Rīga +6°C 
Konsultē psihoterapijas speciāliste SOLVITA VEKTERE
Telefons uz virtuves galda pīkstēja bez mitas. Atkal vīrs aizmirsis telefonu mājās! Nospiežot uz skaņas izslēgšanas podziņas sānā, ieslēdzās ekrāns, bet tajā – dialogu logs, kur sarakstījās kāda Alisīte un, nu, jā, mans cienītais vīrs.
Es pazīstu daudzas godīgas sievietes, bet neticu, ka kaut viena no viņām šajā brīdī izslēgtu telefonu un teiktu, ka svešas vēstules lasīt nav pieklājīgi. Tas ir mans vīrs, ar kuru mēs solījāmies būt kopā priekos un bēdās. Kodu uzminēju ar otro piegājienu. Protams, ka es visu izlasīju. Lipīgi saldi un banāli, un būtu smieklīgi, ja nebūtu tik sāpīgi. Skrullēju ziņas atpakaļ, atpakaļ, ak šausmas, vēl atpakaļ… Šī sarakste ilgst mūžību! Pa kuru laiku viņš vispār strādā?
Man šķita, ka mums ar vīru ir tuvas, sirsnīgas attiecības. Skaidrs, ka vairs nav kā tikko pēc iepazīšanās, bet kuram tad tā ir pēc vairāk nekā padsmit gadiem laulībā? Bet mums taču kopā ir labi, ērti, patīkami. Kas ir šī sieviete? Un kāpēc viņām to vajag? Kur viņš to atradis? Tinderī speciāli meklējis? Viņi reāli arī tiekas? Viņiem ir sekss? Nē, es neko, patiešām neko nesaprotu!
Iespējams, ka slepena sarakste, kas patiešām norit vien virtuālajā pasaulē un abi iesaistītie dzīvē fiziski nemaz nesatiekas, ir viens no biežākajiem mūsdienu krāpšanas veidiem. Tiesa, daudzi to nemaz neuzskata par krāpšanu. Jo īpaši tie, kuri sarakstās. Un tomēr mobilo telefonu, kurā ziņapmaiņa visbiežāk norit, virtuālo vēstuļu draugi rūpīgi slēpj no dzīvesbiedra. It kā jau nekā TĀDA tur nav, un tomēr labāk lai nepamana un liekus jautājumus neuzdod! Sak, tas ir mans mazais, slepenais prieciņš, kas nevienam neko ļaunu nenodara. Tomēr stāsta pamatbūtība ir par kaut kā deficītu reālajā dzīvē un vēlēšanos to aizlāpīt it kā visvienkāršākajā, nesāpīgākajā veidā, neapgrūtinot sevi ar iedziļināšanos un, iespējams, nepatīkamu emociju un patiesību konfrontēšanu. Tikai šāda slepena sarakste (vai vairākas) jau neko neatrisina. Tā uz laiku var iedot krāšņas, bet īstenībā nevērtīgas emociju putas.
Tas taču neskaitās!
Tātad sieva ir atklājusi, ka vīra telefonā norit šādas sarakstes ar erotisku nokrāsu. Visas ziņas mīlīgas, komplimentējošas. Pārvarējusi pirmo šoku, viņa izlemj runāt atklātu valodu: «Kas tas ir?» Savukārt vīrs atbild: «Nekas! Vienkārši izklaide. Reāli man ar viņām nekā nav.» Iespējams, sieviete pat nojauš, tic vai patiešām ir pārliecināta, ka tā ir tikai sarakste, ka fiziska kontakta viņiem nav, tomēr sajūta ir nepatīkama un šķiet – kaut kas ir pārkāpts, kāds svešais ielaists pāra privātajā teritorijā. Savukārt vīrietis šajā vietā bez sirdsapziņas pārmetumiem saka:
«Bet es taču ar viņu neguļu! Tas ir tikai flirts.»
