Rīga +23°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mājas dosjē
- Ieviņas atrodas Jelgavas novada Zaļenieku pagastā, 10 minūšu brauciena attālumā no Tērvetes dabas parka.
- Tur saimnieko Braueri – Ģirts, Linda, piecgadnieks Rūdolfs un vēl pavisam mazā Karlīna. Linda ir profesionāla fotogrāfe, bet Ģirts strādā būvniecības nozarē.
- Dzīvojamā māja – koka stāvbūve – celta 1928. gadā, un Braueri šobrīd apdzīvo 118 m2 ēkas pirmajā stāvā (mājas otra puse pieder citiem saimniekiem).
- Īpašuma kopējā platība – nedaudz vairāk par 1 hektāru, ko paši arī apsaimnieko.
- Instagram – @arpus_redzesloka
«Uz Ieviņām atnācām dzīvot tikai pirms pusotra gada, 2021. gada 29. oktobrī, taču braucām šeit jau sen. Kā dzimtas īpašumu mamma to nopirka 2008. gadā, un mēs visi te saradāmies tīrīt teritoriju no zaru un krūmu džungļiem, pļaut zāli, lasīt ābolus, ogas un tējas. Tajā vecumā likās, ka braucu vergot, bet vēlāk, pēc gadiem, es iemīlēju šo vietu,» iesāk Linda. Un Ģirts viņu papildina – kad iepazinušies, arī viņš sācis braukt palīgos.
Sākumā nemaz nav apcerējuši domu par pastāvīgu dzīvi laukos. «Man pašai nebija pārliecības, ka lauku dzīve ir kaut kas tāds, ko vēlētos. Es tomēr vairāk biju pilsētniece, no bērnības tie lauku darbi jau bija līdz kaklam, bet vienā mirklī sapratu, ka viss mainās. Kad pats sāc tajā ieguldīties, pats dari lietas un izsvīsti to darbu līdz kaulam – tad viss kļūst citādi,» atklāj Linda.
Pirmskāzu maratons
Ievērojams atspēriena punkts Ieviņu atjaunošanā saistīts ar gatavošanos abu kāzām 2016. gada septembrī. Tieši šeit, laukos, viņi bija iecerējuši noturēt kāzu rituālu folkloras kopas Dimzēns vadībā, kas arī mudinājis pirms tam sakārtot vairākas nozīmīgas lietas. Nojaukta vecā nojumīte, ierīkots dziļurbums, nobruģēts piebraucamais ceļš, pie mājas izbūvēta terase un paveikti citi ne mazāk svarīgi darbi. «Tad es šeit dzīvojos nedēļām ilgi. No vietējiem ošiem, kas mums te aug kā nezāle, pats uztaisīju terasi un ķēros klāt arī mājas fasādes apdarei. Man šķiet, uz kāzām jau paspēju divas sienas apšūt ar dēlīšiem,» paveikto atminas Ģirts.
Runājot par jau pieminēto bruģi – par to saimniekam ir īpašs stāsts. «Mums tobrīd vēl nebija nekādu domu par šo īpašumu, bet sievasmāte mani deleģēja meklēt un runāt būvniekus. Un, tā kā Lindas mamma ir tāda latviska (audēja Anta Strauta – aut.), tad viņai par prieku izdomāju, ka tajā bruģī vajag ieaust Lielvārdes jostu. Pats uz rūtiņu lapas uzzīmēju projektu, iedevu to bruģa licējiem un teicu – šitādu es gribu! Viņi man tādu arī uztaisīja, un Lindas mammai tas bija patīkams pārsteigums.»
Tā arī visi kopā darbojušies, līdz vienā brīdī Lindas mamma teikusi – ejiet tur dzīvot vai arī es pārdodu! «Tā sievasmāte mums uzdāvināja šo īpašumu, jo viņa redzēja, ka mēs te jau esam sirdi un dvēseli ielikuši iekšā,» saka Ģirts.
Pirmā ziema
«Kad bija ierīkota apkure (kamīns un elektriskie radiatori – aut.), kā arī vannas istaba, kur nomazgāties, sapratām, ka šeit var pārcelties pavisam,» savu lēmumu atteikties no pilsētas labumiem atceras saimnieki. Viņi pārdeva dzīvokli Jelgavā, sakravāja visu iedzīvi un nupat Ieviņās aizvadījuši otro ziemu.
«Sākumā uz betona bijām izklājuši matračus un, visi trīs saspiedušies, tur arī gulējām. Apakšā vēl bija saklāti kartoni, lai no grīdas nenāk aukstums. Durvju arī vēl nebija, aizkārām priekšā vecas segas,» smejot un viens otru papildinot, Linda un Ģirts atminas pirmos soļus savās lauku mājās.
