Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
1
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
ežvīnus var iegādāties stādaudzētavās, bet, tā kā tie ir ļoti audzelīgi, labi ieaugsies arī tad, ja paņemsi vīteņa spraudeni (ar trim pumpuriem, ar vai bez saknes) no kaimiņu mājas dārza. To vajadzētu iespraust 20–30 cm dziļi zemē – divus pumpurus aprakt ar zemi, bet trešo atstāt ārā. Pat ja pirmajā gadā šķitīs, ka mežvīns nīkuļo vai pat ir iznīcis, pacieties – nākamajā gadā (vai pat tikai pēc trim gadiem!) tas sāks augt un plesties, ka tik turies.
Lai nostiprinātu sakņu sistēmu, mežvīnam nepieciešams laiks. Kad vītenis iestādīts, tas regulāri jālaista – zemei visu laiku jābūt mitrai, lai saknes varētu iesakņoties. Gada laikā dzinumi labos augšanas apstākļos var pastiepties metra garumā, bet savas dzīves laikā mežvīns spēj izaugt pat līdz 20 metriem.
Latvijā populārākais un biežāk audzētais ir pieclapu mežvīns (Parthenocissus quinquefolia). Retāk sastopama ir pieclapu mežvīna variācija kāpelētājmežvīns (Parthenocissus quinquefolia var. engelmannii). Tam atšķirībā no pieclapu mežvīna ir sīkākas un šaurākas lapas, un tas ar saviem piesūcekņiem spēj pieķerties pat pie ļoti gludām sienām.
Izturības rekordists
Mežvīni nav prasīgi un ir ļoti izturīgi – tie spēj ieaugt pat vietās, kur citi augi iznīktu. Vīteņi spēj iesakņoties pat smilšainā vai, tieši pretēji, mitrā zemē (tiesa, ļoti skābā un kūdrainā augsnē mežvīns var arī neaugt tik dūšīgi, kā gribētos). Arī saules klātbūtne tiem nav obligāti nepieciešama. Tiesa, gaišā vietā vītenis izaugs brangāks un rudeņos arī lapas krāsosies košākas. Stipri ēnainā vietā mežvīns rudenī var pat nesārtoties, bet gan kļūt tumšāk zaļš.
Vispiemērotākā vieta mežvīnam ir trūdvielām bagātā augsnē, jo tad veidosies sekla sakņu sistēma, nevis lieli sakņu kamoli. Tas ir vērtīgi, ja pēc gadiem gribas no mežvīniem atbrīvoties.
Kad mežvīni iestādīti, nav nepieciešams tos īpaši kopt vai mēslot. Galvenais – laistīt, kamēr izveidojas spēcīga sakņu sistēma. Bet, ja gribas paātrināt mežvīna augšanu un ir svarīgi, lai tas ir skaists un veselīgs, var pabarot ar dekoratīvajiem augiem paredzēto mēslojumu. Tomēr jāatceras, ka, papildus mēslots, mežvīns var kļūt grūti valdāms.
Mežoņa savaldīšana
Kā ierobežot mežvīnus? Griežot, griežot, griežot! Noturēt tos vienā konkrētā vietā bez šķērēm nebūs iespējams, tāpēc stīgas bez žēlastības jāgriež un nav jābaidās, ka stipri apgriezts augs ziemā apsals, – tas ir tik sīksts, ka izturēs visus aukstumus. Mežvīni ir izcili ziemcietīgi.
- Ja mežvīna jaunie dzinumi sāk plesties pa teritoriju, pļaujot zāli, tiem var pārbraukt pāri ar zāles pļāvēju – tas ir labs veids, kā ierobežot mežvīnu izplešanos.
- Ja vītenis ir ļoti liels un pamatīgi noaudzis, bet negribas to iznīcināt pavisam, tad agri pavasarī to var nogriezt gandrīz līdz pašai zemei. Tikai uzmanīgi, lai nenogrieztu stīgas līdz pašai saknei, citādi mežvīns, visticamāk, izkaltīs. Droši būtu atstāt apmēram piecas lapiņas no apakšas, bet var arī mazāk. Šādi apgriezts, mežvīns no jauna dzīs dzinumus un turpmāk būs vieglāk to ierobežot, jo varēs izvēlēties, kādu formu veidot un cik plaši ļaut plesties. Ja ir balsts, jaunās stīgas var uzmanīgi aptīt ap to un ļaut vītenim tālāk augt tam ierādītajā vietā.
