Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Santa 2017. gada 8. numurā.
– Neilgā laika posmā esi saņēmusi gan Spēlmaņu nakts balvu, gan Triju Zvaigžņu ordeni. Nerodas pabeigtības, krīzes izjūta – kurp vēl tiekties?
– Pilnīgi pretēji. Šie apbalvojumi mani iekšēji atbrīvo. Man nav jāveido loma ar domu, ka varbūt tā tiks novērtēta. Man svarīgāki ir iekšēji izrāvieni un atklājumi, kurus varbūt nenovērtēs ar kritikas balvām vai pat nepamanīs, bet es pati tos jutīšu.
Citi lasa
Es neslīgstu miegainā gandarījumā. Gribas rakt vēl dziļāk.
Manī vienmēr bijusi paškritika, kas liek skaidrām acīm uz sevi skatīties un nezaudēt galvu no uzslavām un apbalvojumiem. Manā gadījumā Spēlmaņu nakts balva par Aspazijas lomu un Triju Zvaigžņu ordenis ir nepieciešamais ārējais atbalsts. Uzmundrinājums. Apliecinājums tam, ka daru pareizi, viss ar mani kārtībā. Pateicoties šīm atzinībām, es sevi neapšaubu neveselīgā veidā. Patiesībā balvas ir svarīgākas manai ģimenei, vecākiem. Lielākoties tās arī pienākas viņiem. Visi vecāki vienmēr uztraucas un šaubās, vai viņu bērns ir atradis dzīvē pareizo ceļu, vai viņu ieguldītais darbs audzināšanā ir bijis veiksmīgs.
– Tev aizvien ir ļoti ciešas attiecības ar vecākiem un māsu. Pieauguša cilvēka dzīvē neesi aizgājusi no viņiem tālu.
– Nekad neesmu jutusi nepieciešamību kā īpaši atdalīties no vecākiem vai atstumt viņus, lai pierādītu, ka esmu pieaugusi. Man nekad nav bijis protesta perioda attiecībās ar vecākiem. Neatceros pusaudža trakošanu vai vecāku noliegšanu. Vecāki mūs audzināja ar pietāti un pieņemšanu, man nekad nav bijis jācīnās pret smagiem aizliegumiem. Viņi ielika manī pamatvērtības, kuras gribu nest tālāk, nevis pret tām cīnīties, jo šīs vērtības nav greizas. Vecāki vienmēr tiekušies pēc izglītības un inteliģences, pēc vertikālas dzīves uztveres. Arī vecvecāki bija lauku inteliģence. Vecāmamma gribēja studēt par juristi, bet apstākļu dēļ bija spiesta uzņemties lauku saimniecības vadīšanu. Bērnībā pie viņas klausījāmies Amerikas Balsi no Vašingtonas, skatījāmies raidījumus Globuss un Kino un mēs – visu, kas nu tajā kontrolētajā padomju informācijas telpā bija labs. Laukos jau ir grūti iegūt laiku, lai lasītu grāmatas vai klausītos radio, jo saimniecība ir nepārtraukts ritenis. Lauki iemāca praktiskumu. Un manī šis praktiskums ir spēcīgs. Arī darba tikums.
– Režisore Māra Ķimele ir teikusi, ka ļoti mīl latviešu aktrises, jo viņas nav izlutinātas baltroces, bet pamatīgi un strādīgi cilvēki, kas prot pat govi izslaukt.
– Un tieši tas viņas padara par labākām māksliniecēm, nevis atņem laiku lielām domām. Mājas rūpes, sadzīviski darbi cilvēku iezemē, tur pie zemes un kaut kādā ziņā bagātina.
– Arī tu vari visu ko. Piemēram, iekurt grilu, lai gan to it kā neproti.
