Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kad meitenēm bija 10 un 12 gadi, mamma pameta ģimeni un pārcēlās uz dzīvi Amerikā. Kā nu mācēja, vīrietis audzināja savus bērnus. Abas vienmēr bija paēdušas, apģērbtas un siltumā. Nebija ikvakara pasaciņu, stundām garu sarunu par dzīvi, maigu roku pieskārienu, ieaijājot miedziņā. Tas visbiežāk laikam notiek tieši kopā ar mammu. Citas sievietes, kas vēlāk ienāca viņa dzīvē, nevēlējās uzņemties mātes lomu. Tētim tik ļoti gribējās, lai meitas, aizejot savā dzīvē, ir laimīgas. Taču ne viss notiek tā, kā mēs to vēlamies vai esam sapņojuši. Bet varbūt lielākā problēma tomēr ir tā, ka mums katram ir sava laimes definīcija? Dienasgrāmatā pieminētā Inga ir sieviete, ar kuru viņš ir kopā desmit gadus.
2011. gada janvāris
Vija paziņo, ka viņi ar Džonu šķiras. Anglijā tas nav tik vienkārši. Jautājumiem par bērnu dzīvi un uzturlīdzekļiem tur jābūt stingri sakārtotiem. Kādreiz baidījos, kas notiks, ja meita pašķirsies ar vīru… Būs spiesta braukt atpakaļ uz Latviju. Kur viņa te atradīs normālu darbu, kur dzīvos, kā viena audzinās divus puikas? Man noteikti būs jāpalīdz, nāksies kardināli pārkārtot savu dzīvi. Inga tam nepiekrīt. Viņa saka, sievietes esot stipras. Pēc šķiršanās parasti kārtīgi nostājoties uz kājām, un mana Vija izskatoties tieši tāda… Es jau saprotu, ka Džons nebija īsti viņai piemērots, tāds darbaholiķis, kurš ģimeni nemaz neredz. Bet viņa? Vai Vija viņu mīlēja? Es nekad par to ar viņu netiku runājis.
2012. gada februāris
Sociālie tīkli neglābjami ir pārņēmuši mūsu dzīvi. Vijai un mazdēliem Anglijā klājas acīmredzami labi. Viņai ir labs darbs, aktīva sabiedriskā dzīve. Es gaidu, ka bildēs redzēšu kādu potenciālo jauno. Vija ir glīta un apsviedīga, puišu uzmanības viņai nekad nav trūcis. Gan viņa satiks kādu foršu džeku, kas arī puikas iemīlēs. Lai jau patusē ar draudzenēm! Izskatās, ka to viņai netrūkst.
2013. gada maijs
«Tēti, es gribēju, lai tu to uzzini no manis, nevis no kāda sveša: es jau labu laiku dzīvoju kopā ar sievieti.»
Man šķiet, kaut kas manī ir pārlūzis. Tur, vienā pusē ir mana Vija, kas Anglijā audzina divus bērnus, manus mazbērnus, cīnās pa dzīvi, skumst un priecājas, bet otrā pusē… Otrā nav nekā… Es esmu iztukšots. Inga smejas – kas tad tāds briesmīgs ir noticis? Lai es padomājot, vai justos labāk, ja meita pateiktu, ka viņa, nedod Dievs, ir neglābjami slima. Vai patiešām tas ir tik svarīgi, kāda viņai orientācija… Es neko negribu dzirdēt! Dusmojos uz Ingu – nez ko viņa pati teiktu, ja uzzinātu, ka tas noticis ar viņas meitu. No malas jau visvieglāk runāt un gudri spriedelēt.
2013. gada jūlijs
Es nekad neesmu rakstījis nievājošus vai naidīgus komentārus pie rakstiem par homoseksuāļiem. Inga domā, ka esmu gan, bet es tiešām neesmu. Jā, nekad neesmu slēpis, ka man nepatīk dažāda veida izrādīšanās, kas popularizē viena dzimuma attiecības. Man ir klaji nosodoša attieksme pret tiem, kas iet praidā. Vienmēr esmu uzskatījis, ka viņi ir slimi cilvēki, bet ar savu slimību taču neviens nelepojas. Mēģina ārstēt, sadzīvo, bet ne jau raksta internetā vai izkliedz uz ielas – es lepojos, ka esmu homoseksuāls!
Tas ir nenormāli. Mums ar Ingu par šo tēmu bieži izvērtušies sīki un lielāki konflikti. Viņa mēģina man iegalvot, ka patiesībā mēs Latvijā, mani ieskaitot, diskriminējam homoseksuālos cilvēkus. Es tam nepiekrītu. Neviens viņus nediskriminē. Es pats gan jaunībā, gan tagad esmu tādus pazinis, un neviens nekad tāpēc nav pret viņiem izturējies citādāk. Inga pin klāt juridiskos aspektus, bet man nav patīkama šī tēma – pat vispār runāt par to! Un tad atkal ir slikti – ar savu nekādo attieksmi es parādot, ka šie cilvēki manā uztverē nav pat tā vērti, lai par viņiem runātu. Un tas nozīmējot, ka noliedzu savu meitu.
