Mūžzaļie augi
Skuju kociņi. Pats svarīgākais – ja tiem līdzās aug lapu koki un virsū sakritušas vai sapūstas lapas, tās noteikti jānovāc, nogrābjot ar grābeklīti vai nolasot ar rokām. Līdz pavasarim būs sapuvušas gan pašas lapas, gan arī skujas zem tām, jo tām trūks gaismas un gaisa. Zaros paliks neglīti, kaili laukumi.
Bukši. Mūžzaļie krūmiņi vai mazie kociņi ar nelielām spožām, mūžzaļām lapām, kas smaržo pēc slapja suņa, ziemā ir skaists, zaļš akcents gan dārzā, gan kapsētā. Vislabāk tie jūtas vietā, kur ir smagāka un mālaināka zeme un līdzās kādi lielāki koki, kas sniedz paēnu. Smilšainākās un klajākās vietās buksīšus ieteicams piesegt, taču nevis tādēļ, lai ziemā nenosaltu, bet gan lai neapdegtu saulē ziemas otrajā pusē un agrā pavasarī. Ja kapsētu domā apciemot arī ziemā, tad pašlaik tos vēl var nepiesegt. Ja nedomā turp doties līdz pat pavasarim, tad par segumu jāparūpējas jau laikus. Citādi, kad saknes vēl sasalušas, bet saule jau sildīs, ūdens no lapām iztvaikos, tās nobrūnēs un sakaltīs. Lai bukšus no tā pasargātu, jau rudenī līdzās krūmiņam var saspraust egļu zarus, kas sniegs tam pavēni un pasargās. Blīvi apklāt buksi gan nevajadzētu.
Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨


















































