– Izdarīt to, ko neproti, ir viena no patīkamām aktiera profesijas blaknēm. Man ir teorija, ka mēs arī šādas sadzīviskas lomas uztveram kā lomas. Piemēram, es nekad mūžā neesmu pati iekūrusi grilu. Bet vajadzības gadījumā, kad tuvumā nav vīrieša roku, uztveru to kā lomu – esmu sieviete, kura brīvdienā prasmīgi grilē. Es noticu šai lomai, imitēju kustības, kā tas tiek darīts, un pārsteidzošā kārtā man viss izdodas! Kad bērni bija mazi un vajadzēja gatavot viņiem piemērotu ēdienu, es izdzīvoju apsviedīgās saimniecītes lomu.
Lai arī man ne īpaši patīk saimniecītes loma, es to nospēlēju labi.
– Starp citu, kādēļ tu savu tēti sauc par papu?
– Tā bijis vienmēr. Bērnībā man vārds tētis likās tik dīvains – garš, stiepts, tievs un vārgulīgs vārds, kaut kas nenopietns. Paps ir īsts paps, ar ūsām un bārdu. Tagad mani bērni saka tētis, un man šis vārds vairs neliekas stiepts vai jocīgs. Varbūt tādēļ, ka Gatis ir tievs un garš un nemaz neizskatās pēc papa – viņš tiešām ir tētis.
– Varbūt tavs dzīvesbiedrs ir līdzīgs papam pēc iekšējās būtības?
– Viņš drīzāk ir līdzīgs manam vecākajam brālim. Ja es gribētu meklēt kaut kādus psiholoģiskus pamatojumus tam, ka sievietes meklē kādam līdzīgus vīriešus… Lielais brālis mūs ar māsu bērnībā pieskatīja, ganīja. Pat audzināja. Cīnījās ar divām nevaldāmām mazajām māsiņām. Viņš uz Valdemāra ielas brauktuves vāca rotaļlietas, ko bijām izmetušas pa logu, jo tas bija tik jautri! Trolejbuss apbrauca brālīti pa trotuāru, mūsu logi bija atvērti, un mēs sajūsmā turpinājām mest laukā mantiņas…
– Nabaga brālis.
– Mēs pat neiedomājāmies, kādus uztraukumus viņš pārdzīvoja.
– Gatis arī salasa tavas izmētātās rotaļlietas? Pārnestā nozīmē, protams.
– Es zinu, ka man dzīvē nav jārūpējas par tehniskām lietām, ka man ir vīrietis ar vīrieša rokām un es varu būt sieviete. Man nav pašai jābūvē telts un jālieto skrūvgriezis. Es to noteikti varētu, bet negribētu. Es nebraucu ar auto, jo man patīk sēdēt blakus Gatim. Viņš ļoti labi vada auto…
Man ir grūti runāt par savu personīgo dzīvi.
Jo personīgajā dzīvē daudzas lietas notiek intuitīvi, neizskaidrojami. Lai par tām runātu, tās ir jāskaidro, bet es to nevaru. Jo tad izklausās, ka esmu mērķtiecīgi izvēlējusies praktisku vīrieti. Un tā nav taisnība. Iemīlējos, un viss. Tas nebija manis izkalts plāns.
– Gatis Builis ir jūsu teātra skaņu režisors. Īsts dienesta romāns?
– Neliegšos, tā arī bija. Un es neuzskatu, ka dienesta romāni ir sliktāki par nejaušu iepazīšanos lidostā vai lauku kāzās… Es smēķēju. Uzraksti, ka tas ir netikums, bet es smēķēju. Tā arī iepazinos ar Gati. Strādājām pie kopīgas izrādes. Gāju pagalmā uzpīpēt un redzēju, ka Gatis nupat ir ienācis atpakaļ, jau uzsmēķējis. Bet atkal iet otrreiz laukā pīpēt. Domāju – kas tad nu? Jo cilvēki, nupat uzsmēķējuši, neskrien otrreiz laukā. Abi stāvējām. Un es sapratu, ka te kaut kas notiks… Mūsu starpā vēl nekā nebija, bet zināju, ka tomēr ir, jo kaut kas šeit risinās. Ka esmu nevis notikuma veidotājs, bet notikuma objekts – ar mani notiks ārpus manas gribas. Man nebija ne jausmas, kas tas būs. Bet bija intuitīva sajūta, ka par tevi jau ir izlemts. Neesmu ezoterikas literatūras lasītāja un šo ideju piekritēja, bet dzīvē ir brīži, kuri nav racionāli izskaidrojami. Un šajos brīžos svarīgākais ir nevis saprast, kas notiek, bet nepretoties notiekošajam. Dzīvei nevajag pretoties. Nedrīkst ļauties priekšstatiem par sevi vai par iedomātiem attiecību scenārijiem. Mēs bijām kolēģi, Gatis par mani jaunāks… Varētu sev jautāt – kā tas izskatīsies no malas? Ja pati paraugos no malas uz mūsu ne īpaši pareizo, ne tik perfekto dzīvi, tā noteikti neatbilst Instagram skaistās laimes prasībām ar smaidīgiem rītiem un mierpilniem vakariem… Bet tie taču ir lieki, muļķīgi krampji!
