Rīga +2°C 
- Kāpēc vispār cilvēkam dota iespēja sapņot?
Kad, redzot kādu guļam, mums šķiet, ka tagad ķermenis ir pilnīgā mierā, mēs, protams, alojamies. Miegs ir ārkārtīgi intensīvs darba laiks jebkuram orgānam. Tāpat kā naktī slimnīcā dežurē dežūrārsts, arī daudzi orgāni šajā laikā turpina strādāt un uztur visas nepieciešamās funkcijas, bet jo īpaši darbīgi, ar lielu slodzi, enerģiski un aizrautīgi strādā smadzenes. Un sapnis ir viens no šiem smadzeņu darba taustāmākajiem rezultātiem. - Kam ir domāts sapnis, kāda tam praktiskā jēga?
Lai cilvēks ārstētu sevi. Lai ļautu zemapziņai pieklauvēt pie apziņas durvīm, un, ja viņš vēlas, sapnis var atvērt vārtiņus, pa kuriem ieiet savā zemapziņā. Sapnis pēc savas būtības ir ārstējošs. Smadzenēm tā ir iespēja ārkārtīgi izteikto, pārpludinošo jūtu intensitāti samazināt un savā zemapziņas valodā pieklauvēt pie apziņas: «Paklau, šitā tu juties. Tu gribi to un to.» Sapnis nepateiks, pret kuru cilvēku tu jūti mīlestību, bet tas pateiks – tu jūti mīlestību. Sapnis nepateiks, ko tu ienīsti, bet pateiks – tu kādu ienīsti. Vai arī dusmojies uz kādu. Vai jūties sarūgtināta. Kāpēc mēs vispār runājam par sapņiem? Tas ir aicinājums ieinteresēties par sevi – ko es patiesībā jūtu? Piemēram, dzīvē man viss riebjas, bet sapnī esmu laimīga. Tad kas ir tas, par ko es sapņoju kā par kaut ko tik brīnišķīgu? Un otrādi – man liekas, ka viss ir tik jauki un burvīgi, ka es tikai pozitīvi domāju, bet sapnī kādu situ jau trešo nakti pēc kārtas! Nu tad aizdomājamies, ko es gribētu sist reālajā dzīvē un kāpēc man tā dzīve nemaz tik brīnišķīga nav. - Kāpēc kādreiz sapņi ir pilnīgi neloģiski, pat murgaini, bet tajos pārdzīvotās emocijas – īstas?
Neloģisks ir tikai sapņa saturs – jā, tas var šķist neloģisks. Jo, kad cilvēks sapņo, viņa smadzenes regresē, strādā īpašā veidā, un tad sapņos notikumi parādās līdzīgi kā to varētu piedzīvot trīs vai četrus gadus vecs bērns. Sapņu saturs ir fragmentārs, tas virknējas tikai atsevišķās epizodēs, jo šajā vecumā bērnam cēloņsakarības vēl nav pazīstamas, bet – jūtas gan ir. - Kā sapņus praktiski izmantot savas veselības labā?
Ja cilvēki ieinteresējas par saviem sapņiem, runā, tas viņiem palīdz labāk izprast pašiem sevi. Antropologi bija veikuši pētījumu kādā no Klusā okeāna salu grupām. Vienā no ciltīm bija tradīcija katru rītu sākt ar to, ka ikviens cilts loceklis izstāsta savu sapni. Zinātnieki bija atraduši sakritību, ka neviens tajā salā neslimoja ar psihiskiem traucējumiem, un viņi to saistīja tieši ar šo sapņu izstāstīšanas pieredzi. - Ko darīt cilvēkam, kurš nesapņo? Ko viņam domāt par sevi?
Neirofizioloģiskie pētījumi pierāda: miegs ir ārkārtīgi svarīga mūsu organisma funkcija, un sapnis ir tā sastāvdaļa. Ir īpaša miega fāze, kurā mēs intensīvi sapņojam. Tas notiek katru nakti. Cilvēki mēdz nesapņot, ja ir tiešām smagi, grūti pārdzīvojumi un slimības. Interesants vērojums: tad, kad cilvēki pēc smagām slimībām sāk atveseļoties, sapņi atkal parādās. Taču mēs varam cerēt, ka no rīta cilvēks nevis pamostas pats, bet modinātājs viņu uzrauj augšā, tāpēc cilvēks vienkārši neatceras, ko sapnī redzējis. Bet, ja viņš patiešām nesapņo, rodas jautājums, vai tik tas cilvēks nav sevi ārkārtīgi nobloķējis un neļauj ikdienā just to, ko jūt. Viena no psihiskās veselības pazīmēm ir tā, ka cilvēks ļauj sev just visu. Piemēram, ļauj just patiku pret to, kas patīk, un ļauj just nepatiku pret to, kas nepatīk.
Ņem vērā! Ja ir kāds sapnis ar nepatīkamu saturu, kas atkārtojas, iespējams, tomēr jāmeklē ārsta psihoterapeita palīdzība. Cita lieta, ja atkārtojas sapnis ar patīkamu saturu. Nu tad, kā saka, priecājies katru nakti un baudi!
Īpašais jautājums. Kāpēc veci cilvēki saka: ja tevi sapnī bieži apciemo kāds miris radinieks, tad jāaiziet uz kapiņiem – viņam kaut ko vajag…
Viņam neko no tevis nevajag – tev kaut ko vajag no viņa. Ja tavās smadzenēs parādās atkal un atkal viens un tas pats tēls, tad tas nozīmē, ka ir kādas neatrisinātas jūtas. Varbūt tās ir dusmas vai vainas izjūta, vai bailes. Bet tās ir tā cilvēka bailes, kurš sapņo, un ar to cilvēku, kurš nomiris, tam patiesībā nav nekāda būtiska sakara. Viņš ir nomiris, viņa vairs nav šai pasaulē. Bet tas, kurš dzīvo, ir pārpludināts ar šīm jūtām, kuras, protams, ir traucējošas.
