Rīga +12°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Fakultātē tikai saskatījāmies. Klāt viņai negāju. Iespējams, tāpēc, ka acu flirts bija ar vairākām. Līdz impulsam, lai rīkotos, arvien kaut kā pietrūka.
Un tad kādā janvāra vakarā viņu ieraudzīju poligrāfiķu diskotēkā. Es tur gāju regulāri, viņa – nekad. Tovakar uz dejām ierados pēc treniņa, ar krietnu kavēšanos. Treniņu biedrs, kuram pirms tam gribēju atdot savu ielūgumu, noteica: «Ej vien pats! Varbūt satiksi savu laimi!»
Viņa stāvēja pagrabstāvā pie ģērbtuvēm, bet ne viena – līdzās grozījās divi džeki. Mirkli vēlāk viņa jau būtu augšā zālē, un, iespējams, es viņu lielajā burzmā nemaz nepamanītu. Mani ieraugot, viņa pameta savus pavadoņus un viena devās augšā pa kāpnēm.
Man viss bija pilnīgi skaidrs. Tobrīd nedomāju – dabūšu kurvīti vai ne, sirds dauzījās, prāts neko neanalizēja. Situācija mani nesa. Bija sajūta, ka kāds augstāks spēks visu kārto.
Nodejojām četras piecas dejas, un viņa pieklājības pēc atgriezās pie saviem pavadoņiem. Bet tam vairs nebija nozīmes. Tajā vakarā mūsu lidojums jau bija sācies!
Tas ir mans ideālais iepazīšanās modelis – es rīkojos, bet palīdz arī apstākļi.
Risks
Bet kā ir tad, ja nekas nav skaidrs, netiek doti nekādi mājieni? Tad ir tikai viena iespēja – vienkārši iet un riskēt.
Par to nopietni sāku domāt tad, kad biju klāt divu pieredzējušu sieviešu sarunā. Viņas apsprieda kādu tobrīd LTV strādājošu operatoru. Viena klāstīja: «Viņš iet klāt sievietēm, riskē, uzrunā, nebaidās no atsitieniem!» Viena atsaka, otra, bet ar trešo viss izdodas!
Nebaidīties no atsitieniem, neieciklēties uz tiem… Tas šķita kā jauns mācību materiāls, kas jāapgūst. Sāku to praktizēt. Kādu brīdi bija interesanti pārbaudīt, kā tas strādā, bet ar laiku procesā iezagās mehānika. Lidojuma nebija. Atteikumi nevairoja enerģiju un motivāciju, bet uzvaras neradīja gandarījumu.
Pirms gadiem trolejbusā ieraudzīju meiteni, kura uz mani nostrādāja kā anestēzija. Todien spēcīgi sāpēja zobs, taču, skatoties uz viņu, sāpošo zobu vairs nejutu. Izlēcu ar viņu vienā pieturā un uzrunāju. Vēlāk pat kopā aizbraucām uz Tallinu. Taču kopumā šīm attiecībām pietrūka gan jaudas, gan kaisles, gan pacēluma. Tātad – arī piepildījuma.
Skaidri sapratu – tu jau vari iepazīties gandrīz vai uz katra stūra, tikai abpusēja vilkme tāpat vien neradīsies. Nepieciešams vēl kaut kas.
Ilgas
Man bijis vairāk nekā simt interviju ar KLUBA modelēm, un droši varu teikt, ka daudzas no viņām savās gaidās jūtas vīlušās. Sievietes ilgojas pēc tā, lai vīrieši būtu drošāki. Pat izskan pārmetums – mūsdienu vīrieši baidās riskēt, negrib sevi sāpināt, graut pašapziņu. Rīkojas tikai tad, kad ir pilnīgi pārliecināti, ka nesaņems atteikumu.
Daļēji tam varētu piekrist. Tomēr tam, kāpēc vīrietis nerīkojas, var būt simt un viens iemesls. Arī šāds: viņš ir novērtējis sievieti, viņas emocionālo būtību un negrib sarūgtināt, jo skaidri zina, ka viņam no viņas būtu vajadzīgs tikai sekss un nekas vairāk.
Zālamans savās pamācībās raksta, ka nesaprot vīra ceļu pie jaunavas. Šķiet, nojaušu, ko viņš ar to domājis.
Nav viena iepazīšanās modeļa. Katram vīrietim jāatrod savējais, sev piemērotais – tas, kas strādā un dod rezultātu. Vieni riskē, zaudē, audzē biezu ādu un atkal riskē. Dažiem tas ir kā sports – viegli mēģina un viegli pārdzīvo neveiksmi. Citi meklē atšķirīgu pieeju.
Lai gan esmu iepazinies dažādi, par 95 procentiem nostiprinājusies pārliecība, ka man neder tieša, brīžiem nekaunīga, mehāniska aktivitāte. Man tā nesagādā ne prieku, ne piepildījumu. Efekts ar retiem izņēmumiem pamatā ir īslaicīgs. Noteiktos dzīves posmos atturīgums devis vairāk rezultātu nekā aktivitāte.
Tas lielais, skaistais noslēpums attiecībās ar sievieti nāk pa citiem ceļiem. Nav ne jausmas – kādiem! Zinu tikai to, ka šie ceļi ir.
