziedātāja. Un Igo viņai piedāvāja šai klubā uzstāties sestdienu un svētdienu vakaros. Būdama jauna meitene, viņa ņēma mani līdzi, jo vienai bija nedroši…

Ivo: Dziedot ieskatījos zālē un ieraudzīju tādu smuku meiteni. Skaidrs, ka vēlāk viņu uzrunāju.

Iveta: Es gan viņam sevišķu uzmanību nepievērsu – uz mūziķiem raudzījos ļoti skeptiski.

Man bija priekšstats, ka viņiem visiem patīk uzdzīve un alkohols.

Ivo: Viņu bija grūti iekarot, bet, kā redzi… Dzīvojam kopā ilgi.

– Kādi līdzekļi tika likti lietā, lai Ivetu iekarotu?

Iveta: Mūziķis, kas pieradis gulēt līdz vieniem dienā – kas man bija absolūti nepieņemami – pēkšņi astoņos no rīta uzrodas uz ceļa, pa kuru es eju uz darbu. Dzīvoju Ezerkrasta mikrorajonā un uz darbu parasti gāju kājām pa Ganību ielu. Vairākus rītus eju un skatos – Ivo brauc pa Ganību ielu. Piestāj un šķietami izbrīnīts saka: «O, tā esi tu! Uz darbu ej? Varu tevi aizvest!» Kad vaicāju, ko viņš te dara, Ivo atbildēja, ka viņam esot kārtojamas darīšanas. Astoņos no rīta darīšanas? Mūziķim?! Tikai daudz vēlāk viņš atzinās, ka bijis tur tāpēc, ka gribējis aizvest uz darbu.

Tāpat pulksten piecos, kad man beidzās darbs, pa logu skatos – garām manai darbavietai «nejauši» brauc Ivo. Tā Ivo regulāri sāka vest mani mājās. Bet pirms tam piebraucām pie Ivo tēva mājām, kur tagad dzīvojam mēs…

Ivo: Ā, tu par tām rozēm! Manam tēvam ļoti patika rozes, viņš tās audzēja. Es iegāju dārzā un sagriezu Ivetai veselu pušķi.

Iveta: Bet es tikmēr sēdēju mašīnā un dzirdēju, kā tētis uz Ivo rājās: «Tu man visas rozes esi nogriezis!» Tad gan man kļuva neērti.

Atvedot mājās, nepagāja ne desmit minūtes, kad Ivo jau zvana.

Ivo: Toreiz fiksētās līnijas telefonsarunas neko nemaksāja, tad nu mēs arī runājām trīs, reizēm četras stundas.

Iveta: Bieži vien bija tā – norunājām no sešiem līdz deviņiem vakarā. Paiet desmit minūtes, un Ivo atkal zvana. Un atkal stundām garas sarunas.

Ivo: Es gan atceros, ka ne tikai es «nejauši» gadījos pie Ivetas mājas un darbavietas. Viņa savukārt «nejauši» gar manu māju gāja uz pludmali. Es to piefiksēju un, protams, aicināju uznākt viņu augšā, paciemoties pie manis.

– Ivetas mamma jūsu attiecības neesot sevišķi atbalstījusi.

Ivo: Viņa pēc profesijas ir pedagoģe, un, kā zināms, pedagogi ir diezgan stingra «tauta». Saklausījusies pilsētas leģendas, ka es ne tikai iedzerot, bet darot arī ko krietni sliktāku, Ivetas mamma mani uzskatīja par narkomānu. Mēs ar Ivetu bijām manā dzīvoklī, bet viņa stāvēja aiz durvīm un lika, lai Iveta nāk laukā. Citādi viņa saukšot policiju.

Iveta: Bet viņa man neko vairs nevarēja izdarīt, man jau bija 21 gads! Pašai galva uz pleciem!

Ivo: Divdesmit gadu laikā sievasmāte mani ir iepazinusi, iemīlējusi un vienmēr mani aizstāv. Viņa man ir mammas vietā, jo mana mamma agri gāja bojā un arī tētis diemžēl aizgājis viņsaulē.

Viņa ir vienīgais cilvēks no tās paaudzes, kas man palicis.

– Iveta sacīja, ka uz mūziķiem raudzījās skeptiski. Ar ko Ivo šo skepsi pieveica?

Iveta: Ar savu uzmanību un sirsnību. Es saredzēju viņā ne tikai spuraini skarbo mūziķi, bet arī ļoti cilvēciskās īpašības. Kad Ivo izteica priekšlikumu par mūsu kopdzīvi, man bija tikai viens noteikums: ja viņš grib, lai mums būtu kopīga nākotne, jāatsakās no alkohola. Toreiz jaunībā Ivo diezgan stipri dzēra. Jāatzīst, ka tagad jaunajos mūziķos šāda tendence – iedzert drosmei – nav novērota.