- Ja vīteni negribas nogriezt pavisam, bet tikai piešķirt formu, tas jāapgriež 2–3 reizes gadā – agri pavasarī izgriež garākās stīgas, lai ierobežotu izplešanos, un maija beigās, jūnija sākumā pielabo formu. Ja vasara silta un saulaina, vītenis saaugs kupli, un tad arī var to apgriezt trešo reizi. Bet, ja vasara vēsa un mežvīns būtiski nav paaudzies, to var nedarīt. Ir speciālisti, kas uzskata, ka mežvīnu drošāk apgriezt rudenī, lai pavasarī augs neslimotu.
- Interesanti, bet fakts – jo vairāk mežvīnu apgriež, jo labāk tas aug un zaļo. Pašplūsmā to atstāt noteikti nevajadzētu, pretējā gadījumā cīnīties ar brango vīteni būs gandrīz neiespējami.
Vairs negribu mežvīnu!
Ja mežvīns apaudzis ap lapeni vai ap mājas sienu, bet gribas no tā tikt vaļā pavisam, to var izdarīt divos veidos:
- Pie pašām saknēm nogriezt un ar lāpstu izrakt saknes. Tās vītenim ir līdzīgas virvēm – stiepjas garumā, bet ne dziļumā. Tāpēc izrakt tās nevajadzētu būt ļoti grūti, ja vien nav palīdušas zem lapenes vai kāpnēm. Tad ar rokām jāizplēš, cik tālu vien var piekļūt, un jācer, ka sakne nokaltīs un nedzīs jaunus dzinumus. Kad saknes izraktas, jāgaida, kad dzinumi nokaltīs paši, – sakaltušā veidā tos noplēst būs vieglāk nekā dzīvus, jo to apgrūtina dzinumu galos esošie piesūcekņi, ar ko mežvīns pieķeras pie sienas vai balsta.
- Var mēģināt no mežvīna atbrīvoties, sākot griezt no augšas un tā līdz pašām saknēm, kuras beigu beigās izrok.
Ja nākamajā gadā secini, ka darbiņš tomēr nav kārtīgi paveikts un parādījušies jaunie dzinumi, tad atkal jāņem rokās šķēres un lāpsta.
Stādīšanas vietu labi pārdomā
Mežvīnus neiesaka stādīt pie mājas sienas, jo, stipri saaugot, tas rada ēnu. Šķiet neticami, bet tas var pat jumtu mājai nocelt, jo dzinumi spēj ielīst visšaurākajā spraudziņā! Turklāt vītnes ar saviem piesūcekņiem veicina pelēšanu un rada papildu mitrumu, tāpēc bojā sienu apdari, mājas konstrukciju un pamatus. Tiesa, betona un ķieģeļa ēkas vīteņi nenoārda, bet lapu nospiedumus atstāj gan. Arī fasādes kopšana ir apgrūtināta.
Bet, ja mājās gada aukstajos mēnešos sāk parādīties peles, tad zini – tās mežvīna dzinumus izmanto kā trepes.
Arī kukaiņi, kas dzīvo šajā liānā, mēdz ielīst telpās.
Lai gan mežvīns visādā ziņā izgriež pogas citiem augiem un spēj izdzīvot tādos apstākļos, kādos nespētu neviens dārza augs, tam tomēr ir arī sava izturības robeža. Un, gluži tāpat kā citiem augiem, arī mežvīnam nepatīk mirkt ūdenī – ja iestāda pie mājas sienas, lietus laikā ūdeņi jānovada prom no auga saknēm. Mežvīnus labāk izmantot dažādu dārza objektu apaudzēšanai: lapenēm, terasēm, arkām, varbūt pat strūklakām vai dekoratīviem kokiem. Īpaši labi mežvīni izskatās pie priedes – apvijoties ap skujkoku, tie veido interesantu un ļoti dekoratīvu kompozīciju, īpaši rudenī, kad mežvīna sarkanās lapas kā liesmas apņem brūno priedes stumbru.
Mežvīns ir paškāpējs, tāpēc speciālu balstu tam veidot nav nepieciešams.
Ar saviem piesūcekņiem vītņu galos augs pats atradīs, kam pieķerties, vai tas būtu koks vai betons. Ja apkārt nav neviena balsta, pa kuru mežvīnam līst uz augšu, tas stiepsies pa apakšu un veidos biezu, kuplu vīteņu segu.