Līdz šim visizaicinošākās izrādījušās ziemas. «Te ir atklāts lauks un pa nakti var tā sapūst sniegu, ka no rīta ceļu vairs neredz! Lindai iepriekš bija golfiņš. Pirmajā ziemā četras reizes vilka ārā! Tagad mums ir pilnpiedziņas tehnika. Ar auģiku, kamēr var, braucam, bet pēc tam mašīnu atstājam ceļa galā,» stāsta Ģirts. Un Linda papildina, ka tieši pirmā ziema bijusi visgrūtākā – vēlāk jau zinājuši, kurās vietās var iesprūst, un rēķinājušies ar iespēju nokavēt darbu vai kādu tikšanos.
Ar smaidu viņi atceras vēl kādu atgadījumu, kaut pirmajā brīdī jautri nav bijis it nemaz. «Pie manis uz fotosesiju bija atbraucis kāds pāris. Sieviete devītajā mēnesī, un todien bija mīnus divdesmit. Fotosesija jau beigusies, braucam mājās, un viņi iesprūst! Biju pārbijusies, domāju – kaut nesāktos dzemdības!» Viss labs, kas labi beidzas, un tā bijis arī šoreiz.
Labs tīmvorks
Runājot par mājas atjaunošanas filozofiju, saimnieki saka – viņiem negribas atstāt veco tikai tādēļ, ka tas ir vecs, kaut jau irst pa vīlēm. Taču seno viņi ciena un saglabā to, kas ir tā vērts. Piemēram, teicamā stāvoklī saglabājies ēkas vecais skārda lokšņu jumts. «Tas ir vecais zviedru skārds, kas ne reizi nav mainīts. Kā 1928. gadā uzlika, tā tas te ir! Ja uziet augšā, vēl var redzēt, ka tur ir zviedru zīmogi,» saka saimnieks. Arī ēkas pamati bijuši labā stāvoklī. No svarīgākajām būvkonstrukcijām nācies mainīt daļu no mājas apakšējiem vainagbaļķiem. Pēc tam ēka nosiltināta ar akmens vati un ietērpta jaunā fasādes dēļu apdarē, kas vidēji ik pēc trim gadiem tiek uzslīpēti, atjaunojot arī lakas kārtu.
Ārēji ēka bijusi labā stāvoklī, bet iekšpusē atklājusies bēdīgāka aina. Piemēram, saimnieku guļamistabā visur bijis pelējums. Taču tas viņus nav nobiedējis. Kā jau novērots ne reizi vien – svarīgi, ka ir laba komanda, tad viss ir paveicams! «Mums ar Lindu ir labs tīmvorks. Mēs ļoti ātri par jebko varam vienoties. Par krāsām, iekārtojumu, materiāliem – vispār nebija nekādu strīdu! It kā mēs esam atšķirīgi, bet komandas darbs sanāk ļoti labs,» saka Ģirts.
Nu jau pabeigts priekšnams, vannasistaba, virtuve un saimnieku guļamistaba. Sienām un griestiem atjaunots senais kaļķa apmetums, kas pārklāts ar kaļķa krāsu. «Guļamistabā gribēju to Toskānas rozīgo laškrāsu. Tāpēc braucām pie kāda onkulīša uz darbnīcu Rīgā, un viņš rādīja paraugus, kā krāsojums izskatīsies vienā gaismā un kā – citā. Tad paši jaucām krāsu, un Ģirts nokrāsoja speciālā tehnikā, lai siena izskatās tāda neviendabīga,» izskaidro Linda. Nu jau arī pirms kāzām uzsākto sprintu nomainījis tāds vieglāks riksītis, un viņi visu dara palēnām. Sak’, nekas jau nenotiek nedēļas vai divu laikā!
Nākotnes vīzija
Mūsu sarunas Ieviņās vijas starp jau padarīto un arī to, kas pagaidām vēl tiek tikai cerēts. Šobrīd iesākti remontdarbi viesistabā, kas būs visplašākā telpa mājā. Sapņainu skatu un viens otru papildinot, saimnieki stāsta, ka tur būšot liels dīvāns, skaists paklājs un, visticamāk, arī savs stūrītis Rūdolfam, kurš pagaidām mitinās vecāku istabā.
Nākotnes plānos ietilpst arī savas pirtiņas, bēniņstāva un slēgta tipa terases izbūve, kur malkot rīta kafiju, veroties ķiršu dārzā, seno ošu lapotnē un uz tālumā līkumojošo Tērvetes upīti. «Man ir tāda vīzija, ka tur, kur šobrīd ir stalažas, būs slēgta, stiklota oranžērija. Vīrs, protams, grib mani atrunāt, jo tas ir dārgi un stikli būs daudz jāšrubē, bet lēnu garu – viss būs!» savos sapņos padalās Linda. Viņa arī pastāsta, ka lielu potenciālu saredz mājas bēniņos, jo telpu apvij maģiska gaisma. Tur plānots iekārtot saimnieces radošo darbnīcu. «Lai ir, kur likt visus foto atribūtus, ēdienu fonus, lielās gaismas un visu pārējo. Jo šobrīd strādāju visur!»
