Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Laikam pat otrādi – dažkārt to esmu mazliet izaicinoši nosaukusi arī tad, kad varēts bez tā iztikt, un izdarījusi to skaļāk, nekā vajadzējis. Un es labi zinu, kāpēc. Tāpēc, ka man liekas netaisnīgs un pat mazliet dīvains pieņēmums, ka īstai sievietei attiecībām ar viņas gadu skaitu jābūt kā princesei ar čurāšanu, – visi jau it kā zina, ka viņa to dara, bet visiem jāizliekas, ka naktspods uz viņu neattiecas.
Un, tāpat kā princese nerunā par čurāšanu, sieviete nerunā par saviem gadiem.
Īpaši, ja tie sākas ar pieci, seši vai septiņi. Pēc tam jau atkal var. Pēc tam acīmredzot katrai jāpriecājas, ka vispār vēl dzīva, un tad jau gadu skaitam vairs nav nozīmes.
Uz jautājumu, kāpēc sievietes slēpj savu vecumu, atbilde it kā pati dodas rokā – jo grib būt jauna. Nu skaidrs – jaunības kults, mūsdienu skaistuma industrijas lielais āķis un tā tālāk. Taču sievietes savu vecumu slēpušas arī senākos laikos.
Arī tolaik dāma, ja bija gana smalka, gadus vis nenosauca, tikai dūmakaini pasmaidīja un noplivināja ar skropstām.
Lai gan pieklājīgā sabiedrībā tos neviens pat nejautāja, kā, piemēram, nejautā, vai dāma nevēlas pačurāt.
Vai esat iedomājušās, kā tas nākas, ka vīrietim gadskaitlis (ar retiem izņēmumiem) ir tikai aritmētika, proti, cipari pasē, bet sievietei tā visbiežāk ir literatūra, jo var būt gan drāma, gan traģēdija? Kāpēc tā noticis, ka sievietei, kam dzīves ilgums vidēji par desmit gadiem pārsniedz vīrieša dzīves ilgumu, tomēr drusku tā kā jākaunas par katru nodzīvoto gadu un gadu desmitu? Uz to varētu būt vairākas atbildes.
Preces vērtība
Pirmo varētu noformulēt gudros sociālekonomiskos terminos par sabiedrības attīstību, bet es tā nedarīšu. Jo šī atbilde ir vienkārša un skarba. Ilgu, ļoti ilgu laiku sieviete ir bijusi prece.
Ērts darbaspēks ar noteiktu derīguma termiņu, ko noteica spēja vai nespēja veikt fizisku darbu un dzemdēt bērnus kā nākamo darbaspēku.
Var pajautāt – un kur tad skaistā dāmu aplidošana, kur dzejnieku vārsmas daiļajai potītei, kur romantika, par ko tā jūsmojam, lasot romānus par vecajiem laikiem? Aizmirstiet! Ja mēs būtu piedzimušas pirms trīssimt vai divsimt gadiem, absolūtais vairākums no mums dzīvi pavadītu smagā darbā un nemitīgā dzemdēšanā. Augstdzimušas dāmas bija neliela saujiņa, un arī viņas patiesībā bija prece – vai nu ar labu pūru, vai vismaz labu veselību bērnu radīšanai. Tikai apmēram beidzamajos simts gados sieviete no preces un lēta, klusējoša darbaspēka lēnām pārvērtās par to, kas viņa ir tagad. Taču kolektīvajai zemapziņai simts gadu nav nekas. Tā tik viegli vis savas brūces neaizmirst.
Un tā nu mēs, izglītotas, drosmīgas un šķietami brīvas, ar kredītkartēm un aifoniem bruņotas, tomēr joprojām kaut kur dziļi glabājam paaudžu paaudzēs saņemto DNS – tu esi tik vērta, cik vari strādāt un dzemdēt.
Un to tu vari darīt, kamēr esi jauna. Tāpēc nesauc savus četrdesmit deviņus vai piecdesmit septiņus gadus skaļi. Pirms divsimt gadiem tu šajā vecumā jau dzīvotu pirtiņā bērnu žēlastības maizē. Labākajā gadījumā. Bet vēl ticamāk, ka tava dvēsele veļu laikā jau nāktu uz šo pirtiņu mieloties.
Izplūdinātās robežas
Ir skaidrs, ka šodienas sieviešu 45+ paaudze ir pirmā paaudze postpadomju telpā ar citādu brieduma un citādu novecošanas pieredzi. Pirmā paaudze, kas noteiktā vecumā vairs nesien galvā lakatiņus un nevelk bezformīgas kurpes, bet joprojām staigā džinsos un konversos.
Pirmā paaudze, kas ar gadiem pāriet nevis uz lētāku, bet dārgāku – jo komfortablāku un kvalitatīvāku – veļu.