Ivo: Sākumā es stīvējos, rīvējos, bet ar laiku sapratu, ka ir daudz interesantākas nodarbes par slīgšanu alkoholā. Iespējams, mana norma jau bija izdzerta un es vienkārši pieaugu. Pareizi jau Iveta toreiz teica – ja grib ģimeni, tad no alkohola ir jāatsakās. Veiksmīgi tiku tam pāri.

Iveta: Tikai tagad saprotu, ka toreiz ļoti riskēju. Cilvēka dabā taču ir rīkoties pretēji tam, kā liek. Vismaz man tā ir. Ivo taču varēja iespītēties un pateikt, ka turpinās visu, kā ir. Tad mums būtu jāšķiras.

Vai, un man noteikti jāpastāsta, kā es pirmoreiz ciemojos pie Ivo! Man bija priekšstats, ka Ivo Fomins jau nu dzīvo nezin kādā greznībā, ka viņam nekā netrūkst.

Bet tur – tipisks vecpuiša dzīvoklis: galds, dīvāns un televizors, bet aizkari uzkabināti uz naglām…

Visa garā lodžija piekrauta ar tukšajām pudelēm un pa virsu – daži gružu maisi. Viena istaba stāvgrūdām ar drēbju maisiem, jo nebija skapja! Toties Ivo bija izcīnījis pats savu dzīvokli. Uh, kad mēs ķērāmies pie tā sakārtošanas!

Ivo: Teorētiski varēju dzīvot kopā ar tēvu mājā, kurā uzaugu. Taču īsti nebiju ar mieru šādiem tādiem tēva noteikumiem un sapratu, ka man jāveido pašam sava dzīve. Tajos laikos bija ārkārtīgi grūti dabūt dzīvokli un, lai pie tā tiktu, es fiktīvi apprecējos ar sievieti, kas par mani bija krietni vecāka. Kāzas notika pa īstam – zagsā, mums bija gredzeni. Es gan stipri šaubos, vai kāds ticēja mūsu kāzu īstumam… Tā tiku pie viena dzīvokļa, bet pēc tam maiņas ceļā ar dažādām piemaksām dabūju skaistu divistabu dzīvokli pie pašas jūras. Tiesa, pēc tam, kad gribēju izšķirties un apprecēties ar Ivetu, knapi šo sievieti atradu.

Lai vai kā gājis, esmu lepns par to, ka dzīvē visu esmu sasniedzis saviem spēkiem – neviens man nav palīdzējis, visu esmu nopelnījis pats.

– Bijuši arī finansiāli grūti laiki…

Ivo: Jā, man, kā jau daudziem jauniem cilvēkiem, bija sakrājušies parādi. Jāsaka godīgi – kad abi ar Ivetu sākām dzīvot kopā, viņa no katras algas nolika zināmu summu un atmaksāja manus parādus.

Bija viens brīdis, kad dziedāju tikai brāļa klubā un nekur citur.

Ar iztikšanu bija pašvaki, un es piestrādāju par sētnieku, arī mazgāju grīdas.

Un par to nekaunos, galvenais, ka nevienam neko nezagu, bet godīgi nopelnīju. Ap to laiku piedzima arī mūsu pirmais dēls Deivs. Lai ietaupītu līdzekļus, ar autobusu braucu iepirkties uz Lietuvu – pirku pārtiku, pamperus. Tur viss bija lētāk.

Iveta: Bet drīz pēc tam Ivo sākās ļoti veiksmīgs laiks mūzikā. Sākumā viņš kopā ar Tāli Marhileviču spēlēja vasaras kafejnīcās, bet vēlāk kopā ar citiem mūziķiem spēlēja blūzu. Kādus septiņus gadus viņš braukāja uz Dāniju un ļoti labi pelnīja. Atceros, kā viņš no Dānijas man veda maisiem dāvanu. Tajā laikā mēs arī nomainījām dzīvokli uz trim istabām, iegādājāmies labāku auto.

Ivo: Savu pirmo automašīnu Dānijā nopirku par desmit pudelēm šņabja. Noslēpu pudeles instrumentu kastē un aizvedu… Ārprāts, kā es riskēju! Bet man gribējās mašīnu, un es pie tās tiku.

– Kāpēc izlēmāt precēties?

Ivo: Iveta bija mūsu pirmā dēla gaidībās, tāpēc tas šķita loģisks solis.