Ir dzirdēts un redzēts, ka mežvīnus stāda kā dzīvžogus, bet tas nav īsti praktiski, jo, pirmkārt, vēlā rudenī pēc lapu krāsošanās lapas nobirst un paliek tukši vīteņi. Otrkārt, mežvīnam ir liels spēks, un ne visi žogi spēj sadzīvot ar to. Piemēram, parastais sieta žogs ar laiku deformēsies – izlieksies, sasvērsies utt.
Savukārt koka žogs visdrīzāk sāks pelēt un pēc tam arī deformēsies. Ja dzīvžogam tomēr gribas izmantot mežvīna skaistumu, ko tas sniedz rudenī, tad vīteni var iestādīt pie metāla žoga. Vītenis var metāla žogam arī noderēt tādā gadījumā, ja žogs ir vizuāli nepievilcīgs un to gribas paslēpt. Tomēr atceries, ka mežvīns nav mūžzaļš un ziemā lapas būs nobirušas. Ja dzīvžogam gribas izmantot kādu mūžzaļu vīteni, tad jāizvēlas efeja. Tiesa, tai der tikai ēnas puse, jo saulē efeja nīkuļos vai pat iznīks.
- Mežvīni ir ļoti ziemcietīgi, tāpēc ieziemot tos nevajag. Ja gadījies, ka gada tumšie mēneši bijuši auksti un mežvīns apsalis, tas nekas – tas drīz vien atgūs spēkus un turpinās augt. Ja pavasarī pamani, ka kāds vītenis ir apsalis un nedzen jaunas lapiņas, vienkārši izgriez to. Sals nav tik bīstams, cik sāls – un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc mežvīnu neiesaka izmantot dzīvžogam, īpaši, ja māja atrodas pie braucamā ceļa. Jo sāls, ko ziemas laikā kaisa uz ceļa un pēc tam šķūrē nost, tiek uz vīteņa stumbra vai saknēm un liek augam nīkuļot.
- Ja mežvīnu gribi stādīt pie mājas sienas, ieteicams to darīt vismaz divus metrus no loga vai durvīm, jo, biezi saaugot, vītenis radīs ēnu un var pat aizaugt priekšā logam. No viena maza stāda neilgā laikā mežvīns uz katru pusi var izstiepties četru piecu metru attālumā. Labāks ieteikums ir izmantot metāla režģi balstam. Uzstādi to vismaz pusmetra attālumā no sienas un mežvīnus iestādi pie šī režģa. Tādā veidā vīteņaugi nebojās ēkas konstrukciju, bet tāpat radīs vēlamo efektu – apzaļumotu sienu.
Oktobris – mežvīna laiks
Mežvīna labā īpašība ir tā, ka laikā, kad viss jau noziedējis un kļūst garlaicīgi brūnpelēks, brangā vīteņa lapas pirms to nobiršanas iekrāsojas ugunīgi sarkanas. Tāpēc pavasarī un vasarā mežvīns var šķist neinteresants un tieši tāds pats kā visi citi augi dārzā, bet oktobra sākumā tas ir skaistākais un krāšņākais kāpelētājs visā ciemā!
Pieredzes
Tev jāvalda pār mežvīniem, nevis otrādi!
- INA ENDELE mežvīnus izmanto arkas apaudzēšanai:
«Mežvīni pēc savas būtības ir agresīvi, bet mani novērojumi liecina, ka pats ieaugšanas process ir diezgan ilgs – gandrīz gadu tie sēž uz vietas un neaug, bet stiprina savu sakņu sistēmu. Līdzko tā ir nostiprināta, ļoti ātri izaug visā savā krāšņumā – jau otrajā gadā mežvīni stiepjas griezdamies. Veidojot arku vai apaudzējot lapeni, laiku pa laikam mežvīns jāierobežo, jo, ja to neizdara, mežvīni pārņem visu. Ja redzu jaunu dzinumu, nogriežu to. Ja nevietā izlīdis garš un spēcīgs asns, nogriežu to. Pagriežu arī mežvīnu galus, lai es valdītu pār tiem, nevis tie pār mani. Es vīteni apgriežu vidēji trīs reizes gadā, taču neplānoju, kurā laikā un mēnesī. Kad redzu, ka stīgas sāk izplesties, ņemu šķēres un ierobežoju to.
Ap arku mežvīnus stādīju tāpēc, ka arka atrodas ēnas pusē, bet gribējām, lai tā ir skaista. Turklāt rudenī mežvīni krāsojas sarkanā tonī un izskatās ļoti krāšņi.
