Rīga +17°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pagalmā runājoties, mums apkārt tinās vairāki kaķi un suņi un ik pa laikam man klēpī parādījās iesirmais Marū purniņš, bet rudais gailis un zosis vienkārši piekliedza pilnu diktofonu. Taču vispirms gājām apskatīties Ingvildas valstību – pirmajā brīdī likās, ka tās ir parastas, pavecas lauku mājas ar lielu pagalmu un kūti, bet pamazām piezagās sajūta – esmu nonākusi kādā filmā par doktoru Dūlitlu. Zirgi, kazas, zosis, vistas, kaķi, suņi un vēl ik pa brīdim pagalmu pārdejo skrējējpīļu bars.
Pūdeli ar lēnām dzīstošo caurumaino kažociņu Ingvilda paņēma, kad saimniece grasījās to iemidzināt, jo kaunējās no suņa izskata.
Kūtī rāmi elpoja stirna, kuru bija pieradinājuši neapdomīgi cilvēki, – tagad tā apārstēta un sameklēti jauni saimnieki. Būrī atlaba divi augusta vētras notriekti ķīri, bet kūtī aiz stiepļu aizžogojuma uz savām tievajām kājām balansēja stārķi. Dārza tālākajā stūrī voljērā lielā lapsa, pie kūts zaķi, pa apkārtni izklīduši atveseļojušies eži, bet lapsēni nāk vakaros uz barošanu… Ingvildas mājās atrodas Latvijā pirmais savvaļas dzīvnieku palīdzības centrs Ežu hospitālis, un tajā ir ap 180 aprūpējamo. Lielākoties viņa to dara viena.
Esi teikusi, ka putni nav tava specialitāte un tu labprātāk aprūpē dzīvniekus, tomēr tagad tev ir pilna kūts ar krusas savainotiem stārķiem. Kāda bija tā nakts pēc 7. augusta vētras?
Nezinu, kā rīkotos, ja pirms tam nekad nebūtu aprūpējusi stārķus, taču pavasarī pie manis jau bija nonācis stārķis Kārlis un arī viens mazulis, ko izbaroju no plaukstas lieluma, – tagad viņš jau aizlidojis. Tāpēc bija sajūta, ka mazliet šos putnus saprotu.
Sākās ar to, ka vētras dienā paziņas atsūtīja bildes no Jaunpils, kur zemē gulēja asiņaini stārķi, un pēc tam zvanīja vēl citi, pulkstenis bija jau 10 vakarā, bet es ātri ielēju mašīnai degvielu un braucu. Mani sagaidīja puisis, kurš bija jau apstaigājis putnus, lai saprastu, kuri ir dzīvi, kuri miruši. Sāka tumst, lauks slapjš, dubļi tādi, ka zābaki aplipa un grima iekšā, – grūti gan fiziski, gan emocionāli. No lauka nolasījām sešus vēl dzīvos stārķus, nākamajā dienā atbraucām un atradām vēl dažus izdzīvojušus stārķus un ķīrus. Uz lauka palika 13 beigti putni. Skati bija briesmīgi. Lieliem putniem kājas salauztas kā sērkociņi… Neiedomājami, ka tādas traumas var rasties no krusas! Atradām arī dzērvi ar traumētu aci, bet viņai pie manis ātri kļuva labāk, un tagad dzērve jau aizlidojusi. Visi stārķi sākumā tika baroti piespiedu kārtā, jo no stresa neēda.
Kā var tādu lielu putnu pabarot piespiedu kārtā?
Gāju pie viņiem ar spaini, pilnu ar vistu kakliem un māgām, vēru vaļā knābi un stūmu iekšā. Biju salikusi stārķus mazākos aplociņos un uzlikusi dažādu krāsu apsējus, lai zinātu, kuri ir pabaroti un kuriem iedoti medikamenti.