Neko es nenoliedzu! Jā, manas telefonsarunas ar Viju ir vēsas un neitrālas. Diezgan retas. Reiz Vija Ingai teikusi, ka tētis jau vispār nepiezvanot. Tas nu nav taisnība. Dzimšanas dienā es apsveicu. Un vienmēr, kad Vija piezvana, aprunājamies par šo un to.
2013. gada septembris
Kā allaž svētkos, Vija piezvana, apsveic mani dzimšanas dienā. Mūsu saruna ir mazliet stīva. Es neko nevaru padarīt.
Es nespēju apjautāties, kā klājas viņas draudzenei, vai, kur nu vēl trakāk, likt viņu pasveicināt.
Es zinu, ka Vija ir saukusi viņas vārdu, bet es apzināti nevēlos to iegaumēt. Kam man vajadzīgs zināt, kā viņu sauc? Man nav un nevar būt ar viņu nekādu darīšanu.
2014. gada maijs
Tā, tas nu ir noticis! Vija publiski paziņojusi, ka precas. Ak Dievs, Facebook ir pat ierīkots pulkstenis, kas skaita, cik mēnešu, dienu un stundu atlicis līdz kāzām. Kāzām!!! Būs lesbiešu kāzas! Tieši pēc gada! Mēs visi tikšot aicināti. Es saprotu, ka nedrīkstu savu meitu izdzēst no saviem feisbuka draugiem, bet, šķiet, no kauna zemē ielīdīšu, kad visi sapratīs, kas tās par kāzām. Paldies par to pašu, ka viņa nav pievienojusi draudzenes foto. Es skaidri zinu, ka šādā pasākumā nepiedalīšos. Saliks vēl mani pa visiem portāliem… Zinot Vijas lielo vēlmi nemitīgi publiskot privātas bildes, tas notiks tieši tā!
2014. gada augusts
Vēl viens trieciens. No Anglijas pienāca paciņa, kurā glīti sasaiņotas četras kastītes. Ielūgumi uz kāzām. Man ar Ingu, Vijas māsai ar vīru, Vijas krusttēvam ar sievu, krustmātei un mūsu kopējiem draugiem. Man visiem šie ielūgumi esot jāizdala. Ja būtu tikai mums, visu vēl varētu noslēpt. Vienkārši – nekur neaizbrauktu, un viss. Bet tagad Vija gaida, kad ielūgumi sasniegs adresātus, tad viņa ar katru sazvanīsies. Jo tie jau nav tikai ielūgumi. Angļu kāzas būtiski atšķiras no latviešu. Speciālā aploksnītē pievienota ēdienkarte, mums līdz novembra beigām jāaizsūta, ko vēlamies baudīt no piedāvātā startera, pamatēdiena un saldā ēdiena. Cik smalki! Bet man pat negribas domāt par šo tēmu. Un es nedomāju. Jo es taču tāpat nekur nebraukšu.
Vakar Inga ciemojusies pie savas mammas. Pateikusi, ka mums jādodas uz Vijas kāzām, un atklājusi arī, ka tā otra pusīte šoreiz nebūs vīrietis. Ingas mamma bijusi šausmās. «Un jūs brauksiet?» viņa šokā jautājusi. «Es nu gan nebrauktu! No kauna zemē ielīst varētu…» Inga savukārt šokā, ka to pateikusi viņas mamma.
2014. gada septembris
Ielūgumi stāv kaudzītē pie televizora. Nevienam neko neesmu atdevis, pat ieminējies neesmu. Inga atgādina, ka nu jau pēdējais laiks. Viņa smalkus priekšdarbus veikusi ik pa laikam. Ierunājusies, ka vajadzētu gan mums braukt. Inga nekad nav bijusi Londonā, pie viena, viņa saka, varētu apskatīt pilsētu. Viņai ļoti, ļoti griboties braukt. Un šādās kāzās mēs, iespējams, būsim pirmo un pēdējo reizi. Tas būšot interesanti. Kaut kas pilnīgi jauns. Un Vija mūs ļoti gaida. Viņa jutīsies patiešām sarūgtināta, ja nebūsim līdzās šajā viņai tik nozīmīgajā brīdī. Neesot taču svarīgi, ko domājam mēs, svarīgi, lai Vija jūtas laimīga.
Brauksim arī. Skaļi un ar pietiekamu ironijas devu es paziņoju: «Labi, dosimies uz šo šovu!»
