Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
Andra Ārgaļa mājas pagalms Pārdaugavā vasarās priecē ne tikai ar ziedu un ziedošo krūmu bagātību, vēsta žurnāls «Privātā Dzīve». Jau daudzus gadus pavasarī eksmērs saimniecības ēkā izmeklē pārdesmit eksemplāru no savas skulptūru kolekcijas, kurus izliek dārzā. Tuvojoties ziemai, tie sagulst šķūnītī ar cerību, ka nākamajā pavasarī saimniekam atkal iekritīs acīs un varēs visu vasaru pavadīt starp puķēm. «Pat neesmu skaitījis, cik man ir šo keramikas, koka un polietilēna skulptūru. Uz aci šķiet – tuvu simtam. Vēl pērn tās bija izkaisītas pa divām mājām – laukiem un Pārdaugavas māju, bet tagad visas esmu atvedis uz šejieni, jo laukus diemžēl vajadzēja pārdot. Nav dukas pa divām mājām saimniekot. Man jau patīk, ka viss ir kārtīgi apdarīts, bet nevaru, un vai to vairs vajag – rauties pa diviem īpašumiem,» spriež Ārgalis.
Viņa kolekcijā ir aitas, kazas, auni, lapsas, cūkas, briedīši, suņi, kaķi, gaiļi, kurmji, stārķi, pīles, gulbji, pūces… «Uzskaiti varētu turpināt un turpināt. Ir arī tādi eksemplāri, kuriem sugu pat nezinu,» smej Andris. Viņš lēš, ka skulptūriņu kolekcija varētu būt viena no lielākajām Latvijā. «Ja godīgi, man pat domas nebija, ka viss varētu tā iegriezties. Pirmie uzradās ganiņi. Tas bija 1983. gada rudenī. Tolaik biju priekšsēdētājs Rīgas rajona Dārzkopības un biškopības biedrībā Siguldā. Mums bija sadarbība ar Ķīpsalas keramikas darbnīcu, un viņi ik gadu pavasarī piegādāja jaunu ekspozīciju biedrības dārzam. Rudenī bija divi varianti – vai nu kāds nopērk darbus, vai keramiķi tos savāc,» atminas Ārgalis. Viņam togad ganiņi ļoti iepatikušies, jo pats bērnu dienās pirmos septiņus darba gadus Ipiķos Staļina vārdā nosauktajā kolhozā bija nostrādājis par ganu.
«Nolēmu – pirkšu! Nebija gan tiem laikiem lēti. Par diviem ganiņiem, kuri nāca komplektā ar četrām jancīga paskata aitām, 300 rubļus samaksāju,» atminas Ārgalis.
Nākamajā gadā viņš atkal no keramiķiem nopircis darbus – divus stilizētus putnus. «Tos jau krietni lētāk. Kopš tā laika mani radi un draugi uzķēra, ka man šādas skulptūriņas iet pie sirds. Maisam gals bija vaļā, un sāka man jubilejās dāvināt visdažādākos keramikas un puskeramikas dzīvniekus un putns,» stāsta eksmērs.
Ārgalis atzīst, ka liela daļa skulptūriņu ir suņi. «Man mājās vienmēr ir bijuši īstie suņi, aizsaulē esmu aizvadījis jau daudzus. Tā kā daudzi zina par šo manu vājību, tad saprot, ka ar suņu dāvināšanu nevar nošaut greizi. Man ir visdažādākie – «vilki», sanbernāri, buldogi, pūdeļi, kranči. Vairāki pat tik kvalitatīvi izveidoti, ka mani īstie mājas suņi ar tiem gājuši sapazīties. Uz pārīti arī rējuši, jo uzskatīja tos par konkurentiem uz saimnieka labvēlību,» nosmej Andris.
Eksmērs uzsver, ka pavasarī, pirms dārzā izliek statuetes, mēģina savā prātā katram no dzīvniekiem atrast pareizāko atrašanās vietu. «Tas, ka pīles jāliek pie dīķīša, droši vien katram būtu skaidrs. Eju mazliet tālāk – mēģinu dzīvniekus pēc krāsas un formas pieskaņot vietai, kur tie atradīsies. Dažkārt skulptūriņa jau ar pirmo reizi tiek nolikta pareizajā vietā, bet ir gadījies, ka izmēģinu pat trīs četras vietas, līdz uzeju pareizo,» tā eksmērs.
Lielāka ņemšanās ar kolekciju ir rudenī, kad saimnieks mākslas darbus vāc kopā. «Pačukstēšu, ka dažkārt mēdzu mazliet neievērot galvaspilsētas noteikumus – pabaroju zvirbuļus un baložus. Man patīk vakaros vērot, kā tie meklē putraimus pa zāli. Putni ir putni, viņiem – kas vēderā, tas drīz vien arī no tā ārā. Pieminekļus pilsētā viņi nekautrējas noķēzīt, taču skaidrs, ka arī manām skulptūriņām tiek dažkārt uzlikta kāda zīme. Tāpēc rudeņos pirms ieziemošanas visi tiek kārtīgi nomazgāti,» teic Andris.
