Rīga +17°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
– (..) Tavi abi lielie bērni no pirmās laulības jau ir pieauguši cilvēki. Tagad tev bija brīnišķīga iespēja vēlreiz izdzīvot bērnu nākšanu pasaulē…
– Savā ziņā tā arī ir – ir lielie bērni, un tad ir vēl viena kompānija. Nekas jau nav pareizi vai nepareizi, vienkārši man tas baigi patīk. Tas bija mans neapzināts pasūtījums, ka man varētu būt vēl viens bērniņš. Es ļoti to sirdī saucu. Neuzdrošinājāmies iedomāties, ka mēs varētu atļauties vēl vienu bērnu, taču mūsu pasūtījums tika uzklausīts, un paldies Dievam par to. Mēs šobrīd peldam tajā mīlestības jūrā.
Nesen satiku paziņu, kura ģimenē piedzima piektais un sestais bērniņš – dvīnīši. Un viņš teica: es neko nemainītu pret to, ka pamostos no rīta un man pie katra sāna ir pa vienam mīlestības kamoliņam.
Protams, nav viegli, esi noskrējies un noņēmies, bet bērns jau tev visu laiku arī dod. Bet nu gan esmu apzinājusi savas robežas – mans limits ir izsmelts.
Protams, es kā triju mazu bērnu mamma nogurstu un par šo tēmu nekoķetēju. Vēl jau strādā tas oksitocīns, kas reāli dod klāt spēku, bet brīžiem tāpat pilnīgi raudiens nāk no noguruma, jo neviens jau nav atcēlis darbus un visu pārējo. Tagad dienās, kad braucam filmēt mūsu jauno raidījumu Notiek Latvijā, jāceļas ļoti agri, es tad klusiņām lavos ārā no mājas. Bet, ja man naktī kāds ir cilājies – mamma to un mamma šo – no viena sāniņa pie otra un nav ļāvis gulēt, tad gan sāku kļūt nelaimīga, jo saprotu: man priekšā atbildīga diena, man vajag skaidru galvu. Bet to, redz, nevar pasūtīt, ja mājās mazs bērns.
– Kas ir tava atbalsta komanda?
– Pašlaik mana mamma, bet sākam saprast, ka nepieciešama aukle. Esam nonākuši punktā, kad visi sākam izdegt. Es diezgan labi atpazīstu šīs pazīmes un jūtu, ka mums sāk parādīties kāds nelaimīgums vietās, kur tam nevajadzētu būt. Skaidrs, ka kaut kas ar steigu jāmaina, ja abi ar vīru vēlamies strādāt. Man darbs ir ļoti svarīga dzīves daļa. Televīzija nav gluži mans hobijs, bet tā ir lieta, ko protu. Man svarīgi būt kultūras vidē, to just un piedzīvot. Es no tā kaifoju. Un pēc kovidlaika ierobežojumiem šis jaunais raidījums par kultūru Notiek Latvijā, kuru vadu kopā ar kolēģi Egonu Reiteru, ir brīnišķīga iespēja atgūt nokavēto. Man tas ir kā malks svaiga gaisa, ļoti uzpildošs. Tie ir gan cilvēki, ko satieku, gan notikumi, par ko stāstām. Esmu sapratusi – Latvija ir tik pārsteidzoša, cilvēki – tik silti un tik nestresaini! Viņi kā tādi samuraji turpina asināt to zobenu, darot to, ko zina un māk. Man šķiet, šobrīd tas ir ļoti svarīgi – katram turpināt darīt tās savas mazās lietas.
Dzemdībās gūtās emocionālās traumas sievietes pēc tam laiza bezgalīgi ilgi, jo tās atspoguļojas gan attiecībās ar vīru un pasauli, gan trauksmē, kas parādās ķermenī.
(..)
– Nez kāpēc man šķiet, ka jūs abi ar vīru zināt atbildi uz jautājumu: kā, audzinot trīs bērnus, tomēr nepārvērsties tikai par mammu un tēti.
– Nav jau vienkārši. Katrs bērns, katrs jauns pārbaudījums liek tev meklēt atkal jaunu veidu, kā vari atrast laiku sev un otram cilvēkam. Protams, sadzīves slogs ir liels. To dažbrīd nav viegli izturēt, bet arī caur to es ieraugu savu vīru. Viņš ir mans ilgu objekts, kurš materializējies dzīvē un ir ar mani, un, izrādās, viņš ir arī lielisks tēvs bērniem – un tas arī pilnīgs yes! Un tik labs atbalsts man. Un, izrādās, mēs kopā varam piedzīvot bērnu piedzimšanu un arī to sadzīvi izturēt. Pateicībā izejam cauri vienam posmam, tad atkal nākamajam un atkal sapņojam, ka tad, kad Ulliņai būs tik un tik gadu, mēs varēsim divatā kaut kur aizbraukt. Iespējams, mēs esam pieticīgi savās vēlmēs, mēs arī kā vīrs un sieva nenosakām sev neizpildāmus uzdevumus. Esam priecīgi, ka varam atrast laiku divatā un pēc tam atcerēties: o, tad gan mums labi gāja! Citi varbūt sapņo par braucienu divatā uz Bali, mums sapnis ir divatā aiziet vakariņās un parunāties. Vai iziet dārzā tikai divatā. Mums arī tas jau ir daudz.
Visu interviju lasi Santa+ un žurnālā Ieva, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.
