Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +3°C 
Raksts no žurnāla Annas Psiholoģija arhīva
Konsultēja Irēna Goluba, geštaltterapeite, Dr. psych. Anita Lasmane, psiholoģe.
Tik ļoti viņu mīlu!
Dažkārt gadās tā: tikai tad, kad attiecības izirušas, šķiet, beidzot saproti, cik ļoti šo cilvēku mīli. «Sievietes nereti neapzinās, ka dziļākajā būtībā pašas ir iniciējušas šķiršanos. Tāpēc brīdī, kad attiecības irst, patiešām var likties, ka ļoti mīli cilvēku, kuru zaudē. «Tagad es saprotu, kā es viņu mīlu!» – tomēr šādā brīdī tā ir aizsardzības frāze un nekad nav gluži patiesa. Visticamāk, tu saproti, ka neprati mīlēt vai ka tāda mīlestība, kādu tu sniedzi, šim cilvēkam nav vajadzīga. Klāt šīm apjausmām vēl nāk vainas apziņa par to, ka nejuti un nemācēji sniegt mīlestību viņam vajadzīgā, saprotamā veidā,» stāsta Anita Lasmane. Aiz atziņas par nule apjausto mīlestības stiprumu un otra cilvēka nepieciešamību var ļoti ērti noslēpties. Vai tās patiesi ir mīlestības jūtas?
«Sievietes mēdz domāt tā: «Tagad es saprotu, ka mīlu, un, ja es to saprotu, tad droši vien varu visu vērst par labu.» Mīlestība visbiežāk tiek uztverta tikai kā divu cilvēku mijiedarbība: mani mīl, un ar to es jūtos vērtīga, vai es kādu mīlu un jūtos ar to vērtīga. Bijušais partneris ir viszināmākais kāds, un ir saprotami, ka vēlos viņu paturēt,» atzīst Anita Lasmane.
Tu, iespējams, apzinies savu pieķeršanos vīrietim, bet, ja nav izveidojusies tāda tuvība, kādu biji iztēlojusies, attiecības nes arī sāpes. Tad reizēm vieglāk šķiet šķirties un otru vairs neredzēt. «Ja pēc attiecību izjukšanas sieviete stāsta, ka tikai tagad apjautusi, cik stipri mīl vīrieti, no vienas puses, viņa patiešām mīl, bet tanī pašā laikā viņai ļoti sāp. Sākotnējā iemīlēšanās ir bezrūpīga, šajā attiecību posmā neviens nevēlas pamanīt to, kā jaunajās attiecībās vai otrā cilvēkā pietrūkst. Bet šis deficīts pamazām krājas, kļūst aizvien lielāks, un kādā brīdī tas, kas bija fons, var kļūt par centrālo figūru, bet tas, kas bija centrālā figūra (šajā gadījumā – iemīlēšanās), kļūst par fonu. Ar laiku acu priekšā ir vairs tikai deficīts un sāpes. Šīs ir kā spēcīgas zobu sāpes: sāp tik ļoti, ka fakts – ķermenis kopumā ir vesels – kļūst mazsvarīgs. Sieviete vairs nespēj just un saskatīt, ka partnerī joprojām ir tas, kas attiecību sākumposmā viņai bija nozīmīgs,» teic Irēna Goluba.
Kāpēc rodas deficīts?
«Visbiežāk kaut kā neskaidra trūkumu attiecībās un sāpes izjūt sievietes, kuras nav saņēmušas mīļumu no savas ģimenes vīriešiem – tēva, brāļa. Izveidojot attiecības, sieviete sagaida no mīļotā visu, ko ģimenē nav guvusi pirmajos divdesmit piecos, trīsdesmit savas dzīves gados. Un nedabū arī tagad. Tas tad arī kļūst par deficītu, kas kādā brīdī aktualizējas. Viņa ir greizsirdīga uz darbu, uz vīrieša ģimeni, iespējams, arī uz viņa iepriekšējām attiecībām. Bet ja nu vīrietis nav gatavs maksāt tik garu rēķinu? Ja nu viņš nav ar mieru būt kopā katru sekundi? Sieviete ir pārvērtējusi attiecības, pārvērtējusi laulību, iedomājoties, ka viņa vīrietim būs viss.
Visasākās situācijas veidojas, ja sievietes ģimenē bijušas sarežģītas attiecības, bet vīrieša bērnības ģimene ir liela un labi funkcionējoša – ar brālēniem, māsīcām tantēm un tēvočiem. Sieviete saka: «Es tev atdevu sevi visu, bet tev ir svarīgs kaut kāds brālēns vai vecmāmiņa!» Tādas domas ir vien viņas nelāgās atraugas pasakai par Pelnrušķīti, kurai sākumā (lasi – viņas dzīvē) viss bija slikti, tad sekoja laimīga iemīlēšanās, pēc kuras visam bija jābūt vienīgi briljantu gaismā. Taču izrādās, ka dzīvē tā nav. Viņa mokās, ka viss nav, kā iztēlots, un, iespējams, izlemj, ka būs vieglāk, ja attiecības saraus. Tomēr viņā vienlaikus var mājot arī pārliecība, ka, pārtraucot attiecības, viņa varēs dzīvot kā agrāk. Tiesa, pirms tam nereti sieviete izmēģina vēl kaut ko – piedraud ar aiziešanu, cerot, ka tagad gan saņems no vīrieša visu, kā līdz šim trūcis. Bet vīrietis to parasti uztver kā noraidījumu un, ja reiz viņu atstumj, bieži vien lūko uzsākt citas attiecības. Tad sievietes izjūtu kokteilim pievienojas pārdzīvojums par to, kādu postu viņa attiecībām nodarījusi pati savām rokām,» skaidro Irēna Goluba.