Ir panākts vēlamais – mežvīni skaisti apvij arku, lai gan vieta augiem nav pateicīga, jo ir ēnaina, staigā caurvēji.
Citi augi tādā vietā neizdzīvotu, skaisti ziedošie ātri vien iznīktu, bet mežvīns – mierīgi. Lai arka skaisti apaugtu, kopš iestādīšanas bija vajadzīgi apmēram trīs gadi.»
Var apaudzēt arī nogāzi
- ANITA JANUŠA mežvīnus izmantojusi, lai apaudzētu nogāzi.
«Ideja par nogāzes apstādīšanu radās vairāku iemeslu dēļ. Vispirms jau tāpēc, ka salīdzinoši stāvās nogāzes nopļaušanai nepietiek ar parastu zāles pļaujamo mašīnu, bet nepieciešams trimmeris. Otrs iemesls, kādēļ stādīju, – uz nogāzes bija izveidojies ne īpaši glīts reljefs, tātad kaut kas bija jādara jebkurā gadījumā.
Padomu jautājām ainavu arhitektei Dacei Lukševicai. Viņa ieteica izmantot mežvīnu. Laukuma apstādīšanai izmantojām sešus nelielus stādus – tos ņēmām no iepriekšējo mājas saimnieku saglabātajiem augiem. Mežvīnus iestādījām 2014. gadā un rezultāts no šiem sešiem stādiem tagad ir satriecošs. Garām braucošo skatieni vienmēr pievērsti nogāzei.
Mežvīna savaldīšana nav pārāk grūta, jo tam laikam šī vieta patīk. Lai apakšējā malā noteiktu robežas un mežvīns neložņātu tālāk, iestādīju klinšrozītes.
Tās stīgas, kas neievēro paredzētās teritorijas robežu, vai nu pabīdu atpakaļ, vai arī apgriežu ar šķērēm.
Ravēšana nav pārāk sarežģīta, jo reti kura nezāle vasarā pāraug mežvīnu. Bet tās, kuras zemākas un vasarā savairojušās nepamanītas, izrauju laikā, kad mežvīnam nav lapu. Pārāk staigāt pa mežvīna apaudzēto teritoriju gan nevar, jo lapas ir trauslas.
Varu teikt, ka Daces ieteiktais risinājums ir izcils. Un ziemas laikā, kad mežvīnam nav lapu, acis priecē starp vīteņiem iestādītie vidējie kadiķi ‘Pfitzeriana Aurea’. Savukārt pavasarī nogāze ir dzeltena, jo to sedz dzeltenu krokusu paklājs. Tie palīdz sagaidīt brīdi, kad salapo mežvīni.
Jāpiebilst, ka nogāze ir ārpus sētas un mēs paši to redzam tikai tad, ja kur braucam vai ejam. Mums no tā ir praktisks labums, bet garāmbraucējiem un garāmgājējiem sagādā vizuālu baudījumu. Šajā sakarā varu pastāstīt patīkamu atgadījumu, kas notika šopavasar. Vienu dienu izgāju dārzā, novērtēju situāciju un secināju, ka darba ir pāri galvai, bet viss jāpaveic pēc iespējas ātrāk. Rokas nolaidās, stāvēju un domāju, no kura gala ķerties klāt… Un tad pie nogāzes apstājās policijas auto, atvēra mašīnas logu un kā no pārpilnības raga sāka bērt komplimentus par skaisto nogāzi. Ko vēl vairāk man vajadzēja? Todien neviens darbs vairs nelikās par grūtu.»
Gandrīz sabojāja māju!
- ARMANDS PAULS mežvīnus iznīdēja, lai saglābtu māju:
«Mežvīni mums bija sastādīti gar mājas sienu un vairāku gadu laikā izauga tik mežonīgi, ka aizstiepās līdz otrā stāva logam un virs tā sāka līst pa spraugām iekšā mājā. Pamazām pat jumts sāka celties augšup…
Remontējot iekštelpas pamanījām, ka mansarda tukšā daļa visa bija vīteņos.
Mežvīns bija tik pamatīgi saaudzis, ka dzinumi jau izskatījās pēc pamatīgiem zariem. No vīteņiem tikām vaļā, izrokot visas saknes. Rakām kārtīgi un acīmredzot izrakām visu, jo jauni dzinumi vairs nav bijuši. Tie vīteņi, kam netikām klāt, tagad ir jau sakaltuši, bet palikuši karājamies pie sienas.»