Sociālajos tīklos biji ierakstījusi joku par to, ka katrā dzīvnieku rehabilitācijas centrā ir kāds cilvēks vienacis – tas, kurš strādā ar stārķiem. Un arī tev pašai stārķis iecirta sejā!
Tas par vienačiem pat nav joks, tur ir liela daļa taisnības – ļoti jāuzmanās, stārķiem ir spēcīgs un ass knābis, un viņi mērķē acīs! Seja ir jāsargā, vislabāk uzlikt vizieri vai aizsargbrilles. Man bija pilnībā pārcirsts auss skrimslis. Mēs ar kolēģi pa vienam apskatījām un svērām visus putnus, un bija palicis pats pēdējais. Es jau sāku atslābt, brilles bija noņemtas, tupos, un – stārķis man tā iecirta pa seju, ka cauršāva ausi. Sitiens tik spēcīgs, ka man acu priekšā sāka zvaigznītes griezties.
Patiesībā man ļoti paveicās, jo pāris centimetru tālāk ir deniņi, miega artērija, acis…
Vēl pēc pāris dienām viņš man ar knābi mazliet pārgrieza kaklu. Knābim ir ļoti asas malas, jo tā dabā iekārtots – tas stārķim nepieciešams. Ir jāpasaka skaļi, ka tā notiek! Kad cilvēki zvana un saka, ka vedīs pie mums stārķi, es trīsreiz izstāstu, kā šo putnu fiksēt. Ar šausmām klausījos, kā astoņgadīgs bērns gandrīz pie rociņas bija mājās pārvedis dzērvi…
Tagad stārķi atlabuši, tomēr tu teici, ka daudzi no viņiem dabā atgriezties vairs nevarēs.
Vienpadsmit stārķiem vairs nav viena spārna. Un vēl viens ir tāds, kuram gan ir abi spārni, bet viņš laikam bija kaut kur atsities, jo lidot pat nemēģina. 12 stārķi pie manis paliek pavisam. Esam jau pasūtījuši un apmaksājuši konteineru, un 24. septembrī notiks stārķu mājas atklāšana.
Kad gribēju braukt pie tevis pirms nedēļas, tev bija augsta temperatūra, bet tik un tā biji gatava tikties. Tu sevi nesaudzē un varbūt nemaz nevari to atļauties, jo kurš tad aprūpēs tavus dzīvniekus?
Visi cilvēki slimo. Vienkārši, kad es slimoju, nevaru atļauties daudz gulēt, jo viss tāpat ir jāizdara. Man ir brīnišķīga mugura ar trūcēm, tāpēc reizēm nespēju normāli pārvietoties, bet ir jāpārvietojas. Esmu atradusi, kā sevi savākt ar medikamentu un vingrojumu palīdzību. Varbūt, ja man nebūtu dzīvnieku, es nedēļu gulētu gultā un mocītos. Tagad spēju sevi piecelt ātrāk.
Tu te strādā viena?
Ir palīgs, kas reizēm palīdz pie kaķiem vai nopļauj zāli, ir kolēģes, kas kaut ko uzraksta vai safotografē. Bet citādi viena.
Kāda ir tava ikdiena?
No rīta izlaižu suņus, savācu to, kas aiz suņiem, tad laižu ārā putnus, baroju un mainu ūdeņus, baroju suņus, baroju kaķus, iztīru un nomainu ūdeņus. Izmazgāju visas grīdas. Un tad ir vakara cēliens. Suņu barošana, stārķu barošana, pašā vakarā eju aizvērt mājiņas un kūti, vēlreiz izlaižu suņus, tad visus saspundēju iekšā. Un pa dienu ir arī mans veterinārārstes pamatdarbs, dodos mājas vizītēs, kāds atved savus dzīvniekus pie manis uz vakcināciju. Reizēm jāved uz klīniku kaķis vai stārķis, kam vajadzīga operācija. Bija periods, kad rītos vajadzēja slaukt kazu un man vēl bija augstskola. Tad gan likās, ka vispār vairs neguļu!