2014. gada oktobris
Inga ir noorganizējusi randiņus ar visiem kāzās aicinātajiem. Neviens no viņiem nezināja, ka Vija gatavojas precēties ar sievieti. Manas bažas, ko nu kurš teiks, izrādās veltas. Neviens pat īsti neapspriež šo tēmu. Tikai to – brauksim uz Londonu, uz Vijas kāzām!
Man ir savi noteikumi, kurus Vija dabū zināt ar Ingas starpniecību. Es esmu ar mieru piedalīties kāzās, ja mani pie galda nesēdina vecāku rindā un neliek teikt patētiskas runas. Gribu būt pilnīgi nemanāms. Esmu kategoriski pret, ka bildes ar mani tiek publicētas sociālajos tīklos. Vija Ingai apsolījusi, ka visus noteikumus pieņem. Būs, kā tētis vēlas.
2014. gada decembris
Inga un pārējie ir rezervējuši lētas biļetes uz maija lidojumu. Mani par to informē. Es neiesaistos nekādos organizatoriskos darbos. Lai viņi rosās! Es būšu tikai šova vērotājs. Man pašam ļoti patīk, kā esmu nodēvējis šo pasākumu. Vēl es saku – balagāns.
2015. gada 8. maijs
Tā, kārtīgi sastrīdējāmies ar Ingu! Man ir lieliska izdevība pateikt, ka es nekur nelidošu. Nevienu brīdi neesmu gribējis doties uz tām kāzām, biju gatavs to darīt tikai Ingas dēļ. Lai viņi lido veseli pēc piecām dienām!
2015. gada 9. maijs
Draugos saņemu garu vēstuli no Ingas. Kad strīdamies, viņa man raksta. Tā esot vieglāk izteikt, ko jūt, un man neesot iespēju runāt pretī. Es esmu spiests noklausīties, tas ir, izlasīt. Jā, esmu spiests, jo mani, protams, interesē, ko viņa sarakstījusi.
«Tev tomēr pašam būs jāuzzvana Vijai un jāpasaka – man ir pilnīgi vienalga, ko tu domā un jūti, un es nevēlos būt kopā ar tevi nevienā tev svarīgā brīdī. Es piekritu braukt uz to stulbo balagānu tikai Ingas dēļ, un tagad man uzradies labs iemesls viņai ieriebt. Es nespēju pieņemt, ka tev nav pareizā orientācija. Es spēju mīlēt tikai labus un pareizus bērnus. Savā izpratnē – pareizus. Un es zinu, ka tā, kā dari un dzīvo tu, tas nav pareizi!» Tā man raksta Inga. Kādas muļķības! Kā viņa tā var domāt par mani? Tā galīgi nav taisnība.
Kā gan es varētu nemīlēt savu bērnu tikai tāpēc, ka viņa ir citāda?
Es, protams, braukšu uz kāzām. Tās taču ir mana bērna kāzas!
2015. gada 14. maijs
Lidojam uz Londonu. Esam vesela delegācija – desmit latvieši. Lidostā mūs sagaida Vija. Viss notiek kā spraiga sižeta filmā. Mūs sadala pa mašīnām. Braucam, smejamies, aizgūtnēm runājam un jokojam. Vija ir tik laimīga…
Londonā esam ieradušies mazliet agrāk, lai paspējam kaut ko redzēt arī no pilsētas. Lielākā daļa te nav bijuši. Es ciemojos pirms vienpadsmit gadiem, tāpēc šo to atceros.
2015. gada 15. maijs
Vijas mājā viss notiek ņigu ņegu, cilvēki nāk un mainās, nes un ņem kaut kādas mantas. Beidzot pienāk brīdis, kad tieku iepazīstināts ar Vijas otro pusīti Džūliju jeb, kā viņu dēvē draugi, Džo. Man nav nekādu īpašu emociju. Sasveicināmies, sarokojamies. Viņa izskatās sabijusies. Vija vēlāk virtuvē man izstāsta, ka Džo šonakt īsti nav gulējusi, murgojusi. Redzējusi sapni: notiek kāzu ceremonija, vadītājs jautā, vai kādam no klātesošajiem nav iebildumu, un tajā brīdī pieceļas visi latvieši un paziņo, ka ir pret, un kāzas tiek pārtrauktas… Nabaga Džo, tāpēc viņa tik tramīga ar mani sasveicinājās.
Vija un Džo mūsu rīcībā nodod visu savu māju. Pašas ar bērniem kāzu ceremonijai gatavojas pie draudzenēm. Nevienu brīdi nav apspriesta doma, ka mēs varētu īrēt viesnīcu. Inga ir mēģinājusi izdibināt, vai viņām tā tiešām būs ērti. Vija par to nerunā. Svarīgākais, ka mēs visi esot atbraukuši un lai jūtamies labi.
