Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Krāšņums un funkcionalitāte raksturo atjaunoto dzīvojamo namu, kura autors ir 19. gadsimta nogalē plaukstošās Liepājas galvenais arhitekts Makss Pauls Berči. Nama būvniecības projekts parakstīts 1876. gadā, un ēka celta galma padomniekam Karlam Meijeram, pēc viņa bijuši vēl divi citi īpašnieki, līdz māja nodota īrei. Latvijas brīvvalsts laikā šeit bijusi arī ārsta privātprakse, bet padomju laikos ierīkots bērnudārzs, ko apmeklējuši daudzi pazīstami liepājnieki, taču šī funkcija veicinājusi teritorijas un galvenās ēkas apaugšanu ar vairākām nekvalitatīvām palīgceltnēm. Turklāt laika gaitā diezgan bieži īpašumam mainījušies saimnieki, īpaši pēc denacionalizācijas procesa, tāpēc vēsturiskā nama tehniskais stāvoklis turpināja krasi pasliktināties. Līdz 2019. gadā māja nonāca Amerikā strādājošu latviešu ārstu Andas un Daiņa Irbju īpašumā.
Lai gan iesākumā bijusi ideja par mazu mājiņu vēju pilsētā, iecere neviļus pārtapa par 415 kvadrātmetru lielā savrupnama vērienīgu atjaunošanu. Dzīvojot Amerikā un katru gadu viesojoties Liepājā, ģimene nesteidzīgi sākusi interesēties par iespējām pilsētas centrā iegādāties nelielu namiņu ar samērā plašu dārzu, kur pavadīt vecumdienas. «Mani vienmēr fascinējis – ej pa kādu aktīvu ielu ar dzīvu satiksmi, bet līdzās pagalmā paveras pilnīgi cita pasaule, atklājas kāds noslēpums, piemēram, skaista dārza veidolā,» izjūtās dalās Anda. Tāpēc uzmanību piesaistījusi pārdošanas sludinājumā ievietotā ēka pilsētas vēsturiskajā centrā ar plašo zemesgabalu gandrīz kvartāla robežās. Elpu aizraujošs bijis arī nama apjoms, kas šķitis pārāk liels vienai ģimenei. «Sākotnēji pat bija grūti orientēties, bet mūsu domās ēka visu laiku bija dzīva, aktīva, nelaida vaļā. Novērtējām lielos logus, kas telpas padara gaišas, veiksmīgās proporcijas un vairs neko citu nemeklējām,» atklāj saimniece. Pirmās satikšanās izjūtas apstiprina arī Dainis: «Jūs jau zināt, kā tas ir – intuitīvi tu saproti, ka ēka tevi ir atradusi.»
Ķeroties pie nama rekonstrukcijas, paveikts apjomīgs darbs, nojaucot piebūvi un palīgbūves, atjaunojot galveno un saimniecības ēku. «Pēc jumta pārklājuma noņemšanas atklājās, ka visa tā konstrukcija jārada no jauna. Nosvinējām spāru svētkus, un iebruka pirmā stāva grīdas, kam, protams, sekoja to nomaiņa. Vislielākā dilemma bija par to, kas ir restaurējams, bet ko saglabāt nav iespējams. Saskārāmies ar tādu speciālistu trūkumu, kuri restaurēšanas darbus var paveikt nepieciešamajos termiņos, jo būvniecības procesu nevar apstādināt,» stāsta Dainis.
Ziemā, kad fundamenta darbi bija pabeigti, plašā nama saimnieki jutuši piezogamies bezcerību, jo iekšējais psiholoģiskais resurss un arī finansējums bija sasniedzis robežlīniju. Apziņa, ka priekšā gaidāms ne mazāk apjomīgs darbs, radīja spriedzi. «Tās nebija nekādas neatrisināmas problēmas, vienkārši izpratne, ka esi ierauts procesā, no kura nevar izkāpt. Nemitīgi ir jāpieņem izšķiroši lēmumi. Mēs paši meklējām tehniskos risinājumus, veicām telpu pārplānojumu. Lēmām, kā rīkoties ar verandām un ķieģeļu piebūvi, kas bija tapusi padomju gados, jo oriģinālajā Berči projektā mazajā verandā ir tikai logs un kāpnes uz pagrabstāvu. Ir saglabājusies tikai viena vēsturiskā fotogrāfija, kurā redzama vien ielas fasāde,» skaidro Anda. «Vairāk nekā divi simti izvesto konteineru ar būvgružiem tiešām lika šausmās saķert galvu,» smaidot atceras Dainis.
Atskatoties uz pieredzi, Anda uzskata, ka viens ir tas, kas uzlikts uz papīra, bet gluži kas cits ir spēja iepriekš just, kā tu mājā dzīvosi, kāda būs praktiskā ēkas apsaimniekošana, kā notiks ikdienas kustība telpās, jo interjeram jābūt ne tikai skaistam, bet arī funkcionālam. «Šī ir dzīvojamā māja, mēs, četri cilvēki, šeit pavadām lielu daļu savas dzīves, tāpēc galvenais priekšnoteikums – lai mums šeit patīk. Mēs daļēji atgriezāmies pie Berči oriģinālā projekta, protams, mainot telpu izmantošanas funkcijas,» stāsta Anda. Savukārt Dainis atzīst, ka pilnībā paļāvies uz sievu, kura visu atbildības nastu bija uzņēmusies uz saviem pleciem. Viņš ar humoru stāsta: «Atbrauc būvnieki un citi speciālisti, lai apspriestu svarīgus ar mājas rekonstrukciju saistītus jautājumus. Visi automātiski vēršas pie manis kā pie vīrieša, saimnieka, galvenā noteicēja, bet es viņiem rādu uz Andu un saku, ka šeit stāv īstā saimniece.» Par to Anda saka paldies vīram – viņš uzticējās, bija atsaucīgs un ļāva visam realizēties. «Divus gadus ik pēc sešām nedēļām viņš brauca uz Ameriku, lai mums būtu finansiālas iespējas šo visu paveikt. Priecājos, ka mums sakrita viedoklis brīžos, kad bija jāpieņem svarīgi lēmumi. Tā bija arī lieliska pieredze, jo pirms tam es baidījos kādam piezvanīt, kaut ko pajautāt. Tagad man tādu problēmu vairs nav. Bija pat situācijas, kurās es biju daudz niansētāk iedziļinājusies kādā jautājumā nekā speciālists, kurš gadiem dienu no dienas strādā ar to.»
Saimnieki atzīst, ka mājas atjaunošana ir radošs, bet nenoliedzami arī nogurdinošs process. Vēl interjeru nevarot uzskatīt par pabeigtu, jo nav sarūpētas visas mēbeles, nav gleznu pie sienām, bet ir nepieciešamība pēc pauzes, lai ar svaigu redzējumu pievērstos turpmākajam. Šķiet, ka Kungu ielas 20. nama saimnieki paši tikai tagad sāk apjaust paveiktā darba apmēru un nozīmīgumu. Pamazām atlaižas dūrē savilktā apņēmība un notiek ļaušanās māju sajūtai. Kā jauna mīlestība, kas plaukst lēnām, bet pamatīgi.
