Aktrise Baiba Broka. Mana mēness tumšā puse

Kad bērni bija mazi bez sirdsapziņas pārmetumiem atteicos no lomām. 

– Kolēģe, kura dzīvo Garciemā, stāstīja, ka jums tur esot neparasta un fifīga mājiņa. Tas bija jūsu patvērums kovida laikā? 
– Lai gan teātris ilgi bija slēgts, es nedrīkstu sūdzēties, ka būtu bijusi bez darba. Man paveicās, jo bija vairākas interesantas kinolomas, kuras es citādi nebūtu varējusi pieņemt. Bet, jā, Garciemā mums ir brīvdienu atpūtas māja. Neesmu pat iekopusi tur dārzu, tikai nogrābju skujas. Tieši tāda arī bija mūsu vēlēšanās – nevis lauku māja, kur darbs dzen darbu un romantikas patiesībā ir maz, bet vieta, kur pēc iespējas mazāk rūpju, kur var pabūt ar sevi, izdomāt lietas, lasīt, runāties ar draugiem.

Māja pie jūras – tas man bija sapnis kopš pusaudzes gadiem, kad lasīju Skota Ficdžeralda Ir maiga nakts. Dziļi manā zemapziņā ir nosēdusies aina – mājiņa pie jūras, no kuras iznāk galvenā varone ar pērļu virteni ap kaklu un aiziet uz pludmali pastaigāties. Kad nonācām līdz reālam pirkumam un tieši šai mājai, es uzmeklēju Ir maiga nakts, pārlasīju un sapratu, ka viss notiek pareizi. 

Garciema māja patiešām mums bija labs patvērums, īpaši pirmajā kovida vilnī, kad pilsētā bija traki. Kā jau daudzi, arī es šajā laikā pirmo reizi pēc ilgiem gadiem piedzīvoju pavasari. Tas bija kaut kas tik neticams – mēs dzīvojam ārprātā, nāves ēnā, bet reizē paradīzē, jo beidzot varējām izjust dabas ritējumu un nesteidzīgi tajā būt. Man ļoti patīk maijpuķītes. Tas bija īpašs, teju dziedējošs process – redzēt pakāpeniskumu, kā tās uzplaukst.

– Tas arī bija laiks ar ģimeni – bērniem, vīru. Zinu, ka daudziem bija krīzes, jo, kad pēkšņi ir tik daudz laika kopā, izrādās – ģimenē vairs nekas nav labi. Bet saprotu, ka jūs izbaudījāt šo kopā būšanas laiku.
– Pandēmijas sākums tiešām bija tāds, bet par otrā viļņa rezultātiem vēl neesmu gala secinājumus izdarījusi.