Pie sienām visās istabās daudz fotogrāfiju. Vija ar Džo, Vija ar bērniem, abas ar bērniem. Visi smaidīgi, priecīgi. Mani pārņem dīvainas sajūtas. Šķiet, viņu dzīve rit kā labi ieeļļots pulkstenis. Rimti un harmoniski. Te jūtams miers. Naktī guļu tik labi kā mājās.
2015. gada 16. maijs
Divpadsmitos mums būšot pakaļ taksis. Sākam posties jau agri. Vija iedevusi Ingai divus rozā mākslīgos ziedu pušķīšus. Tādi būšot piesprausti pašiem tuvākajiem. Teikusi: «Ja tētis negrib, lai atstāj mājās.» Inga savu piespraudusi. Manu diplomātiski nolikusi līdzās uzvalkam. Saģērbjos un piespraužu ziediņus.
Kāzu ceremonijai noīrēts diezgan smalks viesu nams. Mums ierāda jaukas divvietīgas istabiņas. Laulību reģistrācija notiek turpat viesu namā. Mēs ar Ingu sēžam otrajā rindā. Džo ģērbusies tumšā bikškostīmā un baltā blūzē. Stāv viesu priekšā un mazliet nervozē. Sāk skanēt mūzika. Es skatos, kā maza, smalka meitenīte kaisa ziedus uz celiņa un pa to nāk Vija. Cik viņa ir skaista! Patiešām skaista. Pienāk un neuzkrītoši pieķeras Džo mazajam pirkstiņam. Sākas laulību ceremonija.
Angļu valoda nav mana stiprā puse, bet tam nav nozīmes. Es saprotu, ka mana meita… ir laimīga.
Iepazīstamies ar Džo tēvu un mammu, Vijas draugiem. Pat Latvijā bieži nenākas piedzīvot tik jaukas kāzas, tik nepiespiestā, draudzīgā atmosfērā. Īpaši vērojot, protams, var sazīmēt, kuri ir lesbiešu pāri, bet nevienā brīdī attiecības netiek afišētas. Nav publiskas kaislīgas maigošanās, par ko gan es, gan Inga bažījāmies. Tiek saukts rūgts, un jaunlaulātās draudzīgi sabučojas. Vakara vadītājs ir gejs, kas pārģērbies par transvestītu. Man pat šķiet, ka es arī būtu gatavs maksāt tik atraktīvam pasākuma vadītājam!
2015. gada jūnijs
Visi tagad visu zina. Ar kāzu bildēm ir pilni sociālie tīkli, un es ar Ingu – priekšplānā, blakus Vijai un Džo. Daži ir piezvanījuši un ar interesi iztaujājuši – nu, kā tad bija, droši vien gaidot ironisku stāstu. Jo es taču biju afišējis, ka dodos uz izrādi. Saku, ka bija forši. Neviens nerunā un nesmīkņā. Dīvainākais, ka man pat vairs negribas pieminēt paša izdomāto apzīmējumu šim notikumam – šovs.
Jā, man nepatīk, ka Vija gandrīz vai katru dienu turpina papildināt savu bilžu galeriju. Cik tad var! Man vispār nepatīk, ka tik ļoti publisko savu privāto dzīvi.
Tagad bieži prātoju, cik krasi atšķiras mūsu domas par to, kas ir laimīgs cilvēks.
Es būtu laimīgs, ja manām meitām būtu labi vīri, pārtikusi dzīve, ienesīgs bizness, superīgi bērni… Bet es redzu, ka Vija jūtas laimīga. Viņa mīl un jūtas mīlēta. Viņas dzīve nekad iepriekš nav bijusi tik sakārtota un harmoniska. Puikas, kā izskatās un kā var spriest no bildēm feisbukā, ir apmierināti un dzīvespriecīgi.
2015. gada jūlijs
Dīvaini, pēc kāzām mēs ar Viju sazināmies daudz biežāk. Varbūt pa jokam, bet varbūt arī ne, ir pat radusies doma par kopīgu biznesa projektu. Inga saka – es esot cits cilvēks. Nē, es neesmu cits cilvēks. Es tāpat varu pateikt, ka man nepatīk homoseksuālu cilvēku izrādīšanās, teatrālie gājieni praidos. Sev esmu iestāstījis, ka Vija, Džo un jaukie cilvēki, kurus iepazinām Londonā, nepiedalās praidos. Es baidos Vijai to jautāt. Negribu par to runāt. Gribu saglabāt sevī to sajūtu, kāda ir tēvam, redzot, ka viņa bērns ir laimīgs. Pārējam nav nozīmes.
