Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Raksts no žurnāla Annas Psiholoģija arhīva
Konsultēja psihoterapeite Mārīte Priekule
Skumjās mācības
Psihoterapteite Mārīte Priekule uzsver, ka viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc rodas bailes lūgt palīdzību, ir audzināšana. Kad bērns ir mazs, viņš prasa daudz uzmanības, un tā ir jāsniedz, lai palīdzētu viņam augt un saprast pasauli. Šajā procesā iekļaujas arī palīdzīgas rokas sniegšana. Ja gadījies, ka bērns lūdzis palīdzību un nav to saņēmis brīžos, kad tas visvairāk bija nepieciešams, tas var dot bērnam skumju mācību tālākajai dzīvei – ļoti iespējams, uz palīgā saucienu atbildi nesaņemsi, lai cik skaļi sauktu. Turklāt bērni mācās no vecākiem ikkatru soli, viņi vēro, vai ģimenē ir pieņemts savstarpēji lūgt palīdzību un to saņemt. Ir vecāki, kas bērnam iemāca, ka lūgt palīdzību ir slikti, ka, izsakot lūgumu pēc palīdzības, tu parādi, ka pats nespēj tikt galā ar saviem pienākumiem un neesi patstāvīgs. Varbūt tās pat nav gluži bailes, bet stingra disciplīna pret sevi, savdabīga nodrošināšanās, lai sava ceļa veidošanā mazāk iesaistās citi cilvēki.
Arī citos dzīves periodos – bērnībā, pusaudžu gados un pat pieaugušajā dzīvē – var iegūt noraidošu pieredzi. Tu esi lūdzis pēc palīdzības, taču pretī saņēmis negatīvas emocijas, piemēram, ticis izsmiets, skarbi kritizēts, negatīvi vērtēts vai saņēmis nosodījumu.
Saņemot palīdzības atteikumu, pārdzīvojuma mirklī cieš pašvērtējums.
Esmu vājš, nespējīgs un izskatos kā muļķis… Nevienam nepatīk izskatīties kā muļķim, kur nu divreiz vai trīsreiz, tāpēc mēs cenšamies pasargāt sevi, ievērojot distanci un noklusējot lūgumu. Turklāt, ja ir zems pašvērtējums, arī pieklājīgs un pamatots atteikums var būt uztverts jūtīgi un likties sāpīgs. Skatoties tikai caur paškritiskuma un neticības prizmu, cilvēks neapzināti sāk meklēt slikto katrā vārdā, lai neviļus apstiprinātu savas bailes.
Ir arī cilvēki, kas nekad nelūdz palīdzību, jo vēlas citu acīs būt pozitīvi atzīti, spējīgi un neapgrūtināt ar savām vajadzībām un problēmām. «Tās varētu būt bailes no atstumtības,» skaidro psihoterapeite.
Šķiet, ja lūgsi pēc palīdzības, cilvēki izvairīsies no tevis un tevi atstums.
Vientulība ir vislielākās bailes, tāpēc mēs visi cenšamies iederēties kolektīvos, sekojam tendencēm, atkārtojam citus. Tostarp cenšamies neuzbāzties ar palīdzības lūgumiem.
Liels spēriens pašvērtējumam ir tad, ja, izsakot lūgumu pēc palīdzības, tu arī to saņem, taču beigās saproti, ka lieliski varēji bez tās iztikt. Savas neuzmanības, paviršības dēļ nepamanīji skaidri redzamu, saprotamu risinājumu un pilnīgi lieki kavēji laiku otram cilvēkam.
Runāt skaidru valodu
Protams, lūgt pēc palīdzības nav ne apkaunojums, ne vājuma pazīme. Tā ir apzināta darbība, jo vēlies ar vēl kāda palīdzību piepildīt izvirzīto mērķi. Vispirms gan ir svarīgi pašam noformulēt savu problēmu, proti, vispirms jautā sev, vai saproti, ko tieši gribi. Kamēr lūguma mērķis nav skaidrs, tu nevari lūgt otram palīdzību. Neziņa, ko īsti lūgt, nereti raksturīga tieši sievietēm. Viņas gaida no vīrieša, ka viņš uzminēs viņas vēlmes un piepildīs tās bez teikšanas. Arī uz piedāvājumu vai tev vajag palīdzēt? sieviete dažkārt atbild – nē, nē, man viss ir kārtībā –, bet patiesībā prāts kliedz pretējo. «Mēs, sievietes, gaidām uzmanību un ceram, ka piedāvās palīdzību, lai tikai nebūtu jālūdz pašām,» stāsta psihoterapeite Mārīte Priekule. Un tās pat nav bailes lūgt palīdzību, tas ir sievietei raksturīgs uzskats, ka tuvās attiecībās ir pašsaprotami, ka viens otra vēlmes nolasa bez liekas teikšanas. Taču arī ļoti tuvās attiecībās ir jāsarunājas, bez tā attiecības nespēj veselīgi funkcionēt.
Ja esi drošs par sevi un otru, tad nav vietas raizēm par to, vai var lūgt palīdzību.
Savstarpējās attiecības jau nav konkurss, kur partneri sacenšas izturībā.
Kāds ir risinājums?
Ir jāsaprot robeža, kad sauciens pēc palīdzības ir nepieciešams un kad – lieks. Nevar paļauties, ka otrs visu laiku spēs izlīdzēt. Būt patstāvīgam, mācēt piepildīt pašam savas vajadzības ir nobrieduša cilvēka pazīme. Ja ir partneris, ar kuru veido kopēju dzīvi, tad problēmu reizēs izrunā rīcības plānu. Atklātība sarunā palīdz saprast, kad ir nepieciešams lūgt palīdzību.
Palīdzības lūgšana būs vieglāka, ja vairāk tieksies pēc labvēlīgu attiecību pozitīvas pieredzes. Kā tu izturēsies pret attiecībām, tādu pašu atbildi saņemsi pretī. Ja ir laba attieksme vienam pret otru, atklātība, skaidrs mērķis šķēršļa risinājumam un uzticēšanās, ir vieglāk gan lūgt, gan pieņemt palīdzību. Ja šķiet, ka nevari paļauties uz otru, tad pats sev bloķē iespēju lūgt palīdzību, jo atkal liekas, ka būs jāpiedzīvo negatīva pieredze. Galvenais uzdevums ir strādāt ar pašvērtējumu – nemeklēt apstiprinājumu negatīvajām domām par sevi. Jāatrod drosme, lai uzrunātu otru – gan svešu, gan pazīstamu.
Ir nedaudz jāuzticas, lai iegūtu kaut mazāko tuvību no otra cilvēka.
Jāatceras, ka cilvēks nav radīts, lai pastāvētu it visā viens. Ne velti ir sabiedrības, kolektīvi, grupas, kur cilvēki turas kopā, lai sasniegtu kopējo mērķi, savstarpēji atklāti komunicējot.