Kādi ir tie dzīvesstāsti, kāpēc dzīvnieki nonākuši pie tevis?
Kaķi atrasti, bijuši slimi vai traumēti, kāds atteicies turēt, saimnieki miruši; suņiem līdzīgi. Ir tādi, kas dažādu iemeslu dēļ nav atdodami jauniem saimniekiem – kāds ir pārāk vecs un telpās visu laiku čurā, cits nemitīgi mēģina laisties lapās.
Zosu saimniece pārcēlās uz ārzemēm un atdeva tās man, jo tuvojās Mārtiņi un citiem viņa neuzticējās. Vistu saimnieks izdomāja pārbūvēt kūti, vispirms es paņēmu viņa slimos putnus, pēc tam viņš atdeva visus. Savvaļas zirgu no Jelgavas pasta salas man piedāvāja, jo viņš bija ļoti vārgs un varētu aiziet bojā. Pēc tam pie manis nonāca arī vecā ķēve – braucu pēc tītara, kuru cilvēkiem vairs nebija iespējas turēt, tur man lūdza pieņemt arī pundurkazu, un beigās izrādījās, ka ir arī zirgs. Lapsēniem bija sabraukta mamma, bet citu lapsēnu atveda, jo bija sabraukta visa viņa ģimene, viņš viens bija izglābies un vilka sevi uz priekškājām. Izārstējām. Bet lapsēni tagad ir izrakušies no sava voljēra un pārcēlušies uz mežiņu, tikai katru vakaru nāk paēst. Vakarā redzu, kā mežmalā tumsā mirgo acis, – sēž un gaida. Sakrauju kaudzi ar vistas subproduktiem, un no rīta to vairs nav. Nebiju gan plānojusi, ka lapsēni paliks dzīvot šeit, tāpēc kādā brīdī ķeršu un pa vienam vedīšu prom. Citādi man viņi visu mūžu jābaro, jo tas ir vienīgais drošības garants maniem putniem.
Ežus pie manis ved jau vairākus gadus, vienu gadu sezonas laikā atveda ap 70, ežiem parasti ir daudz trimmera traumu. Tos, kas atveseļojas, atdodu cilvēkiem, kuriem māju tuvumā daudz slēptuvju, vai izlaižu tepat, jo teritorija ir liela. Katru gadu ir vairāki vāverēni, un tie, kas izdzīvo, dodas uz Alūksni pie kolēģes, viņai ir liels voljērs, kur vāverēni var apgūt izdzīvošanas prasmes. Zaķēnu šogad nenormāli daudz, bet pie manis viņi parasti nonāk tāpēc, ka kāds mēģinājis zaķēnu paņemt pie sevis.
Tā notiek bieži – cilvēks paņem savvaļas dzīvnieka mazuli, bet parūpēties nemāk un negrib. Un to nemaz arī nedrīkst darīt!
Ar zaķēniem man ir viegli – viņi ātri iemācās paši ēst, es izbaroju un laižu savvaļā. Tas ir grūtais brīdis – palaist nezināmajā, apzinoties, ka tagad viņa likteni vairs nevaru ietekmēt. Bet esmu izdarījusi visu, lai viņš var atgriezties dabā! Kamols jānorij, jābrauc atpakaļ un jāturpina rūpēties par nākamajiem.
Kā tu pie tā vispār nonāci? Veterinārmedicīnu sāki mācīties diezgan vēlu.
Esmu dzimusi rīdziniece, vēlāk dzīvoju Saulkrastos un jau skolas laikā domāju par veterinārmedicīnu. Stiepu mājās kaķēnus, žurkulēnus – visus pēc kārtas. Atceros, kā ar visām četrām kāpu iekšā atkritumu konteinerā, jo tur smilkstēja kucēni… Vidusskolā sapratu, ka mani aizrauj anatomija un fizioloģija, un aizgāju mācīties par medmāsu. Tad strādāju citus darbus, un doma par veterinārmedicīnu kaut kā bija izkūpējusi. 2009. gadā uz diviem mēnešiem aizbraucu uz Angliju, pēc atgriešanās biju bez darba un sāku strādāt suņu patversmē Juglā, sākumā kā brīvprātīgā, tad kā administratore. Pēc laika nodibināju savu biedrību.