– Tātad jums ir kas cits.
– Mums ir dzīve, sava laime un brīvība. Man šķiet, cilvēki ļoti cieš no feisbuka prasībām ar bilžu laikošanu. Tu zaudē tik daudz dzīves laika, skaitīdams patikšanas atzīmes savai dzīvei! Man ir svarīgi, ka man blakus ir cilvēks, kuram varu teikt, ko es domāju un jūtu, un nebaidīties tikt pārprasta. Nebaidīties, vai esmu pietiekami skaista vai pietiekami interesanta viņam. Zinu, ka visa ir pietiekami. Un varu vienkārši dzīvot. Mēs abi zinām, ko viens otram varam dot. Gatis nealkst līdzās man grozīties starmešu gaismā. Viņam patīk būt aiz kadra. Mēs viens otram ļaujam būt pašiem.
– Gatis patiesībā arī gribēja kļūt par aktieri, bet kļuva par jūsu teātra skaņu režisoru. Acīmredzot esat iekšēji līdzīgi.
– Domāju, Gatis stājās aktieros tādēļ, ka gribēja strādāt teātrī. Un tā ir veiksme, ka viņš atrada savu īsto vietu. Skaņa un mūzika izrādēs ir ārkārtīgi svarīga. Reizēm, kad pirms pirmizrādēm esmu tik satraukusies, Gatis ir ļoti mierīgs, neko neizrāda. Bet, stāvot aizkulisēs, es saprotu, ka viņam taču arī ir pirmizrāde un milzīgs uztraukums! Skaņu partitūra ir jāpalaiž ar sekundes simtdaļas precizitāti, roka nedrīkst nodrebēt. Un īstais mirklis ir pašam jāsajūt, nav nekādu precīzu laiku, jo izrāde ir dzīvs organisms.
Jā, mēs esam katrs savā skatuves pusē, bet tuvāk, nekā varētu iedomāties.
– Pati atzīsti, ka tev bijuši gandrīz tikai dienesta romāni. Bet precies tu vienīgi ar Gatiem. Tavas attiecības ar pirmo vīru režisoru Gati Šmitu ir pietiekami neparastas. Jūs aizvien esat ne vien kolēģi, bet arī labi draugi. Viņš ar ģimeni viesojas tavu bērnu jubilejās, tu ar ģimeni – viņa dzimšanas dienā.
– Man un Gatiem varbūt ir liktenīgs sakars ar Raiņa lugu Pūt, vējiņi!. Ja nopietni, tad attiecības ar pirmo vīru… Skaidrs, ka draudzēšanās ģimenēm ar bijušo neatbilst nekādiem pareizas dzīves standartiem. Mēģināšu to noformulēt. Mēs viens otru pazīstam tik bezgala garus gadus. Un mums aizvien jāstrādā kopā, bet ne jau tas ir iemesls labām attiecībām. Laikam esmu tāds cilvēks, kuram šīs sieviešu un vīriešu būšanas nav primāras. Es uz cilvēkiem skatos pāri dzimumu un sociālajām lomām, ko katrs nesam, – bijušais vīrs, jaunā draudzene… Gatis Šmits man ir svarīgs cilvēks, mēs apprecējāmies kā draugi un domubiedri un tā arī izšķīrāmies. Mums neizdevās laulāto attiecības, bet tas nav iemesls vēsi sveicināties. Mēs kopā studējām, sākām strādāt, veidojāmies par tiem cilvēkiem, kas esam šodien. Man patiesībā nav daudz ļoti tuvu draugu. Šmits ir viens no tiem. Un es neredzu iemeslu šo tuvo, svarīgo cilvēku zaudēt neveiksmīgā mīlasstāsta dēļ. Man šķiet, dzīve ir pārāk īsa, lai atļautos zaudēt draugus. Par laimi, man līdzās ir saprātīgs dzīvesbiedrs, kurš normāli, saprotoši to uztver. Par to manam Gatim liels paldies. Mēs viens otru respektējam un uzticamies, mūsu starpā nav aizdomu un tukšas greizsirdības.