Iveta: Es visu skolas laiku tiku sapņojusi par greznām skaistām kāzām, par baltu, garu princešu kleitu, par plīvuru, kas velkas pāris metru man aiz muguras.

Es biju izskatījusi žurnālus, izsapņojusi, kādas man būs kāzas, bet sanāca citādi… Tā gan man ir trauma.

Ivo: Mums bija bēdīgi ar naudu, tāpēc mums bija vienkāršas laulības baznīcā, kurās piedalījās paši tuvākie. Bet pēc tam pie Ivetas mammas paēdām vakariņas.

Vēl jau varam visu labot un divdesmito kāzu jubileju nosvinēt kārtīgi – ar skaistu kleitu un garu plīvuru Ivetai.

– Kad pieteicās bērniņš, Ivetai bija tikai divdesmit divi gadi…

Iveta: Un man šķita, ka esmu ļoti pieaugusi. Visvairāk es uztraucos par to, kā mēs iztiksim. Tikko bija nomaksāti visi parādi par dzīvokli un šķita, ka naudas nav un nebūs. Bija bail, ka nevarēsim nomaksāt rēķinus par dzīvokli, ka nevarēsim nodrošināt sev pašas elementārākās pamatlietas. Taču līdz ar dēliņa dzimšanu Ivo pavērās arvien vairāk piedāvājumu mūzikas pasaulē.

Ivo: Bija laiks, kad katru otro dienu ēdām ceptus kartupeļus… Bet vispār viss aizgāja diezgan normāli. Man izveidojās grupa, es arī aizbraucu uz Ameriku, un mans ceļš mūzikā sāka bruģēties.

– Saka, ka bērna dzimšana ir pārbaudījums attiecībām.

Iveta: Mūsu puika pirmos mēnešus līdz vēlai nakts stundai izmisīgi raudāja, mēs jutāmies bezpalīdzīgi un es ļoti novērtēju Ivo palīdzību, jo viņš no bērnu dzimšanas brīža man līdzējis bērnu aprūpē un audzināšanā. Esmu ļoti izteikts cīrulis – vakaros ātri eju gulēt un no rīta agri ceļos. Bet Deivis no desmitiem līdz pusvieniem naktī bez apstājas raudāja. Ivo visas šīs stundas dēliņu auklēja.

Ivo: Bet kā gan citādi! Bērns jau ir abiem, ne tikai mātei… 

– Bieži vien attiecības bojā reālā dzīve – rēķini, sadzīve…

Iveta: Šīs lietas gan laika gaitā mūsu ģimenē sakārtotas. Man, piemēram, ikdienas soli ļoti atvieglo tas, ka Ivo darbdienās sakārto māju un pagatavo vakariņas. Nesen viņš bija aizbraucis spēlēt uz Angliju.

Kā es izjutu, cik grūti ir tad, ja nav, kas palīdz…

Pēc darba skrēju pa veikaliem pēc pārtikas, pēc tam ar maisiem uz mājām. Vēl pa vidu mazais jāaizved uz Ledus halli – viņš trenējas hokejā. Un jāpaspēj arī pagatavot vakariņas, sakārtot māju. Brīvdienās un svētkos pusdienu gatavošana gan ir manā ziņā.

Ivo: Gatavot visiem – tas ir ļoti grūti. Jārēķinās, ka viens neēd sīpolus, cits griķus, kāds vēl kaut ko. Un tas viss jāprot sabalansēt un pagatavot kaut ko tādu, ko ēd visi. Pretējā gadījumā no puikām atskan – phē, te nekā nav.

Es šai ziņā absolūti neesmu izlutināts. Kad biju mazs, reizēm man nebija, ko ēst. Atceros, tur, kur es dzīvoju, bija tāda kā kafejnīca. Tur vismaz dabūju bulciņu un limonādi – tās bija manas pusdienas. Varbūt tāpēc es nesmādēju ēdienu, es to novērtēju.

Iveta: Viss, ko Ivo gatavo, ir ļoti garšīgs. Galu galā pēc profesijas viņš taču ir pavārs tehnologs! Turklāt viņš arī iepirkties prot ļoti izdevīgi. Es tā neprotu, esmu mazliet izšķērdīgāka.

Bet, kad Ivo aizbrauc uz ilgāku laiku koncertēt, mums lieli prieki – parasti saku – sīči, sūtām picu, uzdzīvojam! (Smejas.)

Ivo: Arī par naudu mums nav nekādu strīdu, jo mums ir kopīgs maks. No Ivetas naudas veidojam uzkrājumus lielākiem pirkumiem, mājas remontam. Savukārt no manis nopelnītā maksājam rēķinus, ikdienas izdevumus.