Tu esi saņēmusi apbalvojumu Latvijas lepnums. Par ko tev to piešķīra?
Par kaķu glābšanu. Sākumā bija viens, tad divi kaķi, tad desmit – saņemot Latvijas lepnumu, es biju izārstējusi un atradusi mājas apmēram pusotram tūkstotim kaķu. Strādāju Gaiļezera slimnīcā, un katru rītu pirms darba man bija skrējiens pie kaķiem (man bija iedotas telpas viņiem), tad uz slimnīcu, tad atkal pie kaķiem… Vēlāk paralēli strādāju veterinārajās klīnikās un pat atvērām savu klīniku, kura noturējās tikai gadu, jo mūsu klienti lielākoties bija manis savāktie dzīvnieki, un labs bizness neiznāca. (Smejas.)
Tad studēju veterinārmedicīnu Bebrenes profesionālajā vidusskolā. Kad pabeidzu, pat neplānoju turpināt studijas LLU. Kur tad manā vecumā! Man tolaik bija 36 gadi. Tomēr pēdējā brīdī iesniedzu dokumentus – gribēju vismaz pamēģināt, kā tas ir. Un izdevās pabeigt. Tad arī pārcēlos uz šejieni, jo bija grūti izbraukāt, un šeit kaķiem pievienojās vistas, pīles, zirgi, daudz suņu un visi pārējie.
Tev ir bērni. Ko tuviniekiem nozīmē tas, ka tu tik daudz no savas dzīves ziedo dzīvniekiem?
Daudz par to runāt negribu. Bērni ir pieauguši, jaunākā meita tehnikumā pēdējā kursā studē viesmīlību un pašlaik dzīvo kopmītnēs. Šajās mājās, kur ir tik daudz dzīvnieku, ar mani kopā ir dzīvojusi tikai meita. Kad palūdzu, viņa man palīdzēja un nekad nepārmeta, ja kāds kaķis viņai bija kaut ko piečurājis, tomēr zinu, ka meita manās pēdās neietu. Esmu domājusi par to, ka bija diezgan egoistiski izraut viņu no ierastās vides un pārcelt uz citu Latvijas pusi. Bet man to vajadzēja darīt, un es izdarīju. Vēlāk es to vairs neizdarītu.
Kādreizējais dzīvesbiedrs pats strādāja ar dzīvniekiem, lai gan – ir atšķirība, vai tu nodarbojies ar veterinārmedicīnu vai mājās atrodas minizoo… Ja es tagad iepazītos ar kādu vīrieti, attiecības veidotu tikai tad, ja šis cilvēks mani saprastu un neprasītu kaut ko mainīt.
Es neatstāšu dzīvniekus tikai tāpēc, ka kādam tas varbūt nav ērti.
To, ka viena varu tikt galā, esmu pārbaudījusi. Manā dzīvē ir pietiekami daudz stresa, lai es uzņemtos vēl to, ka kāds staigā man aiz muguras un kā bubulis skaita: «Tas ir par daudz, tas ir par daudz!» Bet, protams, arī es gribētu, lai dzīvnieku skaits manās mājās ir mazāks.
Man radies iespaids, ka tev ir tāds neredzams draudzības tīklojums ar citiem savvaļas dzīvnieku aprūpētājiem.
Mums ir sava Whatsapp grupiņa ar Dobeles kolēģi Janu, kas strādā ar putniem, un Signi, kas Alūksnē aprūpē vāveres un ir pieņēmusi arī putnus un alnēnus. Ar Signi mēs pat no attāluma esam ļoti cieši sadraudzējušās, jo komunicējam no rīta līdz vakaram – mums vienmēr ir, par ko runāt, un citi to nesaprastu.