Protams, tieši tāpat kā vīriešiem, arī sievietēm, kuras ir partnerattiecībās, mēdz būt slepenās sarakstes. Arī šīs dāmas lielākoties to neuztver kā reālu krāpšanu. Visbiežāk tā tiek traktēta kā, protams, mazliet negodīga, tomēr ne ļoti ļauna rīcība. Viņas saka: «Šī sarakste man nozīmē kaut ko līdzvērtīgu dāmu romānam vai romantiskai filmai. Turklāt kopumā tā pat ir atnesusi daudz pozitīva. Es kā sieviete jūtos forša, skaista, iekārota. Es gribu pucēties, un no tā mans vīrs pat iegūst, jo galu galā es jau pie viņa uz mājām atnāku tāda smuka un draiski noskaņota. Mums pat ir uzlabojies sekss!» Iespējams, ka viņas vīrs tiešām nopriecājas – re, kā sieva uzplaukusi! Tiesa, ja mēs paskatītos soli tālāk, nez vai šis vīrietis tāpat priecātos, ja uzzinātu, kas tieši ir palīdzējis viņa sievietei starot.
Ja mēs jautājam vīrietim, ko viņš gūst no šādas sarakstes, arī viņš jūtas novērtēts, iekārots. Iespējams, viņš jau sen nav izjutis ko tādu.
Hormonu viļņos
Nenoliedzami, šajā piedzīvojumā ir kaut kas ārkārtīgi garšīgs. Tajā ir kaut kas tāds, pēc kā ilgojas mūsu dvēsele, – izaicinājums, risks, vēlēšanās pārliecināties, ka vēl joprojām esmu interesants pretējam dzimumam. Bet ilgstošās, tuvās attiecībās šie jūtu viļņi, kas reizē gan patīkami, gan satraucoši viļņo prātu un sirdi, vairs tā nebango. Dziļās attiecībās ir jāienirst. Un tikai tā mēs arī vislabāk iepazīstam paši sevi. Abiem partneriem tas var šķist biedējoši, un reizēm nākas sastapties ar ko nepatīkamu. Tādēļ nereti tieši šādos mirkļos, kad attiecībās ar partneri, ar kuru ir būts kopā ilgi un ir parādījusies rutīna, varbūt atsvešinātība vai, iespējams, ir jāpārvar krīze, lai nonāktu jaunā, dziļākā attiecību fāzē, reizēm kā viltus glābiņš uzrodas piedzīvojums, kas sola vieglumu un jautrību.
Kādēļ gan mocīties un ienirt bailīgā nezināmajā, ja vēlreiz var pašūpoties vieglas iemīlēšanās hormonu izraisītajos viļņos?
Turklāt mūsdienu pasaulē, kurā liela daļa saziņas ir kļuvusi virtuāla, tas kļūst tik vienkārši. Nav jāorganizē slepenas tikšanās, nav dienas vidū jāizplēš pāris stundu randiņam. Viss notiek telefonā vai datorā, un vienīgais, no kā jāuzmanās, lai būtu pietiekami droša parole. Tāpēc tas ir mūsu laika tipiskais stāsts. Realizēt krāpšanu it kā bez paša krāpšanas fakta.
Šķiet, ka visus iemīlēšanās piedzīvojuma foršos bonusus var dabūt bez reāla riska. Rodas sajūta, ka šī sarakste dod tikai patīkamo, pozitīvo – pacilā, iedvesmo, uzmundrina. Un tomēr tā ir viltīga lieta, jo tajā ir ļoti daudz pašapmāna. No vienas puses, ir patīkami izdzīvoties iztēlē. Arī erotiskajā. Bet šajā gadījumā, pat ja sarakstes partneris fiziski netiek satikts, tomēr ir iesaistīts reāls cilvēks. Līdz ar to gluži par fantāzijām tās vairs nevar saukt.
Kas aiz tā slēpjas?
Palūkosimies rīcības būtībā! Īstais jautājums būtu: kā šim cilvēkam, kurš ir uzsācis saraksti un to turpina, patiesībā trūkst? Reizēm atbildes nav vienkārši atrast, jo mums piemīt tendence nepatīkamās tēmas norakt un paslēpt aiz citām. Tādēļ uz jautājumu: «Bet kam tev to vajag?» pirmās atbildes, iespējams, būs atgaiņāšanās. «Nezinu, ir vienkārši forši. Gribas kaut ko jaunu, aizraujošu.» Ja mēs neatlaidīsimies un turpināsim jautāt tālāk – ko gribas? Citu sievieti? Visdrīzāk atbilde sekos: «Nē!» Jo reāli partneris nav gatavs izjaukt uzbūvēto ģimenes dzīvi, viņšsaprot, ka šī sarakste nav īsta. Tomēr tik patīkama un šķietami nekaitīga, ka grūti atturēties.