– Neilgi pēc meitas un dēla dzimšanas kādā intervijā teici, ka nebaidies palikt bez lomām, auklējot bērnus. Jo noteikti negribētu palikt bez bērniem.
– Es ļoti gribēju bērnus un, kamēr biju bērnu kopšanas atvaļinājumā, savā ziņā teorētiski pieņēmu domu, ka varbūt teātrim vairs nebūšu vajadzīga. Ka sev lemtās lomas esmu jau nospēlējusi un tagad man ir cits dzīves uzdevums. Mazliet iekšēji pensionējos. Aizvien esmu pateicīga režisoram Vladislavam Nastavševam, ka viņš mani toreiz sapurināja un piespieda strādāt. Viņš man atgādināja, cik ļoti mīlu savu profesiju un ka man tajā vēl ir tik daudz, ko piedzīvot.
Izrādījās, es spēju būt gan mamma maziem bērniem, gan aktrise.
Jo vairāk dari, jo vairāk ir spēka. Un nekas nekam nav jāupurē. Kļūstu piesardzīga, kad kādu dzirdu sakām, ka viņš ir upurējis ģimenes dzīvi, kalpojot profesijai, vai savus radošos panākumus upurējis ģimenes dēļ. Izklausās pēc vilšanās vai zaudējuma izjūtas un attaisnojuma meklēšanas tam, ka viens vai otrs nav izdevies. Apgalvot, ka tu kādam kalpo, ir patmīlīgi. Un, ja tu tagad jautātu, kas vēl man vajadzīgs laimei, es nevarētu atbildēt. Jo man ir ģimene un darbs, ko neizsakāmi mīlu, un pasaulē labākie kolēģi. Krieviem ir tāds teiciens – toļko ņevspugnuķ (tikai neizbiedēt – aut.)…
– Manas pirmās atmiņas par tevi ir senas, jo mācījāmies vienā skolā. Tu biji pāris gadu vecāka, tomēr viena otru zinājām. Turpmākās dzīves laikā, uz ielas tiekoties, tu vienmēr sirsnīgi sveicinājies, lai gan nebijām draudzenes. Tādēļ tu man saisties ar inteliģenci bez augstprātības. Un patiesu pieklājību.
– Tā esmu audzināta – būt pieklājīga pret cilvēkiem. Tā arī cenšos savus bērnus audzināt. Pieklājība neko nemaksā, tā ir tikai iekšēja saņemšanās. Man gribas ticēt, ka mums būt pieklājīgiem bieži traucē iekšējs biklums, jo latvieši ir ļoti introverti. Mēs ļoti baidāmies no formālām attiecībām, formālām sarunām un laipnībām. Es pati baidos! Mums tās nav dabiskas. Atceros, kad darba attiecībās ienāca angļu valoda ar visiem šiem dear friend, sincerelly yours un best wishes, domāju – kāds mīļais draugs, ja tas ir nepazīstams cilvēks? Es joprojām ar grūtībām spēju uzrakstīt best wishes, jo tas šķiet tik formāli un neīsti. Patiesībā tā ir ikdienas savstarpējā laipnība, kas savā būtībā līdzīga higiēnai. No otras puses, ļoti sargos formalitāti ienest attiecībās ar tuviem cilvēkiem un draugiem. Ilgi ņemos, lai uzrakstītu īsziņu vai e-pastu, jo gribas rakstīt patiesi un īsti, nevis formāli. Tādēļ modernie komunikācijas veidi man neder un, par laimi, man tos bieži nenākas lietot. Internets nav forma, kā es gribu sarunāties ar cilvēkiem. Gribu sarunāties siltāk.