Kad pirmoreiz braucu pie Signes, mašīnā man bija zaķēns, lapsēns un vāverēns. Zaķēnu un lapsēnu vedu uz Līgatni, vāverēnu pie Signes.
Pamanīju, ka tu daudzus dzīvniekus sauc vārdā. Pie tevis visiem ir vārds?
Visiem suņiem un kaķiem, zirgiem, kazām un vienai vistai. Melnais pūdelis ir Džozefīne, tur uz kāpnēm ir Tesa, Briana, ir pūdeļmeitenes Nala un Luna, Vinstons… Viens no stārķiem bija Skrīčijs, jo atbrauca no Skrīveriem, vēl ir Kārlis un Mazais. Vētras notriektajiem stārķiem vārdus neesmu devusi, nav bijis laika par to domāt, un saprotu, ka tāpat viņus neatšķiršu. Gailis ir Bocmanis, vista Mirdza. Ar Mirdzu bija tā – ziemā atbraucu mājās, un viņa gulēja sniegā asinīs ar noplēstu skalpu, laikam zosis bija piekāvušas. Asiņaina lupatiņa, jau atdzisusi. Ienesu iekšā, sadevu medikamentus, noliku pie krāsns. No rīta cēlos, domāju, ka būs pagalam, bet viņa stāv kājās! Tā viņa virtuvē ārstējās, un pēc tam nevarēju vairs dabūt ārā – brēkdama nesās atpakaļ iekšā. Klēpja vista. Viņā bija samīlējies maziņš cukurgailītis, ceturtā daļa no Mirdzas, visur skrēja pakaļ, bet Mirdzu tas tracināja, tad viņa apmeta līkumu, ielēca man klēpī un sēdēja.
Piedod par jautājumu, bet ko tu dari, kad tavi dzīvnieki aiziet viņā saulē?
Ja kāds mājputns aiziet bojā, man ir lapsa. Kā es smejos, zero waste saimniecība. Lapsai tā ir pilnvērtīga maltīte. Bet pie manis nav nokauts neviens putns, pat ne stulbais gailis, kas lēca cilvēkiem kājās.
Tev ir izteiksmīgi tetovējumi – kāds ir stāsts par tiem?
Tas sākās jaunības maksimālismā, un pirmais bija nejaušs. Tad tapa kaķa pēdiņas, un pēc tam tiku pie pirmā kaķa. Tad starp lāpstiņām man uztetovēja suņa ķepu, un drīz tiku pie suņa – sapratu, ka ar tetovējumu izvēli jābūt uzmanīgai. Tagad daru otrādi – tetovējumu saistu ar to, kas man jau ir. Iespējams, drīz man būs uztetovēts arī stārķis, bet pašlaik ir ezis, kaķis un zaķis (Ingvilda rāda tetovējumus uz rokām un kājām.). Te, uz rokas, ir uzraksts – It’s a beautiful day to save lives (Ir jauka diena, lai glābtu dzīvības – aut.) Zaķus mēs ar kolēģi uztetovējām, kad nodibinājām Ežu hospitāli. Ziedus uztetovēju pagājušajā gadā, kad mūžībā aizgāja mana mamma.
Vai esi jutusi arī pretestību un dzirdējusi pārmetumus par to, ko dari?
Protams, sevišķi brīžos, kad kāds grib tikt vaļā no sava dzīvnieka, bet es paskaidroju, ka pašlaik nevaru uzņemt. Tad man jādzird: tas taču ir jūsu pienākums, par ko maksā algu, noteikti ne mazu! Un nevaru ieskaidrot, ka man ir pamatdarbs, bet ar šo es nodarbojos brīvajā laikā un pilnīgi brīvprātīgi.