Taču būt pirmajai paaudzei nav viegli. Stereotipi velkas līdzi. Jo mammu un vecmāmiņu pieredze jau vēl ļoti tuvu, tepat, svaigā atmiņā. Pusmūža robeža kādā apziņas stūrītī joprojām asociējas ar nosacītām aktīvās dzīves beigām. Ar nejauko pusnakts mirkli, kad Pelnrušķītes kariete pārvēršas par ķirbi, skaistā kleita par kalpones pluskām, bet princis tā arī paliek stāvam uz pils kāpnēm. Viss, balle beigusies. Un ir sev kārtīgi jāiekniebj, lai atgādinātu, ka tas vairs nav obligātais scenārijs, – tā ir tikai viena balle, kas beigusies, ir vēl daudz citu vietu, kur svinēt dzīvi. Un vispār – afterpārtiji bieži vien mēdz būt daudz labāki nekā pašas balles.
Robežas starp paaudzēm izplūst, un arī tas ir izaicinājums.
To, kādai paaudzei tu piederi, lielā mērā nosaka nevis pases dati un pat ne izskats, bet gan dzīvesstils, intereses un attieksme pret pasauli.
Ja tu dzīvo ar aizrautību un skatu nākotnē, orientējies modernajās tehnoloģijās, varbūt mācies vēl vienu valodu, turklāt labi izskaties, tas ne visai sakrīt ar stereotipu par pusmūža gadu skaitli. Un tāpēc to negribas skaļi teikt.
Šo epizodi stāstīja kāda mūsu aktrise, kura izskatās ne vien labi, bet arī neapšaubāmi jaunāka par saviem gadiem. Tieši tāpēc viņa ilgu laiku pat neiedomājās, ka to vajadzētu slēpt. Reiz viņa nokļuvusi citas valsts kino aprindās un saviesīgā gaisotnē sākusi runāties ar atzītu režisoru. Kāda konkrēta notikuma sakarā režisors viņai jautājis, cik tad īsti viņai gadu. Aktrisei tobrīd bija četrdesmit astoņi, ko viņa nevilcinoties arī nosaukusi.
Režisors sākumā samulsis, tad iepauzējis un visbeidzot teicis: «Gribat padomu? Nekad! Nekad un nekādos apstākļos vairs nesakiet, cik jums patiesībā gadu!»
It kā no skaitļa nosaukšanas viņai pēkšņi būtu uzradies divreiz vairāk krunciņu, saīsinājies slaido kāju garums un uz pusi sarucis aktrises talants…
Darba un līgavu tirgus
Un te nu pat var pastrīdēties, kurš ir nežēlīgāks pret sievietes vecumu – pirmais vai otrais. Tiesa, pirmajā gadu skaitli grūtāk noslēpt, jo CV pasaka visu. Un tad nezin kāpēc automātiski tiek pieņemts, ka sievietei noteiktā vecumā būs grūtāk strādāt ar ekseli vai izdomāt jaunas idejas reklāmām, tāpēc viņu labāk darbā neņemt.
Tieši tāpēc mēs skatāmies samākslotas, dīvainas reklāmas par pensiju uzkrājumiem, kuras izdomājuši divdesmit gadu veci Z paaudzes pārstāvji un apstiprinājuši trīsdesmit gadu veci Y paaudzes pārstāvji.
Līgavu tirgū, protams, CV neviens neprasa, toties te ir citas prasības. Atliek tikai palasīt iepazīšanās sludinājumus. Labprāt iepazītos ar slaidu sievieti vecumā līdz 35. Man ir nedaudz pāri piecdesmit (lasi – tuvu sešdesmit), esmu brīvs (lasi – brīvs arī no naudas), varu pārcelties pie tevis (lasi – man pat nav dzīvokļa). Bez komentāriem. Diemžēl šis fons ietekmē ne jau tikai tās, kuras meklē darbu vai vēlas iepazīties un veidot attiecības. Šis fons ir kā sēru mūzika, kas, pat saulainā dienā neviļus dzirdēta, mazliet tomēr uzdzen drebuļus.
***
Kad seriālā Sekss un lielpilsēta viena no lieliskās četrotnes svinēja trīsdesmit piekto dzimšanas dienu, viņa paziņoja, ka no šā brīža viņai ik gadu arī turpmāk būs trīsdesmit pieci. Un pārējās draudzenes to akceptēja.
Katrai no mums ir tiesības rīkoties ar savu gadu skaitli, kā vēlamies.
Atklāt. Neafišēt. Lepoties. Slēpt. Koķetēt ar to. Nepievērst tam uzmanību. Aizmirst (kas, starp citu, tiešām mēdz notikt, un tad uz mirkli jāpadomā un jāparēķina, cik tad īsti sanāk).
Katrai no mums ir savi iemesli rīkoties tā vai citādi. Un tie visi ir respektējami. Vienīgi gribētos, lai tā ir pašas sievietes apzināta izvēle, nevis tradīciju, stereotipu un muļķīgu priekšstatu sekas. Galu galā sievietei nav derīguma termiņa. Sieviete nenoveco. Viņa pārtop.