Mums ir māja ar deviņām istabām – tā paņem drausmīgi daudz līdzekļu. Taču es ļoti gribu uzturēt to kārtībā, lai vienu dienu šeit kopā ar mums dzīvotu mūsu dēli ar savām ģimenēm. Gribēs, negribēs… Dzīvos, un viss! (Smejas.)

– Tad var teikt, ka jūsu attiecības rit kā pa diedziņu?

Iveta: Katrā ģimenē taču ir strīdi, domstarpības. Mūsējā nav izņēmums. Mēs, piemēram, nevarējām vienoties par mājas interjeru. Man patīk, ja sienas izlīmētas ar tapetēm – tā ir mājīgāk, bet Ivo uzskata, ka sienas jākrāso. Tikko bijām aizbraukuši uz Rīgu meklēt lielajai istabai lampas. Man patika vienas, Ivo citas, un galu galā ne par ko nevienojāmies. Labi, dzīvosim bez lampām, kamēr neatradīsim kompromisa variantu.

Godīgi sakot, Ivo mēdz būt diezgan ass un stingrs.

Un vēl stingri uzrauga kārtību mājās. Nedod Dievs izlietnē būs atstāti netīrie trauki…

Ivo: Mums parasti ir problēmas ar aizkariem, ar žalūzijām – nespējam vienoties. Iveta vienkārši skatās uz tām lietām pilnīgi šķērsām.

Iveta: Nē, tu skaties šķērsām! Tās žalūzijas, kas ir zilajā istabā, atgādina vaskadrānu…

Ivo: Bet vislielākie strīdi mums bijuši par dēlu vārdiem. Sieva gribēja tādus smagus vārdus, piemēram, Edvards, Adrians. Es tādus negribēju. Teicu – būs Deivids, jo ir dziedātājs Deivids Koverdeils. Beigās gan izdomāju, ka tas pirmais tāds pasmags vārds, tāpēc jāieliek otrs vārds – vieglāks. Tā nu dēlam ir divi vārdi Deivids Deivis.

Iveta: Es paziņoju, ka otrajam bērnam vārdu izvēlēšos es. Gribēju vārdu Rihards, bet viņš pasaka – nē, būs Ričards. Tā palika abi vārdi, kas bieži vien sarežģī dzīvi.

Ivo: Jāatzīst, ka es esmu diezgan stingrs, man patīk kārtība, precizitāte.

Iveta: Toties, ja ar bērniem izejam sabiedrībā, visi vienmēr atzīst, ka mums viņi ir ļoti labi audzināti. Tādi bērni tagad esot retums. Un tas ir Ivo nopelns. Lepojos ar saviem mīlulīšiem.

Ivo: Man patīk, ka mūsu bērni neiet pa ielām švindelēt, mums nav jāuztraucas, ka viņi pa naktīm klīst apkārt. Un kādas mazajam intereses! Viņš internetā atrod tādu informāciju – par zvaigznēm, planētām, lidmašīnām, savukārt Deivids skatās video, kā zobus labo. Gribēja mācīties par zobārstu, bet, kad ieraudzījām mācību maksu, sapratām, ka, diemžēl, nevaram to atļauties…

– Dažādi braucieni, aizņemti brīvdienu vakari… Nav viegli būt mūziķa sievai.

Iveta: Savulaik, kad biju ļoti jauna, braukāju Ivo līdzi uz koncertiem, taču tas bija ļoti nogurdinoši un man ātri vien apnika. Reizēm vakaros domāju – cik labi, ka neesmu mūziķe! Es tagad laižos miegā, bet Ivo tikai sāks spēlēt. Reizēm, kad Ivo nav tik daudz koncertu un viņš brīvdienās ir mājās, man pat pietrūkst vakari vienatnē. Man patiešām vajadzīgi brīži, kad varu pabūt vienatnē, klusumā un mierā un pagūt izmest vecus, nevajadzīgus krāmus, ko Ivo gadiem krāj.

– Pirms laika presē izskanēja, ka esat izšķīrušies. Pēc tam – ka atkal salabuši. Kas īsti notika?

Ivo: Vispār jau to visu izpūta prese. Sēdēju, sarunājos ar kādu cilvēku, un mūs nobildēja. Kad gribēju, lai šo foto izdzēš, sākās – kas ir, kāpēc par to tā uztraucies?! Tā presē sākās visādas runas.

Domāju gan, ka Iveta dusmojās.

Bija sasistas dažas mantas, pa logu izlidināts koferis ar manām mantām…

Tas bija diezgan sarežģīts laiks.