Vai sāpīgā pieredze palīdzēs turpmāk?
Var palīdzēt, var nepalīdzēt. Joprojām svarīgi tas, kādā ģimenē esi augusi. «Ja bērnības ģimenē sieviete guvusi gana mīlestības, viņa jau nedomā, ka tagad izveidos mīlestības pilnas attiecības, bet gan atkārto vecāku attiecību modeli. Brīvāk un vieglāk allaž mīl mīlošā ģimenē izaugušie. Sajūtot, ka iesaistās destruktīvās attiecībās, viņi spēj pateikt: stop, man to nevajag. Bet, ja cilvēks audzis bez mīlestības, tad reizēm uztver kā mīlestību to, kas patiesībā tā nav,» atzīst Irēna Goluba.
Anita Lasmane uzsver, ka tomēr pat tad, ja sieviete nav augusi mīlestības pilnā ģimenē, viņa var iemācīties saprast sevi un attīstīt prasmi iemīlēt sevi. «Tātad ne jau izpostīto attiecību pieredze ir ieguvums un mācība, bet gan tas, ko tu pēc šī gadījuma saprati par sevi un ko ar šo informāciju iesāksi.
Jebkurās attiecībās veidojas pieredze par noteiktiem komunikācijas, reakcijas modeļiem, kas varbūt var noderēt līdzīgās situācijās, taču šo pieredzi nedrīkstētu automātiski pārnest uz nākamajām attiecībām. Tas nereti izrādās klupšanas akmens. Jo, esot kopā ar šo vīrieti, var nederēt neviens no komunikācijas modeļiem, kas derējuši iepriekšējās attiecībās. Kas tad sekos? Tie paši grābekļi? Svarīgi apzināties, ka lomu repertuārs un uzvedības modeļi ir liela bagātība: iespējams, tu gana labi pazīsti cilvēkus, spēj veidot saskarsmi, tomēr katrs jauns satiktais cilvēks ir neatkārtojams. Jo labāk saproti sevi, jo vieglāk saprast jebkuru jaunu komunikāciju un attiecības, veicinot to attīstību. Turklāt tikai saprotot sevi, nāk saprašana, kādas tieši attiecības tev ir vajadzīgas. Taču, kamēr būs dzīvi iepriekšējie pieķeršanās modeļi, ilūzijas un ideālie tēli, visu laiku būsi neapmierināta,» skaidro Anita Lasmane un turpina: «Bet ko nozīmē – iemīlēt sevi? Pieņemt, ka es sev patīku tāda, kāda esmu, ka esmu pietiekami laba tāda, kāda esmu, un mana vislielākā vērtība esmu es pati. Es pati veidoju tādas attiecības, kādas man ir vajadzīgas. Es mācos saprast, ka attiecībās graujoša ir tā dēvētā fiksācija. Piemēram, fiksācija uz vienu domu par to, kādas attiecības man vajadzīgas, arī fiksācija uz vienu cilvēku pat tad, kad būtībā labas partnerattiecības jau kādu laiku ir beigušās.
Kad iemīli sevi, atveras plašāks pasaules redzējums: tu spēj daudzās attiecībās ieraudzīt sev derīgo un apvienot to vienā ainā, vienā izjūtā, kas der tieši tev. Tu spēj nodomāt: «Tagad es saprotu, kā es mīlu sevi, un tagad es saprotu, ko man vajag, lai justos mīlēta.» Stāvot pie sasistas attiecību siles, vienmēr svarīgi padomāt par to, kas šajā pieredzē ir tavs zaudējums, kas – ieguvums un ko tu patiešām esi sapratusi par sevi.»
Dod sev laiku
Lai iemācītos izprast un iemīlēt sevi, vajadzīgs laiks. Un laiks vajadzīgs arī, lai izsāpētu sagruvušo attiecību pieredzi.
«Kad attiecības tikko sagruvušas, prāts nav skaidrs, jo pa to maļas daudzas dažādas emocijas. Pamata emocijas ir bailes: kas tagad notiek, kā es bez otra iztikšu? Cik konstruktīvas bija šīs attiecības, par to nav iespējams padomāt. Līdz šim attiecībās ir dominējis noteikts uzvedības modelis un bijusi drošības izjūta par ierasto, pat ja tās bijušas destruktīvas attiecības. Nu tās ir izārdītas, un jaunā situācija rada bailes,» atzīst Anita Lasmane.
Ja tobrīd, kad izirst attiecības, sievietes dzīve ir piepildīta ar darbu, kas ir aicinājums, biznesu, kas dod iespēju realizēties, vai hobiju, kas aizrauj, ja ir pašai sava dzīves jēga, tad saprast to, kas noticis un ko no tā iegūt, ir daudz vieglāk. Arī apjaust attiecību mācību, ielāgojot savas stiprās un vājās puses un saprotot, kādi secinājumi no šīs pieredzes var būt noderīgi citās partnerattiecībās.
Kas liecina par to, ka esi sapratusi?
- Tev nav bail būt vienai un dzīvot tā, kā vēlies.
- Tu apzinies savu vērtību jaunajā situācijā, lai nekāptu uz tiem pašiem grābekļiem.
- Tu izej sabiedrībā viena un jūties labi.
- Tu rīkojies atbilstoši situācijai, nevis sekojot noteiktiem uzvedības modeļiem.
- Tu izjūti, cik lielā mērā nākamajās attiecībās vajadzīgs elastīgums, pielāgošanās.
- Tu pieņem un tici: vakardiena ir beigusies vakar. Tagad ir cita diena – šodiena.