Iespējams, ka viņš tiešām pats vēl nemaz nezina, kas tas ir, kā viņam trūkst un ko viņš meklē šādā virtuālā romāniņā.
Iespējams, tas ir stāsts par sajūtu, ka tuvojas noteikts vecums, nereti tie ir slavenie četrdesmit, kad parādās eksistenciālie jautājumi par dzīves kvalitāti, par vērtībām, kad cilvēks sāk pamanīt savu novecošanu, kad var uznākt satraukums un vēlēšanās noķert vēl kādu erotisku mirkli, pašapliecināties. Tādēļ šis stāsts var būt nevis par attiecībām, bet par pārdzīvojumiem personības līmenī, kurus pats cilvēks reizēm pat neapzinās. Viņš tikai zina – kaut kā trūkst. Bet, ko un kā mainīt, viņš nevar saprast. Un, protams, no pārmaiņām ir arī bail. Daudz vieglāk ir sarakstīties, nevis iedziļināties un patiešām veikt pārmaiņas. Tomēr pēc laika arī šāda sarakste vairs neapmierinās, jo īstā problēma nebūs atrisināta.
Draugs, kas ar mums notiek?
Ja tu esi tā, kura ir pamanījusi, ka vīrietim ir šāda sarakste, nevajadzētu censties izlikties ļoti elastīgai un vienaldzīgai, paslaucīt to zem tepiķīša, apgalvojot: «Ak, tas jau nav pa īstam! Viņiem nav īstu, reālu attiecību, nav seksa.» Ir vajadzīga drosme paskatīties uz savām attiecībām šeit un tagad. Kā mēs jūtamies viens ar otru. Ja mēs gribam, lai ir pa īstam, tad ir vērts atvērties, iziet uz risku, ka varētu būt sāpīgi vai nepatīkami. Cilvēki, kuri iepriekš attiecību krīzi nav piedzīvojuši, nezina, kā par to runāt.
Cilvēki māk sastrīdēties, apvainoties vai arī izlikties, ka nekas nav noticis, un paturēt dusmas sevī. Bet tā ir absolūtā inde.
Ja ir sajūta, ka viss varētu aiziet šķērsām un jūs ar partneri paši situāciju neatšķetināsiet, saglabājot mierīgu prātu, ir ļoti labi kaut vienu vai divas reizes aiziet pie pāru terapeita, mediatora, kurš palīdzēs organizēt sarunu, lai tā ir mazāk traumējoša. Jo šis nav brīdis skandālu rīkošanai, te visvērtīgākā būs mierīga attieksme: «Tagad ir tā. Kas starp mums notiek?» Ieskatīties acīs dzīvesbiedram un pajautāt: «Kā tu jūties, draugs?» Varbūt vīrietim darbā ir problēmas? Varbūt viņam vajadzīgs mierinājums? Varbūt tā jūtas sieviete? Un viņi nemāk no dzīvesbiedra to paprasīt. Bet tur, tajā sarakstē, tas nāk viegli. Strādājot ar pāriem, terapeiti bieži novēro – cilvēki uzskata, ka viņiem par savām vajadzībām ar otru nav jārunā. «Tev tas būtu pašam (vai pašai) jāsaprot, ja tu mani patiešām mīli!» Bet tā nav!
Kam man to vajag?