Tā sapņojot nonākam pie būtiskā – ka svarīgākais ir mīlestība pret vietu, kurā grib dzīvot. Tad arī viss izdodas!
Īsumā par svarīgāko
Atbild Linda
Kura telpa mājā ir vissvarīgākā?
Noteikti virtuve!
Kā no pilsētas dzīves laukos visvairāk pietrūkst?
Ģirtam nekā nepietrūkst, bet man gan pietrūkst garšīgās bulciņu bodes!
Kurš ir labākais kaimiņš?
Dzenītis, kas katru rītu ierodas pie mūsu koka un taisa savu ritmisko rīta parādi.
Vislabākais meistars, ko esat satikuši?
Vislabākais meistars noteikti ir Ģirts! Viņam ir zelta rokas. Vēl mums bija labs flīžu meistars, viņu gan varam uzteikt! Jo viņš tiešām kvalitatīvi un skaisti salika flīzes.
Viena lieta, ko vairs nedarītu?
Skarbi skanēs, bet noteikti vairs nemaksātu meistariem avansā. Jo pirmais meistars mums tā arī pazuda. Lai gan daudz izdarīja, viņš pusceļā visu pameta un pazuda ar iepriekš samaksātu naudu. Un vēl viena lieta – liekot ozolkoka grīdu, nopirktu pareizo līmi. (Smejas.)
Kad pēdējoreiz šeit jutāties patiesi laimīgs?
Šodien!
Kuru mājas darbu uztverat kā slogu?
Šobrīd nekas vairs neliekas kā slogs. Drīzāk – savs treniņš un fitnesiņš, piemēram, dārzā pļaujot zāli. Jā, viss tiek darīts ar dažādu pakāpju prieku!
Mīļākais gadalaiks?
Man viennozīmīgi vasara, Ģirtam viennozīmīgi ziema. Bet Rūdolfs saka, ka viņam patīk gan vasara, gan ziema.
Iekšā vai ārā?
Ja ir silts un foršs laiks, tad noteikti ārā!
Trīs būtiski darbi Ieviņās
Šiem darbiem piemērotus instrumentus iesaka EGĪLS ČĒMS, MAKITA Latvija tehniskais konsultants.
1. Ģirts: «Viens no lielākajiem darbiem bija ārsienu siltināšana un fasādes apdare ar dēlīšiem. Gan šeit, gan citos darbos man neaizstājams instruments bija akumulatora skrūvgriezis. Manuprāt, tas ir pirmais svarīgais instruments, lai vispār varētu kaut ko renovēt.»
Urbšanai iesaku izmantot Makita LXT 18V akumulatoru sistēmas urbjmašīnu DDF487 – tas ir viegls, kompakts instruments ar 2 urbšanas ātrumiem, maksimālais diametrs kokā – 36 mm. Skrūvēšanai, protams, var izmantot to pašu urbjmašīnu, bet daudz efektīvāks darbs būs ar Makita LXT 18V akumulatoru sistēmas triecienskrūvgriezi DTD157 – īpašais A režīms novērš skrūvju šķību ieskrūvēšanu.
2. «Strādājot ar koku, daudz sanāk izmantot dažādus zāģus, piemēram, rokas ripzāģi un motorzāģi. Piemēram, paša rokām no piemājas ošiem uztaisīju nojumi. Ripzāģis bija vajadzīgs, lai varētu gareniski sazāģēt dēļus vai nogriezt taisnas malas, bet ar motorzāģi sagarināju baļķus. Arī malkas gādāšanai tas noder!»
Dēļu apzāģēšanai labs būs Makita LXT 18V akumulatoru sistēmas ripzāģis DHS660 – aprīkots ar bezoglīšu motoru un 165 mm zāģripu, tāds plaša profila speciālists. Universāls ķēdes zāģis saimniecībā būs Makita LXT 18V akumulatoru sistēmas ķēdes zāģis DUC356, dizains un divi 18V akumulatori nodrošina teicamu jaudas un kompaktuma kombināciju. 
3. «Man neatsverams instruments ir arī visdažādākās slīpmašīnas. Ja dēļus grib dabūt gludus, tad tās slīpmašīnas vajag! Pēdējais, ko uztaisīju, – no pusbaļķiem pakāpienus pie ieejas durvīm. Tur arī ir slīpēts ar visām trim slīpmašīnām.»
Slīpmašīnas, protams, ir labi, bet ātrāk būs, ja vispirms virsmu apstrādāsim ar ēveli un pēc tam ar slīpmašīnu. Rekomendēju Makita LXT 18V akumulatoru sistēmas kompakto ēveli DKP180. Slīpēšanai glītam gala rezultātam iesaku Makita LXT 18V akumulatoru sistēmas orbitālo slīpmašīnu DBO381 – arī bezoglīšu motors, AWS sistēma bezvadu savienojumam ar atbilstošu putekļsūcēju, bez instrumentiem noņemams priekšējais rokturis ērtākai stūru izslīpēšanai.
Sadarbībā ar:
