Rīga +14°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Rakts no žurnāla «Annas Psiholoģija» arhīva.
Kāpēc man tas ir svarīgi
Pirmā atbilde – tāpēc, ka gribu būt vecvecvecvecvecmāmiņa! Šī ir mana mūžīgās dzīvības eliksīra formula, jo cilvēks dzīvojot, kamēr kāds viņu atceras. Neatceros, kad un kur lasīju, ka kalniešiem skaitās normāli zināt no galvas sešas paaudzes. Toreiz likās neprāts un neticami, tagad zinu, sešas ir normāli – vienkārši vajag, lai mani mazbērni atceras mani un es neesmu aizmirsusi, ko mamma stāstīja par savu vecmammu.
Starp citu, esot izpētīts, ka savulaik Kurzemē un vēlāk arī Vidzemē muižniekiem, lai pierādītu savas indigenāta tiesības – kas savukārt deva iespēju ieņemt svarīgus amatus valsts pārvaldē –, bija jāpārzina sava izcelsme četrās paaudzēs, tas ir, jāsniedz ziņas par sešpadsmit senčiem.
Iespējams, tā ir atblāzma no reiz vēl padomju gados lasītajiem rakstnieka Čingiza Aitmatova darbiem. Padomju varas gados, kad valsts oficiālā ideoloģija par savu mērķi bija pasludinājusi padomju cilvēka radīšanu, šīs programmas sastāvdaļa bija mankurtisms. «Mankurts nezināja, kas viņš ir, no kādas cilts cēlies, nezināja savu vārdu, neatcerējās bērnību, tēvu un māti – vārdu sakot, mankurts neapzinājās sevi kā cilvēcisku būtni,» savulaik rakstīja Čingizs Aitmatovs grāmatā Un garāka par mūžu diena ilgst.
Man pašai ir vairāki mazbērni, tomēr pagaidām manā formulā ir tikai viens vec-, bet manai vecmammai to jau ir trīs, jo mani mazbērni ļoti labi zina daudzus savas vecvecvecmammas ieradumus un padomus. Mani gan viņi sauc par Mumuku vai Bīš, jo arī Omītes, manas mammas, gars vēl dzīvs mūsmājā.
Interesanti, ka mūsu dzimtā vairākiem veciem cilvēkiem ir uzreiz atpazīstams mīļvārdiņš, un dažu to izcelsme ir noslēpums pat pašiem izgudrotājiem.
Pašlaik esmu cītīgā vākšanas procesā – daža dzimtas līnija jau redzama garāka, daža vēl slēpjas. Un, gluži kā 17. gadsimta muižnieks, sešpadsmit vienas paaudzes senčus vēl nosaukt nevaru, bet jau daudz ko esmu atradusi. Varbūt kādam var noderēt mani pieturpunkti šajā ceļā.
Ar ko sākt?
Vispirms jautājiet dzīvajiem! Paši pirmie pieraksti man tapa neilgi pēc mammas aiziešanas viņsaulē – apsēdināju vecmammu un sāku izprašņāt. Vēlāk, ar savu tēti (kuru, piedzimstot mazmazbērniem, jokojot saucām Oopis), apjēdzu, ka veca cilvēka prātā tas neietilpst vienā stāstā, un pamazām mums izveidojās rituāls: kad es kaut ko darīju, piemēram, sēju sieru, prasīju – paklau, bet kā tava mamma to darīja? Un tad jau pa vidu praktiskām lietām uzpeldēja arī pa kādam radiniekam, un es tik smēlu krējumu. Arī Oopim cēlās lietderības koeficents. Kādu laiku ļāvu viņam malt atmiņas savā nodabā, tad es atkal iemetu pa jautājumam.
Tagad reizi nedēļā zvanu savam krusttēvam. Agrāk viņi tā ar Oopi regulāri sazvanījās, nu es turpinu sakarnieka darbiņu. Starp citu, ja negribat, lai gados vecākie radinieki traucētu jūsu steigu, zvaniet viņiem paši reizi nedēļā noteiktā laikā. Viņi būs laimīgi, un jūs varēsiet mierīgi izprašņāt arī par to, kas pašus interesē. Veci cilvēki vienīgi nelabprāt atminas gadskaitļus, tie pēc tam jāpārbauda.
Svarīgi noskaidrot vismaz vārdus. Pateicoties tam, ka paspēju pajautāt brāļu un māsu vārdus arī vecvecākiem un viņu vecākiem, tagad vieglāk varu izskaitļot viņu senākus priekštečus dažādās tautu skaitīšanās. Piemēram, 1897. gadā Blontos bija desmit Gailānu ģimenes, vēl trīs Silagaiļos, viena Morozovkā, un bez vārdiem neko nevarētu noskaidrot. Turklāt der ieklausīties, kā ģimenē viens otru sauc, – tagad, arhīvā šķirstot vecās tautas skaitīšanas, šķiet, dzirdu vecmammas balsi… Mare, Anne – pasē jau droši vien ir Marija un Anna, bet muižas grāmatā vācu skrīveris tās jaunībā ierakstījis tieši tā – ar skanīgo e galotnē –, un tā viņas skandina līdz sirmiem matiem. Vārdi jānoskaidro arī tāpēc, ka vecākus radus bieži vien sauc pēc uzvārda vai mājas piederības. Piemēram, manas vecmammas māsas tā arī sauca – Puteņu tante, Ārīšu tante, Bramaņu vecmamma. Tik mana vecmamma bija Ivuks jeb Ieviņa, laikam tāpēc, ka agri padevās uz Rīgu mani auklēt…
Apceļojot Latviju, var doties arī pa senču takām. Labi atceros, kā moča blakusvāģī mani kādreiz pa pilnīgu bezceļu Oopīts veda skatīties Stelmužas ozolu – tas gan ir jau Lietuvā, netālu no robežas. Tagad, izbraucot šo ceļu, prātā atausa daudz asociāciju un vairāki radurakstu dzīpari atkal savijās kopā. Uz savām bērnības atmiņām gan arī pilnīgi nevajag paļauties – tā kādā brīdī atklāju, ka mana bērnu dienu atmiņa no divām baznīcām bija salipinājusi vienu celtni…
Ne visi radi par sevi vēlas stāstīt.
Tās ir arī mūsu smagās vēstures sekas, jo gandrīz katru ģimeni skārušas lielvaru represijas vai apzināti sētās tuvinieku ķildas. Tāpēc sākumā jāiztiek ar mazumiņu, bet, kad cilvēki ierauga, kā salapojis radurakstu koks, parasti atplaukst un stāstiem atveras arī viņi.
Ja saglabājušās senas fotogrāfijas, tā ir vesela bagātība. Sīki, smalki tās izpētiet, jo īpaši to otras puses, kur var būt špikeris adresēm un uzvārda izmaiņām. Vecas skolu liecības, darba grāmatiņas, pirkuma līgumi, apbalvojumi, avīžu izgriezumi… Viss, pilnīgi viss var liecināt par dzīvesvietu noteiktā laika posmā vai svarīgiem notikumiem. Kad tiktāl viss iespējamais noskaidrots, var paplašināt meklējumus ārpus mājas.
Bibliotēkas un arhīvi
No personiskās pieredzes varu teikt, ka daudz informācijas var atrast Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, skatot periodikas arhīvus. Tikai – fakti un notikumi jāskata kontekstā ar vēstures notikumiem un sociālo fonu. Mūsu dzimtā, piemēram, ir aizgrābjoša, seriāla vērta epizode ar balto verdzeņu vaņgošanu uz Brazīliju – kad radiniece trīsdesmitajos gados devās uz Brazīliju, presē to aprakstīja tieši šādā gaismā. Protams, tas viss izrādījās muļķības, bet kājas stāstiņam aug no tajā laikā izrādītās filmas Baltā verdzene (Die weisse Sklavin, 1927) un mūsu radinieces kolēģu bagātās fantāzijas un vēlmes pazīmēties tolaik populārajā mediju bohēmā. Jāatzīst, pirmā atrastā avīžlapas skrandiņa ar šo fascinēja arī mani, taču dūmu izrādījās daudz vairāk nekā uguns.
Lielākā daļa preses izdevumu jau ir digitalizēti, un materiālus, kas izdoti līdz 1942. gadam, var brīvi pētīt arī no mājas datora. Pārējo gan Autortiesību likums atļauj skatīt tikai LNB un to filiāļu datortīklā. Te, protams, nedaudz jāpiešaujas pie materiālu izkopēšanas un pārvietošanas savā arhīvā.
Brīnišķīgs izziņas avots ir vecās telefongrāmatas – pirmskara telefongrāmatās atrodama ne tikai personas adrese, bet nereti arī nodarbošanās. Starp citu, vai zinājāt, ka jau 20. gadsimta trīsdesmitajos gados Latvijai bija telefonsakari ar tvaikoņiem Atlantijas okeānā un Vidusjūrā, piemēram, Cap Polonia un Cap Arcona kursā uz Dienvidameriku!? Tieši to es uzzināju, kad sāku pētīt to dzimtas atzaru, kurš aizstiepies līdz pat Brazīlijai. Vietvārdu atpazīšanai ļoti noderīga ir kartogrāfijas nodaļa, tikai jārēķinās, ka to pieraksts zviedru, poļu, vācu, krievu, latviešu valodā var ļoti atšķirties pat vienā laika posmā. Arī kartogrāfijas nodaļa ir atvērta lasīšanai mājas datorā. Kopumā varu teikt, ka LNB ir daudzas apbrīnojami atsaucīgas bibliotekāres, bet Dace Pamata no informācijas nodaļas, kura bibliotēkā jau strādājot vairāk nekā četrdesmit gadu, ir vienkārši unikāla bibliotēkas speciāliste.
Droši, pat noteikti apmeklējiet pagastu bibliotēkas – nereti tās ar milzu entuziasmu un rūpību, iesaistot dažādu vecumu iedzīvotājus, veic datu vākšanu savās teritorijās.
Savukārt uz Latvijas Valsts vēstures arhīvu (LVVA) jādodas jau nedaudz sagatavotam. Šeit atrodami saglabājušies dokumenti no 1220. līdz 1945. gadam, un šī ir tā vieta, kur var precizēt un, ja nepieciešams, saņemt arī juridisku apstiprinājumu radniecībai. Arhīva darbinieces lietišķi iesaka sākt ar 1935. un/vai 1941. gada tautas skaitīšanu sarakstiem, tikai ir jāzina vismaz pagasts, kurā šai laikā jūsu meklētais sencis ir dzīvojis. 1935. gada lietās parasti ir krietna lapu kaudze, kurā, izšķirstot visas lapas, pēc māju nosaukuma vai uzvārdiem varat atrast meklēto ģimeni un uzzināt visu ģimenes locekļu vārdus, dzimšanas gadus, ģimenes stāvokli, ticību, nodarbošanos un radniecību attiecībā pret ģimenes galvu, vēl arī saimniecības nosaukumu, raksturu, apdzīvoto istabu skaitu, sanitārhigiēniskās iekārtas. 1941. gada lietas ir pabiezas grāmatas, pie dzimšanas gada precizēts arī datums un vieta, bet nav norādīta savstarpējā radniecība, toties lapas otrā pusē var palaimēties ieraudzīt senča autogrāfu. Esmu pacilājusi arī dažas Rīgas mājas grāmatas – kārtīgā mājas grāmatā ir fiksēti arī ilgstoši ciemiņi vai pastāvīgo iedzīvotāju izbraukšana uz laukiem, tāpēc vērts ieskatīties arī attālāku radu dzīvokļos.
Arhīva lasītavā ir jāpierakstās, saņemot lasītāja caurlaidi, kurā jāzina norādīt pētāmo periodu. Sev par lietderīgu esmu pieņēmusi pētīšanu pa paaudzēm. Dokumentu pasūtīšana un pētīšana ir bezmaksas, vienlaikus apskatei var saņemt līdz desmit lietām, informāciju var izrakstīt, cik spēks un laiks atļauj, datoru var ņemt līdzi, taču katra fotografēšana vai kopēšana ir maksas pakalpojums ar pagaru apmaksas un izpildes procedūru. Man jau patiktu, ja to varētu vienkāršot un paātrināt, taču mierinu sevi ar domu, ka varbūt šīs sarežģītības dzirnavas mani pasargā no pārdozēšanas. Labi zinu un tāpēc pat varu pabrīdināt, ka katrs atrastais fakts par dzimtas vēsturi sagrābj un velk arvien tālāk un plašāk… Tāpēc nedēļā iegrožoju sevi ar vienas dienas apmeklējumu arhīvā vai bibliotēkā un vienu datu apkopojuma vakaru mājās. Galu galā – tas ir darbs, ko var turpināt visu mūžu un reiz ceru ierādīt arī kādam mazmazbērnam.
Latvijas Valsts arhīvs savukārt glabā dokumentus par laika posmu no 1940. gada līdz mūsdienām. Ja interesē jaunāki laiki – pēc 1945. gada –, iespējams, lietderīgi sākt ar Dzimtsarakstu departamenta Arhīva nodaļu, kas savu iespēju robežās sniedz atbildes uz juridisko un fizisko personu iesniegumiem, kā arī glabā civilstāvokļa aktu reģistru otros eksemplārus, kas reģistrēti no 1915. gada līdz 2012. gada 31. decembrim.
Visu to pētot, interesanti baudīt, kā agrāk tika kārtoti un sistematizēti dokumenti, – te dažam grāmatvedim būtu, ko pamācīties, piemēram, mazākas lapeles starp lielajām lika pamīšus augstāk un zemāk – tad kunkulis neveidojas un apbrīnojami viegli šķirstīt. Ļoti interesanti pavērot dokumentu valodas kultūru. Piemēram, pavēste pienest valdei šādus dokumentus… vecuma pierādījuma pieprasījums… Un jāsaka, es ļoti gribētu, lai par mani arī kādā grāmatā ir rakstīts: Lēdurgas pagastam piederīga Latvijas pavalstniece… Turklāt ceru, ka viedtehnika mūs neatgriezīs pie pirkstu piespiedumiem ailē Paraksts un vēl paaudžu paaudzēs mācēsim zem saviem vārdiem ar salasāmu pārliecību parakstīties.
Daži praktiski ieteikumi, rokoties pa arhīviem
Turiet pie rokas kirilicas alfabētu, vecās drukas un kaligrāfijas špikerus, sarakstus ar ielu nosaukumiem un to izmaiņām. (Turklāt mainījušies ne tikai nosaukumi, iespējams, iela pārtapusi par bulvāri, savukārt tas – par gatvi. Arī tas var būt svarīgi.) Rakstiskai datu apkopošanai iesaku pabiezu kladi, zīmuli un dzēšgumiju. Dzimtas koka tīrrakstam iesaku 2010. gadā izdoto Manas dzimtas grāmatu (SIA 3 muskatrieksti), kuras ievadā arī daudz vērtīgu Elmāra Zvaigznes un Mārtiņa Vespera padomu. Grāmatai ir atkārtots izdevums, un tā pašreiz nopērkama grāmatnīcās.
