Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Raksts no žurnāla Annas Psiholoģija arhīva
Konsultē Gunta Jakovela, ģimenes psihoterapeite
Vienatnes saldā garša
Lai gan vajadzība pabūt vienam nepieciešama visiem, nav instrumenta, ar ko nomērīt, cik liela vienatnes deva katram vajadzīga. To nosaka mūsu raksturs, temperaments, iedzimtā individualitāte, ar ko nākam pasaulē un ar ko esam unikāli. Savs brīdis vienatnē vajadzīgs pat zīdainim – ne velti viņš tik daudz guļ, jo miegā ne tikai aug un attīstās, bet tādējādi visi viņam liek mieru un ļauj būt ar sevi. Vēlāk augot bērns gan ilgojas pēc kontakta, aprūpes un piesaistes, gan mācās būt viens. Kādam tas ir ļoti satraucoši, un viens viņš jūtas visu pamests un aizmirsts, cits tik ļoti ir uzmanības centrā un tik aprūpēts, ka viņam tā ir par daudz un viņš vēlas kādu brīdi pabūt viens.
Ja uzmanības ir par maz vai par daudz, tas atstāj iespaidu arī uz turpmāko dzīvi.
Ietekmi atstāj arī tas, vai bērns aug viens, taču viņam apkārt ir daudz pieaugušo vai arī viņam ir brāļi un māsas. Tie, kas auguši vieni, lielākoties arī prot būt vieni, viņiem patīk būt vieniem, vienlaikus viņi labprāt bauda arī citu cilvēku sabiedrību. Citādi ir, ja, piemēram, meita aug tikai ar mammu un abas dzīvo noslēgtu dzīvi, kurā ir maz kontaktu un tad, kad viņa paliek viena, arī ir pa īstam viena. Ja ir māsas vai brāļi, vienatne var šķist gan kā nepiepildāms sapnis, gan tikpat labi bērns, augot kopā ar pārējiem, nemaz nezina, kā ir būt vienam un pēc tā arī nealkst.
Tomēr nemitīgi būt komunikācijā ar kādu ir grūti, arī bērnam. Viens ir gribēt parotaļāties ar citiem rotaļu laukumā, bet pavisam kas cits – visu laiku pavadīt kopā ar brāļiem, māsām vai septiņas astoņas stundas bērnudārzā un skolā, bez iespējas palikt vienam. Arī vecāki nereti domā, ka bērnam ātrāk jāiet dārziņā, lai mācītos socializēties un komunicēt, jo abas šīs prasmes mūsdienās uzskata par vērtībām. Tikpat būtiski ir iemācīt bērnam būt kopā ar sevi. Dzirdēt sevi.
Kad esam izauguši, tālākais atkarīgs no tā, ko paņemam līdzi no bērnības un ko nosaka individuālā, dabas un ģenētikas ieliktā unikalitāte, kura padara atšķirīgus pat vienā ģimenē augušus cilvēkus. Kāds jūtas labi viens, prot sevi nodarbināt un to izbaudīt, bet, kad atnāk draugi, viņš jūtas labi, esot kopā. Daļa cilvēku jūtas labi tikai ar sevi, un ilgstošāka komunikācija viņus nogurdina. Ir tādi, kuriem, paliekot vienatnē, pieaug trauksme un kuri nezina, kā piepildīt savu laiku. Vienatnē viņos veidojas izmisums, viņi meklē jebkādu kontaktu vai par katru cenu izvairās no situācijām, kurās pastāv iespēja palikt vienam.
Izkārtot sev vienatni
Arī vienatnes daudzums un pati vienatne katram ir atšķirīgi un citādi. Daļa neizjūt vienatnes deficītu, jo ik pa laikam uzrodas iespēja pabūt vienam: mājās, darbavietā, pat lielveikalā vari būt viens, un ar to var pietikt. Kādam pietiek ar brīdi vannasistabā, dušā, kur ir klusums un miers, un viņš jūtas labi, izbauda katru mirkli, kad var būt viens. Pat gatavojot ģimenei pusdienas, var būt vienatnē. Turpretī cilvēks, kam nepieciešama lielāka deva vienatnes, var būt piekusis no sabiedrības, no komunikācijas, attiecībām un vienatnes trūkumu var izjust kā deficītu, un viņam nedēļu vajag pabūt vienam, taču to parasti nav tik viegli nokārtot.
Lai vai kā, pats svarīgākais ir vispār atpazīt savu vajadzību pabūt vienam, un tas ir katra paša ziņā.
