Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Martā Sārnatē bija ieradušies poļu biologi – savākt vētras izmestu neparastu boju, kas bija daļa no delfīnu uzskaites iekārtas. Delfīnu mūsu vēsajā jūrā nav daudz, tomēr tie ir. Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts zoologs Valdis Pilāts stāsta, ka daudzas delfīnu sugas mūsu jūrā ir retāki iepeldētāji, bet cūkdelfīns ir sens vietējais vismaz kopš neolīta laikiem.
Savādie ciemiņi
Pirms gada pavasarī mūsu piekrastē draiskojās divi pudeļdeguna delfīni jeb afalīnas, kuri Latvijā tuvumā nebija redzēti simt gadu. Tie ļāva sevi safotografēt gan Liepājas ostā, gan Mangaļsalā. Draudzīgās un inteliģentās afalīnas ir lieli delfīni, divreiz lielāki par cūkdelfīniem, var sasniegt pat 3 metru garumu.
Ko viņi te darīja? Versijas bija pat vairākas – siltās ziemas dēļ Rīgas līcis neaizsala, turklāt šie delfīni savairojušies Skotijas piekrastē, tāpēc varbūt daži dēkaiņi aizklīduši tālāk, kur plašākas pusdienošanas iespējas. Un tur, kur jūrā ietek Daugava, šajā laikā piedāvājumā ir taimiņi.
Citi lasa
Vēstures avotos dzīvi pudeļdeguna delfīni Latvijas piekrastē iepriekš minēti tikai pirms 110 gadiem, 1909. gada 24. jūlijā pie Kauguriem, kur divi iepeldējuši. 1998. gada vasarā pēc vētras lietuvieši Latvijas piekrastē pie Papes uzgājuši no jūras izskalotu beigtu afalīnu, bet vēl senākos laikos – 1782. gadā – tāds pats delfīns pēc vētras izmests pie Buļļupes.
Pētnieku veidotajās delfīnu kartēs afalīnas Atlantijas okeāna Eiropas daļā ir retums pat Ziemeļjūrā pie Dānijas krastiem, no kurienes tie caur Ēresuna šaurumu var iepeldēt pie mums. Tomēr ik palaikam mūsu dabasdatu.lv vietnei līdzīgās pasaules vietnēs parādās ziņas, ka šie skaistuļi redzēti te Ēresuna šaurumā, te pie Polijas Valdislavovo ostas, te pie Gdaņskas. Arī 2015. gadā bariņš Atlantijas afalīnu izceļojies pa Baltijas jūru – tie, piemēram, rotaļājušies jūrā pavisam netālu no Klaipēdas delfinārija, aiz kura sienas dzīvojas viņu radinieces Melnās jūras afalīnas. Tajā pašā vasarā nofotografēts, kā šie delfīni izklaidē kajakotājus Zviedrijas piekrastē.
Latvijā medīja delfīnus
Taču Latvijas piekrastei ir pašai savs delfīns – cūkdelfīns! Tas ierakstīts mūsu Sarkanās grāmatas nulles kategorijā pie Latvijā izzudušajām sugām, un tagad tikai ļoti, ļoti reti atpeld līdz mūsu krastiem vai tiek uziets noslīcis kādā zvejas tīklā. Bet senāk bijis ieraugāms visā mūsu piekrastē un dažkārt pat iepeldējis, piemēram, Daugavā pie Rīgas. Simtgadīgos pārskatos par Austrumbaltijas faunu teikts, ka cūkdelfīns vasarās un rudeņos te sastopams bieži, un nereti iepeld upēs vai sapinas zvejas tīklos un noslīkst, jo netiek laukā, lai ievilktu elpu. Jā, delfīns var noslīkt, jo elpo ar plaušām, nevis žaunām.
Vēl 19. gadsimtā cūkdelfīni dzīvojušies pa visu Kurzemes piekrasti.
Valdis Pilāts dzirdējis, ka Latvijā tie senāk dažviet dēvēti arī par spriņģeriem vai valzivīm, bet pagājušā gadsimta sākuma dabaszinātņu grāmatās – par jūras cūkām.
Grūti pat iztēloties, bet mūsu senči… medīja delfīnus. Pētot seno piejūras apmetņu vietas Baltijā, arheologi uzgājuši cūkdelfīnu kaulus, piemēram, Tukuma rajona Siliņupes izrakumos delfīnu kaulu atrasts pat vairāk nekā jebkuru citu kaulu. Igauņi nebija labāki, un vēl salīdzinoši nesenā pagātnē igauņu Hījumā salas ļaudis ar harpūnām medīja cūkdelfīnus.
Arheologi atklājuši arī to, ka smalko zobiņu ornaments uz vidējā neolīta keramikas Latvijā un Igaunijā iespiests ar cūkdelfīna zobiņiem.
19. gadsimtā Baltijas jūrā bijuši 10 līdz 15 tūkstoši delfīnu, un katru gadu 3000 no viņiem nomedīti. Pēc Otrā pasaules kara skaistie radījumi sāka strauji pazust. Medības, bargas ziemas, jūras piesārņojums, motorlaivu un kuģu troksnis, aizvien mazāk zivju…
Vietējie uz izzušanas robežas
Delfīni ir ļoti inteliģenti radījumi. Vairāk pētītas ir afalīnas jeb pudeļdeguna delfīni, jo tās viegli pierod pie cilvēka un tām patīk spēlēties. Ne tik inteliģents kā afalīna, taču arī cūkdelfīns ir ļoti saprātīgs radījums. To gan neuzskata par īstu delfīnu, jo pieder atsevišķai dzimtai un arī nemaz neizskatās pēc īsta delfīna: zobi tam ir citādi, galva īsa un noapaļotu purnu, bez delfīna raksturīgā knābīša – uz priekšu izvirzītās žokļa daļas. Cūkdelfīni ir arī daudz uzmanīgāki un kautrīgāki par saviem radiniekiem īstajiem delfīniem.