Es jebkurā mīļā dienā varētu pateikt – viss, es to vairs negribu darīt! Bet nevaru, jo esmu uzņēmusies atbildību. Taču nav mans pienākums lāpīt cita cilvēka bezatbildību, kad viņš vairs nevēlas savu dzīvnieku. Ja tajā brīdī varu palīdzēt – dzīvniekam, nevis cilvēkam –, tad es to daru. Bet fiziski neesmu spējīga uzņemt visus tos dzīvniekus, kuri cilvēkiem apnikuši.
Skaidrs, ka dzīvnieku aprūpēšanai vajadzīga nauda, un tā nevar būt maza. Vai tev gadās mirkļi, kad saproti – nu ir izmisums, jo naudas vairs nav?
Tādu mirkļu ir daudz! Par barību un pakaišiem mēnesī aiziet aptuveni 3000 eiro. Aizvakar atvedu 15 kilogramu kasti ar vistu kakliem, un divarpus dienās viss jau ir beidzies. Par laimi, iepazināmies ar kaimiņiem, kam ir graudi, un viņi mums atvēl graudus putniem. Par ārstēšanu – vienā mēnesī varbūt nevajag neko, bet citā ir vairākas smagas operācijas, piemēram, ja kaķim jāsaliek kopā lauzta kāja, tas maksā 800 eiro. Pati esmu veterinārārste, taču neoperēju, jo man nav, kur to darīt. Bet sniedzu pirmo palīdzību, veicu brūču apkopi, vakcināciju un terapeitisku ārstēšanu, un pa šo laiku biedrībai vēl neesmu izrakstījusi nevienu rēķinu par savu darbu. Ceru, ka ar laiku to varēšu, jo man pašai arī dažreiz ir jāēd! Bet tas ir atvieglojums, ka varu daudz pati izdarīt, jo ir ļoti nepatīkama sajūta palikt parādā kādai klīnikai. Tagad palieku parādā pati sev.
Tev te ir vieta, kur satiekas dzīves lielais loks, dzīvība un nāve vienuviet. Tev noteikti ir kāda profesionāla prasme distancēties un neņemt pie sirds, tomēr kuri ir tie mirkļi, kad tu raudi?
Reizēm vienkārši vakarā izeju ārā uz kāpnēm un saprotu, ka šodien gribu paraudāt. Tad es paraudu. Ar dzīvniekiem un nāvi saskaroties – ja redzu, ka dzīvniekam ir pārāk grūti un viņš nav glābjams, kādā mirklī saprotu, ka nedrīkstu sava egoisma dēļ ļaut tālāk mocīties, un laižu viņu vaļā. Iemidzināšana veterinārārstam noteikti nav konveijers, tur es pat nešķiroju savus aprūpējamos un citu saimnieku dzīvniekus. Aizbraukt uz mājām un iemidzināt dzīvnieku nav viegli, īpaši, ja viņš pienāk samīļoties. Bet, ja redzi, ka viņš savā ķermenī jau jūtas ļoti slikti, šī ir palīdzība, un dzīvnieki pie mums ir privileģēti, jo viņi var aiziet bez mokām un ar cieņu. Tajā brīdī man sevi jāsavāc, bet vēlāk savā mašīnā varu kādu asaru nobirdināt. Aizejot maniem dzīvniekiem, reizēm par kādu ir pat atvieglojums, ka viņš vairs necieš. Bet ir dzīvnieki, kurus turu rokās un elpu nevaru ievilkt, ir jāgaudo pret mēnesi!
Vai tu tajā visā esi laimīga?
Katru dienu par to nedomāju, bet ir reizes, kad iznāku ārā un jūtu – esmu laimīga! Tiešām! Tikai ikdienas skrējienā to sajūtu grūti noķert. Man patīk tas, ko daru, bet atzīstos, ka kādreiz gribu brīvdienu. Ja izdodas kaut kur aizbraukt, tad izstaigājos, pasēžu pie jūras un atgriežos ar pavisam citu enerģiju. Laiks sev ir tikai naktīs, un reizēm tā ir par maz. Bet gan jau! Nāks ziema, un būs mazliet mierīgāk.