Mani interesē īstas domas, nevis lietošanai gatavas frāzes un smaidīgas sejiņas.
– Esmu ievērojusi, ka esi laipna un ļoti jauka arī pret cilvēkiem, kuri tev nepatīk, tostarp varbūt žurnālistiem. Esi laipna situācijās, kuras tev nepatīk.
– Izrādīt savu nepatiku vai attieksmi ir arogance. Kas gan es esmu, lai kādam norādītu viņa vietu vai ar savu noraidošo izturēšanos liktu justies slikti? Kas man devis tiesības dalīt cilvēkus tīkamos un netīkamos? Visi esam cilvēki ar vienu sākumu. Kāds veiksmīgāks, gudrāks un patīkamāks, kāds ne tik ļoti. Vienīgie cilvēki, ar kuru nepatīkamo uzvedību es cīnos, ir mani bērni.
– Starp citu, vai viņi apzinās, ka mamma ir slavena?
– Kad dēls gāja skolas sagatavošanā, viņš stāstā par mammām rakstīja tā: “Mana mamma ir Baiba Broka. Viņai patīk mēlna kleita, un viņa ir slēvēna.” Skaidroju viņam, ka esmu aktrise un šī profesija dara atpazīstamu, bet ne jau gluži slēvēnu. Tomēr stāstīt bērniem, ka neviens mani nezina, arī nebūtu pareizi. Bet kas vispār ir slava jeb slēvēnums? Ir cilvēki, kuri iet uz teātri un mani zina, un ir cilvēki, kuriem gar mani nav nekādas daļas. Tā tam arī jābūt. Zini, no slēvēnuma mani uz mūžu izārstēja viesošanās Ņujorkā pirms daudziem gadiem. Latvijā biju spēlējusi gan kino, gan teātra lomas, arī mans foto uz žurnālu vākiem jau bija… Nokļuvu vidē, kur mani neviens nepazīst, mans vārds un slēvēnums nevienam neko neizsaka. Katru reizi, iepazīstoties ar cilvēkiem, man nācās par sevi stāstīt pilnīgi no jauna – kas esmu, ko daru, ko domāju. Mans uzdevums bija būt interesantam sarunu biedram tieši tajā konkrētajā mirklī. Jo neviens Ņujorkas students ar tevi nerunās tikai tāpēc, ka kaut kur it kā esi slēvēna.
– Ja tev šodien nepazīstamiem Ņujorkas ļaudīm būtu jāstāsta par svarīgām lomām…
– Aspazija. Necentīšos būt oriģināla un atzīšos acīmredzamajā, ka tā ir Aspazija. Mēs abas… ļoti satikāmies. Vismaz es ceru, ka man izdevās viņai kaut mazliet piekļūt. Ir pārlaicīga tuvības sajūta. Aspazija bija apbrīnojama personība. Mazliet traka, ļoti talantīga, neticami kaislīga un drosmīga. Arī izturīga un nesavtīga. Es varu tikai sapņot viņai līdzināties drosmē un izturībā… Mani ļoti aizkustina Aspazijas vēstule Rainim, ko viņa raksta, zinādama, ka viņš jau aizrāvies ar savu Mēnesmeitiņu. Viņa jautā, vai tiešām viss zudis. Un skaisti, dzīvesgudri piemetina, ka šī aizraušanās taču nevar būt svarīgāka par visu to dzīvi un kopīgajām vērtībām, kas viņiem bijušas. Viņa būtisko pasaka tik smalkiem, pārdomātiem vārdiem, nevienas liekas zilbes. Unikāla sieviete. Man uz skatuves ļoti reti nāk raudiens, bet, lasot šo vēstuli, vienmēr jāsaņemas. Nezinu, kādēļ tā.