Cūkdelfīniem patīk sekli piekrastes ūdeņi, ne velti angliski tos dēvē par ostu cūkdelfīniem.
Tie peld ātri, nenirst dziļi un veikli manevrē. Zem ūdens tie spēj pavadīt aptuveni 10 minūtes, tad uz divām sekundēm uznirst ieelpot, saliecas apaļā kūlenī un ienirst atpakaļ. Šiem skaistuļiem ir sava eholokācijas sistēma, kas palīdz atrast zivis arī tumsā un duļķainos ūdeņos. Taču no modernajiem smalkšķiedras tīkliem tie ar savu eholokāciju izbēgt nespēj, tāpēc bieži sapinas un iet bojā.
Cūkdelfīni dzīvo apmēram 20 gadu. Baltijas jūrā cūkdelfīni caur Ēresunu no Ziemeļjūras iepeld pavasaros, bet vēlā rudenī atgriežas Ziemeļjūrā. Ceļošanai iemesli ir vismaz divi – tā ceļo arī cūkdelfīnu pusdienas jeb zivju bari, turklāt Baltijas jūra ziemā parasti mēdz aizsalt.
Tomēr iespējams, ir divas Baltijas jūras cūkdelfīnu populācijas, viena – ieceļojošā, otra vietējā, kas te paliek arī ziemā. To, ka varētu pastāvēt atsevišķa Baltijas jūras cūkdelfīnu populācija vai pat pasuga, rāda arī ģenētiskās analīzes.
Baltijas jūras cūkdelfīni ierakstīti pasaules Sarkanajā grāmatā kā suga, kurai tuvāko trīs paaudžu laikā draud izmiršana.
Pērn 18 delfīni gāja bojā, kad tika iznīcinātas Pirmā pasaules kara mīnas Fēmarnas šaurumā starp Vācijas un Dānijas salām. Tieši šī bija viena no cūkdelfīnu teritorijām, un Vācijas Dabas aizsardzības apvienība pēc tam dusmīgi apsūdzēja valdību, kas pat nebija papūlējusies informēt dabas aizsardzības iestādes par iecerēto spridzināšanu.
Ieraksta delfīnu balsis
Un kā tad Latvijas piekrastē? Sen nekas nav dzirdēts, lai gan dabas pētnieku monitorings liecina, ka cūkdelfīni ik pa laikam iepeld Latvijas ūdeņos. Valdis Pilāts spriež, ka varbūt zvejnieki vienkārši par viņiem neziņo. 2000. gadā bija pāris gadījumu, kad cūkdelfīni gāja bojā zvejas tīklos, un zvejnieki par to paziņoja, bet pēc pāris gadiem Baltijas jūrā aizliedza dreifējošos tīklus. Zoologs teic, ka tā bijusi tikai sagadīšanās, taču zvejnieki, iespējams, nenoticēja un apvainojās.
Kurzemē, Sārnatē, šoziem vētra bija atsviedusi daļu no Slovinskas dabas parka pētnieku izliktās delfīnu reģistrēšanas ierīces. Kurzemnieks Normunds Auns, kurš Sārnatē pieskata Šalku mājas, stāsta, ka lielā boja bija izskalota krastā netālu no Šalkām, kur kāds to atradis, ieraudzījis uz tās dabas parka e-pasta adresi un paziņojis par atradumu. Galu galā iznāca vesels starptautiskas sadarbības pasākums, jo poļu pētnieki sazinājās ar Ventspils pašvaldību un martā pateicīgi ieradās savai bojai pakaļ. Normunds stāsta, ka boja bija savienota ar ķēdi, kuras galā atrodas delfīnu reģistrācijas ierīce, taču ierīce šoreiz bija norāvusies un palikusi pie Polijas krastiem, bet boja viena pati atpeldējusi uz Kurzemi. Labi, ka Sārnatē bija vēl no padomju laikiem saglabājies nobraucamais ceļš pie jūras – citādi no Jūrkalnes līdz Ventspilij stiepjas stāvkrasti, un vajadzības gadījumā pie jūras ar auto var arī netikt, jo ceļu ir ļoti maz, atzīst Ventspils domes priekšsēdētāja vietnieks Māris Dadzis. Normunds pasmējās, ka vietējie zvejnieki gan delfīnus labāk redzētu ejam, nekā nākam, jo lielie dzīvnieki var saplēst tīklus. Tomēr delfīnus piekrastē viņš neatceras redzējis, tikai roņus.
Valdis Pilāts stāsta, ka katrai valstij ir savas monitoringa programmas, un pirms dažiem gadiem lielā projektā jūrā izliktas akustiskās iekārtas – mikrofoni, kas uztver zemūdens skaņas un varētu uztvert delfīnu balsis. Arī Liepājas pusē tās pāris reižu dzirdētas. Rēķina, ka pašlaik Baltijas jūrā mīt 600 līdz 700 delfīnu.
Klimats kļūst maigāks, un, iespējams, delfīni arī līdz mūsu krastiem atdraiskosies biežāk.
Citi interesanti un noderīgi materāli atrodami žurnāla IEVA