Diemžēl daļa cilvēku jūtas slikti, bet nesaprot, kāpēc, un meklē dažādus iemeslus. Nereti tas vienkārši ir nogurums no cilvēkiem, pasākumiem, nemitīgas komunikācijas. Tad jādomā, kā atļauties būt vienam, kā izkārtot sev vienatni. Bieži vien, esot attiecībās, tā šķiet neiespējamā misija, īpaši, ja ir ģimene, kurā aug mazi bērni. Taču beigās sanāk paradokss – tu esi pieejama visiem, tikai ne sev. Un tas nu gan nav veselīgi, tāpēc, ja vajadzība būt vienai tevī ir, tā ir jāizkārto.
Taču atceries: vienatne nenozīmē dziedāt korī vai kopā ar draudzenēm apgleznot lakatiņus. Vienatne nozīmē būt vienai fiziski, lasīt grāmatu, staigāt vienai gar jūru, būt dabā. Tā ir vienatne, ko daļa piedzīvo retrītā un meditācijā, kad ir vienatnē ar sevi un vajadzīgs ilgāks laiks, lai tiešām ieietu sevī un sāktu ar sevi sarunāties. Reizēm tas ir biedējoši, jo nāk prātā tādi eksistenciāli jautājumi un domas, ko nevar izdomāt, tīrot zobus. Tāpēc tas ir arī stāsts par to, cik dziļu vienatni vēlies piedzīvot un cik esi gatavs parunāties ar sevi domās, turklāt ne tikai tad, kad jārisina problēmas, bet kad vienkārši ļaujies domu pavedienam un nezini, kurp nonāksi.
Starp vīru, bērniem un kotletēm
Kā pabūt vienai ģimenē, kurā ir partneris un aug bērni? Diemžēl daudzas sievietes (reizēm arī vīrieši) nespēj atzīt šo vajadzību pašas sev, kur nu vēl pateikt skaļi! Tāpēc pirmais solis ir vispār atzīt un respektēt vajadzību pēc vienatnes (gan pašai, gan partnerim un bērniem) un neuzturēt nemitīgu prasību būt tikai kopā. Arī tad, ja ir vīrs, mazi bērni un vakariņās jācep kotletes, bet ir nepieciešamība pabūt vienai un sieviete to patiešām vēlas, viņa arī izdomās, kā to sasniegt. Grūtāk, vieglāk, varbūt ne par 100%, bet vismaz kaut kā.
Var sākt ar to, ka izsaka ģimenei savu vajadzību: «Es jūs visus mīlu, neesmu dusmīga, taču vēlos vienu dienu pavadīt viena pati. Vai varam to sarunāt?» Protams, ja ir mazi bērni, tas ir grūtāk, tāpat, ja sieviete vēlas norobežoties, paliekot mājās, tas nav viegli, īpaši atbildīgam cilvēkam. Tu dzirdi, kā mājās viss notiek, un, pat ja neiejaucies, tāpat neesi viena. Taču var izkārtot vienatnes baudas mirkli, kamēr bērni guļ, – nu neej un nemazgā grīdu, bet esi ar savām domām, izmanto šo klusuma laiku! Var izmantot vēla vakara vai agra rīta stundas, kad visi guļ, un būt ar sevi. Var izbraukt ar automašīnu viena vai aiziet pastaigā pa parku – arī tā ir iespēja pabūt vienai. Tāpat ir reizes, kad nepieciešams tikai pārslēgties, un tad var, piemēram, tikties ar draudzenēm. Nereti tas var uzpildīt iekšējās baterijas tāpat kā vienatne.
Atpūsties no otra
Kā pabūt vienai, esot kopā ar otru? Jo partneri līdzīgāki, jo vieglāk viens otru saprot; jo atšķirīgāki, jo sarežģītāk saprasties. Ja abiem vajadzīga līdzīga vienatnes deva, viņi spēj paiet katrs uz savu pusi, lai pēc tam atkal sanāktu kopā. Līdz ar to vajadzība pēc vienatnes nerada domstarpības. Sarežģītāk ir, ja pārī vajadzība pēc vienatnes ir atšķirīga – vienam to vajag, otrs pat nesaprot, kāpēc. Tad ir jāmācās cienīt un respektēt otra vajadzības, vienlaikus mācoties un spējot uzticēties. Jo biežākais iemesls, kāpēc negribas otram atvēlēt vienatni, ir nedrošība gan par otru, gan sevi. Tad gan moka domas, ko tas otrs, izmantojot vienatni, patiesībā dara, gan arī pašai vienatne ir grūti panesama. Kā palikšu viena? Ko darīšu? Var taču aiziet pasēdēt ar draudzenēm vai doties šopingā – partneris nav vienīgā iespēja. Mācies šajā situācijā nejusties pamesta! Diemžēl, ja ir arī nelāga bērnības pieredze, šāda vienatne var radīt trauksmi un beigās arī secinājumu: ja negribi būt ar mani, tātad tu mani nemīli! Lielākoties tā nav taisnība. Tikpat būtiski, lai tas, kuram vajadzīga vienatne, respektē arī otra ne tik lielo vajadzību pēc vienatnes. Nereti ir kā suns uz siena kaudzes – vienam vajadzīga vienatne, bet viņš paģērē, lai otrs ir mājās. Tāpēc, ja cienām viens otru, būtu jāciena arī tas, ka otram tik daudz vienatnes nav nepieciešams.