Virtuālie plašumi
Internetā atradīsiet gan LNB krājumus, gan LVVA fondu reģistru, gan dažādas datubāzes un katalogus, piemēram, deportēto personu vārdus ar izsūtīšanas datumiem un nometināšanas vietām, senākas tautas skaitīšanas un dvēseļu revīzijas. Ja nav priekšzināšanu web navigācijā, vislabāk sākt pie LNB periodikas nodaļas konsultanta. Datori pieejami bibliotēkā, var ņemt līdzi savu un pieslēgties LNB tīklam. Tas viss pieejams arī filiālēs visā republikā.
Te nu bez pamatīgām datora iemaņām neiztikt. Pat man, kuru IT darbinieki sauc par advancēto jūzeri, raduraksti.lv datubāzē pārsteidz šāds joks – nu kāpēc lasīšanai paredzētā lapā likt garu mazpikseļu bildes palielināmo kursoru pašā deguna priekšā, bet bildes izšķirtspējas palielinājumu paslēpt divos tikai ar lupu saskatāmos kvadrātiņos ekrāna maliņā? Paldies arhīva darbiniecei, kura (ārpus sava darba pienākumiem) to man saprotami paskaidroja!
Ļoti plaša informācija pieejama ārzemju portālos – migrācijas kartītes, tautas skaitīšanas, kuģu pasažieru saraksti, balsošanas listes… Daudzi portāli pēc reģistrēšanās piedāvā divu pirmo nedēļu brīvlietošanas pieeju, tikai – UZMANĪGI! – pēc 14 dienām pašam no šā plašā piedāvājuma ir jāatsakās! Ja aizmirstas, jārēķinās ar stipri lielu maksu, kas no bankas kartes tiks paņemta avansā par noteiktu laika posmu (visbiežāk gadu) uz priekšu.
Savukārt, lietojot bezmaksas portālus, es aicinu, ja ir paredzēta iespēja, – ziedojiet kaut pāris naudiņu! Kā zināms, dots devējam atdodas.
Ja ir jāmeklē informācija kādā pilnīgi nezināmā svešvalodā, var izmantot Google tulkotāju – lai cik neprecīzs un brīžiem smieklīgs, tas tomēr ir palīgs. Lai būtu lielāka drošība par tulkojumu, var izmantot dubulto tulkojumu uz divām zināmām valodām, piemēram, angļu un krievu. Meklējot ārzemēs, jāatceras, ka tur var būt pavisam citāda vārdu un uzvārdu veidošanas vai mantošanas sistēma.
Ļoti interesanti ir datu kolekcionāru diskusiju portāli – tajos gan jāatrod savi sarunu biedri un jāpatrenējas precīzi un interesanti formulēt jautājumus, un tad, piemēram, portālā Беседы о Риге / Sarunas par Rīgu http://forum.myriga.info/ no vienas fotogrāfijas iespējams izvilināt vietas nosaukumu, uzņemšanas laiku un vēl daudz pirmajā brīdī neparedzamas informācijas.
Esiet atvērti informācijas plūsmai! Esmu pārliecināta, ka jebkuras zināšanas mums tiek dotas īstajā brīdī, ar konkrētu mērķi, un šis projekts man to pierāda atkal un atkal. Piemēram, nesen noskaidroju, ka mana vecvecmamma dzīvojusi Ilūkstes Akmeniškos, un jau nākamajā dienā nejauši uzduros fotoattēlam Govs slaukšana kūtī Ilūkstes apriņķa Prodes pagasta Akmenišku mājās projektā europeana.eu… Arī uzņemšanas gads ir tieši ap to laiku… Nu jānoskaidro – varbūt bildē tiešām vecvecmammas mugura?
Pētot radurakstus, rodas jautājums – vai veidot virtuālo dzimtas koku!? Pagaidām šajā ziņā esmu atturīga. Lai gan vispār mēreni publiskoties ļaujos, man ir blogs, profils feisbukā un neliels bilžu albumiņš, un zinu arī, ka radu apvienošanai internetā ir pieejamas dažādas pašmāju un ārzemju veidnes… tomēr pagaidām pati to veidoju uz papīra un savā datorā. Varbūt mazliet tās ir bailes, bet noteikti arī cieņa pret manu tuvinieku privāto informāciju – galu galā ne katrs grib būt Google attēlu kolekcijā.