Telefons novibrē. Ir pienākusi ziņa no kāda patīkama vīrieša, tajā ir kompliments vai uzvedinošs jautājums. Tu skaties, brīnies. Sirds sāk sisties straujāk, vaigos ielīst sārtums, varbūt vēderā sakustas kāds taurenis. Bet šis ir brīdis, kurā tu vari izvēlēties, ko darīt tālāk. Tu vari neatbildēt. Vari atbildēt ar paldies. Un tādējādi pieklājīgi aizvērt durvis. Bet tu vari arī pavērt durvis un saraksti turpināt. Iespējams, tu pēc tā ilgojies un tā būs tava apzināta izvēle. Vienkārši padomā par to pirms tam. Un tad rīkojies apzināti, nevis reaģē automātiski. Pirms meties sarakstē, pagaidi mazu brītiņu. Atbildi pati sev uz jautājumu: «Paga, ko man gribas patiesībā? Piedzīvojumu? Risku? Apliecinājumu, ka vēl esmu forša? Reāli sākt jaunas attiecības, jo, iespējams, sev jāatzīst, ka esmu kopā ar partneri nepareizu motīvu dēļ un patiesībā tiešām meklēju citu?» Ja par to domā, var atnākt interesantas atbildes par savu dzīvi.
Otra, tumšā puse
Uzsākot saraksti, šķiet, ka mēs apmānām realitāti. Paņemam tikai patīkamo, gardo daļu. Eksistē draudzēšanās, cerēšanās un flirts. Satraukums un pacēlums. Bet šīm virtuālajām attiecībām ir arī otra puse, par kuru runā psihoterapeita dīvāniņā. Ir vilšanās un sāpes, kas tam seko. Trīs dienas nav atbildes. Bet tu jau esi pieradusi, mazliet ieķērusies. Un tu gaidi. Atkal un atkal ieskaties telefonā. Klusums. Tu ieraugi, ka viņš ir tiešsaistē, taču tev neraksta. Tu jau esi nosūtījusi piecas ziņas, bet tev nav atbildes. Tas ir tik mokoši. Tāpat, jo ilgāka ir sarakste, jo lielākas aug bailes no pieķeršanās. Tas ļoti saindē esošās attiecības.
Vienā brīdī, iedziļinoties situācijā, tu saproti, ka nedzīvo savu īsto dzīvi, jo gaidi, esi iegājusi pasakā, fantāziju pasaulē. Tas ir noliegums. Tu noliedz to, kas ar tevi notiek īstajā dzīvē. Ir jāsaprot, ka mūsdienās daudziem šāda sarakste ir pārvērtusies par tādu kā sportiņu. Viss ir aizraujoši, interesanti, bet, kad saldme noplok, sarakstes partneris tā bezkaislīgi, īsi vai pat neko nepaziņojot vienkārši pazūd. Neredzot sev pretim īstu cilvēku, viņa skumjās acis, to izdarīt auksti un nežēlīgi ir daudz vieglāk. Jo otra cilvēka jau tā īsti nav, ir tikai vārdi un bildes telefonā. Cilvēks ir kļuvis par objektu kaut kādu vajadzību apmierināšanai. Un, kad tās vairs neapmierina, objekts tiek nomainīts. Bet objekts ir cilvēks, kam sāp. Lielākoties tās, kuras paliek ar apjukumu un ievainotu sirdi, tomēr ir sievietes. Sievietēm biežāk ir slepena doma, ka varbūt tomēr tas varētu būt pa īstam. Un ārējais – ai, man vienalga! – ir tikai aizstāvības poza.
Varbūt tā ir mīlestība?
Kurš gan ir tiesīgs apgalvot, ka no šādas sarakstes nevar izaugt īstas attiecības un īsta mīlestība? Tomēr te ir viens testa jautājums: kāda ir dinamika? Ja sarakste turpinās un īsta tikšanās neseko, visdrīzāk iesaistītie cilvēki – viens vai abi – nav gatavi veidot dziļākas attiecības. Jo kādā brīdī ir jābūt īstam fiziskam randiņam, kad mēs konfrontējam realitāti un uzzinām, vai patiešām viens otram patīkam un kas notiek tālāk. Sarakste ir kā priekškontakts, kad abi, ģērbušies mēteļos, stāv katrs savā durvju pusē un sarunājas, viens otru neredzot, bet iztēlojoties visu, kas ienāk prātā. Ja rodas kāda grūtība, viegli var aizmukt. Un, iespējams, vietā nāk cits. Bet cik ilgi mēs tā sarunāsimies aiz durvīm?