Pārveidot un mainīt otra vajadzību pēc vienatnes nav iespējams – var tikai pielāgoties un iemācīties pabūt vienam, esot attiecībās un neaizskarot otru.
To iespējams sarunājoties un stāstot par savām vajadzībām. Tie, kam vienatne nav tik vajadzīga, var neiedomāties, kāpēc otram to vajag, tāpēc būtiski stāstīt un vaicāt, kāpēc otru tik ļoti uztrauc tas, ka viena aizbraukšu uz laukiem vai nedēļas kruīzā došos viena. Taču runa ir par vienatni, kas tiešām ir vienatne. Ja partneris dodas ceļojumā ar grupu vai draugu, tas vairāk liecina par to, ka gribu atpūsties no tevis. Aizvainojoši? Ja otrs saka, ka man jāatpūšas no tevis, tas var būt aizvainojoši, bet, ja atzīst, ka vēlos atpūsties no ikdienas un sadzīves, kurā esi arī tu, un pabūt viens viesnīcā, jūras krastā vai sanatorijā, tas ir kas cits.
Varbūt krīze?
Nereti viens no pāra atzīst: «Es tevi mīlu, bet man gribas pabūt vienam kādas pāris nedēļas, varbūt mēnesi.» Vai tas ir signāls par krīzi attiecībās? Ne vienmēr. Bieži tas ir stāsts par kopdzīvi, kurā partneri nogurst no ikdienas un komunikācijas un kurā svarīgi tuvoties un attālināties. Nereti pāris dzīvo jauki un mīļi, bet kādā brīdī šo tuvību vairs nevar izturēt, un gribas mazliet aizmukt, būt vienam. Pāru attiecībās tas nereti izpaužas kā konflikts – savu vienatnes devu dabūjam konfliktējot. Proti, attiecības kādu brīdi ir pārāk ciešas, abi sastrīdas, un tas abus mazliet attālina, līdz abi sāk tuvoties, saiet kopā un atkal ir medus mēnesis, līdz nākamajai reizei. Tāpēc, lai nebūtu tik krasu pavērsienu, ikdienā vajadzētu rūpēties par iespēju mazliet attālināties un katram pabūt tikai ar sevi. Lai pēc tam atkal būtu kopā. Ja kāds aizbrauc uz ilgu laiku, tas uzreiz nenozīmē krīzi, viss atkarīgs no tā, ko tieši konkrētajam pārim tas nozīmē. Ja abi par to vienojas un abi atpūšas – kāpēc ne?
Problēmas sākas tad, ja partneris nevar pieņemt otra prombūtni un otra vajadzību pēc vienatnes.
Tad ir laiks vērsties pie sevis un rūpēties par savu vajadzību apmierināšanu, bez partnera. Protams, kamēr otrs ir projām, prātā var ienākt visādas domas, arī tas, vai šīs attiecības vispār ir īstās. Varbūt kaut kas jāmaina? Esot vienam, var nonākt arī pie dziļi eksistenciāliem jautājumiem, taču, vai pie atbildēm, – diezin vai. Taču interesantākais ir tas, ka cilvēki ir tik mainīgi. Esot kopā, nereti domā, ka labāk būt vienam, bet, kādu laiku esot vienam, atkal vēlas būt ar kādu kopā. Tāda jau ir tā mūsu duālā daba, mums nepieciešama gan vienatne, gan būšana kopā, un tieši līdzsvars starp abiem ļauj mums harmoniski būt gan vieniem, gan kopā ar citiem.
Ja esi par daudz viena…
Vienatnes var būt arī par daudz, tad tā ir vientulība. Taču, lai cik skarbi, tā ir katra paša atbildība. Var jau gaidīt, ka kāds nāks un izraus no siltās migas, bet tā nenotiek bieži, pašam vien jāmeklē komunikācijas iespējas. Taču nenoliegsim, ka vienatne var būt arī piepildīta, ja cilvēks jūtas labi un pilnīgā harmonijā ar sevi, grāmatu, televizoru vai kaķi. Jā, daļa cilvēku vīpsnā, ka viņš tikai izliekas un stāsta pasaciņas, cik tā ir labi, bet patiesībā reizēm tā tiešām ir labi. Tikai jābūt pilnīgi godīgam pret sevi. Atbilde ir katrā pašā, un nevienam nav tiesību to apšaubīt. Galvenais ir nemānīt sevi un nedzīvot ilūzijā, jo, ja īsta piepildījuma nav, kaut ko mainīt var vienmēr.