Runājiet par to ar bērniem!
Dzimtas kokam lielāka jēga ir tad, ja tas arī turpmāk būs kādam vajadzīgs. Tāpēc stāstiet bērniem, kad viņi jautā par saviem radiem, – reizēm mazbērnu jautājumi manī rada sajūtu, ka viņi atceras tālāk nekā mēs. Turklāt tas var būt arī jautri. Mazajiem dikti patīk uzzināt, ka ir kāds onkulis vai tante, kas jaunāki par viņiem, piemēram, mūsu Ernestam ir onkulis, arī Ernests, kurš ir deviņus gadus jaunāks. Abu Ernestu mammas ir viengadnieces, tikai onkuļa mamma ir mūsu Ernesta mammas tēva māsa. Šī penterēšana gan viņus pirmajā mirklī neinteresē, bet pārspriest, kuram būs teikšana un galavārds, to gan var ilgi un dikti! Vēl viņiem patīk skaitīt, kurš zina garāku vecvecvec… Starp citu, ja dokumentāli pierādīšu vēl vienu posmu, tad, iespējams, mūsu mazbērni varēs teikt: manu vecvecvecvecvecvecvecvecvectēvu sauca Mikkels!
Un vēl viens pavediens, kas varbūt liekas jocīgs, bet man pašai būtisks. Labi atceros, ka es, toreiz laimīgs bērnelis, kas nāvi un kreņķus nebija pieredzējis, nezin kāpēc naktīs raudādama modos bailēs nomirt. Pat nezinu, no kurienes bija šādas domas. Par laimi, tas necēla mājās paniku, mamma atnesa cukurūdeni, un vecmamma, paņēmusi mani klēpī, sāka uzdot jautājumus par man tuviem cilvēkiem… Nezin kā tas nācās, bet daudzu tuvo cilvēku pieminēšana bija kā brīnumzāles. Drīz vien smaidīga biju atpakaļ pie dzīvajiem.
Kam man to vajag?
Šo jautājumu vairs sev neuzdodu. Man pašai viss skaidrs. Bet, ja vajag skaidrojumu kādam no malas, – caur to rodas neaprakstāma piederības sajūta un patriotiska pašapziņa. Tieši tā man pateica dēls.
Manuprāt, zināt savus senčus vismaz četrās paaudzēs – tas tiešām celtu vispārējo atbildību sabiedrībā.
Vēl runā, ka nākotnē izdzīvošot tie, kas spēj apstrādāt un izmantot lielu datu daudzumu – tad, lūk, visu šo informāciju aptvert un atsijāt ir lielisks treniņš.
Protams, vienmēr var iesniegt arhīvam pieprasījumu par kādiem datiem, tas maksās zināmu summu, un pusgada vai gada laikā kāds čakls arhīva darbinieks sarūpēs jums pārskatāmu tabuliņu… Taču man šķiet daudz interesantāk pašam uzzināt, kā dzimta augusi un veidojusies, un mainījusies. Cik senčiem mājā bija istabu, bija aka vai pumpis, petrolejas lampa vai elektrība… Veiksmes gadījumā var dabūt palasīt arī vecāku skolas raksturojumus, uzzināt, vai dzimtā raksturīgi dvīņi… Un varbūt pat pieskatīt kādu vārdu gaidāmam bērnelim. Man, piemēram, Anele nu dikti iepatikās. Teikšu, lai mani tā sauc, kad šurp atkal atgriezīšos…
Vēl dažas saites, kas var noderēt:
- http://www.historia.lv/sites/default/files/media/Biblioteka/Literatura/Gramatas/2016/janvaris/novadpetnieka_rokasgramata.pdf
- http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/207617-kur_meklet_savas_saknes