Iveta: Ja tas notiktu atkārtoti, atpakaļceļa nebūtu. Piedodu tikai vienu reizi. Un, ja atklāti, – toreiz, pēc kofera izmešanas jutos ļoti atviegloti. Tas strādā. Pirms tam mokies, šausti sevi ar dažādām domām, bet, kad koferis ar lielu blīkšķi atsitās pret zemi, viss smagums pazūd kā nebijis!

Atklāti sakot, visvairāk mani nospieda tas, ka viss notikušais tika apspriests presē. Kāda bērniem tā bija trauma! Kopš tā laika vecākais dēls kategoriski atsakās ar mums bildēties ģimenes fotogrāfijās, baidoties, ka tās nokļūs žurnālos, diemžēl…

Toreiz pat piezvanīja Deivida skolotāja un sacīja, lai izbeidzam savas attiecības iztirzāt presē. Vai mēs esam iedomājušies par to, kā jūtas bērni? Bet ko mēs varējām izdarīt? Tas jau notika neatkarīgi no mums. 

Ivo: Iveta otrdienā atvēra žurnālu un vienkārši ieraudzīja preses interpretāciju. Ko tad es vairs varēju teikt? Kas man vairs ticēs? Viss… Atbraucu mājās, un izrādījās, ka šis tas sasists, ka manas drēbes saliktas koferī un izmestas pa logu.

Iveta: Es uzreiz pieprasīju šķiršanos, štobe vsje dokumenti biļi v porjadke. Ivo to negaidīja, un pats sev vairākkārt uzdeva jautājumu: «Ko es esmu izdarījis?» 

Ivo: Jā, bet pēc tam sākās atpakaļceļš. Cīnījos…

Iveta: Tas bija smags laiks. Mani nogurdināja līdzjūtīgie, jautājošie skatieni, tas kā šajā situācijā jūtas puikas. Nepatīkamās sajūtas nepameta ilgu laiku. Vieglāk palika, kad mēs ar Ivo kā agrā jaunībā vairākus vakarus vairāku stundu garumā izrunājāmies. Bija sajūta, ka pāris gadus neesam tikušies, jo bija tik daudz, par ko apspriesties, – kā izrādās! Nebija tā, ka tuvojāmies viens otram lēni, soli pa solim.

Man šķiet, ka pēc tā visa mēs viens otru vairāk novērtējam.

Ivo: Varbūt, ka viss tā notika, lai varētu izrunāt sasāpējušās problēmas. Tikai nesaprotu, kāpēc tas nevarēja notikt agrāk, kāpēc nevarējām iepriekš izrunāties.

Domāju, tā ir kļūda daudzās ģimenēs – cilvēki gadiem dzīvo kopā, bet tā arī neizrunājas.

Iveta: Jā, es arī nesaprotu, kāpēc nevarējām izrunāties jau iepriekš…

Bet šobrīd viss ir kārtībā.

– Kuram jūsu ģimenē pieder pēdējais vārds?

Iveta: Kā nu kurā jautājumā. Ivo cenšas visu panākt emociju uzplūdumā, dramatizējot situāciju, es – ar argumentiem un pamatojumu.

Ivo problēmsituācijas uztver saasināti, es savukārt uz visu raugos tā mierīgāk. Laikam tāpēc pēdējais vārds tomēr pieder man.

Ivo: Man atkal šķita, ka man (smejas). Mūzikā gan – tur Ivetai patiešām pieder pēdējais vārds. Viņa ir pirmā, kurai lūdzu paklausīties savas dziesmas. Ja Iveta saka, ka der, zinu – viss kārtībā. Ja nē… Nu, tad šī dziesma paliek kaut kur arhīvos.

– Vai, tik ilgi dzīvojot kopā, vēl ir kādas lietas, kas otrā kaitina?

Iveta: Mani ļoti kaitina tas, ka Ivo pats grib renovēt māju, pats vannas istabā izlikt flīzes, pats – izlīmēt tapetes, pats uzlikt jumtu… Uzskatu, ka jāņem talkā palīgi, jo, kamēr remontē devīto istabu, paiet septiņi gadi un pirmajā jau atkal prasās remonts. Bet nē, vienalga, viņš visu grib darīt pats. Nenoliegšu – viņam tas sanāk, bet tas neiet tik ātri!

Citādi Ivo ir neiedomājami labs tēvs, vīrs. Viņš vienmēr rūpēsies, gādās par mums. Ja būs kādas problēmas, zinu – Ivo vienmēr tiks ar visu galā, man ne par ko nav jākreņķējas.

Ivo: Man šausmīgi nepatīk, ja Iveta mani rāj. Citādi viss ir forši.